Фото как хокку. Борис Акунин

Boriss Akuņins "Foto kak hoku"

Zakharov 2011. gads, 382 lpp.

Manā uztverē Boriss Akuņins (pseidonīms – tiem, kuri nezina) ir interesantu literāru projektu radītājs.*** “Kapsētas stāsti” un Erasta Fandorina detektīvi ļāva man iepazīt Akuņinu kā aizrautīgu vēstures pētnieku un radošu stāstnieku. Tāpēc nav brīnums, ka bibliotēkā paņēmu pilnīgi man nezināmu grāmatu ar viņa vārdu uz vāka.

Šis ir kārtējais Akuņina projekts. Viņš aizraujas gan ar japāņu kultūru, gan senām fotogrāfijām un saskata līdzību starp haikām un nepazīstamu cilvēku fotoattēliem – tur var slēpties vesels stāsts. Tas viņu uzvedināja pajautāt sava bloga lasītājiem iesūtīt 3 – 5 fotogrāfijas kopā ar stāstījumu par fotogrāfijās redzamo cilvēku. Atsaucība bija liela un rezultātā tapa “Фото как хокку”, kurā apkopoti 90 dzīvesstāsti. Stāsti sakārtoti pēc aprakstīto cilvēku dzimšanas gadiem – grāmata sākas ar vecvecmammu, kura dzimusi 1870. gadā un beidzas ar cilvēkiem, kuri dzimuši pēc 1950. gada. Vesels laikmets un daudz traģisku, smagu dzīvesstāstu. Protams, gadās arī pa kādai atšķirīgai dzīvei, ko revolūcija, 2 kari, “tīrīšanas”, bads un skarbie pēckara gadi saudzējuši.

Boriss Akuņins "Foto kak hoku"

Ļoti interesanti papētīt vecos fotoattēlus.

Reālie dzīvesstāsti atgādina, cik dzīve ir nepastāvīga, nejaušību, gan traģisku, gan laimīgu sakritību pilna. Sieviete, kura kā vēstnieka kundze pabija daudzās valstīs un dzīvoja greznībā, pēc vīra nāves pārdod dārglietas un kažokus, lai būtu ko ēst. Bet tas vēl nekas. Bērns, kuru gada vecumā piereģistrē bērnunamā ar nepareiziem dzimšanas datiem un māte atrod tikai pēc 11 gadiem. Visas represiju un karu izpostītās ģimenes. Smagi lasīt un vairākas reizes gandrīz noliku šo grāmatu malā nepabeigtu. Otrā pasaules kara beigu un pēckara gados dzimušo dzīves ir vieglākas, bet vienveidīgas. Šķiet, tolaik bērni bez vecmāmiņām un vectētiņiem vispār nevarēja izaugt, vecvecāki bija mūslaiku bērnudārzi. Bieži viņi auklēja pavisam mazus zīdainīšus, jo vecākiem bija jābūvē ceļi, rūpnīcas, mājas, respektīvi – viņi visu laiku strādāja. Šķiet, ka vēl biežāk nemaz tēva vai vectēva nebija, tikai mātes un vecmammas. Un tās sievietes nesa, cēla, stūma un vēla, lai iztiktu pašas un izaudzinātu bērnus.

Cauri daudziem stāstiem vijas nožēla, ka stāstītājs tik maz zina par saviem radiem, ka nav paspēts uzprasīt un piefiksēt aizgājušās dzīves. Man bija tante, kurai ļoti gribēju tik daudz ko uzprasīt, bet visu laiku atliku un tagad vairs nav kam prasīt. Nesen mammai teicu: “Mamm, tikai vecos fotoalbumus pārvācoties neaizmirsti”. Man šķiet svarīgi nepazaudēt šo atmiņu daļu, tāpēc Akuņina projekts man simpatizēja.

Vislabāk man patika tie dzīvesstāsti, kuros autori neskopojās ar vēsturiskām detaļām. Kā toreizējās Ļeņingradas blokādes laikā māte piekāva divus cilvēkus, kuri bija maisā iebāzuši viņas meitu. Kādus cepumus cepa un ēdienus gatavoja. Cik noderīga bija šūšanas prasme. Vecvecmāmiņa, kurai bērnībā izmežģīto potīti ārstējis Mihails Bulgakovs. Tēvs, kurš strādājis Ziemeļkorejā 1954. gadā. Vecvecāki, kuri 1932. gadā aizbrauca uz Kolimas zelta raktuvēm, jo vecvectēvs bija inženieris. Zelta raktuvēs viņš strādāja Eduarda Bērziņa vadībā (tā paša, par kuru sarakstīta grāmata “Šķērsiela 13. Latvieša radītais Gulags”). Un tā vēl un vēl.

Nezinu, vai Akuņins ir atlasījis labākos stāstus, jeb vienkārši visus, kuru publicēšanai saņēma atļauju, bet stāsti stila un kvalitātes ziņā ir dažādi. Dažiem stāstu iesūtītājiem ir izteikts stāstnieka talants, kamēr citi faktus pasniedz sausi un īsi. Viens stāsts bija galīgi nebaudāms, jo cilvēks ņēmās uzskaitīt visus radinieka amatus un nopelnītos ordeņus. Dažos stāstos jūtams tāds kā uzspēlēts patoss un mirušā cilvēka slavināšana. Gaidīju kāda dzērāja vai varmākas dzīvesstāstu, bet nekā. Pārsvarā tikai “zelta” cilvēki. Varbūt tā arī jābūt. Atcerēties gribas tos īpašos, mīļos cilvēkus, kuri kādam nozīmē visu pasauli.

Domāju, ka grāmatu ir vērts lasīt biogrāfiju un vēstures cienītājiem. Sajūtu līmenī man ne visai patika, bet kā projekts pelnījis augstāku novērtējumu. Interesants ieskats reālos dzīvesstāstos, bet laikam grāmatas formātā drusku par daudz.

Vērtējums: 2,5/5

*** Lai gan domāju, ka manu blogu lasa saprātīgi cilvēki, šis komentārs speciāli tiem rūķīšiem, kuriem šķiet būtiski visur saskatīt ko politisku. Iespējams, ka pārāk maz lasu tā saucamās interneta ziņas, bet, kad pēdējo reizi pārbaudīju, Grigorijs Šalvovičs Čhartišvili nebija pelnījis naida runas. Es par to vispār nebūtu aizdomājusies, ja ne kāda it kā cienījama latviešu rakstnieka neargumentētās replikas tviterī. Tāpat sveiciens IeM robotam, kurš šurp atskries dažu sensitīvu vārdu dēļ.

 

Advertisements

Mis Peregrīne

Kad 2012. gada ziemas sākumā izlasīju “Miss Peregrine`s Home for Peculiar Children”, nebija pārliecība, ka triloģiju turpināšu, tomēr ziņkārība ir maita un R.I.P. ietvaros nolēmu atgriezties pie īpašajiem bērniem un viņu piedzīvojumiem. Mis Peregrīne no citiem pusaudžiem domātiem fantāzijas darbiem atšķiras ar izmantotajām savādajām fotogrāfijām. Tieši fotogrāfijas piesaistīja manu uzmanību pirmajai grāmatai un ļāva stāstam palikt atmiņā. Dažas ir vienkārši mazliet jocīgas, citas savāduma auru iegūst kontekstā ar tekstu, bet daļa ir tiešām dīvainas un liek neomulīgi brīnīties. Arī stāsta ideja par tādu kā paralēlo pasauli un laika cilpām, kur patvērumu raduši bērni un pieaugušie ar īpašām spējām, un ļaunajiem spēkiem, kas grib iznīcināt šo pasauli, ir teicama. Klibo vien izpildījums.

Ransom RiggsHollow City. Ransom Riggs

Quirk Books 2015, 416 lpp. Miss Peregrine`s Peculiar Children #2

Pēc tam, kad ļaunie wights (pus-cilvēki, pus-zombiji) nolaupa mis Peregrīni, bērniem izdodas viņu atbrīvot, bet mis Peregrīne ir iesprostota putna veidolā un bērni dodas uz Londonu meklēt citu laika cilpas uzturētāju, kas varētu palīdzēt viņu “auklītei”. Viņiem ir vien pāris dienas, lai šo uzdevumu izpildītu, ceļš ir tāls un briesmu pilns – nav īsti zināms, kur meklēt palīdzību, bet viņiem pakaļ dzenas ļaundari.

“Hollow City” stipri cieš no divām lietām. Pirmkārt, tā ir otrā daļa un pa lielam rodas sajūta, ka autors vien aizpilda lapas, lai panāktu attiecīgo lappušu skaitu un izkārtotu figūras uz spēļu laukuma trešajai daļai. Otrkārt, autors nav spējīgs sakarīgi “operēt” ar 10 bērniem vienlaicīgi. Abas lietas noved pie traka skrējiena no salas līdz Londonai, kura laikā bērni iekuļas daudzās nepatikšanās, visu laiku kašķējas un vienkārši uzvedas stulbi, kas, protams, ir dikti ērti sižeta virzībai. Dialogi ir tracinoši. Nav pat iespējams aizbildināties ar “tie taču ir bērni”, jo šie “bērni” pārsvarā ir vismaz 50 gadus veci un zina, kādas briesmas viņiem draud. Domās šo grāmatu neskaitāmas reizes metu pret sienu. Tomēr jāsaka, ka starp visām muļķībām ir pa kādai spožai epizodei, kas liek iemirdzēties acīm un neļauj grāmatu pamest nelasītu. Viena tāda epizode ir pašās beigās ar Džeikobu un hollowghast (tukšrēgu? kāds var pateikt, kā šis vārds iztulkots latviski pirmajā grāmatā?) un tāpēc man nācās lasīt arī trešo grāmatu.

Vērtējums: 2/5

Ransom RiggsLibrary of Souls. Ransom Riggs

Quirk Books 2015, 458 lpp. Miss Peregrine`s Peculiar Children #3

Džeikobs, Emma un cilvēksuns dodas pa pēdām pārējiem sagūstītajiem bērniem uz laika cilpu Londonā, kas tiek uzskatīta par īpašo cilvēku elli. Tur viņi atrod negaidītu palīdzību un iekļūst ļaundaru cietoksnī. Kā jau pēdējai daļai pienākas, tiek atklāts ļaundaru mērķis un visa šī lielā trača iemesls. Seko episka cīņa, kurā lielu lomu spēlē Džeikobs un viņa spēja sazināties ar rēgiem.

Nevaru teikt, ka man tapa pilnīgi skaidra visa tā jezga ap īpašajiem bērniem, dvēselēm un visu pārējo kaut kāda ūberļauna mērķa vārdā, bet varbūt lasīju pārāk pavirši. Šī daļa patīkami pārsteidza ar diezgan nopietnu rīcību – autors spēja savākties, jo grāmatas lielāko daļu visa darbība grozās tikai ap Džeikobu, Emmu un dažiem pieaugušajiem. Bija interesanti. Pašās beigās sižets mudināja domāt par viltīgu lasītāja apmānu, tomēr autors pieturējās pie tradicionāla atrisinājuma, par ko drusku žēl.

Vērtējums: 3/5

Par visu triloģiju. Fotogrāfijas vairs nešķita tik īpatnējas, laikam visas labākās bija iztērētas pirmajā grāmatā. Džeikobs šķiet pārāk pieaudzis savam vecumam un tas savādi kontrastē ar pārējo bērnu uzvedību. Vispār visa triloģija ir savādu kontrastu pilna. Bērnišķīgais pret nobriedušu rīcību, muļķīgais pret dzīves atziņām, reālā pasaule pret “aizspoguliju”. Fantāzijas triloģija ne īsti bērniem (vardarbīgas epizodes), ne pieaugušajiem. Autoram vajadzēja vienkārši rakstīt, nevis mēģināt savu darbu ielikt noteikta vecuma plauktiņā. Beigas kopumā triloģiju izglāba, smuki savijot un noslēdzot sižeta pavedienus. Domāju, ka pusaudžiem mis Peregrīne šķitīs aizraujoša (to apliecina arī Goodreads augstais vērtējums), jo stāsts ir neparasts un risinās raiti.

Miss Peregrine`s Home for Peculiar Children. Ransom Riggs

Miss Peregrine

Quirk 2011. g., 352 lpp. Miss Peregrine #1

Latviski: “Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem”, izdevusi Zvaigzne ABC 2013.g.

Pusaudzim Džeikobam vectēvs Abrahams vienmēr stāstījis fantastiskus stāstus par monstriem un īpašiem bērniem mis Peregrīnes namā uz salas pie Velsas krastiem, kur viņš pavadījis kādu laiku bērnībā līdz 1940. gada septembrim. Vectēvam pat saglabājušās dažas fotogrāfijas no tiem laikiem. Sākumā Džeikobs tic, bet, kļūstot vecākam, šie stāsti aizvien vairāk atgādina pasakas un arī fotogrāfijas šķiet viltotas. Kurš gan spētu ticēt vietai, kas līdzinās paradīzei, kur dzīvo bērni ar neparastām spējām: kāds ir neredzams, kāds ļoti spēcīgs, kāds lido pa gaisu, no kāda lido laukā bites….? Tad kādu dienu vectēvs tiek nogalināts, bet paspēj mazdēlam pateikt, lai viņš obligāti dodas uz mis Peregrīnes māju. Nespējot tikt galā ar piedzīvoto, Džeikobs dodas uz Kairnholmas salu sameklēt mis Peregrīni un bērnus, vai arī beidzot pārliecināties, ka vectēvs visu izdomājis.

Miss Peregrine backMani pievilināja nosaukums un grāmatas vāks ar drūmo, levitējošo meiteni. Sākums bija labs. Prologs patiesībā bija lielisks un lika man sajūsmā pāršķirt nākošo lapu patīkamās gaidās. Bet tālākajā vīlos. Ideja interesanta par īpašajiem bērniem, laika cilpu un monstriem + piemest antīkas fotogrāfijas stāstījuma ilustrēšanai (piemērs pa kreisi), bet laikam tieši fotogrāfiju dēļ radās iespaids, ka tas viss ir meli, ka rakstnieks čakarē man smadzenes. Ironiski, kad fantāzijai zūd ticamības moments. Tai pašā laikā fotogrāfijas palīdzēja radīt tādu spokainu un šaušalīgu noskaņu. Gaidīju spokus, šausmas, apsēstu māju, ļaunus bērnus. Nu kaut ko tādu. Vismaz grāmatas sākums vedināja domāt par ko tumšu. Piemēram, monstri tika aprakstīti kā salīkuši zombiji, trūdošu miesu, smirdoši, melniem acu dobumiem, ar garām mēlēm mutē. Arī sala bija pietiekoši noslēpumaina un drūma vieta: bez elektrības, miglā tīta, vecu ēku ciemats, lietus, purvs. Atrastā pussabrukusī mis Peregrīnes māja ar tumšu pagrabu, kurā plauktos mēģenēs glabājas orgāni (cilvēku, vai kādi citi) vispār šķita ļoti daudzsološa. Diemžēl tad laikam autors sabijās un viss tālākais ir nenoliedzami interesants, bet daudz mazāk biedējošs. Nav jau slikti, bet varēja sanākt labāk, ja grāmata tiktu rakstīta bez kaut kādas vecuma robežas autora prātā.

Diemžēl arī grāmatas varoņi ir plakanāki par plakanu un prasās pēc uzlabošanas. Džeikobs ir egocentrisks tīnis ar retu spēju (neteikšu kādu), viņa bagātie vecāki nesaprotoši, īpašie bērni vairāk līdzinās statiskām lellēm. Viņu neparastās īpašības ir vienīgais, kas viņus atšķir viens no otra. Nu labi, tas ir YA romāns un nav ko gaidīt pārdomātus, dziļi izstrādātus un sarežģītus tēlus. Neiztikt arī bez romantiskām attiecībām, bez kurām šoreiz gan vajadzēja iztikt, jo Emmai patiesībā ir vismaz 70 gadu un viņa bija iemīlējusies Džeikoba vectēvā…. Par pašu mis Peregrīni gan neko neteikšu, jo viņa ir viens no grāmatas centrālajiem tēliem un pastāstīt par viņu nozīmētu atklāt gandrīz visu stāstu. Tas nebūtu labi.

Fotogrāfijas pašas par sevi man patika. Grāmatas pirmā puse sniedza gaidīto tumšo noskaņu un līdz ar to izpelnās tīri labu kopējo vērtējumu. Arī otrā daļa būtu tīri tā nekas, ja tas būtu atsevišķs stāsts. Laba ideja vājā izpildījumā. Arī Tējtasīte šo grāmatu izlasīja un domā līdzīgi. Mēs abas gaidījām ko citu.

2013. gada pavasarī gaidāms turpinājums. Neesmu pārliecināta, ka lasīšu. Starp citu, ja uztaisīs filmu, tad filma varētu būt labāka par grāmatu.

Vērtējums: 3/5