Īsās atsauksmes #14

Atkal sakrājušās dažas grāmatas par kurām izteikties īsumā.

Here Lies Daniel Tate. Cristin Terrill

Simon & Schuster 2017, 400 lpp.

Lai gan par šo romānu man būtu ko teikt, izteikšos īsi, jo šī ir no tām grāmatām, par kuru sižetu nedrīkst pļāpāt. Visa sāls ir noslēpumainībā. Antivaroņi, respektīvi – autore, smuki čakarē lasītāju prātus. Īsumā: hronisks melis izliekas par pazudušu puisi, lai tiktu laukā no ķezas un iekuļas bagātā ģimenē, kura ir laimīga par pazudušā radinieka atrašanos. Krāpniekam iepatīkas jaunā dzīve, bet viss nav tik rožaini. Viss, vairāk neko neteikšu. Sen nebiju lasījusi jauniešu romānu un šis man tiešām patika, sižets spraigs, lasījās raiti. Labi izklaidējos, aizdomās turēju visus un priecājos kā mani apčakarēja. Vienīgi beigās atrisinājums šķita pienākam pārāk strauji.

Romāna ideja par puisi, kurš izliekas par pazudušu cilvēku, atsauca man atmiņā dokumentālo filmu “The Imposter” (2012), kas stāsta par puisi no Spānijas, kurš apgalvo, ka ir kādas amerikāņu ģimenes pirms 3 gadiem pazudušais 16 gadus vecais dēls. Filma laba, iesaku, ja interesē tāds stāsts.

Vērtējums: 4/5

One Christmas Kiss in Notting Hill. Mandy Baggot

Ebury Digital 2017, 384 lpp.

Būtisks grāmatas izvēles faktors bija darbības vide – Notinghila, Londona. Nekādas īpašās Londonas sajūtas nenoķēru un būvfirmas jaunā amerikāņu izpilddirektora ambiciozā ideja nonest Notinghilu, lai uzbūvētu tur mega izklaides/viesnīcu kompleksu šķita vienkārši smieklīga ideja. Autore varēja izdomāt kādu reālāku drāmas iemeslu. Amerikānis – šķirtenis ar divām meitām, ātri samīlas būvfirmas darbiniecē, kura piekomandēta par viņa asistenti. Miniet trīs reizes, kur tā sieviete dzīvo? Pareizi. Viņa ļoti mīl to rajonu, tāpēc amerikānis ir sprukās – vai nu sieviete vai būvprojekts Notinghilā. Romāna pluss – galvenā varone nav nevarīga, elsojoša būtne.

Neesmu atmetusi cerības atrast to īsto, maģiski skaisto Ziemassvētku stāstu. Šis nebūs īstais, romāns ir klasiski, romantiski naivs un klišejisks, tomēr bez pārliekām muļķībām, ja vien neskaita neticamo būvniecības ideju. Tomēr kaut kādu Ziemassvētku pasaku vajag un romāna beigas ir tipiskas laimīgo pasaku vai romantisku Holivudas filmu beigas, kas silda sirdi par spīti visam. Romānu var izlasīt ātri, pa kādai lapai mierīgi izlaižot, jo nekas svarīgs netiek rakstīts. Kārtīga smadzeņu košļene.

Vērtējums: 3/5

How To Be Parisian: Wherever You Are. Anne Berest, Audrey Diwan, Caroline de Maigret, Sophie Mas

Ebury Press 2014, 255 lpp.

Izklaidējoša kafijas galdiņa grāmata, ko pašķirstīt un palasīt pie vīna glāzes. Domāju, ka autores ir mazliet pārspīlējušas ar to, kādas ir parīzietes un ko viņas dara vai nedara, bet teksts un bildes nenoliedzami uzbur Francijas sajūtu, ļauj kā sievietei mazliet pasmaidīt par sevi un citām. Šī grāmata atgādina par sievišķīgumu, šarmu, eleganci, ļaušanos kaprīzēm un savām vēlmēm, par būšanu pašai. Man gan ir aizdomas, ka par parīzieti, vai francūzieti vispār, nevar kļūt, par parīzieti ir jāpiedzimst, bet to vieglumu man gribētos iemācīties. Jā, man gribētos būt parīzietei un ir lietas, pie kurām varu pievilkt ķeksīti. Matu krāsošanā gan izgāžos ar skaļu blīkšķi, jo īsta parīziete matus nekrāso, viņa lepojas ar savu dabīgo matu krāsu. Viegla, forša lasāmviela. Dažs labs padoms liekams aiz auss un izmantojams, bet vispār šī ir iedvesmas, nevis pašpalīdzības grāmata. Noteikti vēl pāršķirstīšu. Ja ar angļu valodu esat uz jūs, grāmatnīcās noteikti vēl var atrast latvisko izdevumu “Kā būt parīzietei vienmēr un visur”.

Vērtējums: 3,5/5

Mums neredzamā gaisma. Entonijs Dors

Zvaigzne ABC 2016. gads, 544 lpp.

Entonija Dora romāns “Mums neredzamā gaisma” jau labu laiku ārzemju grāmatu blogeru aprindās tiek slavēts kā ļoti labs, izcils, neaizmirstams un tamlīdzīgi. Romāns par aklu meiteni okupētajā Francijā ir aizkustinājis daudzu sirdis, ieguvis vairākus apbalvojumus un pēc grāmatas motīviem tapšot filma. Tāpēc nav brīnums, ka Dora veikums nonācis arī līdz latviski lasošajiem. Paskatīsimies, kas tad “lācītim vēderā”.

Romānu veido divas sižeta līnijas, kas vēlāk savijas kopā un aptver laika posmu no 2. pasaules kara sākuma līdz tā beigām, pēc tam pārlec laikā uz priekšu un pastāsta kā daži varoņi dzīvo pēc daudziem gadiem. Tāpēc noteikti neskatieties grāmatas pēdējās nodaļas. Pirmā sižeta līnija pieder padsmitgadīgajai aklajai Marīlorai, kuras tēvs ir Parīzes Nacionālā dabaszinību muzeja atslēgu meistars. Ļoti, ļoti talantīgs sava aroda pratējs, godīgs un mazliet naivs. Karam sākoties, viņam tiek uzticēts kāds muzeja dārgums un abi ar meitu bēg no Parīzes uz nelielu piekrastes pilsētiņu Senmalo pie pustraka tēvoča. Kas bija domāts kā dažu nedēļu patvērums kļūst par vairāku gadu neziņas un satraukumu pilnu dzīvi sešstāvu namā Senmalo vecpilsētā. Otrā sižeta līnija stāsta par Verneru – sīciņu vācu bāreni ar milzīgu interesi un talantu veidot radioaparātus. Viņš (vēl galīgi bērns!) nonāk elitārā vācu karaskolā, kur profesora vadībā izveido jaunu radio raidītāju atrašanās vietas noteicēju. Ilgu laiku Verners akli eksistē propagandas radītajā ilūzijā par to, kas ir pareizi, un tikai krietni vēlāk viņš saņemas lemt pats un dzīvot, pat, ja tas nozīmē mirt.

Katru reizi, kad paņemu lasīt grāmatu par karu, domāju, kāpēc sevi tā spīdzinu, jo parasti sižets ir smags un sāpīgs un man galīgi negribas visu to ārprātu laist caur sevi. Savādi, bet “Mums neredzamā gaisma” emocionālais smagums nespiež pie zemes, jo lasītājs ir nolikts novērotāja pozīcijā. Stāstījums veidots trešās personas tagadnē bez plašiem emociju izklāstiem vai morālu dilemmu analīzes. Cilvēki rīkojas saskaņā ar savu pārliecību un tā brīža apstākļiem; viņi ir personības, katrs ar savām sāpēm un sapņiem, bet autors neliek par radītajiem tēliem īpaši pārdzīvot. Šo vērotāja no malas sajūtu pastiprina lakoniskais teksts, īsie teikumi un nodaļas. Dors rūpīgi izvēlējies vārdus, lai ar pēc iespējas mazāk vārdiem pateiktu pēc iespējas vairāk. Kā dzīvi pretī pa ielu nāk francūži no maiznīcas, garām iet vācu karavīri, sals kniebj vaigos, debesīs mirdz zvaigznes līdz tās aizsedz lidmašīnas. Tad pienāk brīdis, kad jāizvēlas kā rīkoties un vai rīkoties. Par šo ir brīnišķīga epizode starp tēvoci Etjēnu un viņa saimniecības vadītāju. Vēl ir otra epizode, kurā Marīlora neuzskata, ka ir drosmīga, viņa vienkārši dzīvo un rīkojas, jo citu variantu nav. Būdama akla, viņa redz skaidrāk par redzīgajiem.

Ļoti gribas pieminēt otrā plāna tēlus. Mazrunīgais milzenis Folkheimers – ārēji ideāla vācu kara mašīna, kurš nedomājot ziemas spelgoņā var gūsteknim atņemt ziemas drēbes un apavus, ja pašam der, vai nogalināt pa labi un pa kreisi. Galīgi nesimpātisks tips, bet tad autors parāda, kas ir zem viņa ārējās čaulas – klasiskā mūzika un biezi meži tēva saimniecībā, – un tēla melnums lasītāja acīs ieplaisā. Smalkais, vardarbīgajai pasaulei nepiemērotais Frederiks ar spēcīgu morālo kompasu aizkustina daudz vairāk par Verneru, kuram it kā būtu jājūt līdzi. Vēl ir dumpinieciskās franču kundzītes ar Etjēna saimniecības vadītāju priekšgalā. Tie sīkumi, ko viņas dara (pārgroza ceļazīmes, nosūta oficierim puķes, no kurām viņam alerģija) it kā neko nemaina, bet viņas iegūst sajūtu, ka nav bezspēcīgas, ka ir kaut ko darījušas, lai pretotos. Un Marīlora, aklā Marīlora, kuras mierinājums un glābiņš ir Žila Verna grāmata un velve pilsētas mūrī pilna ar gliemežiem. Lasiet un iedomājieties sevi viņas vietā.

Autoram var pārmest kara estetizāciju un nonivelēšanu. Izņemot atsevišķas vardarbības ainas un Senmalo bumbošanu, viss ir diezgan skaisti un pat sentimentāli. No otras puses, romāns nav strīdīgs, tas necenšas traumatizēt, parāda notikušo no citas perspektīvas, ir viegli lasāms un tāpēc patīk tik daudziem. Citējot Verna darbu, laikam ir gribēts ienest stāstā kādu smalku filozofisku stīgu, ko īsti neuzķēru. Mazliet mulsināja glabāšanā uzticētā dārgakmeņa mistiskais piesitiens. Manuprāt, pārspīlēts triks.

Ir grāmatas, kuras kļūst labākas pēc izlasītā apdomāšanas. Man tāda ir “Mums neredzamā gaisma”. Sajūsmā nelauzīšu krēslus, bet romāns liek aizdomāties un tikai pēc izlasīšanas nāk apjausma par stāsta skaisto traģiku. Stāsts, kas plašāks par grāmatas 544 lappusēm, tas ir vesels laikmets, veselas dzīves (un nav svarīgi, ka izdomātas, jo varētu būt arī īstas). Romāns, kas māca skatīties, domāt, ticēt, saglabāt cerību un nezaudēt cilvēcību.

Vērtējums: 4,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Malvilas pils. Robērs Merls

Zinātne 1981. gads, 719 lpp.
Sērija: Fantastikas pasaulē

Aizverot pēdējo lapu, jutos kā padzīta no Malvilas. Tik ļoti Robēra Merla romāns ievelk sižetā un satuvina ar varoņiem. Malvilas pils iemītnieki kļuva par maniem draugiem. Kopā ar viņiem sēdēju pils zālē pie kamīna, nostiprināju pils mūri, sagaidīju piedzimstam sivēnus un atvairīju uzbrucējus. Varat ticēt, varat neticēt, bet es dzīvoju Malvilas pilī. Arī turpmāk tekstā var būt sastopami viegli maitekļi.

Diemžēl visas labās grāmatas reiz beidzas un par šo grāmatu man īpaši sāp sirds. Jāsaņemas, lai neskraidītu apkārt un visiem neuzbāztos ar “tev šis ir jāizlasa”. Skaidrs, ka visi nelasīs un ne visiem patiks, jo 1) vairāk kā 700 lpp. var nobiedēt, 2) romānu izdeva PSRS laikā, kad izdeva tikai valdošai iekārtai simpātiskus vai nekaitīgus darbus (maiteklis! – viens no romāna varoņiem ir franču komunists), 3) Merls stāsta nesteidzīgi un pamatīgi, kas mūsu straujajam dzīves ritmam var šķist par lēnu. Man netraucēja neviens no šiem punktiem, jo biezas grāmatas mani nebaida, politiskie uzskati nebija plakātiski un ideoloģiju slavinoši, un autora stils gāja pie sirds. Laikam lieki teikt, ka “Malvilas pils” ir viens no aizraujošākajiem romāniem, kas pēdējā laikā lasīts.

Manuprāt, romāna trumpis ir autora pamatīgais un loģiski pārdomātais stāstījums. Varoņi un notikumi kā dzīvi izzīmējas iztēlē. Katrs kaut cik nozīmīgs personāžs ir interesanta, pilnasinīga personība. Uzreiz ievēroju, ka varoņiem regulāri veicas, “nospīd” īstajā brīdī. Laimīgi sagadās gan cilvēki, gan vajadzīgie resursi izdzīvošanai. Pat grūti pateikt, kāpēc tas nekaitina, bet liekas loģiski. Varbūt tāpēc, ka veiksmes nav pārspīlētas vai nedabiskas, un Merls visu ir pārdomājis. Lai gan situācija ir ārkārtīgi traģiska, tā nav bezcerīga. Taisnības labad jāsaka, ka ir arī nelaimes un ķibeles, kā jau reālā dzīvē.

Malvilas pils kompānija izdzīvo pateicoties vīna pagrabam, daļu Larokas pilsētiņas pasargā klints un šādu izdzīvojušu vietu ir vēl. Pret Malvilas iemītniekiem un tiem dažiem cilvēkiem, kas viņiem pievienojās vēlāk, man uzreiz raisījās simpātijas kā pret saprātīgiem un rosīgiem ļaudīm. Tur ļoti liels nopelns ir Malvilas īpašniekam Emanuelam Kontam, ko pārējie uzskata par neoficiālu vadītāju, lai gan lēmumi tiek pieņemti kopīgās sapulcēs, nevis vienpersoniski. To, cik svarīgs ir talantīgs, taisnīgs un apķērīgs līderis, vislabāk var novērtēt romāna beigās. Pie malviliešiem vispār izveidojās interesanta politiski sociālā kārtība, ko varētu dēvēt par feodāli demokrātisko sociālismu – demokrātija lēmumu pieņemšanā, bet manta visai grupai kopīga. Pēc ūdeņraža bumbas sprādziena izdzīvojušie ir atmesti atpakaļ Viduslaikos ar “stīmpanka elementiem” (kamēr vien ir patronas) un diezgan ātri nākas aptvert, ka jādzīvo pēc citiem likumiem. Kad man jautāja, vai esmu tikusi līdz svaigēdāju slaktiņam… Biedri, tas bija gaumīgs melnais joks no jūsu puses! Šaušalīga un ļoti spēcīga epizode par to, kādi lēmumi jāpieņem, lai izdzīvotu. Tā aina bija spēcīgāka par jebkuru lasīto zombiju/vampīru uzbrukumu.

Attiecībā uz Larokas iedzīvotājiem gan nekādas simpātijas nejutu un viņu pašieceltā mācītāja un kopienas vadītāja parādīšanās pie Malvilas vārtiem uzreiz oda pēc nepatikšanām. Interesanti tas, ka Larokā izveidojās savādāka kārtība – mācītājs ar dažiem pakalpiņiem tur dūrē visu gļēvo sabiedrību un tikai daži paklusām protestē, bet neviens neko nedara, lai nodrošinātu kopienas tālāku izdzīvošanu. Beigās tas noved pie dažiem ļoti interesantiem sižeta pavērsieniem. Šādos apstākļos jutu tikai vēl lielākas simpātijas pret malviliešiem un uzskatu, ka viņi rīkojās prātīgi. Izveidojot  atšķirīgas sabiedriskās kārtības un cilvēku grupas, parādīti iespējamie attīstības ceļi un ar tiem saistītā problemātika.

Dažu sieviešu uzvedība bija vienīgais, kas mani romānā mulsināja. Nepārprotiet, man nav iebildumu pret viņu rīcību, tikai tā motivācija vedināja vīriešu slapjā sapņa virzienā. Bet varbūt kļūdos un tādos apstākļos tā ir pavisam normāla rīcība, jo sieviešu ir maz un cilvēces pastāvēšana jāturpina, tāpēc nav ko privātīpašnieciskot. Ak jā, vēl Merls ar maigumu apraksta zirgu pārošanās ainu, bet vispār šis ir nopietns romāns. Aukstais karš, intensīvā bruņošanās loģiski noveda Robēru Merlu līdz cilvēces bojāejas vai turpmākās pastāvēšanas problemātikai. Drūma tēma, tomēr es sliecos piekrist 1972. gada “Le Monde” recenzijai, ka šis ir optimistisks romāns.

Mēs esam ļoti nodarbināti, taču mums nav nekādas steigas. Brīva laika daudz. Dzīves ritms kļuvis lēns. Dīvaini, ka stundu skaits vienā diennaktī nav palielinājies, taču tā liekas daudz garāka. Galu galā, visas ierīces, kuras bija domātas cilvēka dzīves atvieglināšanai, – automašīnas, tālruņi, traktori, koku sagarinātāji, kuļmašīnas, ripzāģi utt. – savu uzdevumu gan pildīja, bet reizē ar to arī paātrināja laika tecējumu. Mēs īsā laika sprīdī tiecāmies paveikt labi daudz. Mašīnas mums it kā mina uz papēžiem, skubināja mūs. [….] Iespējams, ka mūžs kļūs īsāks, jo ārstu un medicīnas vairs nav. Bet, tā kā dzīve tagad rit gausāk, dienas un gadi vairs neaiztraucas joņainā steigā un beidzot mums ir pietiekami laika, man reizēm ienāk prātā doma – ko tad mēs, galu galā, īsti esam zaudējuši?

“Malvilas pils” ir veidota kā Emanuela rakstisks vēstījums (var to saukt par pils hroniku), ko vietām papildina Tomā piezīmes, kas precizē vai pastāsta to, ko Emanuels noklusējis vai izlaidis. Par Emanuela rīcības motīviem dažkārt var šaubīties, bet tikai beigās iespējams pa īstam novērtēt, ka bez viņa ļoti iespējams nebūtu arī Malvilas un viņa pienesums cilvēces un cilvēcības saglabāšanā ir ļoti nozīmīgs. Pieļauju, ka Emanuels ir autora politisko un reliģisko uzskatu nesējs un, ja šie uzskati ir krasi pretēji jūsējiem, tas varētu apgrūtināt romāna baudīšanu.

Varētu stāstīt vēl un vēl, bet pietiks. “Malvilas pils” ir negaidīti aizraujošs un simpātiski cilvēcīgs romāns par dzīvi pēc apokalipses. Es vēl kādu laiku sērošu pēc Malvilas.

Vērtējums: 5/5