Ģimenes gara sērija. Žanīna Buasāra

Tā ir liela laime, ja īstā grāmata atnāk īstajā laikā. Man tā bija ar Žanīnas Buasāras “Ģimenes gara” sēriju, kuru pirmo reizi lasīju 16 vai 17 gadu vecumā. Tieši īstajā laikā, lai Moro ģimenes meitas uztvertu kā savas māsas un līdz mielēm saprastu viņu dzīves un mīlestības alkas, šaubas, sava ceļa meklējumus un trauksmi. Tolaik grāmatiņas pārlasīju kādas reizes divas vai trīs. Ar šodienas pieredzi baidījos, vai spēšu tās saprast un mīlēt tāpat kā agrāk, tomēr šī izrādījās brīnumjauka atkalsatikšanās. Stāsts par Moro ģimeni sniedza gaismu un spēja atgriezt prieku arī pavisam skumjā brīdī.

ģimenes gara sērija

Sēriju veido sešas plānas grāmatiņas, kas stāsta par Moro ģimeni, kas dzīvo Parīzes piepilsētā lielā mājā – tēvu ārstu, māti mājsaimnieci, četrām meitām smalko princesi Klēru (21), bravūrīgo jātnieci Bernadetu (19), sapņaino Polīnu (17) un Sesilu (12), ko visi sauc par Sodību, kaimiņu Visāvisumā, zirgu manēžas īpašnieku Negalu, radiem Monbārā, draugiem un puišiem, kas pamazām ienāk meitu dzīvē. Notikumi sākas 1976. gadā. Pirmās četras grāmatas sarakstītas no Polīnas skatupunkta, piektā un sestā – no Sesilas skatupunkta.

ģimenes garsĢimenes gars (L`esprit de famille #1)
Apgāds Daugava 1995. gads, 236 lpp.

Pirmā grāmata, kurā lasītāji tiek iepazīstināti ar visu ģimeni un risinās dažādi notikumi: Sesila izdomā plānu kā glābt Bernadetas zirgu no apēšanas desās, Šarls kopj dārzu, Klēra atsakās mācīties vai strādāt, Sesila kolekcionē indīgas sēnes un Polīna pirmo reizi iemīlas.

Skaidrs, ka ar četrām meitām dzīve nekad nav garlaicīga. Katrai no tām ir atšķirīga personība, bet viņas vieno ģimenes ieaudzinātie tikumi, sirsnība, mīlestība un Lamareta – ģimenes māja, kas kā bāka tumsā vienmēr rāda ceļu. Man vienmēr ir gribējies būt daļai no Moro ģimenes.

Vērtējums: 4,5/5

Bernadetas nākotne (L`esprit de famille #2)
Apgāds Daugava 1995. gads, 308 lpp.

Divi galvenie notikumi – ģimenes brauciens uz Ameriku un Bernadetas sarežģītās attiecības ar Stefanu un viņa aristokrātisko ģimeni.

Bernadeta man vienmēr ir patikusi. Viņa ir stiprā, lepnā un saprātīgā māsa, kura stāv ar abām kājām uz zemes, iet augstu paceltu galvu un uzspļauj tam, kādai būtu jābūt sievietei. Viņai nenākas viegli saprast, ka attiecību vārdā savs lepnums ir mazliet jānoliek malā un jāpiekāpjas.

Vērtējums: 4,5/5

Klēra un laime (L`esprit de famille #3)
Apgāds Daugava 1995. gads, 285 lpp.

Trešajā grāmatā visu uzmanības centrā ir Klēra un viņas izvēle. Ziemassvētki tiek svinēti Monbārā pie vecmāmiņas un tā ir viena no visjaukākajām epizodēm visā sērijā. Vēl viens svarīgs notikums – Polīna iepazīstas ar rakstnieku Polu Demožē.

Tagad es vairāk kā agrāk spēju novērtēt Klēras vēlmi pēc skaistā, nevēlēšanos sevi aprakt pirmajā vienmuļā darbā, kas gadās. Viņa vēlas dzīvot, nevis eksistēt. Žēl, ka autore viņai velta tik maz uzmanības pēdējās trīs daļās.

Vērtējums: 5/5

es-polīnaEs – Polīna (L`esprit de famille #4)
Apgāds Daugava 1995. gads, 211 lpp.

Pienācis Polīnas laiks. Viņa iestājas žurnālistu skolā, ciemojas pie draudzenes tantes uz salas Bretaņā, mīl, cieš un vēlas kļūt par rakstnieci.

Polīnai ir deviņpadsmit un beidzot viņas eksaltētais tonis un neizlēmība mazinās. Tas bija zināms atvieglojums, jo iepriekšējās daļās viņas krasi mainīgās emocijas mazliet nogurdināja. Tomēr Polīnas balss ir īstā, lai stāstītu par Moro ģimeni, jo viņai piemīt liels jūtīgums un smalkums. Domājot par sevi, viņa tomēr spēj redzēt arī visu apkārt notiekošo.

Vērtējums: 5/5

Sesila meklē sevi (L`esprit de famille #5)
Apgāds Daugava 1996. gads, 237 lpp.

Kopš “Es – Polīna” notikumiem pagājuši četri gadi. Sesila vienīgā no māsām palikusi Lamaretā, bet pārējās māsas ar ģimenēm bieži ciemojas. Kā jau vēsta nosaukums, Sesila meklē savu vietu dzīvē, kā vienmēr visur bāž savu degunu un mēģina visur saskatīt kādu, kas jāglābj. Šoreiz viņas izvēle krīt uz jaunu puisi Tangī, kurš uzved drūmu teātra izrādi un nemaz negrib tapt glābts.

No visām, šī daļa man patīk vismazāk. Pirmkārt tāpēc, ka stāstītāja vairs nav Polīna. Otrkārt tāpēc, ka visa drāma ar Tangī man šķita samocīta. Arī Polīnas tēls ir atšķirīgs no iepazītā. Gribētos zināt, kas autorei noticis, ka piektā grāmata ir tāda nekāda.

Vērtējums: 3,5/5

Sesila un viņas mīlestība (L`esprit de famille #6)
Apgāds Daugava 1996. gads, 236 lpp.

Sērijas noslēdzošā daļa iesākas ar traģisku notikumu, turpinās ar drosmīgu un spītīgu Bernadetas plānu kā glābt Sentemonu ģimenes pili un beidzas ar cerīgu iemīlēšanos.

Sēriju noslēdzot, Buasāra paņem un salauž lasītājiem sirdis. Labi, ka vismaz uz cīnītāju Bernadetu var paļauties. Jāsaka arī – mani priecē, ka Sesila beidzot gūst dažu labu mācību. Viņas vēlme visur jaukties ir balstīta labos nodomos un reizēm tiešām noderīga, tomēr mēra sajūta meitenei līdz šim trūka.

Vērtējums: 4,5/5

Ir tik patīkami lasīt par normāli funkcionējošu ģimeni, kur viens otru mīl, uzklausa, savu reizi arī strīdas un raud. Tam visam fonā mazliet joku, burvīgais franču šarms un franču virtuves gardumi. Visi sīkie un lielie notikumi, dzimšana, miršana, kāzas, bēres, svētki, prieki un asaras kopā veido dzīves kolorītu visā pilnībā. Manuprāt, Buasārai ir izdevies runāt par pirmo mīlestību, jaunības dumpinieciskumu, ētiskām vērtībām un ģimenes saitēm bez liekas moralizēšanas un pamācīšanas.

Domāju, ka arī tagad “Ģimenes gara” sērija var sniegt prieku, mierinājumu un dažu labu padomu jaunām meitenēm, kuras vēlas atrast un saprast sevi. Vai vienkārši izlasīt ko normālu, kas tapis laikā pirms mārketings izdomāja savus noteikumus jauniešiem domātās literatūras lauciņā.

Noslēpumu sala. Žils Verns

Noslēpumu salaZvaigzne ABC 2013. gads, 640 lpp.

Piecus drosmīgus cilvēkus gaisa balons vētras laikā aiznes uz neapdzīvotu salu Klusajā okeānā. Tur viņi, sastopoties ar dažādiem šķēršļiem, cīnās par izdzīvošanu un, liekot lietā savas zināšanas un atjautību, rada visu dzīvei nepieciešamo un atklāj salas noslēpumu.

Viena daļa manas bērnības pagāja lasot un sajūsminoties par piedzīvojumu romāniem. Indiāņi, pirāti, bruņinieki, apslēptas bagātības, jaunu zemju iekarošana, drosmīgi ceļotāji. Ak, kas tas bija par laiku! Pieļauju, ka daļa no tolaik lasītā tagad vairs sajūsmu neraisītu, tomēr Žila Verna „Noslēpumu sala” ir izņēmums. Pirmo reizi izlasīju, aizvēru vāku un tūlīt atkal atvēru, lai izlasītu vēlreiz. Tik ļoti tolaik romāns iespaidoja manu bērna iztēli. Kad tika pārizdots 1978. gada izdevums, man tas bija jāiegūst savā īpašumā, lai tur vai kas, un izdevniecība laipni izpalīdzēja. Grāmatas vāks ir jauns, ieturēts pārējās „Piedzīvojumu sērijas” stilā, bet saturs palicis tas pats vecais un labais: Andreja Upīša tulkojums un Ž. Ferā ilustrācijas. Droši vien lieki teikt, ka šī ir viena no manām visu laiku mīļākajām grāmatām.

Romāns sākas ar fantastisku vētru, kas plosās plašā teritorijā. Šajā briesmīgajā laikā pieci drosminieki gaisa balonā aizbēg no Dienvidu armijas gūsta. Vairākas dienas vētra viņus pūš velns viņu zina kur, līdz beidzot vējš pierimst un viņi par mata tiesu izglābjas no nāves okeānā, nonākot uz mazas, klinšainas saliņas. No rīta atklājas, ka saliņa atrodas pie lielākas salas krastiem (viņi, protams, sākumā nezina vai tā ir kontinenta daļa vai sala). Pamazām aizbēgušie izpēta salu, nodēvē to par Linkolna salu un iekārtojas uz dzīvi. Iekārtojas viņi pamatīgi, jo sala atrodas tālu nost no kuģu ceļiem un glābiņu nav ko gaidīt.

Ir tik aizraujoši „vērot” kā jaunizceptie kolonisti, kuriem sākumā nav nekā (pat nazis nav), liekot lietā plašās zināšanas fizikā, ķīmijā, botānikā, matemātikā u.c. un ar zināmu veiksmes daļu un nelielu palīdzību no noslēpumainā salas iemītnieka puses, pamazām iekārtojas tā, ka viņiem trūkst tikai ziņu no mājām. Kompānija ir ideāla: inženieris un zinātnieks Sairess Smits, jauneklis Herberts Brauns ar zināšanām par augiem un dzīvniekiem, jūrnieks Penkrofs, kurš pieprot arī namdara un šuvēja darbus, bijušais vergs Nebs – spēcīgs puisis un labi prot gatavot ēst, reportieris Ģedeons Spilets ar nelielām zināšanām medicīnā un vispār saprātīgs un noderīgs, un medību suns Tops. Turklāt arī sala ir gandrīz ideāla, iespējams atrast visu, kas viņiem vajadzīgs – dažādi minerāli, saldūdens, pārtikā un citur izmantojami augi un dzīvnieki. Vairākas reizes gūglē meklēju Verna aprakstīto floru un faunu, lai pārliecinātos, ka tādi dzīvnieki, koki un augi patiešām eksistēja vai eksistē joprojām. Varētu smīkņāt par tik brīnišķīgām sakritībām, bet Verns to visu pasniedz tik pašsaprotami, ka atliek vien pieņemt viņa izdomāto. Galu galā, tā taču ir fantastika, gandrīz utopija. Gadās arī dažas pamatīgas problēmas, kas pārtrauc salinieki idilli, un tas mazliet atsver pārlieko veiksmi. Pat lielās grūtībās varoņi saglabā optimismu – visi paļaujas uz Sairesa izdomu, Dievu un noslēpumainā svešinieka palīdzību.

Viņi daudz ko zināja, un cilvēks, kurš zina, dzīvo un iztur arī tur, kur citi nīkuļo un beigās neglābjami aiziet bojā.

Vernam var pārmest vairākas lietas, kuras bērnībā nepamanīju. Pirmkārt jau Verns mīl atkārtoties, skaidrojot varoņu darbību un aprakstot salu. Vēl viņam dikti patīk skaidrot, kā Sairess Smits iegūst to vai citu vielu vai priekšmetu (šādi skaidrojumi gan ir noderīgi un interesanti). Varoņi ir viendimensionāli, sliktu īpašību viņiem nav vispār. Par kādu procentu sarežģītāks ir bijušais matrozis Airtons, ar kuru iepazīšanās notiek vēlāk. Jebkurā mūsdienu romānā tādas lietas būtu neciešamas, bet Verns to visu savij kopā un pasniedz tā, ka trūkumi kļūst maznozīmīgi. Jebkurā gadījumā jāatceras, ka romāna darbība noris 1860-os gados un Verns romānu sarakstīja 1872. gadā. Lasot „Noslēpumu salu”, tā vien gribas ticēt, ka cilvēki spēj būt labi, spēj sadzīvot, sastrādāties, nekrist izmisumā un rīkoties. Tik patīkami ik pa laikam atpūsties no drāmām un cūcībām.

„Noslēpumu sala” ir daudzkārt ekranizēta, tomēr lielākā daļa filmu un televīzijas sēriju ir tikai daļēji balstītas uz romānu. Reiz skatījos vairāku sēriju filmu, kura man ļoti patika, bet vairs neatceros, cik tuva tā bija romāna oriģinālam un kādas valsts ražojums tas bija. Katrā ziņā, ja redzat, ka filmā uz salas darbojas sieviete, tad tā noteikti nav precīza romāna ekranizācija. Un arī nekādu milzu astoņkāju tur nebija. Vēl jāpiemin, ka romāns ir mazliet saistīts ar „Kapteiņa Granta bērniem” un „20 000 ljē pa jūras dzelmi”.

Lai gan tagad es ievēroju iepriekš minētos trūkumus, tas tomēr nemazināja lasīšanas prieku un kopumā „Noslēpumu sala” raisīja gandrīz tikpat lielu sajūsmu kā bērnībā. Lai kādi būtu Verna trūkumi, viņš ir radījis tik lieliskus piedzīvojumu romānus, ka tie lasītāju prātos dzīvo joprojām un tos turpinās lasīt vēl ilgi.

Vērtējums: 5/5

The Diary of Anaïs Nin: 1956. Anaïs Nin

Manu kādreiz lasāmo grāmatu sarakstā stāv Anaïs Nin “Delta of Venus”. Par šo rakstnieci biju dzirdējusi atkal un atkal, bet neko vairāk par dažiem nosaukumiem. Sagribējās aizpildīt balto plankumu.

Kā noskaidrojās, Anaïn Nin (1903. – 1977.) būtiskākais darbs ir viņas “Dienasgrāmata”, kuru Anaïs raksta no 11 gadu vecuma. Kādā noliktavā glabājas daudzas kastes pilnas ar aprakstītām burtnīcām. Anaïs pati šīs burtnīcas rediģēja pirms publicēšanas un beigās “Dienasgrāmata” iekļāvās 7 sējumos. Pirmais sējums iznāca 1966.gadā. “Dienasgrāmata” ir nozīmīga XX gs. kultūras dzīves atspoguļotāja, jo autore draudzējās ar daudziem māksliniekiem un rakstniekiem. To var lasīt gan kā laikmeta liecību, kā smalku literāru darbu, kā dzīvesstāstu, vai kā spilgtu pašanalīzes piemēru. Dienasgrāmatu Anaïs sāka rakstīt tēvam, jo ļoti pārdzīvoja vecāku šķiršanos, bet tā drīz pārtapa patvērumā no dzīves, kas nodarīja sāpes. Ilgu laiku tas bija ļoti personisks ceļojums pašai sevī.

1955. – 1966. – tie ir gadi, kad viņa tiekas ar Lorensu Darelu, Henriju Milleru, Tenesī Viljamsu un citiem tā laika kultūras darbiniekiem, kā arī garīgā brieduma un drīzās nāves priekšnojautas gadi. Manās rokās nonāca tikai pirmo reizi krieviski izdotais 1956. gads (internetā palasīt var šeit). Nebija īsti pareizi sākt “Dienasgrāmatu” no beigām, bet man nebija daudz laika, un šis mazais gabals noderēja ieskatam. Nepazīstot autores dzīvi (nelasot par viņas dzīvi no sākuma), bija diezgan garlaicīgi lasīt viņas psihoanalītiskās pārdomas. Nav viegli saprast māksliniecisku personību. Viņa tiekas ar dažiem cilvēkiem, rediģē burtnīcas, gatavojot “Dienasgrāmatu” izdošanai, mazliet gremdējas atmiņās par jaunību un cenšas saprast, vai viņas slimība nav tikai iedomas.

Иногда мне кажется, что Дневник – незаконченное произведение, и нужно заполнить пробелы

Jāsaka, ka pēc tam izlasīju dažas lapas no “Dienasgrāmatas” pirmā sējuma par 1931. – 1934. gadu (internetā palasīt var šeit), kad Anaïs ir precējusies un dzīvo Parīzē, kur grozās daudzi slaveni un mazāk slaveni rakstnieki un mākslinieki. Sākums mani ieinteresēja un domāju pie “Dienasgrāmatas” vēl atgriezties, jo gribas iepazīt Anaïs, kad viņa pa dienu bija smalka namamāte, pa nakti izdzīvoja bohēmas spožumu un postu, kad viņu plosīja vētrainas un pretrunīgas jūtas pret vīru, pret viņas draugu Henriju Milleru, pret Henrija sievu Džūnu, pret tēvu un galu galā pašai pret sevi.

Es saprotu “Dienasgrāmatas” lielo vērtību, bet tīri skalā garlaicīgi-interesanti lieku gabalam par 1956.gadu 2/5.

Mazais princis. Antuans de Sent-Ekziperī

Izdevusi Zvaigzne ABC (manā īpašumā ir 2004.g. izdevums, bet grāmata tiek regulāri pārizdota), 92 lpp. Ar autora ilustrācijām.

Bērnu grāmatu lasīšanu jūnijā sāku ar iemīļotu klasiku. “Mazo princi” lasa gan bērni, gan pieaugušie. Pat tie, kas nav lasījuši, droši vien zina, ka tu esi atbildīgs par to, ko pieradini. Tā Mazajam princim māca lapsa.

Autors spiests nosēdināt lidmašīnu Sahāras tuksnesī. Viņam ir ūdens 8 dienām un šai laikā jāpaspēj salabot lidmašīnas motors. Tuksnesī viņš satiek Mazo princi, kurš lūdz uzzīmēt mazu jēriņu un pamazām izstāsta par sevi: par savu mazo planētu, par kaprīzo puķi, par citām planētām un par to, kā viņš nonācis uz Zemes un saticis lapsu.

Pārlasīju stāstu trešo reizi un joprojām mani aizķer vairāki citāti:

Karalis: No katra jāprasa tas, ko katrs spēj pildīt.

Lapsa: […] ja tu mani pieradināsi, mēs būsim viens otram vajadzīgi. Tu būsi man vienīgais visā pasaulē. Es būšu tev vienīgā visā pasaulē…

Lapsa: […] īsti mēs redzam tikai ar sirdi. Būtiskais nav acīm saredzams.

Pārmijnieks: Labi ir tur, kur mēs neesam.

Īsais stāsts māca par draudzību un atbildību, dzīvi un lietu kārtību. Un to, ka laternas iededzējs ir derīgāks amats par biznesmeni, kurš skaita zvaigznes: Tas, ka viņi man pieder, ir derīgi kā maniem vulkāniem, tā manai puķei. Bet tu neesi derīgs zvaigznēm….

“Mazo princi” var lasīt kā pasaku, bet var arī lasīt “dziļāk”. Dodu 5/5. Viena no nedaudzajām bērnu grāmatām, ko esmu speciāli pirkusi savam grāmatplauktam.

Opijs. Maksanss Fermīns

Opijs. Maksanss FermīnsIzdevis apgāds “Atēna” 2005.g., franciski 2002.g., 111 lpp.

Skaists un bīstams stāsts par drosmi, kaislību un iekāri – atklāt svešas zemes noslēpumus un atrast īpašu sievieti. Šī vēlme ir stiprāka par veselo saprātu un visiem brīdinājumiem. Kā opijs….

Romāns stāsta par kādu angli, kurš ierodas Ķīnā ar mērķi izzināt baltās tējas pagatavošanas noslēpumu (jo ļoti ilgu laiku baltā tēja bija tikai Ķīnas augstmaņu privilēģija). Savos meklējumos viņs sastop kādu sievieti, kurā neprātīgi iemīlas. Šī mīlestība ir tikpat bīstama kā baltās tējas noslēpuma atklāšana. Un beigās vēl opijs. Kas svarīgāks, kas bīstamāk? Neko vairāk no satura neatklāšu, lai paliek noslēpums, ko atklāt stāsta beigās.

– Esmu ieradies tējas dēļ. Ne tālab, lai kļūtu par jebkura cilvēka īpašumu.

Vans ilgu brīdi palika nesatricināmi mierīgs. Pēc tam piecēlās, pagriezās, ļāva noslīdēt tunikai un parādīja plecu, uz kura bija tāds pats tetovējums kā Loanai.

– Arī es teicu to pašu, pirms sāku strādāt Lu Čeņam.

Vērtējums: 5/5. “Opijs” ir gandrīz tik smalks darbs kā japāņu haika, neviena lieka vārda, tai pašā laikā ļoti dziļas emocijas un sajūtas. Īsts baudījums, kas beidzas pārāk ātri. Var tikai apbrīnot autora talantu.