The Strange Case of Dr. Jekyll and Mr. Hyde. Robert Louis Stevenson

Audiogrāmata no Tantor Audio 2008. gads, 3 stundas. Ierunājis Scott Brick.

Cienījamā džentelmeņa Roberta Lūisa Stīvensona 1886. gadā izdotā novele sagādāja man vilšanos. Cerēju uz ko tumšu, satraucošu un noslēpumainu, bet saņemtie iespaidi ne tuvu nebija tādi.

Vispirms par labo – ļoti interesantu psiholoģisko problēmu. Stīvensons spēlējas ar Viktorijas laika kultūrā aktuālu ideju par labā un ļaunā konfliktu cilvēkā. Nespēja pieņemt cilvēka duālo dabu, tā vai cita iemesla radīta nepieciešamība būt absolūti labam, noved doktoru Džekilu pie personības dubultošanās – ļaunā mistera Haida. Ironiski, bet patiesībā doktors Džekils ir nevis labs (lai kā viņš censtos sevi attaisnot), bet amorāls un autoram to ir izdevies labi parādīt.

Tagad par slikto – noslēpumainības trūkumu un garlaicību. Domāju, ka šī darba galvenā problēma ir sekojoša – ja jūs izlasāt anotāciju, tad vienīgais noslēpums paliek – kāpēc notārs Atersons ir tik neattapīgs? Parasti visi džentelmeņu nerakstītie uzvedības likumi manī raisa simpātijas, bet šoreiz kungu iekšējie un ārējie monologi (un to diktētā rīcība) šķita pārāk izstiepti un pat garlaicīgi. Būtībā sižetu virza uz priekšu un sarežģī džentelmeņu klusēšana otra goda dēļ, jo citādi mistera Haida noslēpums tiktu atrisināts pirmajās trijās lappusēs. Un tad tas mulsinošais brīdis, kad Atersons izdara apmēram tā: “man jāaiziet uz savām mājām izlasīt man atstāto vēstuli, sauksim policiju pēc stundas, lai tas līķis drusku atdziest”. Man vienkārši sanāca smiekli. Citi laiki, citi tikumi.

Savu artavu vilšanās biķerī noteikti piemeta arī audiogrāmatas ierunātājs. Kādas asociācijas jums izraisa vārds “ķieģelis”? Tad lūk, varbūt Ķieģeļa kungs ir lāga zēns, tomēr viņa balss ir kā apdrupušam ķieģelim – nepatīkami klausīties.

Var, protams, piekrist, ka savam laikam tas bija progresīvs un satraucošs darbs, tomēr mani nepamet sajūta, ka no tik interesantas idejas talantīgāka autora rokās būtu sanācis labāks šermuļus uzdzenošs psiholoģiskais ceļojums cilvēka prāta dzīlēs. Tagad tas manās acīs ir vienkārši kārtējais klasikas gabals, ko atķeksēt kā izlasītu. Skaidrs, ka vajadzēja lasīt vidusskolas gados, tad tas uz mani atstātu daudz spēcīgāku iespaidu. Vēsturē gan šim stāstam ir bijis liels iespaids – teātra uzvedumi, radio lasījumi, filmas. “Džekils un Haids” ir kļuvis par visiem saprotamu simbolu cilvēka krasi atšķirīgai morālai stājai dažādās situācijās un ietekmējis jaunu popkultūras varoņu un tēmu rašanos.

Novele beidzot 2013. gadā tika iztulkota un izdota latviski kā “Doktora Džekila un mistera Haida dīvainais stāsts”, bet Sibilla brīdina, ka tulkojums ir drusku savāds. Bet lai šis apstāklis un mana gaušanās jūs neattur, jo, iespējams, gūsiet mazliet uzjautrinošu baudījumu pāris stundu garumā.

Vērtējums: 2/5

Pirmā no R.I.P. IX saraksta grāmatām. Gaidīju tumšu, šermuļus uzdzenošu stāstu par cilvēka vājprātu un nežēlību. Tas viss tur bija, tikai mazākās devās un īsti nespēja mani ne satraukt, ne sajūsmināt.

 

 

Kolekcionārs. Džons Faulzs

Jumava 1996. gads, 221 lpp.

Dēvēts par pirmo moderno psiholoģisko trilleri, šis ir stāsts par vientuļa ierēdņa slimīgu apsēstību ar jaunu mākslas studenti.

Var teikt, ka mana iepazīšanās ar Džonu Faulzu bija liktenīga. Viņa “Burvis” bija viena no labākajām 2013. gada lasīšanas pieredzēm. Es to grāmatu burtiski apēdu un vēl ilgi atmiņās atgriezos pie notikumiem Grieķijas salā. Sapratu, ka Faulzu lasīšu vēl un izvēle krita uz viņa pirmo romānu “Kolekcionārs”, jo kāpēc gan nepalasīt par psihopātu, kurš kolekcionē tauriņus un….sievietes.

Faulzs sācis drosmīgi – paņēmis psiholoģiski sarežģītu tēmu par garīgi traumētu, antisociālu vīrieti Frederiku (viņš sevi sauc arī par Ferdinandu) un nolaupītas sievietes Mirandas attiecībām. Pie tam stāstījums veidots pirmajā personā kā vīrieša dienasgrāmata. Lielisks pilnīgi amorāls, egoistisks, zemisks un bezjūtīgs prātiņš. Viņam pretī principiāla, pašpārliecināta jauna sieviete, pacifiste, kura nekrīt izmisumā un mēģina manipulēt ar šo vīrieti. Tam ir mainīgi panākumi un savā ziņā atgādina spēli “kaķis un pele”.

Frederiks sākotnēji šķiet dīvains, bet nekaitīgs. Viņa vientuļajā dzīvē ir divas kaislības: tauriņu kolekcionēšana un slimīga Mirandas apbrīnošana. Viņš grib Mirandu sev tāpat kā retu, skaistu tauriņu, tomēr saprot, ka nav nekādu iespēju tik nenozīmīgam un neizskatīgam puisim tuvoties māksiniecei no augstākās sabiedrības. Tad viņš loterijā laimē lielu naudas summu un pamazām izplāno kā realizēt savu sapni. Viņam piemīt izdoma, pedantiskas plānošanas prasmes un spēja, aci nepamirkšķinot, attaisnot savu nelikumīgo un necilvēcīgo rīcību. Sirdsapziņa, morāle? Kas tās tādas?

Pēc manām domām, daudzi cilvēki, kas šķiet laimīgi un apmierināti, darītu to pašu, ko es, vai ko līdzīgu, ja vien viņiem būtu laiks un nauda. Ļautu vaļu tam, ko viņi izliekas nosodām. Vara samaitā, teica viens no maniem skolotājiem. Un nauda patiešām ir vara.

Miranda ir pietiekoši izglītota un saprātīga, lai spētu viņa domu gaitu vairākas reizes iedzīt stūrī ar saviem argumentiem, tomēr par savas rīcības nepareizumu Frederiku neizdodas pārliecināt. Pareizāk sakot, daļēji izdodas, bet kā lai atsakās no sava sapņa? Viņš taču ir tik labs, rūpējas par viņu, dievina viņu, kāpēc gan lai viņa negribētu precēties un laimīgi dzīvot kopā ar viņu? Bez tam, viņš ir pietiekoši gudrs, lai līdz galam nenoticētu, ka Miranda nevienam neko nestāstīs par savu 2 mēnešu gūsta laiku.

Grāmatas otrajā daļā Frederiks lasa Mirandas dienasgrāmatu. Šeit es gaidīju drusku vairāk emociju, bet Miranda nav nekāda histēriķe, varbūt pat pārāk mierīga tādos apstākļos. Dienasgrāmata Mirandu atklāj kā diezgan augstprātīgu, egoistisku, pat seklu un naivu meiteni. Viņas jūtas un domas ir juceklīgas, var pat runāt par Stokholmas sindromu vieglā formā: “Mani sanikno ne jau viņa vēlēšanās izpatikt, bet gan tas, ka jūtos pateicīga.” Frederika daļa ir sarakstīta tik veikli, ka pat var viņam simpatizēt (jā, zinu cik tas ir slimi…), bet Miranda man neraisīja nekādas simpātijas. Tomēr ļoti cerēju, ka viņai izdosies savu sagūstītāju apmuļķot un aizbēgt, jo tas būtu pelnīti.

Lai cik psiholoģiski interesants būtu sižets un Frederika tēls (arī Miranda nav slikta), varoņu dialogi šķita kokaini. Arī “Burvī” man bija tā pati problēma (Nikolasa un Alisonas dialogi). Samocītas attiecības, samāksloti dialogi, tāda kā mūžīga nepatika un sāncensība vīrieša un sievietes starpā. Acīmredzot tā ir Faulza stila iezīme. Šoreiz, protams, attiecības starp Mirandu un Frederiku nevar būt draudzīgas, tomēr dialogi varēja būt dzīvīgāki.

Beigās vēlos pieminēt Faulza “apsēstību” ar Šekspīra lugu “Vētra”. Šīs lugas motīvus viņš cītīgi izmantoja “Burvī”, bet sāka to darīt jau “Kolekcionārā”. Miranda Frederiku sauc par Kalibanu (mežonīgs, ķēmīgs vergs lugā), “Vētras” mīlnieku pāris ir Ferdinands un Miranda. Man būtu jāizlasa Šekspīra luga, lai saprastu visas paralēles, bet ja kāds ir lasījis gan Faulzu, gan “Vētru” un var komentēt saistību, tad būšu dikti priecīga.

Vērtējums: 4/5

Secret for a Song. S.K. Falls

Createspace 2013, 206 lpp.

Seilore Greisona padara sevi slimu. Burtiskā nozīmē. Viņu neinteresē, ko par to domā psihologi. Viņa zina, ka tādā veidā var justies īpaša un tikai tā var pievērst sev mātes uzmanību. Kādu dienu viņa satiek Endrjū Dīnu, kurš viņu notur par tikpat nāvīgi slimu kā viņš pats. Seilore nespēj atzīties melos, jo pirmo reizi mūžā jūtas mīlēta. Bet noslēpumiem vienmēr ir tendence nākt gaismā…

Šo nesen iznākušo romānu iekļāvu rudens grāmatu sarakstā divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, varoni, kura padara sevi slimu, melo, lai pievērstu sev uzmanību vēl nebiju sastapusi. Otrkārt, darbība risinās rudenī/ ziemas sākumā.

Sākumā domāju, ka esmu pamatīgi iegrābusies. Man riebās galvenā varone Seilore. Protams, protams, cilvēkam ir psiholoģiskas novirzes, un tāpēc viņa domā un rīkojas savādāk, varētu pat teikt – nepieņemami. Tomēr to visu lasīt bija nepatīkami un Seilore šķita diezgan stulba un egocentriska. No otras puses vienlaicīgi bija interesanti lasīt. Viņa atrod aizvien jaunus veidus kā padarīt sevi slimu. Nevar īsti teikt, ka tas tiktu darīts sava prieka pēc, lai gan kādu daļu mazohistiskas baudas no tā viņa gūst. Galvenais mērķis gan ir piesaistīt sev vismaz kaut kādu vecāku, īpaši emocionāli nepieejamās mātes, jo tēvs tāpat nekad nav mājās, uzmanību. Der arī ārstu, medicīnas personāla, vai jebkura cita cilvēka interese un līdzjūtība. Likumsakarīgi, ka Seilore savu slimību neuzskata par problēmu.

Turpināju lasīt tikai tāpēc, ka mani interesēja Seilores psihiskie traucējumi (angliski slimība saucas Munchausen Syndrome). Cilvēki ar šo sindromu bieži ir psiholoģiski nedroši, nepārliecināti par sevi, hroniski meļi, viņiem patīk pacienta loma. Lasot Vikipēdijā par slimību, atcerējos, ka esmu jau lasījusi grāmatu, kur mātei bija radniecīga problēma –Munchausen Syndrome by proxy. Šī sieviete padarīja slimu savu meitu, lai gūtu līdzīgas emocijas kā Seilore.

Ap romāna vidu palika interesanti. Nejaušs gadījums Seilori saved kopā ar bezcerīgi slimiem jauniešiem. Vienā no tiem – Endrjū – viņa iemīlas. Pašai izliekoties slimai, viņai pirmo reizi mūžā ir draugi un viņa beidzot izjūt rūpes un satraukumu par citiem. Un, ak tu brīnums, slimošana var arī dažas dienas pagaidīt. Brīdis, kad viņa beidzot spēj paskatīties tālāk par savu degungalu, ir arī brīdis, kad viņa piedzīvo smagu zaudējumu un saprot, ka tā dzīvot nevar.

Cēlonis Seilores rīcībai meklējams ģimenē: vecāku mīlestības un uzmanības trūkums jau septiņu gadu vecumā liek Seilorei norīt adatu. Uz brīdi mātes sejā redzamas rūpes, slimnīcā ap viņu čubinās māsiņas un amats rokā. Skumji, bet ne pārsteidzoši, ka veiksmīgā un turīgā ģimene ir tikai fasāde. Vienīgā lieta, ko nevarēju saprast, bija mātes attiecības ar meitu. Manās acīs problēmas mātes bērnībā īsti neattaisnoja viņas ignorējošo attieksmi pret Seilori, ja pati atzīstas, ka baidījās vai ar meitu nenotiks tas pats, kas ar viņu. Beigās arī visas tās problēmas un slimības šķita mazliet par daudz priekš viena īsa jauniešu romāna.

Mana sākotnējā nepatika pret Seilori nenozīmē, ka romāns ir slikts. Tomēr autore nespēja mani pārliecināt, aizkustināt (ja neskaita vienu fragmentu ar Endrjū) un iespaidot. Varbūt, ja es nebūtu lasījusi „The Fault in Our Stars” (kuri vēl nezina – stāsts par diviem ar vēzi slimiem jauniešiem), šis darbs man patiktu vairāk.

Vērtējums: 3/5