The Strange Case of Dr. Jekyll and Mr. Hyde. Robert Louis Stevenson

jekyllAudiogrāmata no Tantor Audio 2008. gads, 3 stundas. Ierunājis Scott Brick.

Cienījamā džentelmeņa Roberta Lūisa Stīvensona 1886. gadā izdotā novele sagādāja man vilšanos. Cerēju uz ko tumšu, satraucošu un noslēpumainu, bet saņemtie iespaidi ne tuvu nebija tādi.

Vispirms par labo – ļoti interesantu psiholoģisko problēmu. Stīvensons spēlējas ar Viktorijas laika kultūrā aktuālu ideju par labā un ļaunā konfliktu cilvēkā. Nespēja pieņemt cilvēka duālo dabu, tā vai cita iemesla radīta nepieciešamība būt absolūti labam, noved doktoru Džekilu pie personības dubultošanās – ļaunā mistera Haida. Ironiski, bet patiesībā doktors Džekils ir nevis labs (lai kā viņš censtos sevi attaisnot), bet amorāls un autoram to ir izdevies labi parādīt.

Tagad par slikto – noslēpumainības trūkumu un garlaicību. Domāju, ka šī darba galvenā problēma ir sekojoša – ja jūs izlasāt anotāciju, tad vienīgais noslēpums paliek – kāpēc notārs Atersons ir tik neattapīgs? Parasti visi džentelmeņu nerakstītie uzvedības likumi manī raisa simpātijas, bet šoreiz kungu iekšējie un ārējie monologi (un to diktētā rīcība) šķita pārāk izstiepti un pat garlaicīgi. Būtībā sižetu virza uz priekšu un sarežģī džentelmeņu klusēšana otra goda dēļ, jo citādi mistera Haida noslēpums tiktu atrisināts pirmajās trijās lappusēs. Un tad tas mulsinošais brīdis, kad Atersons izdara apmēram tā: “man jāaiziet uz savām mājām izlasīt man atstāto vēstuli, sauksim policiju pēc stundas, lai tas līķis drusku atdziest”. Man vienkārši sanāca smiekli. Citi laiki, citi tikumi.

Savu artavu vilšanās biķerī noteikti piemeta arī audiogrāmatas ierunātājs. Kādas asociācijas jums izraisa vārds “ķieģelis”? Tad lūk, varbūt Ķieģeļa kungs ir lāga zēns, tomēr viņa balss ir kā apdrupušam ķieģelim – nepatīkami klausīties.

Var, protams, piekrist, ka savam laikam tas bija progresīvs un satraucošs darbs, tomēr mani nepamet sajūta, ka no tik interesantas idejas talantīgāka autora rokās būtu sanācis labāks šermuļus uzdzenošs psiholoģiskais ceļojums cilvēka prāta dzīlēs. Tagad tas manās acīs ir vienkārši kārtējais klasikas gabals, ko atķeksēt kā izlasītu. Skaidrs, ka vajadzēja lasīt vidusskolas gados, tad tas uz mani atstātu daudz spēcīgāku iespaidu. Vēsturē gan šim stāstam ir bijis liels iespaids – teātra uzvedumi, radio lasījumi, filmas. “Džekils un Haids” ir kļuvis par visiem saprotamu simbolu cilvēka krasi atšķirīgai morālai stājai dažādās situācijās un ietekmējis jaunu popkultūras varoņu un tēmu rašanos.

Novele beidzot 2013. gadā tika iztulkota un izdota latviski kā “Doktora Džekila un mistera Haida dīvainais stāsts”, bet Sibilla brīdina, ka tulkojums ir drusku savāds. Bet lai šis apstāklis un mana gaušanās jūs neattur, jo, iespējams, gūsiet mazliet uzjautrinošu baudījumu pāris stundu garumā.

Vērtējums: 2/5

lavinia-portraitRIP1

Pirmā no R.I.P. IX saraksta grāmatām. Gaidīju tumšu, šermuļus uzdzenošu stāstu par cilvēka vājprātu un nežēlību. Tas viss tur bija, tikai mazākās devās un īsti nespēja mani ne satraukt, ne sajūsmināt.

 

 

Advertisements

Kolekcionārs. Džons Faulzs

KolekcionārsJumava 1996. gads, 221 lpp.

Dēvēts par pirmo moderno psiholoģisko trilleri, šis ir stāsts par vientuļa ierēdņa slimīgu apsēstību ar jaunu mākslas studenti.

Var teikt, ka mana iepazīšanās ar Džonu Faulzu bija liktenīga. Viņa “Burvis” bija viena no labākajām 2013. gada lasīšanas pieredzēm. Es to grāmatu burtiski apēdu un vēl ilgi atmiņās atgriezos pie notikumiem Grieķijas salā. Sapratu, ka Faulzu lasīšu vēl un izvēle krita uz viņa pirmo romānu “Kolekcionārs”, jo kāpēc gan nepalasīt par psihopātu, kurš kolekcionē tauriņus un….sievietes.

Faulzs sācis drosmīgi – paņēmis psiholoģiski sarežģītu tēmu par garīgi traumētu, antisociālu vīrieti Frederiku (viņš sevi sauc arī par Ferdinandu) un nolaupītas sievietes Mirandas attiecībām. Pie tam stāstījums veidots pirmajā personā kā vīrieša dienasgrāmata. Lielisks pilnīgi amorāls, egoistisks, zemisks un bezjūtīgs prātiņš. Viņam pretī principiāla, pašpārliecināta jauna sieviete, pacifiste, kura nekrīt izmisumā un mēģina manipulēt ar šo vīrieti. Tam ir mainīgi panākumi un savā ziņā atgādina spēli “kaķis un pele”.

Frederiks sākotnēji šķiet dīvains, bet nekaitīgs. Viņa vientuļajā dzīvē ir divas kaislības: tauriņu kolekcionēšana un slimīga Mirandas apbrīnošana. Viņš grib Mirandu sev tāpat kā retu, skaistu tauriņu, tomēr saprot, ka nav nekādu iespēju tik nenozīmīgam un neizskatīgam puisim tuvoties māksiniecei no augstākās sabiedrības. Tad viņš loterijā laimē lielu naudas summu un pamazām izplāno kā realizēt savu sapni. Viņam piemīt izdoma, pedantiskas plānošanas prasmes un spēja, aci nepamirkšķinot, attaisnot savu nelikumīgo un necilvēcīgo rīcību. Sirdsapziņa, morāle? Kas tās tādas?

Pēc manām domām, daudzi cilvēki, kas šķiet laimīgi un apmierināti, darītu to pašu, ko es, vai ko līdzīgu, ja vien viņiem būtu laiks un nauda. Ļautu vaļu tam, ko viņi izliekas nosodām. Vara samaitā, teica viens no maniem skolotājiem. Un nauda patiešām ir vara.

Miranda ir pietiekoši izglītota un saprātīga, lai spētu viņa domu gaitu vairākas reizes iedzīt stūrī ar saviem argumentiem, tomēr par savas rīcības nepareizumu Frederiku neizdodas pārliecināt. Pareizāk sakot, daļēji izdodas, bet kā lai atsakās no sava sapņa? Viņš taču ir tik labs, rūpējas par viņu, dievina viņu, kāpēc gan lai viņa negribētu precēties un laimīgi dzīvot kopā ar viņu? Bez tam, viņš ir pietiekoši gudrs, lai līdz galam nenoticētu, ka Miranda nevienam neko nestāstīs par savu 2 mēnešu gūsta laiku.

Grāmatas otrajā daļā Frederiks lasa Mirandas dienasgrāmatu. Šeit es gaidīju drusku vairāk emociju, bet Miranda nav nekāda histēriķe, varbūt pat pārāk mierīga tādos apstākļos. Dienasgrāmata Mirandu atklāj kā diezgan augstprātīgu, egoistisku, pat seklu un naivu meiteni. Viņas jūtas un domas ir juceklīgas, var pat runāt par Stokholmas sindromu vieglā formā: “Mani sanikno ne jau viņa vēlēšanās izpatikt, bet gan tas, ka jūtos pateicīga.” Frederika daļa ir sarakstīta tik veikli, ka pat var viņam simpatizēt (jā, zinu cik tas ir slimi…), bet Miranda man neraisīja nekādas simpātijas. Tomēr ļoti cerēju, ka viņai izdosies savu sagūstītāju apmuļķot un aizbēgt, jo tas būtu pelnīti.

Lai cik psiholoģiski interesants būtu sižets un Frederika tēls (arī Miranda nav slikta), varoņu dialogi šķita kokaini. Arī “Burvī” man bija tā pati problēma (Nikolasa un Alisonas dialogi). Samocītas attiecības, samāksloti dialogi, tāda kā mūžīga nepatika un sāncensība vīrieša un sievietes starpā. Acīmredzot tā ir Faulza stila iezīme. Šoreiz, protams, attiecības starp Mirandu un Frederiku nevar būt draudzīgas, tomēr dialogi varēja būt dzīvīgāki.

Beigās vēlos pieminēt Faulza “apsēstību” ar Šekspīra lugu “Vētra”. Šīs lugas motīvus viņš cītīgi izmantoja “Burvī”, bet sāka to darīt jau “Kolekcionārā”. Miranda Frederiku sauc par Kalibanu (mežonīgs, ķēmīgs vergs lugā), “Vētras” mīlnieku pāris ir Ferdinands un Miranda. Man būtu jāizlasa Šekspīra luga, lai saprastu visas paralēles, bet ja kāds ir lasījis gan Faulzu, gan “Vētru” un var komentēt saistību, tad būšu dikti priecīga.

Vērtējums: 4/5

Secret for a Song. S.K. Falls

Secret for a songCreatespace 2013, 206 lpp.

Seilore Greisona padara sevi slimu. Burtiskā nozīmē. Viņu neinteresē, ko par to domā psihologi. Viņa zina, ka tādā veidā var justies īpaša un tikai tā var pievērst sev mātes uzmanību. Kādu dienu viņa satiek Endrjū Dīnu, kurš viņu notur par tikpat nāvīgi slimu kā viņš pats. Seilore nespēj atzīties melos, jo pirmo reizi mūžā jūtas mīlēta. Bet noslēpumiem vienmēr ir tendence nākt gaismā…

Šo nesen iznākušo romānu iekļāvu rudens grāmatu sarakstā divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, varoni, kura padara sevi slimu, melo, lai pievērstu sev uzmanību vēl nebiju sastapusi. Otrkārt, darbība risinās rudenī/ ziemas sākumā.

Sākumā domāju, ka esmu pamatīgi iegrābusies. Man riebās galvenā varone Seilore. Protams, protams, cilvēkam ir psiholoģiskas novirzes, un tāpēc viņa domā un rīkojas savādāk, varētu pat teikt – nepieņemami. Tomēr to visu lasīt bija nepatīkami un Seilore šķita diezgan stulba un egocentriska. No otras puses vienlaicīgi bija interesanti lasīt. Viņa atrod aizvien jaunus veidus kā padarīt sevi slimu. Nevar īsti teikt, ka tas tiktu darīts sava prieka pēc, lai gan kādu daļu mazohistiskas baudas no tā viņa gūst. Galvenais mērķis gan ir piesaistīt sev vismaz kaut kādu vecāku, īpaši emocionāli nepieejamās mātes, jo tēvs tāpat nekad nav mājās, uzmanību. Der arī ārstu, medicīnas personāla, vai jebkura cita cilvēka interese un līdzjūtība. Likumsakarīgi, ka Seilore savu slimību neuzskata par problēmu.

Turpināju lasīt tikai tāpēc, ka mani interesēja Seilores psihiskie traucējumi (angliski slimība saucas Munchausen Syndrome). Cilvēki ar šo sindromu bieži ir psiholoģiski nedroši, nepārliecināti par sevi, hroniski meļi, viņiem patīk pacienta loma. Lasot Vikipēdijā par slimību, atcerējos, ka esmu jau lasījusi grāmatu, kur mātei bija radniecīga problēma –Munchausen Syndrome by proxy. Šī sieviete padarīja slimu savu meitu, lai gūtu līdzīgas emocijas kā Seilore.

Ap romāna vidu palika interesanti. Nejaušs gadījums Seilori saved kopā ar bezcerīgi slimiem jauniešiem. Vienā no tiem – Endrjū – viņa iemīlas. Pašai izliekoties slimai, viņai pirmo reizi mūžā ir draugi un viņa beidzot izjūt rūpes un satraukumu par citiem. Un, ak tu brīnums, slimošana var arī dažas dienas pagaidīt. Brīdis, kad viņa beidzot spēj paskatīties tālāk par savu degungalu, ir arī brīdis, kad viņa piedzīvo smagu zaudējumu un saprot, ka tā dzīvot nevar.

Cēlonis Seilores rīcībai meklējams ģimenē: vecāku mīlestības un uzmanības trūkums jau septiņu gadu vecumā liek Seilorei norīt adatu. Uz brīdi mātes sejā redzamas rūpes, slimnīcā ap viņu čubinās māsiņas un amats rokā. Skumji, bet ne pārsteidzoši, ka veiksmīgā un turīgā ģimene ir tikai fasāde. Vienīgā lieta, ko nevarēju saprast, bija mātes attiecības ar meitu. Manās acīs problēmas mātes bērnībā īsti neattaisnoja viņas ignorējošo attieksmi pret Seilori, ja pati atzīstas, ka baidījās vai ar meitu nenotiks tas pats, kas ar viņu. Beigās arī visas tās problēmas un slimības šķita mazliet par daudz priekš viena īsa jauniešu romāna.

Mana sākotnējā nepatika pret Seilori nenozīmē, ka romāns ir slikts. Tomēr autore nespēja mani pārliecināt, aizkustināt (ja neskaita vienu fragmentu ar Endrjū) un iespaidot. Varbūt, ja es nebūtu lasījusi „The Fault in Our Stars” (kuri vēl nezina – stāsts par diviem ar vēzi slimiem jauniešiem), šis darbs man patiktu vairāk.

Vērtējums: 3/5

We Have Always Lived in the Castle. Shirley Jackson

We have alwaysPenguin Classics 2006, 146 lpp.

Romāns ieved dziļi tumšu neirožu labirintā iepazīstinot ar nemieru raisošu, noslēgtu un, iespējams, slepkavniecisku ģimeni, kuras ikdienas miers tiek izjaukts ar brālēna ierašanos.

Edgaru Alanu Po ar viņa šausmu stāstiņiem zina visi, bet ne mazāk talantīgā Širlija Džeksone šķiet palikusi ēnā. Rakstniece ar sarežģīto personību, savas mītnes pilsētas iedzīvotāju nemīlēta, izraisīja skandālu ASV, kad publicēja stāstu The Lottery (iesaku izlasīt!). Gan šai stāstā, kas aizskāra tik daudzus amerikāņus, gan citos savos darbos Džeksone rāda cilvēku pašu radītas šausmas, izmantojot cilvēku slēptākās dziņas, savas fobijas un piedzīvoto, izceļ gaismā dvēseles tumšākos stūrus, rāda dažādu apstākļu radītu ārprātu un vardarbību, kas slēpjas zem pieklājības maskas. Ļoti, ļoti maz viņas darbos ir pārdabiskā un mistiskā.

“We Have Always Lived in the Castle” ir maza šausmu literatūras pērle, kur zem virspusēji rotaļīgā un bērnišķīgā teksta slēpjas drūma Blekvudu ģimenes traģēdija. Tāda miniatūra Adamsu ģimenīte vecā, lielā mājā, kur gandrīz visās telpās laiks ir apstājies tai liktenīgajā vakarā pirms sešiem gadiem, kad gandrīz visi ģimenes locekļi tika noindēti ar arsēnu cukurā. Kopš tā laika māsas Meriketa un Konstance un tēvocis Džuliāns dzīvo noslēgti plašā īpašumā un pēc iespējas izvairās no vietējiem iedzīvotājiem. Tēvocis visus savus spēkus velta tās liktenīgās dienas rekonstrukcijai, bet lasītājam atliek pašam izlemt, vai var viņam ticēt.

garden plants more deadly than snakes and simple herbs that slash like knives through the lining on your belly

Autore dod mājienu, ka traģēdiju izraisīja neveselīgas attiecības ģimenē, kur viena no māsām tiek dievināta. Vai viņa noindē pārējos tāpēc, ka ir pārāk izlutināta, vai arī viņai prātiņš sagriezies citu iemeslu dēļ? Lai nu kā, Konstance ir sociāli traumēta pēc tiesas procesa un rod mierinājumu savā dārzā un ēdienu gatavošanā, savukārt Meriketa ir aizķērusies bērnišķīgā domāšanā un uzvedībā. Viņa sapņo par spārnotu zirgu un ievēro pirmajā brīdī šķietami savādus izdomātus noteikumus. Man patika abas māsas. Trauslo idilli iztraucē mantkārīgais brālēns Čārlzs, kura vēlme pēc naudas ir spēcīgāka par dzīvības briesmām. Domāju, ka viņam ļoti paveicās tikt laukā no Blekvudu mājas.

Man ļoti patika kā Džeksone raksta. Šajā romānā katrs vārds šķita pārdomāts un katrs teikums noslīpēts, ļaujot starp rindiņām lasīt to, kas netiek pateikts atklāti. Regulāri atkārtotās draudzīgās varoņu uzrunas, vēršoties vienam pie otra, lika noskurināties, jo zini, ka viena no māsām ir slepkava un tēvocis izdzīvojis vai nu nejauši vai tikai tāpēc, ka ir pilnīgi nekaitīgs. Tādējādi autore ar šo varoņu draudzīgumu un ikdienas rutīnu ar dažādiem noteikumiem rada īpatnēju iespaidu – gribas nepatikā novērsties, bet nespēj, jo tai visā ir kaut kas slimīgi skaists un vilinošs. Gan māsu ikdienas rituāli, noslēgtība un nojaušamā, bet līdz pat stāsta beigām nesniegtā atbilde kurš ir īstais slepkava, gan ciematnieku naidīgi agresīvā attieksme, kas vēlāk pārvēršas savādās baiļu un kauna jūtās, rada veiksmīgi savītu psiholoģisku noviržu un pūļa mentalitātes piemēru.

Iesaku izlasīt šausmu literatūras interesentiem.

Vērtējums: 5/5

RIP8main400Otrā no R.I.P. VIII izaicinājuma grāmatām. Romāns, kur zem radinieku laipnības maskas slēpjas kas dīvains, amorāls, ļauns un draudīgs. Piemetam vēl klāt vecu māju un pusaizaugušu dārzu un mums ir lielisks kandidāts R.I.P.. Džeksone spēlējas ar psihi un tās novirzēm, slēpto agresiju un apstākļiem, kas var novest līdz traģēdijai. Briesmīgi un skaisti vienlaikus. Pārspēja manas cerības pēc kaut kā dīvaina un biedējoša mūsos pašos.

 

Sharp Objects. Gillian Flynn

Sharp ObjectsShaye Areheart Books 2006, 272 lpp.

Žurnāliste ar problemātisku pagātni atgriežas dzimtajā mazpilsētā rakstīt par divu meiteņu slepkavībām. Viss nav tik vienkārši kā sākumā šķiet un noziegumu atrisināšanai viņai nākas beidzot saprast savas ģimenes traģēdiju.

Es biju sajūsmā par “Gone Girl”, tāpēc ar interesi pieķēros “Sharp Objects”. Tas izrādījās kā mešanās uz galvas atvarā. Ar savu pirmo romānu autore meistarīgi piesaka sevi tumšu psiholoģisko kriminālromānu žanrā. Noteikti ne patīkamākā lasāmviela vasaras vakariem. Pa prātu visu laiku grozījās viens vārds – SLIMI.

Sick and sicker and sickest. What was real and what was fake?

Romānā nav neviena simpātiska varoņa. Neviena. Nu varbūt tēvišķais avīzes redaktors, bet viņš figurē tik minimāli, ka tas neskaitās. Tātad mums ir galvenā varone žurnāliste Kamilla Prīkere ar psiholoģiskām traumām – viņa ir graizītāja ar daudzu gadu stāžu, viņas pašapziņas līmenis līdzinās nullei, viņai ir apsēstība ar seksu. Vēl viņa daudz dzer un ienīst māti. Viss ķermenis “norakstīts” ar vārdiem, kuru biežo pieminēšanas jēgu un sistēmu es godīgi sakot nesapratu. Kaut kas man pazuda tulkojumā tā teikt. Viņas ģimene ir vienkārši “superīga”: patēvs Alans līdzinās bezrūpīgam dārzenim, viena pusmāsa mirusi un neviens netiek pāri viņas nāvei, otra pusmāsa Amma mātes priekšā tēlo mazu meitenīti, bet patiesībā ir riktīga mazgadīgā sterva. Māte Adora vispār ir apbrīnojams radījums, fascinējošs tēls, kontrolējoša psihopāte: “She was like a girl`s very best doll, the kind you don`t play with”.  Visi šķiet mazliet prātu izkūkojuši un no Kanzasas atsūtītajam izmeklētājam Ričardam Villisam (viņš ir atstāts statista lomā, galīgi neinteresants) neklājas viegli. Pārējie Wind Gap mazpilsētas iedzīvotāji ir katrs ar saviem noslēpumiem, par kuriem neviens nerunā, bet visi tos zina. Tāda sajūta, ka visi klačojas, dzer un gadiem ilgi klusē par slēptu un atklātu vardarbību un emocionālu iespaidošanu. Virspusēji viss ir skaisti un mierīgi un tikai kaut kur zemapziņā, aiz slēgtām durvīm piezogas nemiers: Something was wrong, right here, very horribly wrong. Interesanti kā pamazām atklājās visādi nesmukumi par abām nogalinātājām meitenēm, kuras sākumā bija tik jaukas un nevainīgas. Trakākais, ka es pilnībā varu tādu pilsētiņu iedomāties eksistējam.

Kamillas darbs – rakstu sērija par Wind Gap meiteņu slepkavībām, pamazām pārvēršas par savas pagātnes šķetināšanu un sastapšanos aci pret aci ar veciem dēmoniem. Es nojautu vainīgo, tomēr īsti negribēju ticēt un beigās autore izdarīja “gājienu ar zirdziņu” tā pasmejoties man sejā, ka viss ir vēl sarežģītāk nekā domāju. Domāju, ka Flinnas mērķis bija parādīt pie cik drausmīgām sekām var novest slimīgas, ačgārnas mātes rūpes un pseidomīlestība (tai slimībai bija nosaukums, kuru neatceros) un kā bērnu attiecības ar vecākiem lielā mērā nosaka viņu uzvedību un domāšanu gan bērnībā, gan vēlāk. Ja vēl kāds ir lasījis šo romānu, ļoti gribētos uzzināt jūsu domas par galveno varoņu rīcību.

A beautiful girl can get away with anything if she plays nice.

Lasīt bija interesanti, bet emocionāli nepatīkami. Stāstījums ir diezgan lēns, nav nekādu strauju un šokējošu pagriezienu, fakti un nojautas lēnām pil un pil līdz viss top skaidrs. Flinna ir veikli savērpusi intrigu un psiholoģiskais pamatojums varoņu rīcībai nebija apšaubāms, lai gan ne vienmēr skaidri saprotams. Nespēju noformulēt kāpēc, bet lasot tomēr varēja just, ka šis ir autores pirmais romāns, lai gan jau spēcīgi jūtams viņas talants veidot vairāk vai mazāk prātu izkūkojušus psiholoģiskos portretus. Vietām pārāk uzkrītoši un bieži autore izmanto seksualitātes kārti, sabiezinot krāsas un piešķirot tai pārāk lielu lomu notikumos. Tāds ļoti freidisks gājiens.

Jutos atvieglota aizverot grāmatas vākus. Tas ļaunums aiz mīlīgām sejiņām bija drusku par daudz.

Vērtējums: 3,5/5