Upe. Laura Vinogradova

Zvaigzne ABC 2020. gads, 112 lpp.

Pieļauju, ka lielākā daļa jau sen ir izlasījusi “Upi” un zina, ka Laura Vingradova par šo garstāstu saņēma Eiropas Savienības balvu literatūrā.

“Upe” ir emocionāli ievelkoša, dramatiska, smeldzīga, pat kinomatogrāfiska. Skaists poētisms, bez liekām epitetu cakām. Ja šīm sajūtām ļaujies, tad izlasi garstāstu vienā rāvienā un beigās gandrīz vai jāraud. Ja tomēr lasīto analizē, mēģini pieiet racionāli, tad daži stāsta pavērsieni mulsina, pat šķiet jocīgi un beigām grūti noticēt. Pieļauju, ka galvenā varone Rute ir smagā depresijā un tas varbūt šo to izskaidro, bet tik un tā šķita tik savāda viņas rīcība attiecībā pret vīru. Vīrs arī nerīkojas pārāk loģiski. Un kas ar to 10 gadus veco stāstu par māsu? Jautājumu ir vairāk kā atbilžu.

Ja “Upi” pārvērstu romānā, tā būtu kaisles, drāmas, noziegumu, neizrunāšanās, pārpratumu, skarbās dzīves ar potenciāli laimīgām beigām “ziepju opera”. Iespējams, ka vislabākais ir neanalizēt, bet ļauties stāsta plūdumam, ko autore ir meistarīgi uzbūrusi ar vārdiem. Savādā kārtā stāsta noskaņa man atgādināja “Ezera sonāti”.

Varbūt stāsts varēja būt vēl garāks (tas ļautu atbildēt dažus jautājumus), bet pieļauju, ka tad būtu grūti saglabāt to emociju vilni, kas tik veiksmīgi satver no pirmajām rindām un iznes cauri visām lappusēm. Vai es raudāju? Noraudājos gan, jo stāstā tik daudz sāpju un trāpīju īstajā brīdī, lai arī savas izraudātu. Lasiet vienā elpas vilcienā.

Vērtējums 4/5 (pieverot acis uz reālisma trūkumiem)

The Uncommon Reader. Alan Bennett

Faber & Faber Fiction 2008, 128 lpp.

Rakņājoties pa e-lasītāju, atradu grāmatu, kas man pilnīgi neko neizteica – kāpēc, no kurienes, par ko? Apskatījos, ka īsa, tāpēc nolēmu palasīt. Izrādījās izdomāts, bet jauks stāsts par Anglijas karalienes Elizabetes II vecumdienās uzplaukušo grāmatu lasīšanas kaislību. Karalienes galmā gandrīz neviens nelasa un padotie ir diezgan satraukušies par šādu pēkšņu karalienes kāri pēc grāmatām. Karalienei nav pieņemts pastiprināti interesēties par ko vienu, viņai vienādi jāizrāda interese par visu un visiem. Un ja nu šī lasīšana, kam līdzi nāk hroniska kavēšanās un mazākas uzmanības pievēršana ikdienas sīkumiem liecina par vecuma plānprātu? Galms ir satraukts un karaliene saskaras ar dažādiem šķēršļiem – viņu mēģina atrunāt no lasīšanas, viņas grāmatas ceļojumā pazūd, pa kluso projām tiek aizsūtīts puisis, kas palīdzēja grāmatas sagādāt, un vairs nav īsti neviens ar ko parunāt par izlasīto. Šis ir stāsts par grāmatu lasīšanas spēku.

Nezinu, vai tā tiešām ir, bet grāmatiņa Anglijas karalienes dzīvi ataino kā ļoti reglamentētu un ierobežojošu. Grūti reizēm saprast, kam ir lielāka vara – viņai vai apkalpojošajam personālam. Visu mūžu viņa vienkārši gājusi un darījusi, ko viņas statuss prasa, neiedziļinoties, vai kādu aizskar ar skarbāku vārdu un ko jūt cilvēki viņai apkārt. Galu galā, viņa arī nav īsti iedziļinājusies, ko jūt pati. Tikai sākot intensīvi lasīt, viņa sāk pamanīt savas un apkārtējo emocijas. Būtībā grāmatu lasīšana spēcīgi izmaina karalienes pasaules skatījumu.

“The Uncommon Reader” patiks tiem, kam patīk grāmatas par grāmatām un lasīšanu, jo karaliene piefiksē savas pārdomas par lasīšanas procesu. Daļa no šīm pārdomām jau ir “dzirdētas” citur, bet tiek skarts arī jautājums, ko parasti nepiemin. Elizabete II aizdomājas, ka, ļoti daudz lasot, viņa no darītājas ir kļuvusi par pasīvu vērotāju, atsvešinājusies no pasaules un viņai vairs īsti nav intereses par to, kas notiek ārpus grāmatu lappusēm. Un tas nemaz nav tik labi. Ir par ko padomāt.

Kaut kas pietrūka, lai es varētu līdz galam noticēt stāstam, varbūt tāpēc, ka neviens cits (izņemot Normenu) nelasa un visi ir pret karalienes lasīšanu. Karalienes sarīkotajā tējas pasākumā visi rakstnieki uzvedas kā narcistiski gaiļi, kam arī drusku nevarēju noticēt. Pieļauju, ka šis garstāsts domāts kā satīra, tāpēc krāsas tika sabiezinātas. Visādi citādi jauki un viegli personificēties ar karalienes vēlmi lasīt.

“reading was, among other things, a muscle and one that she had seemingly developed”

“…one book led to another, doors kept opening wherever she turned and the days weren’t long enough for the reading she wanted to do.”

Vērtējums: 3/5