Okeāns ielas galā. Nīls Geimens

Okeāns ielas galāZvaigzne ABC 2014. gads, 208 lpp.

Pusmūža vīrietis dodas uz dzimto pilsētu, lai apmeklētu bēres. Viņu vilina lauku māja ielas galā, kur viņš septiņu gadu vecumā sastapa savādu meiteni, vārdā Letija Hempstoka, viņas māti un vecmammu. Vīrietis gadu desmitiem nav domājis par Letiju, taču, apsēžoties pie dīķa (kuru viņa sauca par okeānu), atgriežas atmiņas par pagātni. Un šī pagātne ir pārāk savāda, biedējoša un bīstama, lai būtu patiesa… vai ne?

Man ļoti patīk kā Geimens raksta un es viņu uzskatu par vienu no labākajiem stāstniekiem. Šo iemeslu dēļ ļoti gaidīju “Okeānu ielas galā” (The Ocean at the End of the Lane). Izdevniecība ir parūpējusies, lai grāmatu negribētos izlaist no rokām samtaini maigo vāku dēļ (ir taču tāds grāmatu vāku fetišs, vai ne?). Arī vāku iekšpuse sagādā patīkamu pārsteigumu – tā nav vienkārši balta un garlaicīga, bet attēlo tekstu rokrakstā un aizmugurējā vāka iekšpusē ir pat Greimena bērnības bilde. Tāda piedomāšana pie grāmatas noformējuma rada patīkamu pievienoto vērtību papīra grāmatām.

Šajā romānā Geimens lasītāju aizved kāda vīrieša bērnības atmiņu ceļojumā. Atmiņas skar nelielu laika posmu pavasarī, kad galvenajam varonim palika 7 gadi. Puika iepazīstas ar Hempstoku fermas sievietēm pēc tam, kad viņa ģimenes īrnieks izdara pašnāvību ģimenes mašīnā. Ar šo notikumu un iepazīšanos sākas aizvien neparastāki atgadījumi puikas dzīvē, kur reālie notikumi saplūst ar biedējošu fantāzijas pasauli. Kā jau esmu novērojusi citos Geimena darbos, fantāzija organiski saplūst ar realitāti, seni dievi un ļaunas radības var mierīgi dzīvot līdzās mūsdienu cilvēkiem, okeānu var pārnēsāt spainī un laiku var izgriezt un pārtaisīt, un tas nemaz nav pārsteidzoši vai neiespējami.

Stāsts ir skaists, savdabīgs, negaidīts un mazliet zosādu uzdzenošs, tomēr attiecībā uz izlasīto jūtos tāda kā dezorientēta. Man šķita, ka beigās ir jābūt kādai šokējošai atklāsmei. Pēc dažām stundām, visu pārdomājot, jau sapratu, ka tās šausmas un šoks tur ir, tikai tā klusi, saudzējošā atmiņu segā ietīts. Nonācu pie secinājuma, ka “Okeānu ielas galā” var lasīt divējādi. Vienā variantā kā pasaku par kāda iztēles bagāta zēna draudzību ar neparastu meiteni un viņu cīņu ar dažādiem mošķiem, kurā reālā pasaule viegli saplūst ar izdomāto. Otrā variantā kā vientuļa zēna skumjo un pat vardarbības pilno bērnību, kurā fantāzijas elementiem pilnās atmiņas kalpo kā aizsegs piedzīvotajām sāpēm. Nevar nepamanīt, ka viņš jūtas mīlēts un aprūpēts H. fermā, ko nevar teikt par viņa paša māju…. Ja lasa otrajā variantā, tad tas ir lielisks stāsts.

Cik mēs paši atceramies no savas bērnības? Uzplaiksnījumi, īsas epizodes, kuras ar laiku kļūst azvien nereālākas un beigās sākam šaubīties, vai patiesi atceramies tā kā bija, vai arī esam atmiņas pielāgojuši. Reizēm atmiņas ir tik sāpīgas, ka mēs tās izdzēšam, izdomājam ko citu un piespiežam sevi ticēt. Domāju, ka tieši tā ir noticis ar galvenā varoņa atmiņām. Jo vairāk domāju, jo man šis romāns šķiet dziļāks un skumjāks.

Katrs jau atceras pa savam.

Stāstījums mani neaizrāva tik ļoti kā parasti, jo es tulkojumā nejutu Geimena balsi. Negribu teikt, ka tulkojumam ir kāda vaina. Tie, kuri nav lasījuši Geimenu angliski, visticamāk manu iebildi nemaz nepamanīs un nesapratīs. Lai nu kā, man ir sajūta, ka šo grāmatu reiz pārlasīšu un tad to darīšu angliski.

Vērtējums: 3,5/5 (domāju, ka angliski lasot, romānu novērtētu uz 4)

P.S. Grāmatas eksemplārs no izdevniecības.

M is for Magic. Neil Gaiman

M is for magicHarperCollins Publishers 2007, 260 lpp.

Mazliet biedējošu, mazliet uzjautrinošu, mazliet neticamu un mazliet fantastisku stāstu krājums bērniem un pusaudžiem par detektīvu no bērnu skaitāmpantiņa, trolli zem tilta, svēto grālu, rotaļlietu bēniņos, savādu ballīti un citām lietām ar dažām ilustrācijām.

Trust dreams.
Trust your heart, and trust your story.

Šajā krājumā Geimens apkopojis dažādos laikos sarakstītus 10 stāstus, vienu dzejoli un uzrakstījis interesantu priekšvārdu. Manā skatījumā Geimens ir priekšvārdu un pēcvārdu dievs un tie ir obligāti jālasa. Šoreiz viņš skaisti runā par stāstiem un kā šī krājuma nosaukums ir veltījums Rejam Bredberijam. Pats krājums gan man neizraisīja tik lielu sajūsmu kā priekšvārds. Domāju, tam par iemeslu ir stāstu dažādā kvalitāte. Jaunībā sarakstītajos stāstos talants ir jūtams, bet stils vēl nav līdz galam noslīpēts. Tā kā es zinu, cik labi Geimens var rakstīt, tad šie stāsti atstāja viduvēju iespaidu. Lielais stāstnieks tikai ievingrina savu roku. Patika dzejolis krājuma beigās un daži stāsti lika uzdzirkstīt maģijai un palika atmiņā:

The Case of the Four and Twenty Blackbirds – detektīvstāsts ar bērnu skaitāmpantiņa elementiem. Geimena talants visā savā spožumā. Spēlēšanās ar tēliem, ritmu, vārdiem.

How to Sell the Ponti Bridge – stāsts par visu laiku izcilāko afēru, kad kāds vīrs pārdeva pilsētniekiem viņu pašu tiltu. Geimens saka, ka stāsts balstīts uz patiesiem notikumiem.

The Price – par melnu kaķi, kurš sargā māju no ļaunuma. Biedējošs un skumjš stāsts, kuru vēl kādu brīdi nevarēju no sevis „nokratīt”.

Sunbird – stāsts par savādu gardēžu klubu, kuri ir pagaršojuši pilnīgi visu iespējamo un neiespējamo un tagad sanāk kopā, lai nogaršotu feniksu. Ne no tiem labākajiem stāstiem, bet gana interesants.

The Witch`s Headstone – puisēns Bods dzīvo kapsētā, kur iepazīstas ar raganu un nolemj uzdāvināt viņai kapakmeni. Šis ir aizsākums „The Graveyard Book” un tagad es gribu izlasīt arī to.

Kopumā stāstu krājums ir tik labs, lai es to labprāt dotu lasīt saviem bērniem.

Vērtējums: 3/5

Stories: All-New Tales. Neil Gaiman, Al Sarrantonio (ed.)

Stories: All-New Tales

William Marrow 2010., 428 lpp.

Krājumā iekļauti 27 stāsti no dažādiem zināmiem un mazāk zināmiem autoriem ar kopīgu ieceri: tiem jābūt stāstiem, kas aizrauj lasītāju, liek nepacietībā jautāt “kas notiks tālāk?”, paplašina un maina iztēles robežas. Kā priekšvārdā raksta Geimens:

We wanted to read stories that used a lightning-flash of magic as a way of showing us something we have already seen a thousand times as if we have never seen it at all.

Daļa stāstu balansē uz fantāzijas un šausmu žanra robežas. Daļa spēlējas ar mūsu uztveri un priekšstatiem par realitāti, labo un ļauno. Priekš manis ne visi stāsti sniedza krājuma sastādītāju solīto. Bija daži vāji stāsti, par kuriem nesapratu, ko īsti autori/ krājuma sastādītāji sapīpējušies, vai arī viņiem ir totāli savādāki uzskati par to, kas ir pārsteidzošs un prātu kutinošs. Salīdzinot ar “Shadows Over Baker Street”, kur bija šaurs temats un konkrēti uzdevumi, “Stories: All-New Tales” ir lielāka dažādība gan kvalitātes, gan sižetu ziņā – no rakstnieka dzīves apceres un egoistiskām pensionārēm, līdz vampīriem un citplanētiešiem.

Vairums stāstu ir labi un vairāki pat lika sajūsmā noelsties, priecāties par autora asprātību un talantu, vai vismaz nepacietībā pāršķirt lapas – kas būs tālāk?! Krājuma pirmais stāsts “Blood” paceļ izbrīna latiņu diezgan augstu un, manuprāt, ir veiksmīgi izvēlēts, lai ievadītu lasītāju pārsteidzošā, drusku biedējošā ceļojumā kopā ar visādiem frīkiem.

Roddy Doyle “Blood” – galvenais varonis sāk alkt asinis un pats nesaprot, vai viņš ir normāls vai nē. Nokož kaimiņienes vistai galvu un paslēpj to guļamistabā. Sieva vistas galvu atrod un abu saruna ir uzjautrinoša.

Neil Gaiman “The Truth is a Cave in the Black Mountains” – sasodīts, Geimenam ir talants, viņš var stāstīt stāstīšanas pēc. Šoreiz mazs vīrelis nolīgst par gidu vīru vārdā Kalums un viņi pāri kalniem dodas uz alu (kas atrodas uz klinšainas salas) pēc zelta. Stāstā pamazām atklājas jauks krimināls pagrieziens. Viens no labākajiem stāstiem krājumā.

Joe R. Lansdale “The Stars are Falling” – viens no skumjākajiem un interesantākajiem stāstiem. Dīls devies karā uz Eiropu un pēc 4 gadiem atgriežas mājās pie sievas un mazā dēlēna. Tomēr viss nav tā kā izskatās… Vairāk neko neteikšu, citādi sanāks milzu spoileris.

Lawrence Block “Catch and Release” – mīlīgs un šokējošs stāstiņš par sērijveida izvarotāju, kurš sevi uzskata par “ķer un atlaid” makšķernieku. Ne vienmēr atlaiž… Autoram labi izdevies iejusties psihopāta prātā.

Diana Wynne Jones “Samantha’s diary” – vēstījums dienasgrāmatas formā par tālā nākotnē dzīvojošu meiteni un viņas trako pielūdzēju, kurš sūta dāvanas – putnus, kokus, govis u.c. kā kādā dzejolī. Lieki teikt, ka viņai nākas bēgt no dzīvnieku pārpildītā dzīvokļa. Uzjautrinoši.

Carolyn Parkhurst “Unwell” – divas vecas kundzes, māsas Arlete (iedomīga, lepna) un Ivonna (klusa, sapņaina) kruīzā satiek Artūru, kurš izrāda uzmanību Ivonnai. Arlete atceras savu mirušo vīru Stefanu, kurš mīlēja Ivonnu un tāpēc nepasaka viņai, ka Artūrs ir bagātu kundzīšu apkrāpējs. Tāda neliela atriebība. Labs Arletes psiholoģiskais portretējums.

Al Sarrantonio “The Cult of the Nose” – pārsteidzošs stāsts par prāta maldiem. Stāsta galvenais varonis fotogrāfijās pamana vīrieti, sievieti un bērnu ar lieliem, mākslīgiem deguniem, kuriem tur nav jābūt. Viņam rodas aizdomas par Kultu un pēc ilgiem meklējumiem viņš beidzot nonāk līdz noslēpuma atrisinājumam.

Joe Hill “The Devil on the Staircase” – krājuma pēdējais stāsts liks izbrīnā ieplest acis, ja tas jau nav izdarīts iepriekš. Stāsts dzejas formā, kas veidots tā, lai teksts izskatās kā kāpnes. Darbība risinās Sulle Scale kalnos (pieļauju, ka Itālijā), kur kāds puisis nogalina Arābu, bēgdams nokāpj ellē un tur dabū mehānisko putnu, kurš dziedot padara visus melus ticamus. Noziegums bez soda.

“It was
open when
I got here,”
I said. “Don`t
they lead all the
way down to the sea?”

“No.”
“But it
looks as if
they go all the
way to the bottom.”

Kopumā ļoti interesants stāstu krājums, kur starp graudiem iemaldījušās dažas pelavas. Varētu būt vērtīgi palasīt jaunajiem rakstniekiem, kuri piedalās stāstu konkursos. Sapratu, ka man patīk šādi stāstu krājumi, kur autori cenšas mani pārsteigt, liek šaubīties par realitātes patiesumu vai ļauj priecāties par labu intrigu. Liels paldies Asmo par iespēju šo grāmatu izlasīt 🙂

Vērtējums: 4/5

 

Amerikāņu dievi. Nīls Geimens

Zvaigzne ABC 2012.g., e-pub ar Adobe DRM, no 12. septembra būs arī papīra formātā. Ap 600 lpp.

Galvenais varonis, vienkāršs amerikāņu puisis, Ēna tiek ātrāk izlaists no cietuma, lai paspētu uz sievas Loras bērēm. Lidmašīnā viņš iepazīstas ar īpatnēju vīru, kurš sevi dēvē par misteru Trešdienu, kurš Ēnam piedāvā darbu. Pēc neveiksmīga mēģinājuma atkratīties no uzmācīgā vīreļa, Ēna piekrīt strādāt par Trešdienas šoferi un palīgu. Viss kļūst aizvien savādāks pēc Černoboga un trīs māsu apciemojuma. Ēna redz savādus sapņus, uzrodas mirusī Lora, viņš tiek nolaupīts, ar viņu runā televizors, abi ar Trešdienu izkrāpj naudu pie bankas…. Ēnam ļoti gribas izvairīties no nepatikšanām, bet viņš nokļūst pašā nepatikšanu epicentrā. Lai cik neticami viss liktos, atliek vien ticēt. Tuvojas vētra: gaidāma cīņa starp vecajiem un jaunajiem dieviem.

Ļoti grūti uzrakstīt par šo fantasy romānu tā, lai raksts nebūtu pilns ar spoileriem. Man nebija nekāda priekšstata un cerību attiecībā uz “Amerikāņu dieviem”, vienkārši pakļāvos vispārinātiem slavinājumiem. Un jāsaka, ka nenožēloju. Romāns ir lielisks, asprātīgi un veikli uzrakstīts, notikumu pavērsieni pārsteidz. Vienlaikus Geimens liek padomāt par mūsu patērētāj-sabiedrības tukšumu un trulumu. Jaunie dievi jūtas vareni (Pilsēta, interneta, telefona, lielveikalu, tv un citi), tomēr daži jau saprot, ka drīz viņus aizmirsīs, jo vietā nāks vēl kas jaunāks un aizraujošāks. Arī Ēna to iemet viņiem sejā: “šodienas nākotne ir rītdienas pagātne”. To, kas skaitās jaunums šodien, rīt jau tiks aizmirsts: “Mainies vai mirsti, attīstīsies vai iznīksi”.

Šie jaunie, iedomīgie dievi iedomājas esam pārāki par senajiem dieviem, kurus sev līdzi atveda tie, kas ieradās Amerikā.

– Kad cilvēki devās uz Ameriku, paņēma mūs sev līdzi. Atveda mani, Lokiju un Toru, Anansi un Lauvu dievu, tāpat arī leprekonus, koboldus un banšijas….

Senie dievi pamazām tika aizmirsti, bet viņi joprojām dzīvo starp cilvēkiem. Viņi gan neizskatās pēc pārpasaulīgām, mītiskām būtnēm. Parasts večuks, gotu meitene, prostitūta, narkomāns, dzērājs, apglabāšanas kantora darbinieki, kaķis izrādās vienas vai otras tautas sen aizmirsts dievs, dieviete vai kas līdzīgs. Viņi ēd, dzer, pīpē, nodarbojas ar seksu un uzvedas kā jebkurš no mums.

Skatīsimies patiesībai acīs un atzīsim, ka lielas ietekmes mums vairs nav. Kaut ko nočiepjam, paņemam un kaut kā iztiekam, atkailināmies, pārdodam miesu, pārāk daudz dzeram, nosūknējam degvielu, zogam, krāpjamies, eksistējam sabiedrības nomalē. Vecie dievi šeit, jaunajā bezdievju zemē.

Šo fantastisko būtņu cilvēciskums man šķita ļoti aizkustinošs un padarīja šo romānu atšķirīgu no citiem fantasy romāniem. Viss liekas tik normāli, ka pat īpaši nebija jābrīnās par jaunu dīvaiņu parādīšanos. Līdzīgi kā sapnī – tu vienkārši pieņem, ka tā ir jābūt. Bija tikai divas vietas, kas mani pamatīgi pārsteidza. Šī bija viena no tām grāmatām, kuras es vairāk “skatījos” nekā lasīju un aina ar taksometra šoferi ifrītu – džinu un musulmaņu tirgotāju bija, maigi sakot, negaidīta 😀 Otra pārsteidzoša vieta bija grāmatas beigas, kad atklājās patiesie notikumu iemesli. Pašas nozīmīgākās šai romānā ir detaļas. Visa romāna garumā tiek pasviestas informācijas druskas, kas ļauj uzminēt patiesību, lasot es šos sīkumus piefiksēju, tomēr puzli neizdevās salikt līdz pat pašām beigām. Tas priekš manis bija patīkams pārsteigums – nespēt uzminēt notikumu attīstību un iemeslus. Tāda veikla detektīvintriga autoram sanākusi.

Ļoti patika latviskais tulkojums. Lasīt bija viegli, negludumus nejutu. Lasīju ar lielu sajūsmu, tomēr vai šī grāmata iekļūs manu mīļāko grāmatu sarakstā rādīs laiks. Pašlaik ir sajūta, ka “Amerikāņu dievi” lieliski izklaidē, tomēr sirdī uz ilgu laiku neaizķeras. Varbūt tāpēc, ka nebija liela emocionāla līdzpārdzīvojuma. Tomēr nepārprotiet – Ēna man patika, man pret viņu nav nekādu iebildumu.

Noteikti pamēģināšu vēl kādu Geimena grāmatu, jo man patīk viņa spēlēšanās ar fantastiskām lietām.

Vērtējums: 5/5. Iesaku vieglas fantasy un mitoloģijas cienītājiem.