A Head Full of Ghosts. Paul Tremblay

Brema Stokera balva, šausmu romāns

William Morrow 2015, 286 lpp.

Šausmu autoru asociācija nesen paziņoja Brema Stokera balvas ieguvējus. Balvu kā 2015. gada labākais šausmu romāns ieguva Paul Tremblay “A Head Full of Ghosts”. Ļoti iespējams, ka šis fakts man paslīdētu garām nepamanīts, ja Stīvens Kings nebūtu Trembleja romānu salielījis tviterī. Tā man radās spontāna ideja šo grāmatu izlasīt.

Romāns sākas diezgan miegaini. Jauna sieviete Mērija un slavena rakstniece ierodas Mērijas bērnības mājā. Rakstniece vēlas uzrakstīt dokumentālu darbu par Baretu ģimenes traģēdiju, kas tika atspoguļota realitātes šovā The Possession. Savukārt Mērija beidzot ir gatava pastāstīt patiesību par notikušo.

Mērijai ir 8 gadi, viņas māsai Mārdžorijai 14, tēvs palicis bez darba un ģimenei trūkst naudas. Māsas stāstītie stāsti kļūst aizvien biedējošāki un pamazām lasītājs līdz ar Mēriju aptver, ka ar Mārdžoriju galīgi kaut kas nav kārtībā. Psihiski nestabilā un neprognozējamā Mārdžorija noved vecākus tādā izmisumā, ka viņi piekrīt eksorcismam. Labais katoļu mācītājs no tā visa piedāvā uztaisīt realitātes šovu, tā ļaujot ģimenei tikt pie tik vajadzīgās naudas. Viss neiet kā plānots un beigās diez vai kāds vispār saprot, ko dara.

Romāns ir jāizlasa līdz beigām un izlasītajam jāļauj nogulsnēties, lai aptvertu cik briesmīgs ir šis stāsts. Mazs bērns, kurš tiek manipulēts viņam nesaprotamos un traumatiskos apstākļos. Pusaudze, kura nesaņem pietiekošu vai atbilstošu medicīnisko palīdzību. Vecāki, kuri nespēj tikt galā ne ar sevi, ne apstākļiem un vēršas pie baznīcas, kad medicīna nepalīdz. Tik grūti atšķirt, kuram ticēt, kurš šajā stāstā ir veselais un kurš – slimais. Kurā brīdī vispār drīkst ticēt šizofrēnijas slimniekam? Un kurš galu galā vainīgs, ka viss beidzās tā? Zinātne pret reliģiju, veselais saprāts pret mistiku. Smagi jautājumi un smagas atbildes. Jāņem vērā, ka lasītājs nevar būt pārliecināts, ka tiek iepazīstināts ar visiem faktiem un reāli notikušo, jo var balstīties tikai uz Mērijas ne vienmēr skaidrajām atmiņām un realitātes šova atreferējumu.

Trembleja romāns, līdzīgi kā Kinga darbi, balstās uz cilvēku pašu radītajām šausmām. Autors ļoti cenšas šausmu atmosfēru paspilgtināt ar mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem – pirksti, kas urķējas pagraba melnzemē, mēle kā sarkans tārps, spageti mērce kā asinis un tādā garā. Viņš kā ar lupu pēta astoņgadīgas meitenes pasaules uztveri un tas reizēm ir nepatīkami. Īpatnējā veidā neomulību palielina nodaļas, kas veidotas kā bloga raksti, kuros to autore Kārena detalizēti analizē šovu The Possession. Tas ir kā skats no malas, kas parāda kāds absurds valdīja Baretu ģimenē tajā traģiskajā rudenī. Par to, cik precīzi attēlots šizofrēnijas slimnieks, atstāšu izteikties tiem, kuri par šo diagnozi zina vairāk.

Romāna notikumi manī raisīja vairāk skumjas, nekā klasiskas šausmas. Beigās, visu aptverot, nespēju atbrīvoties no sajūtas, ka tas varēja notikt arī īstenībā. Iedomājieties, kā būtu dzīvot ar Mērijas atmiņām! Vājprāts! Realitātes ilūzija vedina domāt, ka romāns ir patiešām labs. Tomēr uzskatu, ka redaktora roka varēja piestrādāt stingrāk. Sižets vietām šķita pārāk iestiepts. Mērijas atmiņas par māsas izdomātajiem stāstiem palīdz veidot atmosfēru un iepazīstināt lasītāju ar māsu attiecībām un Mārdžorijas slimību, tomēr tās ne visas ir vajadzīgas un varēja tikt saīsinātas. Līdzīga problēma ar bloga ierakstiem. Brīžiem šausmas noslīkst grafomānijā.

Man personīgi bija par daudz teksta, tomēr romāns ir interesants un uzdod nepatīkamus jautājumus. Autors sakūlis briesmīgu kokteili no šizofrēnijas, reliģijas un realitātes šova.

Vērtējums: 3,5/5

Advertisements

Me Before You. Jojo Moyes

Pirms atkal tiksimies. Džodžo Moja

Pamela Dorman Books/Viking 2012, 369 lpp. Me Before You #1

Tik tālu nu esam. Izlasīju grāmatu filmas treilera iespaidā un man patika. Pēc treilera spriežot, filma būs vieglāka un romantiskāka kā grāmata, bet varbūt kļūdos (cerams). Man šo romantisko drāmu “notirgoja” divi elementi – vīrietis ratiņkrēslā un Amēlijai līdzīga galvenā varone. Šis salikums solīja savādāku stāstu un apmēram tā arī ir.

(Piedodiet, ja šī rindkopa ir pārāk liels maiteklis.) Autore ir pievērsusies neērtai tēmai – smagi slima cilvēka tiesībām izvēlēties nomirt. Jau no sākuma sapratu kā “Me Before You” būtu jābeidzas un priecājos, ka autore nepievīla. Uzskatu, ka Vilam bija visas tiesības uz tādu lēmumu un savādākas beigas būtu neiederīgas.

Šis ir varoņu virzīts stāsts. Gandrīz pilnībā paralizētais Vils, kurš nevēlas turpināt savu eksistenci. Vila ģimene, kura nevēlas viņa lēmumu pieņemt bez cīņas. Lū, ārēji apmierināta ar savu mazo, kluso dzīvi un skriešanas apsēsto draugu Patriku. Diezgan nabadzībā Lū ģimene ar savām ikdienas problēmām. Man patika, ka sižets nefokusējas tikai uz drāmu ap Vila eksistenci un Lū centieniem viņu uzmundrināt. Vils pamudina Lū domāt pašai par savu dzīvi, vēlēties ko vairāk par bezambīciju eksistenci mazpilsētā un lasītājs piedzīvo ļoti jauku varones izaugsmi.

Mīlestības līnija laikam ir neizbēgama parādība dāmu romānos, bet “Me Before You” tā ir neuzbāzīga gandrīz līdz pašām beigām. Manuprāt, ne Patriks, ne Vils nemīl Lū. Pirmajā gadījumā mīlestība tiek jaukta ar ērtu pieradumu, otrajā gadījumā ar draudzību, “radniecīgu dvēseli” un pateicību. Lū ir emocionāli tik dziļi iesaistījusies un pieķērusies Vilam, kurš viņu patiešām redz un redz tādu, kāda viņa ir, ka viņai neiemīlēties – tas būtu brīnums.

Mani pārsteidza pāris autores lēmumi. Pirmkārt, prologs. Klišejas ar blondīni gultā un bagāto, veiksmīgo biznesmeni uzreiz izraisīja 50 nokrāsu asociācijas. Un kāpēc Vils izvēlējās noķert taksi, nevis braukt ar savu mašīnu? Neticu, ka viņam tādas nebija. Domāju, ka bez tāda prologa mierīgi varēja iztikt, vēlāk tekstā kādā sarunā divos teikumos pastāstot par negadījumu. Otrkārt, galvenā protagoniste ir Lū, bet dažas nodaļas ir uzrakstītas no citu varoņu skatu punkta. Tas dod plašāku skatījumu uz notikumiem, bet kāpēc nav Vila nodaļas? Tas viņu atstāj bīdāmas marionetes lomā un neļauj ar viņu simpatizēties tik lielā mērā kā notikumi prasa.

Par šī romāna varoņiem domāju vairāk un ilgāk kā to parasti daru un, neskatoties uz dažām klišejām un tehniskām iebildēm, jāsaka, ka šis ir burvīgs, sirdi sildošs darbs, kas tik ātri nepagaist no atmiņas un man ļoti patika. Vai es raudāju? Pāris asaras nobirdināju, kad raudāt sāka Lū, jo viņa man tiešām patika. Vai es skatīšos filmu? Jā, un ceru, ka tā būs tikpat saldsērīgi skaista kā grāmata. “Me Before You” ir saviļņojošs romāns par nepieciešamību dzīvot piepildītu dzīvi un vienlaikus respektēt citu cilvēku izvēles.

Vērtējums: 4,5/5

P.S. Pamanīju, ka romāns izdots arī latviski ar nosaukumu “Pirms atkal tiksimies”.

The Accident Season. Moïra Fowley-Doyle

The Accident SeasonCorgi Childrens 2015, 280 lpp.

“The Accident Season” pie manis nonāca nejauši un pirmās 40 vai 100 lapaspuses šķita, ka satikšanās būs nelaimīga, tomēr ar laiku stāsts ievilka sevī tik ļoti, ka nespēju nolikt malā. Man ir aizdomas, ka Moïra Fowley-Doyle ir topošā ragana – tik veikli tā mani sapina dīvaini sapņainos vārdu valgos.

Šī jauniešu romāna darbība risinās oktobrī kādā Īrijas ciematā. Visiem tas ir rudens sākums un Helovīna laiks, bet Karas ģimenei tā ir nelaimju sezona. Katru gadu šajā laikā māja tiek padarīta cik vien droša iespējama, visi asie priekšmeti nobēdzināti, asie stūri aptīti ar mīkstu plēvi, gāze atslēgta, bērni – Kara, viņas māsa Alise un bijušā patēva dēls Sems – ekstra “sapakoti” drēbēs un ievēroti citi drošības pasākumi, tomēr tik un tā visa ģimene piedzīvo vienu traumu pēc otras. Sasistas pieres, lauztas rokas, durvīs iespiesti pirksti, kritieni, sagriešanās, slīkšana, izglābšanās no nāves par mata tiesu…. Loģiski rodas jautājums – kāpēc tas viss notiek? Vai viņi ir nolādēti? Un kas ir Elsija, kuru Kara redz katrā fotogrāfijā un tagad viņa nekur nav atrodama un neviens viņu nepazīst?

Lai šos jautājumus noskaidrotu, diemžēl, ir jātiek cauri apmēram pusei grāmatas, kur nekas īpaši satraucošs nenotiek. Jaunieši dodas uz skolu, kaut ko pļāpā, izlemj sarīkot Helovīna balli vecā mājā un gadās pa kādai traumai. Tomēr jūtams, ka visi šie nesvarīgie notikumi kāpina tempu, sabiezina krāsas un atliek vien paciest autores čammāšanos cerībā, ka tūlīt notiks kas briesmīgs. Jāsaka, ka grāmatas pēdējā trešdaļa attaisnoja gaidas ar mistisku, tumšu, traku maskarādi tiešā un pārnestā nozīmē. Līdz beidzamajam paliek nezināms, kas īsti notiek, tomēr pēc dažiem mājieniem ir nojaušams, kas tie par noslēpumiem un kā radušies. Būtībā tie ir vienkārši un jau daudzkārt izmantoti literatūrā. Atšķiras vien izpildījums.

Teksts ir zināmā mērā lirisks, atmosfēra savdabīga un bieži balansē uz sapņa, maģiskā reālisma un spoku stāstu robežas. Tas plūst kā miglā tīta upe un lasītājs vienkārši pa to dreifē, aizmirsdams realitāti. Mazliet atgādināja arī īru pasaku un leģendu maģisko noskaņu. Autorei izdodas uzburt atmosfēru, bet vēl jāpiestrādā pie sižeta un personāžiem. Man ļoti patika romāna ideja, bet, kā jau teicu, grāmatas pirmā puse varēja būt labāka. Savukārt personāži visi šķita viendimensionāli un ne pārāk reāli, vienīgi Alisē bija jūtams īstums. Daži stāsta pavedieni, manuprāt, palika neatrisināti, piemēram, par sarkanajām pogām pamestajā mājā. Šis romāns ir autores debija, stils ir patīkams, pirmie kucēni jāslīcina un tā tālāk.

“The Accident Season” visticamāk patiks, ja patīk dīvaini, tēlaini stāsti ar tumšu, pat mistisku noskaņu, un nesatrauc neziņa par to, kas vispār notiek. Vēlams arī, lai nebūtu iebildumu pret romantiskām jūtām, kas daļai cilvēku varētu nešķist ētiski pareizas. Man tas viss patika vairāk, kā sākumā domāju. Gribēju ko atmosfērīgu, bet ne nomācošu un to arī saņēmu.

Vērtējums: 3,5/5

Līdzīgas grāmatas: We Were Liars, The End of Everything

Dārza māja. Kārlis Zariņš

Dārza mājaDaugava 2002. gads, 287 lpp.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1930. gads

Frāze “dārza māja” asociējas ar ko romantisku, mazliet noslēpumainu un vasarīgu. Kārļa Zariņa romāns ir viss cits, tikai ne meitenes romantiska fantāzija. Guntis Berelis šo romānu slavēja latviešu literatūras vēstures grāmatā un viņš nav samelojies. Tiesa, ne visiem romāns patiks.

“Dārza mājā” aprakstītie notikumi ārēji šķiet sīki un nenozīmīgi, tomēr parāda vairāku cilvēku nozīmīgus liktens pavērsienus. Autora stils, personāžu psiholoģiskie portreti un idejiskais konflikts atgādina Dostojevska prozu. Tie ir dzīvi varoņi, daži pat nepievilcīgi savā attieksmē un rīcībā, bet viņi nevar savādāk rīkoties, tas nebūtu viņu dabā, un tā ir viņu traģēdija. Dārza mājā dzīvo lepnā atraitne Anna Jūlija Paulāne un nikni sargā pagātnes noslēpumu. Ielas mājā dzīvo viņas dēls dakteris Paulāns – stīvs, ārēji laipns, tomēr nesabiedrisks un iedomātā aristokrātiskā godā sastindzis cilvēks. Viņiem pilnīgi nepieņemama šķiet no Krievijas atbraukušā radinieka Ādama Lamberta vaļīgā rīcība. O, šis Lamberts ir dikti interesants tips. Gan jau būsiet tādu dabā sastapuši – sirsnīgs, naivs plātīzeris, kurš cenšas, bet nekas nesanāk. Tad ne tos draugus satiek, tad ne tajā vietā nokļūst, katru reizi nabadziņam ir kāds attaisnojums. Vēl ir koķetā Marta un nopietnais Lamberta dēls, bet viņi lai paliek kā interesants pārsteigums.

Zariņam interesēja eksistenciāli jautājumi, kāds dzinulis liek cilvēkam rīkoties tā vai citādi. Tāpēc vieni viņa varoņi ar zobiem turas pie iedomāta goda, pagājušiem tikumiem un likumiem, kamēr citi traucas līdzi laikam kā prot. Viņš, kā garāmejot, tomēr spilgti pieskaras starpkaru zudušai paaudzei, kas naktīs klīst pa Rīgas kāpņutelpām un apreibinās ar morfiju, kamēr laukos puišiem cieņā kokaīns. Tā ir jauna paaudze ar citiem ideāliem un morāli, kurā ne Paulāniem, ne Lambertam īsti nav vietas.

Savādi tā teikt, bet, izstāstot, šis romāns šķiet maznozīmīgāks un neinteresantāks, nekā lasot. Gandrīz kā dzīve – esi pavadījis vairākas patīkamas dienas, kas no malas citiem izskatās pēc garlaicīgas ikdienas. Tāds “klusais” romāns bez izcakinājumiem, bet arī bez pārlieka pesimisma. Pietiekami kvalitatīvs, lai to varētu lasīt arī pēc tik daudziem gadiem.

Vērtējums: 3,5/5

Ģimenes gara sērija. Žanīna Buasāra

Tā ir liela laime, ja īstā grāmata atnāk īstajā laikā. Man tā bija ar Žanīnas Buasāras “Ģimenes gara” sēriju, kuru pirmo reizi lasīju 16 vai 17 gadu vecumā. Tieši īstajā laikā, lai Moro ģimenes meitas uztvertu kā savas māsas un līdz mielēm saprastu viņu dzīves un mīlestības alkas, šaubas, sava ceļa meklējumus un trauksmi. Tolaik grāmatiņas pārlasīju kādas reizes divas vai trīs. Ar šodienas pieredzi baidījos, vai spēšu tās saprast un mīlēt tāpat kā agrāk, tomēr šī izrādījās brīnumjauka atkalsatikšanās. Stāsts par Moro ģimeni sniedza gaismu un spēja atgriezt prieku arī pavisam skumjā brīdī.

ģimenes gara sērija

Sēriju veido sešas plānas grāmatiņas, kas stāsta par Moro ģimeni, kas dzīvo Parīzes piepilsētā lielā mājā – tēvu ārstu, māti mājsaimnieci, četrām meitām smalko princesi Klēru (21), bravūrīgo jātnieci Bernadetu (19), sapņaino Polīnu (17) un Sesilu (12), ko visi sauc par Sodību, kaimiņu Visāvisumā, zirgu manēžas īpašnieku Negalu, radiem Monbārā, draugiem un puišiem, kas pamazām ienāk meitu dzīvē. Notikumi sākas 1976. gadā. Pirmās četras grāmatas sarakstītas no Polīnas skatupunkta, piektā un sestā – no Sesilas skatupunkta.

ģimenes garsĢimenes gars (L`esprit de famille #1)
Apgāds Daugava 1995. gads, 236 lpp.

Pirmā grāmata, kurā lasītāji tiek iepazīstināti ar visu ģimeni un risinās dažādi notikumi: Sesila izdomā plānu kā glābt Bernadetas zirgu no apēšanas desās, Šarls kopj dārzu, Klēra atsakās mācīties vai strādāt, Sesila kolekcionē indīgas sēnes un Polīna pirmo reizi iemīlas.

Skaidrs, ka ar četrām meitām dzīve nekad nav garlaicīga. Katrai no tām ir atšķirīga personība, bet viņas vieno ģimenes ieaudzinātie tikumi, sirsnība, mīlestība un Lamareta – ģimenes māja, kas kā bāka tumsā vienmēr rāda ceļu. Man vienmēr ir gribējies būt daļai no Moro ģimenes.

Vērtējums: 4,5/5

Bernadetas nākotne (L`esprit de famille #2)
Apgāds Daugava 1995. gads, 308 lpp.

Divi galvenie notikumi – ģimenes brauciens uz Ameriku un Bernadetas sarežģītās attiecības ar Stefanu un viņa aristokrātisko ģimeni.

Bernadeta man vienmēr ir patikusi. Viņa ir stiprā, lepnā un saprātīgā māsa, kura stāv ar abām kājām uz zemes, iet augstu paceltu galvu un uzspļauj tam, kādai būtu jābūt sievietei. Viņai nenākas viegli saprast, ka attiecību vārdā savs lepnums ir mazliet jānoliek malā un jāpiekāpjas.

Vērtējums: 4,5/5

Klēra un laime (L`esprit de famille #3)
Apgāds Daugava 1995. gads, 285 lpp.

Trešajā grāmatā visu uzmanības centrā ir Klēra un viņas izvēle. Ziemassvētki tiek svinēti Monbārā pie vecmāmiņas un tā ir viena no visjaukākajām epizodēm visā sērijā. Vēl viens svarīgs notikums – Polīna iepazīstas ar rakstnieku Polu Demožē.

Tagad es vairāk kā agrāk spēju novērtēt Klēras vēlmi pēc skaistā, nevēlēšanos sevi aprakt pirmajā vienmuļā darbā, kas gadās. Viņa vēlas dzīvot, nevis eksistēt. Žēl, ka autore viņai velta tik maz uzmanības pēdējās trīs daļās.

Vērtējums: 5/5

es-polīnaEs – Polīna (L`esprit de famille #4)
Apgāds Daugava 1995. gads, 211 lpp.

Pienācis Polīnas laiks. Viņa iestājas žurnālistu skolā, ciemojas pie draudzenes tantes uz salas Bretaņā, mīl, cieš un vēlas kļūt par rakstnieci.

Polīnai ir deviņpadsmit un beidzot viņas eksaltētais tonis un neizlēmība mazinās. Tas bija zināms atvieglojums, jo iepriekšējās daļās viņas krasi mainīgās emocijas mazliet nogurdināja. Tomēr Polīnas balss ir īstā, lai stāstītu par Moro ģimeni, jo viņai piemīt liels jūtīgums un smalkums. Domājot par sevi, viņa tomēr spēj redzēt arī visu apkārt notiekošo.

Vērtējums: 5/5

Sesila meklē sevi (L`esprit de famille #5)
Apgāds Daugava 1996. gads, 237 lpp.

Kopš “Es – Polīna” notikumiem pagājuši četri gadi. Sesila vienīgā no māsām palikusi Lamaretā, bet pārējās māsas ar ģimenēm bieži ciemojas. Kā jau vēsta nosaukums, Sesila meklē savu vietu dzīvē, kā vienmēr visur bāž savu degunu un mēģina visur saskatīt kādu, kas jāglābj. Šoreiz viņas izvēle krīt uz jaunu puisi Tangī, kurš uzved drūmu teātra izrādi un nemaz negrib tapt glābts.

No visām, šī daļa man patīk vismazāk. Pirmkārt tāpēc, ka stāstītāja vairs nav Polīna. Otrkārt tāpēc, ka visa drāma ar Tangī man šķita samocīta. Arī Polīnas tēls ir atšķirīgs no iepazītā. Gribētos zināt, kas autorei noticis, ka piektā grāmata ir tāda nekāda.

Vērtējums: 3,5/5

Sesila un viņas mīlestība (L`esprit de famille #6)
Apgāds Daugava 1996. gads, 236 lpp.

Sērijas noslēdzošā daļa iesākas ar traģisku notikumu, turpinās ar drosmīgu un spītīgu Bernadetas plānu kā glābt Sentemonu ģimenes pili un beidzas ar cerīgu iemīlēšanos.

Sēriju noslēdzot, Buasāra paņem un salauž lasītājiem sirdis. Labi, ka vismaz uz cīnītāju Bernadetu var paļauties. Jāsaka arī – mani priecē, ka Sesila beidzot gūst dažu labu mācību. Viņas vēlme visur jaukties ir balstīta labos nodomos un reizēm tiešām noderīga, tomēr mēra sajūta meitenei līdz šim trūka.

Vērtējums: 4,5/5

Ir tik patīkami lasīt par normāli funkcionējošu ģimeni, kur viens otru mīl, uzklausa, savu reizi arī strīdas un raud. Tam visam fonā mazliet joku, burvīgais franču šarms un franču virtuves gardumi. Visi sīkie un lielie notikumi, dzimšana, miršana, kāzas, bēres, svētki, prieki un asaras kopā veido dzīves kolorītu visā pilnībā. Manuprāt, Buasārai ir izdevies runāt par pirmo mīlestību, jaunības dumpinieciskumu, ētiskām vērtībām un ģimenes saitēm bez liekas moralizēšanas un pamācīšanas.

Domāju, ka arī tagad “Ģimenes gara” sērija var sniegt prieku, mierinājumu un dažu labu padomu jaunām meitenēm, kuras vēlas atrast un saprast sevi. Vai vienkārši izlasīt ko normālu, kas tapis laikā pirms mārketings izdomāja savus noteikumus jauniešiem domātās literatūras lauciņā.