Īsās atsauksmes #18

Bija uznākusi vēlme palasīt kādus vieglākus, dāmīgākus romānus angliski, bet, protams, nekādas garākas atsauksmes pēc lasīšanas neuzrakstīju. Tagad lasītais pabalējis no atmiņas un sanāk vien īsas piezīmes. Reizēm domāju, vai kāds lasa ko garāku? Lai nu kā, te būs domas par dažiem romāniem.

Grown Ups. Marian Keyes

Penguin 2021, 637 lpp.

Šo grāmatu nopirku spontāni brīdī, kad gribējās kādu apjomīgāku ģimenes drāmu. Uzskatu, ka vāks ir pārāk slavinošs, bet nebija arī slikti. No vienas puses: sākumā diezgan ilgu laiku šķita garlaicīgi, nejutu arī uz vāka solīto humoru un ko tik vēl nē. Viscaur grāmatai vietām bija sajūta, ka lasu sliktu tulkojumu, vai autore kaut ko aizmirsusi uzrakstīt. Drusku tāds grafomānes vaibs. No otras puses: brīdī, kad Keisiju dzimtas situācija vairāk iepazīta un sākās kopīgās brīvdienas, pēkšņi kļuva interesanti un gribēju zināt kā viss beigsies.

Izlasīju samērā ātri un bija interesanti sekot līdzi tam kā mainās radu attiecības, atklājas visādi netīrie noslēpumi. Viss ir reālistiski, ar kāpumiem un kritumiem, katrā tēlā kas labs un slikts, tāpēc izveidotie tēli šķita ticami. Trīs dažādas sievietes, katra ar savām problēmām un tāpat trīs dažādi vīrieši – brāļi. Īpaši atmiņā palikusi sieviete ar emocionālās ēšanas traucējumiem. Sākumā viss no ārpuses izskatās tīri smuki un pieklājīgi, tad kāršu namiņš sāk brukt. Ja patīk reālistiski, ikdienišķi notikumi, parastas dzīves, tad šī grāmata ir laba izvēle.

Vērtējums: 3,5/5

Nine Perfect Strangers. Liane Moriarty

Penguin 2019, 437 lpp.

Uzķēros uz smuko vāku un anotāciju par luksus viesnīcu nekurienē un 9 svešiniekiem, kuri tur pavadīs 10 dienas. Turklāt šī autore tiek slavēta par citiem romāniem. Solījās būt traki aizraujošs romāns ar spriedzi un noslēpumiem. Varbūt es gaidīju pārāk daudz, varbūt sākums pārāk lēns vai vispār teksta par daudz, bet tā spriedze sanāca tāda diezgan švaka, tomēr uz beigām bija tāds labs stresa brīdis un kulminācija.

Vairāk atmiņā palikusi galvenā varone romantisko romānu rakstniece Frensisa un noslēpumainā kūrorta vadītāja, bet citi jau sen pazuduši no atmiņas. Par tēliem interesantāka šķita pati ideja, ka cilvēki parakstās uz tādu dīvainu pasākumu. Viņiem tik ļoti gribas, lai šādi būtu iespējams atrisināt visas viņu problēmas, ka ir gatavi sevi pakļaut drastiskiem noteikumiem. Patika ideja pēc lielā atrisinājuma parādīt kā šiem cilvēkiem klājas pēc nedēļām un gadiem. Kā vasaras romāns kopumā labs. Varbūt kaut kad izlasīšu arī slaveno “Big Little Lies” cerībā, ka tā aizraus vairāk.

Vērtējums: 4/5

The St. Tropez Lonely Hearts Club. Joan Collins

Constable 2016, 320 lpp.

Bagātnieki, Sentropēza, ballītes, noziegumi – laba kombinācija vieglam vasaras izklaides romānam. Ja vien Džoanna Kolinsa nebūtu tik sūdīga rakstniece. Šis ir tas gadījums, kad ir tik slikti, ka jau ir labi. Totāla smadzeņu atslēgšana. Romāns atgādina vāju Holivudas filmu ar stipri padzīvojušiem B klases aktieriem (tas nebūtu nekas, bet viņi turklāt spēlē slikti), vai arī “dzelteno” presi, ko lasi tikai frizētavā.

Anotācija dod mājienu par krimiķi un izmeklēšanu, bet izmeklēšana ir vienkārši smieklīga. Vispār viss romāns ir brīnišķīgi smieklīgs. Viss grozās ap bariņu bagātnieku un slavenību Sentropēzā. Vairāki tiek nogalināti, atrisinājumam no krūmiem izstumj vairākas klavieres un beigas ir klišejiskas “happy ever after”. Nepamet sajūta, ka es arī šādā līmenī varētu uzrakstīt, bet ir iemesls, kāpēc es nerakstu neko vairāk par blogu. Ja meklējat riktīgu vasaras trešu, tad šī būs īstā grāmata.

Vērtējums: 2/5

Light Years. James Salter

Penguin 2007, 336 lpp.

Šo grāmatu paņēmu, jo iepatikās nosaukums, vāks un anotācija. Turklāt autors nodēvēts par “an American master of fiction”. Man šķita, ka šis būs romāns par “apzeltītām”, ideālām dzīvēm, kurās pamazām parādās ēnas un plaisas, par zūdošo un par laimes gaisīgumu. Tā arī bija. Kluss stāsts par labu dzīvi, kurš pamazām kļūst aizvien skumjāks un bezcerīgāks, jo saproti, ka nekā dzīvē vairāk nebūs, viss zūd. Precīzi kā rakstīts anotācijā: “novel of lost lives and the elusiveness of happiness”.

Romāna centrā ir ārēji perfekta un labi situēta ģimene, un reizēm domāju, ka viņi paši nezina, ko grib, bet tā jau mēdz būt – it kā viss ir, bet apmierinājuma no tādas dzīves nav. Diemžēl nespēju saslēgties ne ar varoņiem, ne ar tekstu. Proza skaista, bet reizēm šķita pārāk pretencioza, dialogi samāksloti, toties apraksti bija labi, precīzi. Varēja just to apslēpto smeldzi, sajūtu, ka tūlīt viss skaistais beigsies. Nevaru teikt, ka patika vai nepatika, tāds savāds starpstāvoklis. “Light Years” varētu derēt “literary fiction” cienītājiem.

Vērtējums: 3/5

Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas. Lezlija Voltone

Prometejs, 2016. gads, 264 lpp.

Ārzemju lasītāju starpā augsti novērtēta, beidzot arī latviski iznākusi fantastiski skaistā (un te es domāju gan vāku, gan saturu) “Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas” – stāsts par vienas ģimenes vairāku paaudžu sievietēm ietērpts eleganti sapņainā prozā. Šī ir arī viena no labākajām grāmatām, ko izlasīju 2015. gadā. Protams, romāns saņēmis arī vairākas balvas un balvu nominācijas.

Ar šo romānu man ir pavisam īpašas attiecības, jo es jūtos kā latviskā izdevuma krustmāte. Man piedāvāja palasīt oriģinālu un pateikt, vai to vērts izdot latviski. Palasīju…un tā aizrāvos, ka sajūsmā izlasīju visu grāmatu. Tagad, pēc pusotra gada, to varat darīt arī jūs. Negribu pārāk salielīt un lūdzu jūs negaidīt ārprātā daudz, tomēr šī grāmata ir tiešām skaista.

“Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas” ir romāns visiem vecumiem sākot no kādiem padsmit gadiem. Burvīgi lirisks stāsts par Rū ģimenes trim sievietēm. Par dzīvi un mīlestību, kas var būt tik dažāda. Par kādas meitenes pieaugšanu. Par pagātni, turēšanos pie atmiņām un apsēstību, bet arī par drosmi un cerībām. Ir izolācijā dzīvojošā pusaudze Eiva, kura beidzot uzdrošinās iziet ārpus ģimenes īpašuma un mēģina būt normāla. Mazliet pirms un vēlāk paralēli Eivas stāstam risinās stāsts par viņas māti un vecmāmiņu. Māte, kas piecpadsmit gadus izmisīgi nespēj atteikties no pagātnes un mīl vīrieti, kuram svarīgāki panākumi sabiedrībā un nauda. Tikmēr blakām rosās galdnieks, pieskata viņas bērnus un klusām mīl. Vecmāmiņa, kura redz savu mirušā brāļa un māsas rēgu, visu laiku norokas darbā, lai nebūtu viņi jāuzklausa. Šo sieviešu attiecībās un pasaules uztverē ir ļoti daudz nianšu. Vēl ir Eivas dvīņubrālis Henrijs – ļoti īpatnējs zēns un kāds zinošāks medicīnā noteikti spētu viņam uzstādīt diagnozi.

Neuzbāzīgs maģiskais reālisms padara romānu mazliet līdzīgu sapnim, ļauj iztēloties un saprast stāstu vairākos veidos, ja lasītājs iedarbina iztēli. Šis noteikti nav vienkāršs vai sekls jauniešu romāns. Savā ziņā romāns ir skumjš, jo Eivas piedzīvotais ir traģisks, vienalga, vai to uztverat burtiski vai pārnestā nozīmē. Arī pārējo varoņu dzīves ir tādas kā aizlauztas. Nav viegli būt savādākiem, īpaši nelielā pilsētiņā. Tajā pašā laikā stāsts ir gaišuma pilns, jo, kā jau nosaukums pasaka priekšā, – šīs ir savādas un skaistas skumjas. Lasot domāju, cik grūti pieņemt svešādo. Jauniešiem tas izdodas vieglāk, vismaz grāmatā.

Man patika autores stils – valoda ir laba, literāra, tomēr viegli uztverama un lasāma, nav pārāk sacakota, tomēr maģiskais reālisms padara to īpašu – Eivas spārni, vecmāmiņas māsa, kas tik ļoti atgādina putnu, ka ar laiku par to pārvēršas, vairāki spoki, kas pavada vecmāmiņu un citi sīkumi. Tas viss uzrakstīts tik ticami un pašsaprotami, ka nerodas šaubas par grāmatā aprakstītās ģimenes eksistenci. Domāju, ka patiks arī tiem, kas parasti vairāk turas pie “parastā” reālisma.

Vajadzētu atrast, pie kā piekasīties, bet īsti nekā nav. Man viss patika (un tas vēl ir maigi teikts). Nu varbūt vienīgi man radīja aizdomas pāris sīkumi. Vai pēc 6 mēnešu gulēšanas gultā, cilvēks ir spējīgs uzreiz staigāt? Bet norakstīsim to uz kopējo grāmatas stilu, kur reālais nemanāmi saplūst ar iedomāto. Vai viens no varoņiem tik ātri varēja pārtapt no reliģiozi apsēsta mīkstmieša par naidpilni brutālu maitu? Varbūt, ar jukušajiem neko nevar zināt.

Šī bija vienreizēja pieredze, kur es vienlīdz augstu novērtēju gan sižeta interesantumu, gan autores stilu. Burvīgs, savdabīgs un cilvēcīgs sapnis.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Latgales sāga. Luāna Loinerte

J.L.V. izdevniecība 2014. gads, 205 lpp.

Atsaucos Spīganas aicinājumam novembrī izlasīt vismaz vienu latviešu autora darbu. Latviešus lasu regulāri, pildot Latviešu grāmatu gadsimta izaicinājumu, bet šoreiz gribējās ko “svaigāku”. Vispār tagad modīgi ir lasīt “Mēs. XX gadsimts” sēriju, bet mani ieinteresēja “Latgales sāga”, kas sola vēstīt “par Latgales ļaudīm – Skuteļu un Sedolu dzimtām -, kas ar saknēm vienmēr ir bijuši dzimtajos lauku plašumos, 20. gadsimta vētrām nākot pāri un mainot viņu dzīves līdz nepazīšanai”. Tātad, divu reālu dzimtu dzīvesstāsti.

“Latgales sāgas” lielākā daļa tiek veltīta plašajai Skuteļu dzimtai no Latgales, kuras kodolu veido Antons un Ieva Skuteļi (abi apprecējās 1903. gadā). Ja pareizi saskaitīju, viņiem piedzima 12 bērni, bet agru bērnību pārdzīvoja tikai seši. Viņu meita Monika (1921), kura 1955. gadā apprecējās ar Kārli Voldemāru Sedolu, pastāstīja autorei par saviem un vīra radiniekiem. Sedolu dzimta nav tik plaša, nāk no Kurzemes un grāmatā tai veltīts krietni mazāk uzmanības. Jāuzteic ideja grāmatas beigās ievietot abu dzimtu kokus, jo katra nodaļa veltīta savam cilvēkam un ļoti viegli apjukt tajos radurakstos.

Abas dzimtas ir samērā turīgas, un viņu vienīgā vēlēšanās ir dzīvot mierā un kopt savu zemi. Strādīgi, godīgi, labestīgi ļaudis. Pirmais Pasaules karš Latgales stūri, kur dzīvo Skuteļi, īsti neskāra, bet Otrais un jaunā vara bija krietni nesaudzīgāki. Vienīgo dēlu, tēvu un tēva brāli aizveda uz Sibīriju, Monika diezgan ilgi slēpās, plašajās mājās iemitinājās ciema padomes ļaudis. Sedolu dzimtai paveicās vairāk – dēlu aizveda uz Sibīriju, bet pēc pāris gadiem nosūtīja dienēt uz Igauniju.

Līdzīgu stāstu varētu pastāstīt par jebkuru citu latviešu dzimtu. “Latgales sāga” ir vēsturiska liecība par vienkāršu cilvēku dzīvēm Latvijas vēstures kontekstā. Lasot kļuva žēl, ka man vairs nav kam pajautāt līdzīgu stāstu. Atceros, ka vectēvu karā ievainoja un viņš atlikušo mūžu nodzīvoja ar šķembu plaušā (tās ir 6 gadus veca bērna atmiņas, tāpēc varbūt neprecīzas), ka mammas mamma nomira, kad mamma vēl bija maza. Tante stāstīja par savu darbu audumu fabrikā, stāstīja arī par karu, bet vairs neatceros. Viņas nelaimīgās mīlestības stāsts tā arī palika neizstāstīts. Žēl, ka neviens no viņiem nerakstīja dienasgrāmatu. Es gribētu laika mašīnu, lai varētu satikt viņus vēlreiz un visu pierakstīt.

Atgriežamies pie grāmatas. Mazliet tramīgu mani darīja aizmugurējā vāka anotācijas ambīcijas salīdzinājumā ar grāmatas plānumu. Kā knapi 200 lpp. var sabāzt divas dzimtas gadsimta garumā un vēl iepīt zināmu vēsturisko personību svarīgos dzīves brīžus? Tiek pieminēts Kārlis Zāle, Kārlis Ulmanis, Vilis Lācis. Caur ebreju andelmaņa pieredzēto, kurš mēdza iegriezties pie Skuteļiem, tiek skarts arī ebreju holokausts. Monika Skutele palīdz partizāniem, tāpēc tiek pastāstīts arī par viņiem. Apjoms, kur arī ar 500 lpp. varētu nepietikt.

Autorei ir sanācis tikai tāds faktu konspekts, kas “nākuši caur šo rindu autores emocionālo prizmu, lai grāmatas lasītājs spētu iejusties varoņu dzīvē kā savējā”. To prizmu viņa varēja likt mierā, jo tagad nav skaidrs, kur ir autores un kur aprakstīto cilvēku emocijas. Šur tur jaušamas mākslīgas notis. No otras puses, autorei tomēr izdevies tik plānā grāmatā aptvert veselu laikmetu. Izlasīsiet “Latgales sāgu” un būsiet izlasījuši gandrīz visas Latvijas 20. gs. vēstures īso kursu. Grāmatai ir minimāla literārā vērtība, tomēr vienmēr interesanti lasīt par reālu cilvēku likteņiem.

Vērtējums: 2/5