Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas. Lezlija Voltone

skaista grāmata, grāmata dāvināšanai, maģiskais reālisms, ko lasīt

Prometejs, 2016. gads, 264 lpp.

Ārzemju lasītāju starpā augsti novērtēta, beidzot arī latviski iznākusi fantastiski skaistā (un te es domāju gan vāku, gan saturu) “Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas” – stāsts par vienas ģimenes vairāku paaudžu sievietēm ietērpts eleganti sapņainā prozā. Šī ir arī viena no labākajām grāmatām, ko izlasīju 2015. gadā. Protams, romāns saņēmis arī vairākas balvas un balvu nominācijas.

Ar šo romānu man ir pavisam īpašas attiecības, jo es jūtos kā latviskā izdevuma krustmāte. Man piedāvāja palasīt oriģinālu un pateikt, vai to vērts izdot latviski. Palasīju…un tā aizrāvos, ka sajūsmā izlasīju visu grāmatu. Tagad, pēc pusotra gada, to varat darīt arī jūs. Negribu pārāk salielīt un lūdzu jūs negaidīt ārprātā daudz, tomēr šī grāmata ir tiešām skaista.

“Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas” ir romāns visiem vecumiem sākot no kādiem padsmit gadiem. Burvīgi lirisks stāsts par Rū ģimenes trim sievietēm. Par dzīvi un mīlestību, kas var būt tik dažāda. Par kādas meitenes pieaugšanu. Par pagātni, turēšanos pie atmiņām un apsēstību, bet arī par drosmi un cerībām. Ir izolācijā dzīvojošā pusaudze Eiva, kura beidzot uzdrošinās iziet ārpus ģimenes īpašuma un mēģina būt normāla. Mazliet pirms un vēlāk paralēli Eivas stāstam risinās stāsts par viņas māti un vecmāmiņu. Māte, kas piecpadsmit gadus izmisīgi nespēj atteikties no pagātnes un mīl vīrieti, kuram svarīgāki panākumi sabiedrībā un nauda. Tikmēr blakām rosās galdnieks, pieskata viņas bērnus un klusām mīl. Vecmāmiņa, kura redz savu mirušā brāļa un māsas rēgu, visu laiku norokas darbā, lai nebūtu viņi jāuzklausa. Šo sieviešu attiecībās un pasaules uztverē ir ļoti daudz nianšu. Vēl ir Eivas dvīņubrālis Henrijs – ļoti īpatnējs zēns un kāds zinošāks medicīnā noteikti spētu viņam uzstādīt diagnozi.

Neuzbāzīgs maģiskais reālisms padara romānu mazliet līdzīgu sapnim, ļauj iztēloties un saprast stāstu vairākos veidos, ja lasītājs iedarbina iztēli. Šis noteikti nav vienkāršs vai sekls jauniešu romāns. Savā ziņā romāns ir skumjš, jo Eivas piedzīvotais ir traģisks, vienalga, vai to uztverat burtiski vai pārnestā nozīmē. Arī pārējo varoņu dzīves ir tādas kā aizlauztas. Nav viegli būt savādākiem, īpaši nelielā pilsētiņā. Tajā pašā laikā stāsts ir gaišuma pilns, jo, kā jau nosaukums pasaka priekšā, – šīs ir savādas un skaistas skumjas. Lasot domāju, cik grūti pieņemt svešādo. Jauniešiem tas izdodas vieglāk, vismaz grāmatā.

Man patika autores stils – valoda ir laba, literāra, tomēr viegli uztverama un lasāma, nav pārāk sacakota, tomēr maģiskais reālisms padara to īpašu – Eivas spārni, vecmāmiņas māsa, kas tik ļoti atgādina putnu, ka ar laiku par to pārvēršas, vairāki spoki, kas pavada vecmāmiņu un citi sīkumi. Tas viss uzrakstīts tik ticami un pašsaprotami, ka nerodas šaubas par grāmatā aprakstītās ģimenes eksistenci. Domāju, ka patiks arī tiem, kas parasti vairāk turas pie “parastā” reālisma.

Vajadzētu atrast, pie kā piekasīties, bet īsti nekā nav. Man viss patika (un tas vēl ir maigi teikts). Nu varbūt vienīgi man radīja aizdomas pāris sīkumi. Vai pēc 6 mēnešu gulēšanas gultā, cilvēks ir spējīgs uzreiz staigāt? Bet norakstīsim to uz kopējo grāmatas stilu, kur reālais nemanāmi saplūst ar iedomāto. Vai viens no varoņiem tik ātri varēja pārtapt no reliģiozi apsēsta mīkstmieša par naidpilni brutālu maitu? Varbūt, ar jukušajiem neko nevar zināt.

Šī bija vienreizēja pieredze, kur es vienlīdz augstu novērtēju gan sižeta interesantumu, gan autores stilu. Burvīgs, savdabīgs un cilvēcīgs sapnis.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Advertisements

Latgales sāga. Luāna Loinerte

23628502J.L.V. izdevniecība 2014. gads, 205 lpp.

Atsaucos Spīganas aicinājumam novembrī izlasīt vismaz vienu latviešu autora darbu. Latviešus lasu regulāri, pildot Latviešu grāmatu gadsimta izaicinājumu, bet šoreiz gribējās ko “svaigāku”. Vispār tagad modīgi ir lasīt “Mēs. XX gadsimts” sēriju, bet mani ieinteresēja “Latgales sāga”, kas sola vēstīt “par Latgales ļaudīm – Skuteļu un Sedolu dzimtām -, kas ar saknēm vienmēr ir bijuši dzimtajos lauku plašumos, 20. gadsimta vētrām nākot pāri un mainot viņu dzīves līdz nepazīšanai”. Tātad, divu reālu dzimtu dzīvesstāsti.

“Latgales sāgas” lielākā daļa tiek veltīta plašajai Skuteļu dzimtai no Latgales, kuras kodolu veido Antons un Ieva Skuteļi (abi apprecējās 1903. gadā). Ja pareizi saskaitīju, viņiem piedzima 12 bērni, bet agru bērnību pārdzīvoja tikai seši. Viņu meita Monika (1921), kura 1955. gadā apprecējās ar Kārli Voldemāru Sedolu, pastāstīja autorei par saviem un vīra radiniekiem. Sedolu dzimta nav tik plaša, nāk no Kurzemes un grāmatā tai veltīts krietni mazāk uzmanības. Jāuzteic ideja grāmatas beigās ievietot abu dzimtu kokus, jo katra nodaļa veltīta savam cilvēkam un ļoti viegli apjukt tajos radurakstos.

Abas dzimtas ir samērā turīgas, un viņu vienīgā vēlēšanās ir dzīvot mierā un kopt savu zemi. Strādīgi, godīgi, labestīgi ļaudis. Pirmais Pasaules karš Latgales stūri, kur dzīvo Skuteļi, īsti neskāra, bet Otrais un jaunā vara bija krietni nesaudzīgāki. Vienīgo dēlu, tēvu un tēva brāli aizveda uz Sibīriju, Monika diezgan ilgi slēpās, plašajās mājās iemitinājās ciema padomes ļaudis. Sedolu dzimtai paveicās vairāk – dēlu aizveda uz Sibīriju, bet pēc pāris gadiem nosūtīja dienēt uz Igauniju.

Līdzīgu stāstu varētu pastāstīt par jebkuru citu latviešu dzimtu. “Latgales sāga” ir vēsturiska liecība par vienkāršu cilvēku dzīvēm Latvijas vēstures kontekstā. Lasot kļuva žēl, ka man vairs nav kam pajautāt līdzīgu stāstu. Atceros, ka vectēvu karā ievainoja un viņš atlikušo mūžu nodzīvoja ar šķembu plaušā (tās ir 6 gadus veca bērna atmiņas, tāpēc varbūt neprecīzas), ka mammas mamma nomira, kad mamma vēl bija maza. Tante stāstīja par savu darbu audumu fabrikā, stāstīja arī par karu, bet vairs neatceros. Viņas nelaimīgās mīlestības stāsts tā arī palika neizstāstīts. Žēl, ka neviens no viņiem nerakstīja dienasgrāmatu. Es gribētu laika mašīnu, lai varētu satikt viņus vēlreiz un visu pierakstīt.

Atgriežamies pie grāmatas. Mazliet tramīgu mani darīja aizmugurējā vāka anotācijas ambīcijas salīdzinājumā ar grāmatas plānumu. Kā knapi 200 lpp. var sabāzt divas dzimtas gadsimta garumā un vēl iepīt zināmu vēsturisko personību svarīgos dzīves brīžus? Tiek pieminēts Kārlis Zāle, Kārlis Ulmanis, Vilis Lācis. Caur ebreju andelmaņa pieredzēto, kurš mēdza iegriezties pie Skuteļiem, tiek skarts arī ebreju holokausts. Monika Skutele palīdz partizāniem, tāpēc tiek pastāstīts arī par viņiem. Apjoms, kur arī ar 500 lpp. varētu nepietikt.

Autorei ir sanācis tikai tāds faktu konspekts, kas “nākuši caur šo rindu autores emocionālo prizmu, lai grāmatas lasītājs spētu iejusties varoņu dzīvē kā savējā”. To prizmu viņa varēja likt mierā, jo tagad nav skaidrs, kur ir autores un kur aprakstīto cilvēku emocijas. Šur tur jaušamas mākslīgas notis. No otras puses, autorei tomēr izdevies tik plānā grāmatā aptvert veselu laikmetu. Izlasīsiet “Latgales sāgu” un būsiet izlasījuši gandrīz visas Latvijas 20. gs. vēstures īso kursu. Grāmatai ir minimāla literārā vērtība, tomēr vienmēr interesanti lasīt par reālu cilvēku likteņiem.

Vērtējums: 2/5

Summer House. Nancy Thayer

Summer houseBallantine Books 2009, 368 lpp.

Šarlotei šķiet, ka viņa ar nelielu vecmammas Nonas palīdzību beidzot atradusi savu īsto aicinājumu, tomēr ne visiem bagātajā Vīlvraitu ģimenē tas ir pa prātam. Katrs ar savām ambīcijām, cerībām, problēmām un negaidītiem atklājumiem viņi pavada vasaru lielajā ģimenes īpašumā.

Reti, bet gadās grāmatas, par kurām rodas sajūta – tu esi par jaunu, lai šo lasītu. Te es nedomāju tik daudz saturu, kā kopējo noskaņu. “Summer House” vairāk piestāvētu vecmāmiņai pie pēcpusdienas tējas. Tāds kluss un mierīgs ģimenes stāsts ar zināmu nostalģijas devu.

Vēstījums aptver kādas lielas ģimenes ikvasaras kopā sanākšanu pie vecmāmiņas Nonas lielajā mājā uz Nantucket salas. Ierodas Nonas dēls Vorts un meita Greisa ar otrajām pusēm, mazbērni un mazmazbērni. Raiba un skaļa kompānija, kas ne vienmēr spēj viens otru paciest, tomēr ģimene paliek ģimene. Vasaru iezīmē divi oficiāli notikumi – ikgadējā ģimenes sapulce (baņķieru ģimene, visi kaut kādā mērā iesaistīti ģimenes biznesā) un Nonas 90. dzimšanas dienas svinības. Bez tam visas vasaras garumā risinās lielākas un mazākas kaislības un ķildas.

Ģimeni var uzskatīt par tādiem kā aristokrātiem. Katrā ziņā daļa radu rauc degunus par geju kāzām un Šarlotes “niekošanos” ar organisko dārzniecību. Ja Šarlote nopelna ar vecmāmiņas zemi, tad viņai jāmaksā pārējiem – tā domā augstprātīgā Greisa, kuras bērni ir “pareizi” atšķirībā no viņas brāļa bērniem brīvdomātājiem (gejs Olivers, Šarlote un Tedijs).  Bērnišķīgais Šarlotes brālis Tedijs ir īsta melnā avs. Viņš nekad nav spējis iekļauties ģimenes izsmalcinātības un augstā statusa rāmjos, regulāri piedzeras un uz vecmāmiņas dzimšanas dienu ierodas kopā ar aizdomīga paskata meiteni stāvoklī, paziņojot, ka tā ir viņa sieva. Daļa radinieku to nespēj pieņemt. Citiem nezinot risinās vēl viena drāma – Vortam ir afēra, par to nejauši uzzina viņa sieva Helēna un ilgi mokās pārdomās, kāpēc tā noticis, ko viņa jūt pret vīru un vai ir vērts atklāti izrunāties. Kamēr risinās šīs drāmas Nona snauduļo lapenē un atceras jaunību. Nona ir kā cienījams centrs ap kuru rinķo visa pārējā ģimene.

Romāns zaudētu lielu daļu savas vērtības, ja nenotiktu dažu varoņu izaugsme. Suzetes un bērna dēļ Tedijs cenšas tikt vaļā no dzeršanas atkarības, pat uzsāk strādāt antikvariātā. Helēna savukārt izlemj piedot vīram, jo “the future matters more than the past”. Arī pārējie pamazām atrisina savas problēmas, salabst un paskatās uz lietām ar atvērtāku skatienu. Greisai ar savējiem gan vajag laiku, lai to visu sagremotu, jo nevar tik viegli nokāpt no augstprātības pjedestāla. Beigās, protams, viss nav ideāli, jo dzīve turpinās un viss ir tā kā dzīvē. Atliek vien izvēlēties kā vēlies dzīvot – dot vēl vienu iespēju sev tuvam cilvēkam un nemocīties ar pagātni, mēģināt atkal un atkal, vai arī padoties, sadedzināt tiltus un uzmest lūpu par iedomātu netaisnību. Reizēm nākas iziet uz kompromisiem.

“Some days it`s as if life is just starting, brand new,” Helen observed.
“Well, it is,” Nona agreed. “Every day.”

It kā parasta ģimenes drāma, tomēr autore to pasniegusi ļoti pārdomāti, iedziļinoties niansēs, izveidojot varoņus par personībām, liekot viņiem augt un nokārtot savas dzīves. Tas man ļoti, ļoti patika. Varoņu rīcība nešķita samākslota vai neloģiska. Viegli iedomāties šādu ģimeni reāli eksistējam. Vēstījums ir mierīgs, bet nevienā brīdī nekļūst garlaicīgi, nav lieku atkāpju vai nevajadzīgu blakus sižetu, tāpat nav pārspīlētas emocijas, kuras varētu gaidīt no dāmu romāna. Kopumā man patika vairāk kā gaidīju.

Vērtējums: 4,5/5

Kameroni. Roberts Kraitons

Kameroni

Izdevniecība „Liesma” 1989. gads, 463 lpp.

Megijai Dramai jau padsmitgadu vecumā ir skaidrs dzīves mērķis – apprecēt staltu un izglītotu vīrieti un sakrāt tik daudz naudas, lai izrautos no nomācošās ogļraču dzīves. Mērķa sasniegšanai viņai neder neviens no Pitmangas ogļračiem, tāpēc viņa dodas uz Skotijas kalnieni un pārved mājās nabadzīgo, bet visādi citādi viņas mērķiem atbilstošo Gilonu Kameronu. Tā sākas ģimenes sāga par mērķtiecīgo Megiju, pakļāvīgo Gilonu, viņu bērniem un Pitmangas ogļraču dzīvi.

Ģimenes sāgas man vienmēr šķitušas interesantas, lai gan lasījusi tās esmu maz. Par Anglijas un Skotijas ogļračiem manas zināšanas līdzinājās nullei. Šāds kopsalikums automātiski ieintriģēja, kad Doronike Ziemassvētkos man iedāvināja „Kameronu” lasīšanu. Labi, ka tā un paldies!, jo savādāk es būtu palaidusi garām romānu, kas būtībā ir plašāks par vienas ģimenes sadzīvi un skar jautājumus par bagāto un nabago nevienlīdzību, sociālo netaisnību, kas lielā mērā aktuāli joprojām. Romāna darbība risinās 19. gadsimta 80. un 90. gados, bet autors stingri neturas pie noteikta laika nogriežņa – daži vēsturiskie notikumi patiesībā notikuši agrāk vai vēlāk. Tas bija laiks, kad Anglija piedzīvoja ekonomisko krīzi, uzplauka sociālisma idejas, ogļrači sāka apvienoties arodbiedrībās un pieprasīt tiesības uz cilvēku cienīgāku dzīvi, pirmo streiku laiks.

„Ja samaitāta sabiedrība ir radījusi bezjēdzīgus likumus, lai turētu cilvēkus pakļautībā, tad tu domā – tu uzdrīksties domāt, ka cilvēkam, kurš reiz ticis samaitāts, tādam arī jāpaliek?”

Agrāk bija jauka tradīcija romāniem rakstīt pamatīgu pēcvārdu, kas deva ieskatu autora daiļradē, konkrētā darba tapšanā un sniedza vairāk vai mazāk izvērstu romāna analīzi. Neko nezinot par Robertu Kraitonu un viņa darbiem, pēcvārds man bija kā saldais ēdiens, kas ļāva labāk izprast izlasīto. Kā noskaidrojās, romāns lielā mērā balstīts uz autora radinieku atmiņām un nostāstiem. Viņa vectēvs bijis ogļracis Skotijā pirms emigrēšanas uz ASV un pats Kraitons reiz nolaidies raktuvēs. Tikai īsi pirms romāna pabeigšanas autors nolēmis reālās personas aizvietot ar izdomātām.

Cilvēki, kas paaudžu paaudzēs dzīvo un strādā Pitmangā kā tādi kurmji, ir pamatīgi, grūti izkustināmi, ieražās un tradīcijās iegrožoti, savā ziņā aprobežoti, un pazemīgi. Uz viņu fona Kameronu ģimene izceļas kā baltie zvirbuļi. Viņi meklē un atrod iespēju pelnīt, kad raktuvēs valda dīkstāve, viņi krāj un taupa, iet lepni paceltu galvu, pārceļas uz Tošmangas terasi un tas Gilons tak vispār ir kā tāds citplanētietis. Beigās vēl sāk lasīt grāmatas, spriedelēt par sociālismu un pat uzsāk tiesas procesu pret raktuvju īpašnieku. Nu kur tas redzēts! Un tieši šis baltais zvirbulis Gilons beigās ir tas, kurš, pats negribēdams, iekustina pitmangiešus, saliedē lielāko daļu no viņiem uz pretošanos lorda Faifa uzspiestajām prasībām raktuvju strādniekiem.

Kraitons raksta mazliet smagnēji, bet man patika stāstījuma mierīgais plūdums. Romāna sākumā uzsvars likts uz Megiju, otrā daļa veltīta Gilonam un trešajā daļā vienlīdz lielu lomu spēlē visa Kameronu ģimene. Savā ziņā mani satrieca pitmangiešu samierināšanās un nevēlēšanās izrauties no melnās bedres, tāpēc es labi sapratu Megijas vēlmi pēc citādāka vīra un citādākas dzīves. Tomēr es nespēju viņai simpatizēt. Patiesībā neviens romāna tēls nespēja mani ietekmēt tik ļoti, lai es par viņiem pārdzīvotu. Megija kļūst aizvien aprobežotāka un sīkumaināka dzenoties pēc sava sapņa un metot monētas lādē zem grīdas. Viņai eksistē tikai viņas sapnis, vīra un bērnu vēlmes ir pilnīgi nesvarīgas, viņi kalpo tikai par līdzekli mērķa sasniegšanai: „svarīgs ir vienīgi rezultāts”. Gilons ir godīgs, taisnīgs, iekšēji lepns, prātīgs un uzticams, bet es viņu romāna lielāko daļu redzēju tikai kā naivu, pārmēru piekāpīgu, bikstāmu un bakstāmu vīrieti. Nav tā, ka Gidons būtu gļēvulis, viņš vienkārši ir tāds “mīksts” – miermīlīgs, pakļāvīgs, neizlēmīgs. Arī notikumos, kur viņam ir galvenā lomā viņš iekļūst nevis sava gribasspēka vadīts, bet pēc inerces, ļaujoties notikumu plūdumam. Tai pašā laikā viņā ir izteikta taisnīguma izjūta un tāds kā spīts, kas neļauj atkāpties netaisnības priekšā, lai kā arī viņam negribētos iesaistīties konfliktā. Tikai beigās viņš tā kā uzmirdz, atklājas viņa augstās morāles un ētikas normas, viņa pašlepnums, kas neļauj saliekt muguru un pazemoties. Beidzot parādās viņa „mugurkauls” un gribasspēks, kamēr Megija salūzt, bet pēdējā brīdī tomēr attopas un saprot, ka nav nekā svarīgāka par ģimeni un visus daudzos gadus viņa ir dzīvojusi sava sapņa radītā miglā.

„Lai glābtu savu lepnumu, Gilons bija nokāvis viņas sapni. Jo vairāk Megija domāja, jo skaidrāk saprata, ka sapņa zaudējums viņai ir sāpīgāks nekā zaudētā nauda.”

Viņu bērni katrs savā ziņā ir interesantas personības un man patika, ka Kraitons viņu tēliem piegājis ar tikpat lielu rūpību kā Megijai un Gilonam. Džemijs ir prātīgs, lepns un spītīgs sportists, Sems kārtīgs darbarūķis, Robs Rojs ģimenes melnā avs, lielākais sociālisma ideju atbalstītājs, Endrjū gudrs un izdarīgs, uz kuru vienmēr var paļauties. Savukārt, ja vajag sadabūt kaut ko nedabūjamu, tad šai misijā droši var sūtīt izveicīgo un viltīgo Aienu. Kameronu divas meitas gan nav tik ievērības cienīgas un autors tām velta maz uzmanības, vienīgi Sārai pievēršas vairāk, kad tā, par spīti mātes aizliegumam, apprec ogļraču puisi, kurš nelaimes gadījumā zaudējis kāju. Megijai tāds cilvēks skaitās nederīgs, jo kādu gan naudu viņš varēs ienest ģimenes naudas lādē?!

Nu jau būšu aizrunājusies, bet par „Kameroniem” nevar pastāstīt pāris rindkopās. Iespējams, ka es neuztvēru daļu no romāna, jo lasīju laikā, kad gripa manu apziņu bija pārvērtusi putrā. Lai nu kā, romānu lasīt bija vērts un iesaku „Kameronus” visiem ģimeņu sāgu cienītājiem. Lika padomāt par drosmi un nepakļaušanos apstākļiem.

Vērtējums: 4/5

Starp citu, kāds ir lasījis Kraitona „Santavitorijas noslēpums” (The Secret of Santa Vittoria)? Sižets ieinteresēja.