Ģimenes gara sērija. Žanīna Buasāra

Tā ir liela laime, ja īstā grāmata atnāk īstajā laikā. Man tā bija ar Žanīnas Buasāras “Ģimenes gara” sēriju, kuru pirmo reizi lasīju 16 vai 17 gadu vecumā. Tieši īstajā laikā, lai Moro ģimenes meitas uztvertu kā savas māsas un līdz mielēm saprastu viņu dzīves un mīlestības alkas, šaubas, sava ceļa meklējumus un trauksmi. Tolaik grāmatiņas pārlasīju kādas reizes divas vai trīs. Ar šodienas pieredzi baidījos, vai spēšu tās saprast un mīlēt tāpat kā agrāk, tomēr šī izrādījās brīnumjauka atkalsatikšanās. Stāsts par Moro ģimeni sniedza gaismu un spēja atgriezt prieku arī pavisam skumjā brīdī.

ģimenes gara sērija

Sēriju veido sešas plānas grāmatiņas, kas stāsta par Moro ģimeni, kas dzīvo Parīzes piepilsētā lielā mājā – tēvu ārstu, māti mājsaimnieci, četrām meitām smalko princesi Klēru (21), bravūrīgo jātnieci Bernadetu (19), sapņaino Polīnu (17) un Sesilu (12), ko visi sauc par Sodību, kaimiņu Visāvisumā, zirgu manēžas īpašnieku Negalu, radiem Monbārā, draugiem un puišiem, kas pamazām ienāk meitu dzīvē. Notikumi sākas 1976. gadā. Pirmās četras grāmatas sarakstītas no Polīnas skatupunkta, piektā un sestā – no Sesilas skatupunkta.

ģimenes garsĢimenes gars (L`esprit de famille #1)
Apgāds Daugava 1995. gads, 236 lpp.

Pirmā grāmata, kurā lasītāji tiek iepazīstināti ar visu ģimeni un risinās dažādi notikumi: Sesila izdomā plānu kā glābt Bernadetas zirgu no apēšanas desās, Šarls kopj dārzu, Klēra atsakās mācīties vai strādāt, Sesila kolekcionē indīgas sēnes un Polīna pirmo reizi iemīlas.

Skaidrs, ka ar četrām meitām dzīve nekad nav garlaicīga. Katrai no tām ir atšķirīga personība, bet viņas vieno ģimenes ieaudzinātie tikumi, sirsnība, mīlestība un Lamareta – ģimenes māja, kas kā bāka tumsā vienmēr rāda ceļu. Man vienmēr ir gribējies būt daļai no Moro ģimenes.

Vērtējums: 4,5/5

Bernadetas nākotne (L`esprit de famille #2)
Apgāds Daugava 1995. gads, 308 lpp.

Divi galvenie notikumi – ģimenes brauciens uz Ameriku un Bernadetas sarežģītās attiecības ar Stefanu un viņa aristokrātisko ģimeni.

Bernadeta man vienmēr ir patikusi. Viņa ir stiprā, lepnā un saprātīgā māsa, kura stāv ar abām kājām uz zemes, iet augstu paceltu galvu un uzspļauj tam, kādai būtu jābūt sievietei. Viņai nenākas viegli saprast, ka attiecību vārdā savs lepnums ir mazliet jānoliek malā un jāpiekāpjas.

Vērtējums: 4,5/5

Klēra un laime (L`esprit de famille #3)
Apgāds Daugava 1995. gads, 285 lpp.

Trešajā grāmatā visu uzmanības centrā ir Klēra un viņas izvēle. Ziemassvētki tiek svinēti Monbārā pie vecmāmiņas un tā ir viena no visjaukākajām epizodēm visā sērijā. Vēl viens svarīgs notikums – Polīna iepazīstas ar rakstnieku Polu Demožē.

Tagad es vairāk kā agrāk spēju novērtēt Klēras vēlmi pēc skaistā, nevēlēšanos sevi aprakt pirmajā vienmuļā darbā, kas gadās. Viņa vēlas dzīvot, nevis eksistēt. Žēl, ka autore viņai velta tik maz uzmanības pēdējās trīs daļās.

Vērtējums: 5/5

es-polīnaEs – Polīna (L`esprit de famille #4)
Apgāds Daugava 1995. gads, 211 lpp.

Pienācis Polīnas laiks. Viņa iestājas žurnālistu skolā, ciemojas pie draudzenes tantes uz salas Bretaņā, mīl, cieš un vēlas kļūt par rakstnieci.

Polīnai ir deviņpadsmit un beidzot viņas eksaltētais tonis un neizlēmība mazinās. Tas bija zināms atvieglojums, jo iepriekšējās daļās viņas krasi mainīgās emocijas mazliet nogurdināja. Tomēr Polīnas balss ir īstā, lai stāstītu par Moro ģimeni, jo viņai piemīt liels jūtīgums un smalkums. Domājot par sevi, viņa tomēr spēj redzēt arī visu apkārt notiekošo.

Vērtējums: 5/5

Sesila meklē sevi (L`esprit de famille #5)
Apgāds Daugava 1996. gads, 237 lpp.

Kopš “Es – Polīna” notikumiem pagājuši četri gadi. Sesila vienīgā no māsām palikusi Lamaretā, bet pārējās māsas ar ģimenēm bieži ciemojas. Kā jau vēsta nosaukums, Sesila meklē savu vietu dzīvē, kā vienmēr visur bāž savu degunu un mēģina visur saskatīt kādu, kas jāglābj. Šoreiz viņas izvēle krīt uz jaunu puisi Tangī, kurš uzved drūmu teātra izrādi un nemaz negrib tapt glābts.

No visām, šī daļa man patīk vismazāk. Pirmkārt tāpēc, ka stāstītāja vairs nav Polīna. Otrkārt tāpēc, ka visa drāma ar Tangī man šķita samocīta. Arī Polīnas tēls ir atšķirīgs no iepazītā. Gribētos zināt, kas autorei noticis, ka piektā grāmata ir tāda nekāda.

Vērtējums: 3,5/5

Sesila un viņas mīlestība (L`esprit de famille #6)
Apgāds Daugava 1996. gads, 236 lpp.

Sērijas noslēdzošā daļa iesākas ar traģisku notikumu, turpinās ar drosmīgu un spītīgu Bernadetas plānu kā glābt Sentemonu ģimenes pili un beidzas ar cerīgu iemīlēšanos.

Sēriju noslēdzot, Buasāra paņem un salauž lasītājiem sirdis. Labi, ka vismaz uz cīnītāju Bernadetu var paļauties. Jāsaka arī – mani priecē, ka Sesila beidzot gūst dažu labu mācību. Viņas vēlme visur jaukties ir balstīta labos nodomos un reizēm tiešām noderīga, tomēr mēra sajūta meitenei līdz šim trūka.

Vērtējums: 4,5/5

Ir tik patīkami lasīt par normāli funkcionējošu ģimeni, kur viens otru mīl, uzklausa, savu reizi arī strīdas un raud. Tam visam fonā mazliet joku, burvīgais franču šarms un franču virtuves gardumi. Visi sīkie un lielie notikumi, dzimšana, miršana, kāzas, bēres, svētki, prieki un asaras kopā veido dzīves kolorītu visā pilnībā. Manuprāt, Buasārai ir izdevies runāt par pirmo mīlestību, jaunības dumpinieciskumu, ētiskām vērtībām un ģimenes saitēm bez liekas moralizēšanas un pamācīšanas.

Domāju, ka arī tagad “Ģimenes gara” sērija var sniegt prieku, mierinājumu un dažu labu padomu jaunām meitenēm, kuras vēlas atrast un saprast sevi. Vai vienkārši izlasīt ko normālu, kas tapis laikā pirms mārketings izdomāja savus noteikumus jauniešiem domātās literatūras lauciņā.

Trīspadsmitais stāsts. Diāna Seterfīlda

Trīspadsmitais stāstsZvaigzne ABC 2008. gads, 416 lpp.

Mārgareta Lī strādā grāmatu antikvariātā un kādu dienu saņem tālaika populārākās rakstnieces Vidas Vinteres uzaicinājumu kļūt par viņas biogrāfi. Mārgareta piekrīt, pat nenojaušot, ka šādi tiks ierauta kaislībās, kas virmo Eidželfīldu namā – Vidas Vinteres dzimtas mājā, kura glabā gadsimtiem senus noslēpumus, traģēdijas un likteņu līkločus. Vinteres kundze izstāsta viņai trīspadsmito stāstu.

Vai grāmattārpiņam var būt gardāks kumoss par romānu, kura autoram vai autorei ir īsts stāstnieka talants, kas uzbur stāstu iekš stāsta un stāsta stāstīšanas pēc? Laikam jau nē. Ir dažādi rakstnieki, tomēr īstenu stāstnieku ir maz un šķiet, ka Diāna Seterfīlda ir viena no šiem retajiem cilvēkiem. Pēc viena darba varētu būt pāragri spriest, bet es ļoti uz to ceru.

Ikvienam esot savs stāsts. Vidai Vinterei stāsti ir vairāki – viens īsts un daudzi neīsti. Katram, kurš to vēlējies, viņa ir izstāstījusi savu dzīvi. Katrreiz savādāku. Tagad viņa mirst un izvēlas amatieri biogrāfi Mārgaretu Lī, lai izstāstītu viņai savu patieso dzīvesstāstu. Mārgareta nav ar pliku roku ņemama, akli netic slavenajai rakstniecei un veic savu nelielo izmeklēšanu. Rezultāts būs pārsteidzošs un atbilstošs romāna romantiski gotiskajai noskaņai.

Arī Mārgaretai ir savs stāsts. Viņas tēvam pieder grāmatu antikvariāts un viņa burtiski uzaugusi starp grāmatām. Viņas dvīņumāsa mirusi pēc dzemdībām un Mārgareta asi izjūt gan viņas trūkumu, gan rēgaino klātbūtni spoguļu un logu atspīdumos. Interesanti, ka autore nesniedz praktiski nekādu Mārgaretas raksturojumu un lasītājam pašam jārada priekšstats par romāna protagonisti. Es Mārgaretu iedomājos kā klusu, gudru, pedantisku, skumju vecmeitas tipu, kuras vienīgā kaislība ir veci romantiskie romāni, nepublicētas vēstules un memuāri. Viņa ir pārāk (es pat teiktu slimīgi) aizrāvusies ar māsas rēgu un ārsts viņai kā zāles “Džeinas Eiras” vietā iesaka lasīt Šerloka Holmsa piedzīvojumus pa desmit lapaspusēm divreiz dienā. Man personīgi tā ņemšanās ar māsas rēgu likās pārāk melodramatiska un bez tā varēja iztikt.

“Trīspadsmito stāstu” mēdz dēvēt par moderno gotisko romānu. Tam es piekrītu. Romānā valda gotiski romantiska noskaņa. Ir noslēpumi, daudzas nāves, īsta vai iedomāta spokošanās, veca un drūma māja, pamestība, postaža, aizaudzis dārzs, migla, lietus, ļautiņi ar garīgām novirzēm, postoša mīlestība, greizsirdība, ekscentriskas personības. Diānas Seterfīldas stilu salīdzina ar Čārlzu Dikensu un Dafni di Morjē. Tiešām, noskaņā ir zināma līdzība ar Dafnes di Morjē “Rebeku” un Vinteres kundzes uzvārds rod atbalsi “Rebekas” galvenajos varoņos, bet līdzība ar Dikensu gan šķiet drusku aiz matiem pavilkta. Ir kaut kāda līdzība sarežģītajos un neparastajos varoņu likteņos, bet stils tomēr atšķiras.

Mani sajūsmināja stāsts iekš stāsta. Vinteres kundzes stāsti ir tik dzīvi un interesanti, šķietami radīti bez jebkādas piepūles. Taisni žēl, ka viņa nav īsta rakstniece, līdz ar to nekad nevarēšu izlasīt viņas grāmatu “Trīspadsmit pārmaiņu un izmisuma stāsti”. Atliek samierināties ar stāstiem no viņas pagātnes: par mežonīgajām dvīņumāsām, par Endželfīldu namu, par Izabellu un Čārliju, par vecajiem kalpotājiem Misus un Džondigu, un darbīgo guvernanti Hesteri. Stāsti apbur un uztrauc. Brīdī, kad šķiet – tagad viss skaidrs, – kaut kur dziļi pakausī tomēr kņud doma: vai tiešām viņa stāsta patiesību? Pat pēc beigām neesmu pārliecināta vai viss tiešām bija tā, kā Vinteres kundze izstāstīja un vai viņa tiešām ir tā persona, kurai vajadzētu būt. Te varētu izbrīnā saraukt uzacis un teikt: kāpēc par to jāsatraucas, tas taču ir tikai romāns, pēdējais vāks aizvērts un miers. Bet man nav miera; Vinteres kundzes (dzīves)stāsts ir atstājis pēdas manā apziņā.

Izrakstīju vairākus citātus:

Kā palīdzēt, kā mierināt var patiesība salīdzinājumā ar stāstu?

Lasīšana var būt bīstama.

Cilvēka dzīve nav auklas gabaliņš, ko var nošķirt no citu cilvēku dzīves mezgla un izstiept. Ģimenes ir tīmekļi. Nav iespējams pieskarties vienai tās daļai, neizraisot vibrāciju pārējā daļā. Nav iespējams saprast vienu daļu, neizprotot visu kopumu. 

Vai zināt to sajūtu, kad sākat lasīt jaunu grāmatu, bet iepriekšējās grāmatas vāks vēl nav aiztaisīts? Tu aizver iepriekšējo grāmatu, bet idejas un motīvi – pat raksturi – ir ieķērušies tavu drēbju šķiedrās, un, kad attaisi jaunu grāmatu, tie aizvien ir vēl kopā ar tevi.

Vērtējums: 5/5 (lai gan tas Mārgaretas māsas spoks gandrīz novilka vērtējumu uz leju)

RIP8main400Pirmā no R.I.P. VIII izaicinājuma grāmatām. Pilnībā attaisnoja izvēli ar stāstu stāstīšanu vēlā rudenī pie kamīna, miglainu dārzu, lietu logā, noslēpumiem, mājas drupām un visādi citādi gotisku noskaņu. Sižets nebija biedējošs, tomēr pilnībā ierāva sevī. Perfekta grāmata tumšiem rudens vakariem uz dīvāna zem pleda ar siltu tējas krūzi.

 

Summer House. Nancy Thayer

Summer houseBallantine Books 2009, 368 lpp.

Šarlotei šķiet, ka viņa ar nelielu vecmammas Nonas palīdzību beidzot atradusi savu īsto aicinājumu, tomēr ne visiem bagātajā Vīlvraitu ģimenē tas ir pa prātam. Katrs ar savām ambīcijām, cerībām, problēmām un negaidītiem atklājumiem viņi pavada vasaru lielajā ģimenes īpašumā.

Reti, bet gadās grāmatas, par kurām rodas sajūta – tu esi par jaunu, lai šo lasītu. Te es nedomāju tik daudz saturu, kā kopējo noskaņu. “Summer House” vairāk piestāvētu vecmāmiņai pie pēcpusdienas tējas. Tāds kluss un mierīgs ģimenes stāsts ar zināmu nostalģijas devu.

Vēstījums aptver kādas lielas ģimenes ikvasaras kopā sanākšanu pie vecmāmiņas Nonas lielajā mājā uz Nantucket salas. Ierodas Nonas dēls Vorts un meita Greisa ar otrajām pusēm, mazbērni un mazmazbērni. Raiba un skaļa kompānija, kas ne vienmēr spēj viens otru paciest, tomēr ģimene paliek ģimene. Vasaru iezīmē divi oficiāli notikumi – ikgadējā ģimenes sapulce (baņķieru ģimene, visi kaut kādā mērā iesaistīti ģimenes biznesā) un Nonas 90. dzimšanas dienas svinības. Bez tam visas vasaras garumā risinās lielākas un mazākas kaislības un ķildas.

Ģimeni var uzskatīt par tādiem kā aristokrātiem. Katrā ziņā daļa radu rauc degunus par geju kāzām un Šarlotes “niekošanos” ar organisko dārzniecību. Ja Šarlote nopelna ar vecmāmiņas zemi, tad viņai jāmaksā pārējiem – tā domā augstprātīgā Greisa, kuras bērni ir “pareizi” atšķirībā no viņas brāļa bērniem brīvdomātājiem (gejs Olivers, Šarlote un Tedijs).  Bērnišķīgais Šarlotes brālis Tedijs ir īsta melnā avs. Viņš nekad nav spējis iekļauties ģimenes izsmalcinātības un augstā statusa rāmjos, regulāri piedzeras un uz vecmāmiņas dzimšanas dienu ierodas kopā ar aizdomīga paskata meiteni stāvoklī, paziņojot, ka tā ir viņa sieva. Daļa radinieku to nespēj pieņemt. Citiem nezinot risinās vēl viena drāma – Vortam ir afēra, par to nejauši uzzina viņa sieva Helēna un ilgi mokās pārdomās, kāpēc tā noticis, ko viņa jūt pret vīru un vai ir vērts atklāti izrunāties. Kamēr risinās šīs drāmas Nona snauduļo lapenē un atceras jaunību. Nona ir kā cienījams centrs ap kuru rinķo visa pārējā ģimene.

Romāns zaudētu lielu daļu savas vērtības, ja nenotiktu dažu varoņu izaugsme. Suzetes un bērna dēļ Tedijs cenšas tikt vaļā no dzeršanas atkarības, pat uzsāk strādāt antikvariātā. Helēna savukārt izlemj piedot vīram, jo “the future matters more than the past”. Arī pārējie pamazām atrisina savas problēmas, salabst un paskatās uz lietām ar atvērtāku skatienu. Greisai ar savējiem gan vajag laiku, lai to visu sagremotu, jo nevar tik viegli nokāpt no augstprātības pjedestāla. Beigās, protams, viss nav ideāli, jo dzīve turpinās un viss ir tā kā dzīvē. Atliek vien izvēlēties kā vēlies dzīvot – dot vēl vienu iespēju sev tuvam cilvēkam un nemocīties ar pagātni, mēģināt atkal un atkal, vai arī padoties, sadedzināt tiltus un uzmest lūpu par iedomātu netaisnību. Reizēm nākas iziet uz kompromisiem.

“Some days it`s as if life is just starting, brand new,” Helen observed.
“Well, it is,” Nona agreed. “Every day.”

It kā parasta ģimenes drāma, tomēr autore to pasniegusi ļoti pārdomāti, iedziļinoties niansēs, izveidojot varoņus par personībām, liekot viņiem augt un nokārtot savas dzīves. Tas man ļoti, ļoti patika. Varoņu rīcība nešķita samākslota vai neloģiska. Viegli iedomāties šādu ģimeni reāli eksistējam. Vēstījums ir mierīgs, bet nevienā brīdī nekļūst garlaicīgi, nav lieku atkāpju vai nevajadzīgu blakus sižetu, tāpat nav pārspīlētas emocijas, kuras varētu gaidīt no dāmu romāna. Kopumā man patika vairāk kā gaidīju.

Vērtējums: 4,5/5

Kameroni. Roberts Kraitons

Kameroni

Izdevniecība „Liesma” 1989. gads, 463 lpp.

Megijai Dramai jau padsmitgadu vecumā ir skaidrs dzīves mērķis – apprecēt staltu un izglītotu vīrieti un sakrāt tik daudz naudas, lai izrautos no nomācošās ogļraču dzīves. Mērķa sasniegšanai viņai neder neviens no Pitmangas ogļračiem, tāpēc viņa dodas uz Skotijas kalnieni un pārved mājās nabadzīgo, bet visādi citādi viņas mērķiem atbilstošo Gilonu Kameronu. Tā sākas ģimenes sāga par mērķtiecīgo Megiju, pakļāvīgo Gilonu, viņu bērniem un Pitmangas ogļraču dzīvi.

Ģimenes sāgas man vienmēr šķitušas interesantas, lai gan lasījusi tās esmu maz. Par Anglijas un Skotijas ogļračiem manas zināšanas līdzinājās nullei. Šāds kopsalikums automātiski ieintriģēja, kad Doronike Ziemassvētkos man iedāvināja „Kameronu” lasīšanu. Labi, ka tā un paldies!, jo savādāk es būtu palaidusi garām romānu, kas būtībā ir plašāks par vienas ģimenes sadzīvi un skar jautājumus par bagāto un nabago nevienlīdzību, sociālo netaisnību, kas lielā mērā aktuāli joprojām. Romāna darbība risinās 19. gadsimta 80. un 90. gados, bet autors stingri neturas pie noteikta laika nogriežņa – daži vēsturiskie notikumi patiesībā notikuši agrāk vai vēlāk. Tas bija laiks, kad Anglija piedzīvoja ekonomisko krīzi, uzplauka sociālisma idejas, ogļrači sāka apvienoties arodbiedrībās un pieprasīt tiesības uz cilvēku cienīgāku dzīvi, pirmo streiku laiks.

„Ja samaitāta sabiedrība ir radījusi bezjēdzīgus likumus, lai turētu cilvēkus pakļautībā, tad tu domā – tu uzdrīksties domāt, ka cilvēkam, kurš reiz ticis samaitāts, tādam arī jāpaliek?”

Agrāk bija jauka tradīcija romāniem rakstīt pamatīgu pēcvārdu, kas deva ieskatu autora daiļradē, konkrētā darba tapšanā un sniedza vairāk vai mazāk izvērstu romāna analīzi. Neko nezinot par Robertu Kraitonu un viņa darbiem, pēcvārds man bija kā saldais ēdiens, kas ļāva labāk izprast izlasīto. Kā noskaidrojās, romāns lielā mērā balstīts uz autora radinieku atmiņām un nostāstiem. Viņa vectēvs bijis ogļracis Skotijā pirms emigrēšanas uz ASV un pats Kraitons reiz nolaidies raktuvēs. Tikai īsi pirms romāna pabeigšanas autors nolēmis reālās personas aizvietot ar izdomātām.

Cilvēki, kas paaudžu paaudzēs dzīvo un strādā Pitmangā kā tādi kurmji, ir pamatīgi, grūti izkustināmi, ieražās un tradīcijās iegrožoti, savā ziņā aprobežoti, un pazemīgi. Uz viņu fona Kameronu ģimene izceļas kā baltie zvirbuļi. Viņi meklē un atrod iespēju pelnīt, kad raktuvēs valda dīkstāve, viņi krāj un taupa, iet lepni paceltu galvu, pārceļas uz Tošmangas terasi un tas Gilons tak vispār ir kā tāds citplanētietis. Beigās vēl sāk lasīt grāmatas, spriedelēt par sociālismu un pat uzsāk tiesas procesu pret raktuvju īpašnieku. Nu kur tas redzēts! Un tieši šis baltais zvirbulis Gilons beigās ir tas, kurš, pats negribēdams, iekustina pitmangiešus, saliedē lielāko daļu no viņiem uz pretošanos lorda Faifa uzspiestajām prasībām raktuvju strādniekiem.

Kraitons raksta mazliet smagnēji, bet man patika stāstījuma mierīgais plūdums. Romāna sākumā uzsvars likts uz Megiju, otrā daļa veltīta Gilonam un trešajā daļā vienlīdz lielu lomu spēlē visa Kameronu ģimene. Savā ziņā mani satrieca pitmangiešu samierināšanās un nevēlēšanās izrauties no melnās bedres, tāpēc es labi sapratu Megijas vēlmi pēc citādāka vīra un citādākas dzīves. Tomēr es nespēju viņai simpatizēt. Patiesībā neviens romāna tēls nespēja mani ietekmēt tik ļoti, lai es par viņiem pārdzīvotu. Megija kļūst aizvien aprobežotāka un sīkumaināka dzenoties pēc sava sapņa un metot monētas lādē zem grīdas. Viņai eksistē tikai viņas sapnis, vīra un bērnu vēlmes ir pilnīgi nesvarīgas, viņi kalpo tikai par līdzekli mērķa sasniegšanai: „svarīgs ir vienīgi rezultāts”. Gilons ir godīgs, taisnīgs, iekšēji lepns, prātīgs un uzticams, bet es viņu romāna lielāko daļu redzēju tikai kā naivu, pārmēru piekāpīgu, bikstāmu un bakstāmu vīrieti. Nav tā, ka Gidons būtu gļēvulis, viņš vienkārši ir tāds “mīksts” – miermīlīgs, pakļāvīgs, neizlēmīgs. Arī notikumos, kur viņam ir galvenā lomā viņš iekļūst nevis sava gribasspēka vadīts, bet pēc inerces, ļaujoties notikumu plūdumam. Tai pašā laikā viņā ir izteikta taisnīguma izjūta un tāds kā spīts, kas neļauj atkāpties netaisnības priekšā, lai kā arī viņam negribētos iesaistīties konfliktā. Tikai beigās viņš tā kā uzmirdz, atklājas viņa augstās morāles un ētikas normas, viņa pašlepnums, kas neļauj saliekt muguru un pazemoties. Beidzot parādās viņa „mugurkauls” un gribasspēks, kamēr Megija salūzt, bet pēdējā brīdī tomēr attopas un saprot, ka nav nekā svarīgāka par ģimeni un visus daudzos gadus viņa ir dzīvojusi sava sapņa radītā miglā.

„Lai glābtu savu lepnumu, Gilons bija nokāvis viņas sapni. Jo vairāk Megija domāja, jo skaidrāk saprata, ka sapņa zaudējums viņai ir sāpīgāks nekā zaudētā nauda.”

Viņu bērni katrs savā ziņā ir interesantas personības un man patika, ka Kraitons viņu tēliem piegājis ar tikpat lielu rūpību kā Megijai un Gilonam. Džemijs ir prātīgs, lepns un spītīgs sportists, Sems kārtīgs darbarūķis, Robs Rojs ģimenes melnā avs, lielākais sociālisma ideju atbalstītājs, Endrjū gudrs un izdarīgs, uz kuru vienmēr var paļauties. Savukārt, ja vajag sadabūt kaut ko nedabūjamu, tad šai misijā droši var sūtīt izveicīgo un viltīgo Aienu. Kameronu divas meitas gan nav tik ievērības cienīgas un autors tām velta maz uzmanības, vienīgi Sārai pievēršas vairāk, kad tā, par spīti mātes aizliegumam, apprec ogļraču puisi, kurš nelaimes gadījumā zaudējis kāju. Megijai tāds cilvēks skaitās nederīgs, jo kādu gan naudu viņš varēs ienest ģimenes naudas lādē?!

Nu jau būšu aizrunājusies, bet par „Kameroniem” nevar pastāstīt pāris rindkopās. Iespējams, ka es neuztvēru daļu no romāna, jo lasīju laikā, kad gripa manu apziņu bija pārvērtusi putrā. Lai nu kā, romānu lasīt bija vērts un iesaku „Kameronus” visiem ģimeņu sāgu cienītājiem. Lika padomāt par drosmi un nepakļaušanos apstākļiem.

Vērtējums: 4/5

Starp citu, kāds ir lasījis Kraitona „Santavitorijas noslēpums” (The Secret of Santa Vittoria)? Sižets ieinteresēja.