House of Leaves. Mark Z. Danielewski

Random House 2000. gads, 709 lpp.

Tetovēšanas salona darbinieks Džonijs Truants atrod vecā Zampano piezīmes par Navidson Record: fotožurnālists Vils Navidsons ar ģimeni ievācas jaunā mājā. Drīz viņi atklāj, ka māja no iekšpuses ir lielāka nekā no ārpuses. Tālāk notiekošais dokumentēts video, fotogrāfijās un intervijās. Bet neviens nav dzirdējis par tādu Navidson Record un jo vairāk Džonijs Truants lasa, jo vairāk sabīstas. Viņš nevar lasīto “norakstīt” kā veca vīra muldēšanu, jo pamana, ka lietas ap viņu sāk mainīties.

Es vairs nespēju atcerēties kādā veidā nonācu līdz tam, ka “House of Leaves” jāieliek lasāmo grāmatu sarakstā. Tad Asmo uzrakstīja atsauksmi un pēc tam “pārgrūda mani pāri klints malai”, atsūtot grāmatu. Ilgi skatījos, cilāju (grāmata ir bieza un smaga), atliku malā, līdz beidzot sāku lasīt. Nenojūdzos kā Džonijs Truants, tomēr izmantoju katru iespēju izlasīt vismaz vienu lapu. Šoreiz mani sevī ievilka pats lasīšanas process, lai gan arī saturs ir nenoliedzami vienlīdz interesants. Grāmata ir tik daudzslāņaina, ka var runāt tikai par katra lasītāja individuālo interpretāciju. Man ir tūkstots ideju kā skaidrot saturu, tomēr pieļauju, ka daļu es tomēr nesapratu. Varbūt daļu nemaz nav paredzēts saprast.

Tekstā ir dažas tik abstraktas vietas, kas vai nu līdzinās nejaušam vārdu salikumam, vai tiešām ir vārdu salikums (kaut kādu māju saraksts, kaut kādu cilvēku saraksts, saraksts ar visādiem arhitektūras un būvniecības terminiem). Lingvistiski vingrinājumi vai vienkārši niekošanās ar teksta formu? Jutos tā it kā lauztos cauri vārdu džungļiem. Bieži ar teksta izkārtojumu tiek paspilgtināta tā nozīme. Par teksta atveidojumu šajā grāmatā vispār var uzrakstīt atsevišķu rakstu, bet vislabāk to redzēt savām acīm. Dažādi fonti, sagriezts teksts, tukši laukumi, iztrūkstošas vietas un bezgala daudz zemsvītras piezīmju. Lielāko daļu šo piezīmju nav vērts lasīt, tomēr es mēdzu papriecāties par asprātīgiem izmantoto literāro avotu nosaukumiem, arī redaktoru (man ir aizdomas, ka tie nav tie redaktori, kas realitātē grāmatu izdevuši) piezīmes reizēm bija nozīmīgas. Protams, lasīju visu, ko rakstīja Džonijs.

Te nu mēs nonākam līdz Džonijam Truantam.Var teikt, ka grāmatai ir divas paralēlas sižeta līnijas: 1) Džonija Truanta dzīve un kā to iespaido Zampano piezīmju atrašana, 2) Zampano grāmata un piezīmes par Navidson Record. Džonijs lasa Zampano pētījumu un ik pa laikam raksta piezīmes par savu dzīvi. Nekā daudz jau tur nav. Viņš ir tipisks lūzeris, piestrādā tetovēšanas salonā, samīlējies striptīzdejotājā, dzer, lieto visu, kam tiek klāt un atstāsta visādus gadījuma sakarus. Aizvien vairāk iedziļinoties Zampano darbā, Džonijam sākas paranoja, panikas lēkmes un halucinācijas. Gan viņa dzīve, gan prātiņš lēnām aiziet pa pieskari: “I don`t even know myself”. Sākumā šķiet, ka tiešām vainīga Zampano grāmata, ka ir kāda mistiska, destruktīva vara, tomēr tagad man ir cits, nemaz ne mistisks, skaidrojums.

Otra sižeta līnija teksta ziņā ir ļoti sarežģīta. Ir ļoti daudz sīku detaļu un faktu, rakstu, interviju utt, kas rada spēcīgu realitātes ilūziju. Zampano ārkārtīgi detalizēti analizē Navidson Record, citē bezgala daudz dažādus avotus un reizēm raksta tik pseidozinātniski, ka tas jau kļūst smieklīgi – lasi, nojaut jēgu, bet tekstu līdz galam nesaproti. Sajūta, ka Zampano rakstījis pašmērķīgi. Tai pašā laikā jūtams, ka viņš ir apsēsts ar Navidsona filmu un šī grāmata ir viņa mūža darbs. Protams, ja mēs pieņemam, ka pētījumu rakstījis Zampano, tāpat kā pieņemam, ka “House of Leaves” autors ir Truants. Domāju, ja izlasīsiet beigās pievienotās Džonija mātes vēstules, saredzēsiet zināmu stilistisku līdzību starp Zampano tekstu un mātes vēstulēm… Džonijs atklāj, ka neviens nav redzējis tādu filmu, arī fotožurnālista māju nav iespējams atrast. Varbūt tā nemaz nav dokumentāla filma, kā apgalvo Navidsons, jo kā gan tāda māja vispār var pastāvēt? Nekas arī patiesībā nav zināms par pašu Zampano. Tā nu kādā brīdī Džonijs sāk domāt, vai tik tas viss nav Zampano veikls izdomājums. Savukārt es pamazām sāku šaubīties, cik daudz var ticēt pašam Džonijam. Grāmata pilnīgi kā tāda matrjoška.

Māja. Viss sižets griežas ap Navidsona ģimenes jauno māju, kurā pēkšņi parādās durvis uz pilnīgi melnu, aukstu un klusu koridoru. Vairākas ekspedīcijas atklāj, ka melnie koridori var būt bezgalīgi, kāpnes un istabas maina formu, zūd laika izjūta, mērīšanas ierīces nedarbojas un var apmaldīties kā labirintā. Vēl vairāk – māja kļūst ļauna un viss šis piedzīvojums dažiem cilvēkiem izrādās letāls, kamēr citiem atstāj dziļas rētas. Domāju, ka māju var uztvert divejādi:

• kā fizisku konstrukciju, kuru cilvēki cenšas apdzīvot un pielāgot sev, bet tā izrādās dzīvošanai nedraudzīga vieta (līdzība ar spokainajām mājām gotiskajos un šausmu romānos). Navidsoniem vienkārši gadījās kļūt par neizskaidrojamas parādības lieciniekiem.
• kā simbolu, ideja – emocionāla telpa, kas kopīga tuviem cilvēkiem un ietver mūsu dziļākās domas, jūtas un bailes. Mājas melno labirintu varam uzveikt tikai pārvarot savas bailes un problēmas, izprotot sevi līdz galam. Domājot šādā līmenī, Navidsoni melno labirintu radīja paši (ļoti nozīmīga ir Navidsona sievas Kārenas rīcība filmas beigās).

Kā norādīts uz grāmatas vāka, romāns ir vienlaikus satraucošs noslēpums, satīra par kritiku un meditācija par to kā lasām. Pēc grāmatas pabeigšanas man bija sajūta, ka, neko nesaprotot no modernās mākslas, esmu ilgi skatījusies uz kādu mākslas darbu. Sākumā nespēju novērtēt izlasīto. Arī tāpēc šoreiz raksts ir tik garš (ticiet man, tas varētu būt vēl uz pusi garāks, jo neesmu uzrakstījusi par Navidsonu ģimeni, pārējiem filmas dalībniekiem, Džonija trakajiem stāstiem, pielikumiem un daudz ko citu), jo man vajadzēja parunāties pašai ar sevi, tikt skaidrībā. “House of Leaves” bija neparasts prāta vingrinājums un aizraujošs piedzīvojums, kuru diez vai aizmirsīšu.

Vērtējums: 5/5

Intervija ar vampīru. Anna Raisa

Zvaigzne ABC 2013. gads, 432 lpp. The Vampire Chronicles #1

18. gs. – Luiziānā plantācijas īpašnieks Luijs nespēj samierināties ar brāļa nāvi. Kādu vakaru viņam uzbrūk vampīrs Lestats, kurš pēc tam piedāvā iespēju sākt jaunu dzīvi, kļūstot nemirstīgam. Luijs pieņem piedāvājumu, neaptverot, kāda ir nemirstības cena…. 20. gs. – kādas pilsētas namā vampīrs Luijs izstāsta žurnālistam savu neparasto dzīves stāstu.

Palaist garām nelasītu romānu, no kura “aug kājas” lielai daļai mūsdienās radītiem vampīru tēliem, nevarēju, tāpēc ar izdevniecības laipnību tiku pie grāmatas eksemplāra. Lai gan romāns sarakstīts nemaz ne tik sen (1976. gadā), to jau var pieskaitīt klasikai.

Bez lieka ievada un brīdinājuma lasītājs tiek “iemests” istabā, kur pie galda sēž un trīcošām rokām magnetafona lenti maina jauns žurnālists, bet pretī viņam nekustīgi sēž vampīrs un lēnām stāsta savu dzīves stāstu. Vēlāk šis stāsts pārtaps grāmatā, kuru izlasīs Lestats, saniknosies un nolems pastāstīt savu stāstu, bet te jau es aizsteidzos notikumiem priekšā uz otro grāmatu “Vampīru hroniku” ciklā.

Lestata vārds man bija pazīstams un sākumā domāju, ka stāstošais vampīrs ir Lestats, bet izrādījās, ka tas ir Luijs. Tālāk lasot pamazām sapratu, kāpēc man nekāds Luijs nav zināms. Kāpēc lai es pazītu tādu gaudulīgu un gļēvu tipu? Jā, tieši tāds manās acīs ir Luijs. Lestats viņu pārvērš par vampīru un ir saprotami, ka sākumā viņš mokās ar jauno identitāti, nespējot pieņemt to, ka tagad viņš ir aukstasinīgs slepkava, kurš visu uztver atsvešināti. Tā sanāk, kad pārspīlētas vainas apziņas dēļ vēlas nomirt. Luijs kā vampīrs ir pārlieku jūtīgs un tai pašā laikā atsvešināts no visa, bailīgs un šīs īpašības viņam stipri bojā dzīvi. Paiet simts gadi un viņš joprojām sēž un čīkst, gļēvi pakļaujoties sākumā Lestata, vēlāk Klaudijas iegribām. Paiet divi simti gadi, viņš beidzot ir daudzmaz sapratis savu slepkavniecisko dabu un beidzot arī pats spēj pieņemt kādu lēmumu. Lai viņš saņemtos, ir jānotiek kam traģiskam, bet pēc tam atkal turpina klīst apkārt nokārtu galvu. Laikam jau daži piedzimst ar iedzimtu depresiju.

Neziņa, neizpratne par vampīru rašanos liek Luijam sevi uzskatīt par nolādētu, meklēt atbildi baznīcā un pie citiem vampīriem. Viņš tik ļoti vēlas atbildību par savu vampīrisko būtību novelt uz kāda cita pleciem, vienalga vai tas būtu Dievs vai Velns. Vampīri ir ļaunums un Luijs neparko nevēlas to uzskatīt par savu izvēli, viņam būtu ērtāk dzīvot, uzskatot, ka tas ir no augšas nolemts un viņam nav nekāda teikšana. Šeit vampīra iekšējā cīņa un meklējumi nekādi neatšķiras no cilvēka eksistences jēgas meklējumiem. Mēs meklējam savai dzīvei kādu augstāku jēgu, meklējam augstākas varas “pirkstu” dzīvē, lai varētu novelt atbildību no saviem pleciem.

Bez Luija, romānā liela loma vēl trim vampīriem: Lestatam, Klaudijai un Armandam. Lestats pārvērš Luiju, jo vēlas iegūt Luija plantāciju un naudu (vismaz tā domā Luijs). Viņiem ir sarežģītas pseido tēva – dēla attiecības. Lestatu tracina Luija jūtīgums, tai pašā laikā viņš Luijam neko nemāca, neskaidro un nepalīdz. Vēlāk Lestats pārvērš mazu meitenīti Klaudiju un viņi turpina dzīvot trijatā. Klaudija “izaug” par ļoti interesantu vampīru – mazas, skaistas meitenītes ķermenī ieslodzīts ass, gudrs un nežēlīgs prāts. Atšķirībā no Luija, viņa skaidri zina, ko vēlas, un nevilcinās rīkoties, lai savas vēlmes īstenotu. Armands ir viens no Parīzē sastaptajiem vampīriem, ap 400 gadus vecs, izsmalcināts un gudrs, kurš apbur Luiju un uz ilgu laiku kļūst par viņa kompanjonu.

Annas Raisas vampīri tāpat kā Brema Stokera Drakula guļ zārkos un saules gaisma tiem ir nāvējoša. Atšķirībā no Drakulas, viņus nevar nogalināt ar mieta ieduršanu sirdī, tomēr viņi ir daudz vieglāk ievainojami nekā “Krēslas” vampīri. Atšķirībā no visādām “Vampīra dienasgrāmatas” māņticībām, Raisas vampīri mājās iekļūst bez īpaša uzaicinājuma, arī māžošanās ar ķiploku virtenēm vai kaut kādiem augiem ap kaklu nepalīdz. Izskatās, ka pārvēršanos vampīrā “Vampīra dienasgrāmatas” autore precīzi nokopējusi no Raisas. Interesanti, ka ar laiku nemirstīgā dzīve var galīgi apnikt un zaudēt jēgu, un tad vampīrs vienkārši nozūd kaut kur nomirt (kas var notikt, ja viņš ilgstoši atsakās no ēšanas).

Lai gan vampīri būtībā ir vientuļnieki, tomēr turēties kopā pāros ir drošāk un izdevīgāk. Anna Raisa savus vampīrus nekad nenoved līdz intīmām attiecībām, tomēr tas, kas risinās vīriešu starpā un Luija un Klaudijas starpā ir tuvu tam. Jau izsenis vampīra “skūpsts” tiek uztverts erotiski un autore neminstinās šo erotisko noskaņu izplest kā plīvuru pāri visiem personāžiem un notikumiem. Viņa raksta barokāli krāšņi un gotiski tumši. Tekstu caurstrāvo asiņu garša, sveču gaisma, ēnas, mežģīnes un grezni audumi, glicīniju un krizantēmu smarža.

Luija rakstura dēļ man romānu lasīt nebija tik patīkami kā cerēju. Viņa filozofiski reliģiskos spriedelējumus nespēju uztvert tik dziļi, cik autore droši vien bija iecerējusi. Tomēr man patika apcerīgā noskaņa un Raisas radītie vampīri kā tādi – ievainojami, savās darbībās ierobežoti un dziļākajā būtībā nelaimīgi par savu eksistenci. Šo romānu varētu salīdzināt ar stipru un aromātisku portvīnu, ko baudīt maziem malkiem.

Vērtējums: 4/5

We Have Always Lived in the Castle. Shirley Jackson

Penguin Classics 2006, 146 lpp.

Romāns ieved dziļi tumšu neirožu labirintā iepazīstinot ar nemieru raisošu, noslēgtu un, iespējams, slepkavniecisku ģimeni, kuras ikdienas miers tiek izjaukts ar brālēna ierašanos.

Edgaru Alanu Po ar viņa šausmu stāstiņiem zina visi, bet ne mazāk talantīgā Širlija Džeksone šķiet palikusi ēnā. Rakstniece ar sarežģīto personību, savas mītnes pilsētas iedzīvotāju nemīlēta, izraisīja skandālu ASV, kad publicēja stāstu The Lottery (iesaku izlasīt!). Gan šai stāstā, kas aizskāra tik daudzus amerikāņus, gan citos savos darbos Džeksone rāda cilvēku pašu radītas šausmas, izmantojot cilvēku slēptākās dziņas, savas fobijas un piedzīvoto, izceļ gaismā dvēseles tumšākos stūrus, rāda dažādu apstākļu radītu ārprātu un vardarbību, kas slēpjas zem pieklājības maskas. Ļoti, ļoti maz viņas darbos ir pārdabiskā un mistiskā.

“We Have Always Lived in the Castle” ir maza šausmu literatūras pērle, kur zem virspusēji rotaļīgā un bērnišķīgā teksta slēpjas drūma Blekvudu ģimenes traģēdija. Tāda miniatūra Adamsu ģimenīte vecā, lielā mājā, kur gandrīz visās telpās laiks ir apstājies tai liktenīgajā vakarā pirms sešiem gadiem, kad gandrīz visi ģimenes locekļi tika noindēti ar arsēnu cukurā. Kopš tā laika māsas Meriketa un Konstance un tēvocis Džuliāns dzīvo noslēgti plašā īpašumā un pēc iespējas izvairās no vietējiem iedzīvotājiem. Tēvocis visus savus spēkus velta tās liktenīgās dienas rekonstrukcijai, bet lasītājam atliek pašam izlemt, vai var viņam ticēt.

garden plants more deadly than snakes and simple herbs that slash like knives through the lining on your belly

Autore dod mājienu, ka traģēdiju izraisīja neveselīgas attiecības ģimenē, kur viena no māsām tiek dievināta. Vai viņa noindē pārējos tāpēc, ka ir pārāk izlutināta, vai arī viņai prātiņš sagriezies citu iemeslu dēļ? Lai nu kā, Konstance ir sociāli traumēta pēc tiesas procesa un rod mierinājumu savā dārzā un ēdienu gatavošanā, savukārt Meriketa ir aizķērusies bērnišķīgā domāšanā un uzvedībā. Viņa sapņo par spārnotu zirgu un ievēro pirmajā brīdī šķietami savādus izdomātus noteikumus. Man patika abas māsas. Trauslo idilli iztraucē mantkārīgais brālēns Čārlzs, kura vēlme pēc naudas ir spēcīgāka par dzīvības briesmām. Domāju, ka viņam ļoti paveicās tikt laukā no Blekvudu mājas.

Man ļoti patika kā Džeksone raksta. Šajā romānā katrs vārds šķita pārdomāts un katrs teikums noslīpēts, ļaujot starp rindiņām lasīt to, kas netiek pateikts atklāti. Regulāri atkārtotās draudzīgās varoņu uzrunas, vēršoties vienam pie otra, lika noskurināties, jo zini, ka viena no māsām ir slepkava un tēvocis izdzīvojis vai nu nejauši vai tikai tāpēc, ka ir pilnīgi nekaitīgs. Tādējādi autore ar šo varoņu draudzīgumu un ikdienas rutīnu ar dažādiem noteikumiem rada īpatnēju iespaidu – gribas nepatikā novērsties, bet nespēj, jo tai visā ir kaut kas slimīgi skaists un vilinošs. Gan māsu ikdienas rituāli, noslēgtība un nojaušamā, bet līdz pat stāsta beigām nesniegtā atbilde kurš ir īstais slepkava, gan ciematnieku naidīgi agresīvā attieksme, kas vēlāk pārvēršas savādās baiļu un kauna jūtās, rada veiksmīgi savītu psiholoģisku noviržu un pūļa mentalitātes piemēru.

Iesaku izlasīt šausmu literatūras interesentiem.

Vērtējums: 5/5

Otrā no R.I.P. VIII izaicinājuma grāmatām. Romāns, kur zem radinieku laipnības maskas slēpjas kas dīvains, amorāls, ļauns un draudīgs. Piemetam vēl klāt vecu māju un pusaizaugušu dārzu un mums ir lielisks kandidāts R.I.P.. Džeksone spēlējas ar psihi un tās novirzēm, slēpto agresiju un apstākļiem, kas var novest līdz traģēdijai. Briesmīgi un skaisti vienlaikus. Pārspēja manas cerības pēc kaut kā dīvaina un biedējoša mūsos pašos.