intīmi.. par grāmatām. Andrejs Panteļējevs

Zvaigzne ABC, 2021. gads, 176 lpp.

Šķiet, ka pirmo reizi Andreja Panteļējeva vārdu saistībā ar grāmatām pamanīju pēc viņa intervijas Jāņa Rozes “Ziņnesim”. Instagramā vai Tviterī bija izceltas dažas viņa domas par lasīšanu, kas mani uzrunāja. Vēlāk nāca paziņojums par viņa eseju krājumu. Viss tā likumsakarīgi salikās: ieraudzīju, nopirku, izlasīju.

Tikai lasot uzzināju, ka grāmatā apkopotas viņa pārdomas par 70 izlasītām grāmatām, kas iepriekš publicētas Facebook grupā “Izcilas grāmatas”. Sen tajā grupā vairs neesmu, tāpēc par šo niansi nezināju. Tas, ka tie ir Facebook posti, atstāj zināmu ietekmi. Būtu gribējies, lai redaktore vietām piekoriģē sakārtojumu, citādi sanāk savādi: Panteļējevs raksta, ka pēc vairākiem moderniem darbiem izlasījis klasiku, bet tas nesaskan ar to, ko lasītājs saņēmis iepriekšējās lappusēs viņa grāmatā. Nobrukusi hronoloģija, kas mani drusku kaitināja. Tāpat arī dažas citas piezīmes šķiet liekas, jo tām ir jēga tikai iepriekš minētās grupas ietvaros.

Atmetot malā šīs tehniskās nianses, visādi citādi “intīmi.. par grāmatām” ir jauks un interesants ieskats erudīta lasītāja pārdomās. Turklāt viņam ir plaša lasīšanas gaume. Latvieši, ārzemnieki, jaunas un vecas grāmatas, sieviešu literatūra, klasika, fantastika un tā tālāk. Dažkārt viņš par izlasīto grāmatu raksta plašāk, citreiz apcer tikai kādu faktu vai ideju, kas viņu aizķērusi. Pārsvarā viņš ir ļoti maigs savā vērtējumā un nekritizē, tikai dažviet tā caur puķēm izlaužas vāji nojaušama kritika. Grūti teikt, vai tas tā speciāli – neteikt neko sliktu, – vai arī viņam viss patīk un nav tendence kritizēt.

Ja patīk grāmatas par grāmatām, tad domāju, ka patiks arī “intīmi.. par grāmatām”. Ātri izlasāma vienā dienā vai pāris vakaros, tā man ļāva iepazīt diezgan daudzus literāros darbus, ko pati visdrīzāk nelasīšu, un atstāja mazuma piegaršu. Starp citu, grāmatai gaumīgs vizuālais noformējums.

Vērtējums: 3/5

Books for Living. Will Schwalbe

Two Roads 2017, 288 pages

Nopirku šo grāmatu reiz grāmatu izstādē, jo man patika Švalbes iepriekšējā grāmata “The End of Your Life Book Club“. Pēc tam ilgu laiku pirkums nostāvēja lasāmo grāmatu plauktā līdz sagaidīja savu īsto brīdi.

Būdams žurnālists un kaislīgs lasītājs, kā arī strādājis izdevējdarbībā, Vils Švalbe tiešām šo to saprot no grāmatām un lasīšanas prieka. Nodzīvotais pusgadsimts arī ļāvis uzkrāt zināšanas un izpratni par pasauli un cilvēku dabu. Tas viss kopā viņa pārdomas par dažādām tēmām, gūstot tām iedvesmu vai atbildes grāmatās, padara interesantas un vērtīgas, ļaujot arī lasītājam gūt prieku no teksta un vienlaikus apdomāt dzīvi un savus uzskatus par kādu jautājumu. Tajā pašā laikā šis tomēr nav tāds nopietnais, pamācošais vai pašpalīdzības darbs, jo autors pārsvarā runā par savu pieredzi, atceras jau mirušos draugus. Tas nav arī tik personīgs teksts, lai daudz ko nevarētu attiecināt arī uz citu cilvēku piedzīvoto.

Protams, daudz tiek rakstīts arī par grāmatām un beigās par daļu pieminēto grāmatu uzzināju pietiekami, lai pati nelasītu. Viņš piemin dažas sen iznākušas grāmatas, kuras visdrīzāk nekad nenonāktu manā redzeslokā, tāpēc tas ir papildus labums. Piemēram, “Epitaph of a Small Winner” vai “A Journey Around My Room”. Iespējams, ka pati svarīgākā grāmata ir Lin Yutang “The Importance of Living”, kuru Švalbe piemin atkal un atkal. Izdota 1937. gadā, tā daudzviet savā filozofijā ir aktuāla arī mūsdienu straujajā dzīves ritmā. Visu mūžu lasot, Švalbe literatūrā ir apzināti meklējis atbildes uz saviem jautājumiem. Reizēm tās ir bērnu grāmatas, reizēm kāds romāns un tikai retu reizi kāds filozofisks vai pašpalīdzības gabals.

Our search for meaning isn’t limited to thoughts that were created to be meaningful and packaged in verse or easily extractable chunks. We can find meaning in everything – and everything is fair game. Your brain is, in fact, the ultimate commonplace collection, and everything you’ve ever read is in there somewhere, ready to come back into your consciousness when you want or need it.

Grāmata ir sadalīta tematiskās nodaļās: viena tēma + viens tēmu rezonējošs literārais darbs. Piemēram, apskaušanās un “A Little Life”, uzticēšanās un “The Girl on the Train”. Vienojošais elements ir autora atmiņas, pārdomas un lasītprieks. Man patika kā viņš caur divām grāmatām nonāca līdz domai, ka lasīšana ir māksla, prasme, kas jāizkopj visu mūžu.

“Books for Living” ļauj atkal un atkal novērtēt literatūras lielo spēku un nozīmi, tās spēju mūs mierināt, izklaidēt un parādīt ceļu. Švalbes kungam ir izdevies uzrakstīt grāmatu, kas silda lasītāja sirdi.

Vērtējums: 5/5

The Uncommon Reader. Alan Bennett

Faber & Faber Fiction 2008, 128 lpp.

Rakņājoties pa e-lasītāju, atradu grāmatu, kas man pilnīgi neko neizteica – kāpēc, no kurienes, par ko? Apskatījos, ka īsa, tāpēc nolēmu palasīt. Izrādījās izdomāts, bet jauks stāsts par Anglijas karalienes Elizabetes II vecumdienās uzplaukušo grāmatu lasīšanas kaislību. Karalienes galmā gandrīz neviens nelasa un padotie ir diezgan satraukušies par šādu pēkšņu karalienes kāri pēc grāmatām. Karalienei nav pieņemts pastiprināti interesēties par ko vienu, viņai vienādi jāizrāda interese par visu un visiem. Un ja nu šī lasīšana, kam līdzi nāk hroniska kavēšanās un mazākas uzmanības pievēršana ikdienas sīkumiem liecina par vecuma plānprātu? Galms ir satraukts un karaliene saskaras ar dažādiem šķēršļiem – viņu mēģina atrunāt no lasīšanas, viņas grāmatas ceļojumā pazūd, pa kluso projām tiek aizsūtīts puisis, kas palīdzēja grāmatas sagādāt, un vairs nav īsti neviens ar ko parunāt par izlasīto. Šis ir stāsts par grāmatu lasīšanas spēku.

Nezinu, vai tā tiešām ir, bet grāmatiņa Anglijas karalienes dzīvi ataino kā ļoti reglamentētu un ierobežojošu. Grūti reizēm saprast, kam ir lielāka vara – viņai vai apkalpojošajam personālam. Visu mūžu viņa vienkārši gājusi un darījusi, ko viņas statuss prasa, neiedziļinoties, vai kādu aizskar ar skarbāku vārdu un ko jūt cilvēki viņai apkārt. Galu galā, viņa arī nav īsti iedziļinājusies, ko jūt pati. Tikai sākot intensīvi lasīt, viņa sāk pamanīt savas un apkārtējo emocijas. Būtībā grāmatu lasīšana spēcīgi izmaina karalienes pasaules skatījumu.

“The Uncommon Reader” patiks tiem, kam patīk grāmatas par grāmatām un lasīšanu, jo karaliene piefiksē savas pārdomas par lasīšanas procesu. Daļa no šīm pārdomām jau ir “dzirdētas” citur, bet tiek skarts arī jautājums, ko parasti nepiemin. Elizabete II aizdomājas, ka, ļoti daudz lasot, viņa no darītājas ir kļuvusi par pasīvu vērotāju, atsvešinājusies no pasaules un viņai vairs īsti nav intereses par to, kas notiek ārpus grāmatu lappusēm. Un tas nemaz nav tik labi. Ir par ko padomāt.

Kaut kas pietrūka, lai es varētu līdz galam noticēt stāstam, varbūt tāpēc, ka neviens cits (izņemot Normenu) nelasa un visi ir pret karalienes lasīšanu. Karalienes sarīkotajā tējas pasākumā visi rakstnieki uzvedas kā narcistiski gaiļi, kam arī drusku nevarēju noticēt. Pieļauju, ka šis garstāsts domāts kā satīra, tāpēc krāsas tika sabiezinātas. Visādi citādi jauki un viegli personificēties ar karalienes vēlmi lasīt.

“reading was, among other things, a muscle and one that she had seemingly developed”

“…one book led to another, doors kept opening wherever she turned and the days weren’t long enough for the reading she wanted to do.”

Vērtējums: 3/5