Garpa pasaule. Džons Ērvings

Jumava 2002. gads, 568 lpp.

Grāmatas lasīšana īstajā brīdī ir īpaša sajūta. Varbūt tāpēc nesteidzos lasīt “Garpa pasauli” uzreiz pēc paņemšanas no bibliotēkas. Nesteidzos tik ļoti, ka aizmirsu par atdošanas termiņu, pamatīgi to nokavēju un saņēmu brīdinājumu. Tāds pamudinājums manī beidzot radīja sajūtu, ka pienācis īstais brīdis iepazīties ar Ērvinga daiļradi. Vēl piebildīšu, ka šo romānu man Ziemassvētkos iedāvināja Sibilla. Paldies!

Būtībā “Garpa pasaule” stāsta par Dženijas, viņas dēla Garpa un viņiem pietuvināto cilvēku dzīvi, atkailinot dažādus kutelīgus jautājumus par sieviešu tiesībām, seksuālo orientāciju, sabiedrisko un politisko kustību un, galu galā, grāmatu rakstīšanu un lasīsanu. Romāns sākas ar Garpa mātes Dženijas mērķtiecīgiem dzīves lēmumiem. Vispirms viņa kļūst par medmāsu, pēc tam tiek pie bērna, tad atrod darbu Stīringas zēnu skolā, kur pēc gadiem mācīsies Garps. Dženija ir tik neparasta, ka Ērvinga proza savaldzina no pirmajām lapām. Garpam augot, stāsta fokuss pamazām novirzās no Dženijas uz Garpu, lai gan viņa lidz romāna beigām spēlē nozīmīgu lomu. Kādu laiku ģimene uzturas Vīnē un tās ir vēsturiski ļoti interesantas nodaļas. Tagad zinu, ka 1950. – 1960. gados tikai labākās prostitūtas strādāja šīs pilsētas pirmajā (centra) rajonā. Tiklīdz vairs neatbilst standartiem, tā jāpārvācas strādāt uz zemākas klases rajonu. Vīnē Garps saraksta savu pirmo stāstu, bet viņa māte – autobiogrāfiju, kas izraisa sprādziena efektu sieviešu aprindās. Dženiju nodēvē par pirmo feministi un tālāk seko visādas interesantas lietas. Garps kļūst par rakstnieku, apprecas, auklē bērnus, aizraujas ar skriešanu un bērnu auklēm.

Reizēm romāns ir tik traģikomiski absurds, tik savādiem notikumiem pilns, ka atliek vien noticēt – tāda patiešām ir dzīve, ar cilvēkiem tā patiešām notiek. Kolorītie personāži un savādie notikumi apbur un nelaiž vaļā arī pēc romāna izlasīšanas. “Garpa pasaule” škiet tik patiesa, ka to varētu uzdot par rakstnieka T. S. Garpa biogrāfiju, ja vien tāds rakstnieks patiesībā eksistētu. Romānā ir iekļauti vairāki Garpa daiļdarbu fragmenti. Man ļoti patika stāsts “Grilparcera pansija” un es neatteiktos izlasīt arī viņa romānu “Bensenhevera pasaule”.

Jūtu, ka esmu atradusi vēl vienu rakstnieku pie kura atgriezties. Manuprāt, Ērvings neraksta rakstīšanas pēc, vai, lai kļūtu par bestsellera autoru. Viņš ir stāstnieks, kura roku vada traka iztēle, asa pasaules uztvere un talants visus elementus savīt aizraujošā stāstā. Viņš parāda greizo ASV un ir lietas, kas neizskatās mainījušās pa šiem gadiem. Nojaušu, ka ir noteiktas tēmas, kas viņam “sāp”, bet pēc viena romāna vēl neņemos spriest, vien minu, ka tās varētu būt sieviešu tiesības, vardarbība, transvestīti, puskaili skrējēji. Labi, par skrējējiem jokoju, lai gan ir divas reizes, kad Garps tikai šortos nesās pa ielām un nonāk smieklīgās situācijās. Šīs traģikomiskās epizodes ir fantastiski labas!

Beigās man ļoti gribas ielikt fragmentu ar izdevniecības apkopējas skaidrojumu, kāpēc vērts lasīt kādu grāmatu:

Kāpēc kāda grāmata tiek lasīta. #garpapasaule pic.twitter.com/hm82nqTChf

— Mairita (@mairitagurova) January 8, 2017

Man šķiet, ka Ērvingam ir izdevies tas, ko viņš piedēvē Garpa spalvai: “Rakstnieka darbs ir iztēloties visu tik personiski, ka literārs sacerējums kļūst tikpat dzīvs kā mūsu personiskās atmiņas.” Tik sasodīti patiess romāns.

Vērtējums: 5/5

Īsās atsauksmes #12

Ar šausmām pamanīju, ka man par pēdējiem gadiem ir sakrājušās daudzas neuzrakstītas grāmatu atsauksmes. Tas nozīmē tikai vienu – laiks atkal ķerties pie īsajām atsauksmēm.

Apburtā šokolādes krūze. Patrīsija S. Rīda, Kerolaina Stīvermēra

Zvaigzne ABC 2009. gads, 279 lpp. Cecelia and Cate #1

Šī ir jauka, neliela grāmatiņa ar divu jaunu lēdiju saraksti par skandāliem, kas saistīti ar burvestībām 19. gs. sākuma Anglijā. Galvenās varones ir māsīcas Sesīlija un Keita. Sesīlija paliek lauku muižā, kamēr Keita tiek ievesta Londonas augstākajā sabiedrībā. Meitenes apmainās aizraujošām vēstulēm, kas no augstākās sabiedrības garlaikotās ikdienas sīkumiem ātri pievēršas aizdomīgām personām un savādiem notikumiem. Neiztikt bez noslēpumaina un suģestējoša svešinieka un pāris ļaundariem. Viss, protams, beidzas laimīgi un ārkārtīgi romantiski.

Šis romāns radies neparasti – autores uzsākušas literāru vēstuļu spēli un tā nejauši radījušas “Apburto šokolādes krūzi”. Cik tur leģendas, cik patiesības, bet iznākums ir viegls, varbūt mazliet naivs izklaides romāns, kas man gāja pie sirds stipri vairāk nekā gaidīju. Daļēji Ostinisko noskaņu dēļ (reizēm gan varones runā un uzvedas diezgan mūsdienīgi), daļēji tāpēc, ka galvenās varones ir tik dzīvelīgas un darbīgas. Daļēji arī tāpēc, ka reizēm man gribas romantiskas muļķības vēsturisku romānu izpildījumā. Esot arī turpinājums, bet latviski nav. Tā nav liela bēda, jo romānu var uztvert kā noslēgtu.

Vērtējums: 3,5/5

Devējs. Luisa Lorija

Zvaigzne ABC 2012. gads, 192 lpp. The Giver Quartet #1

Kurš gan nezina “Devēju”? Īpaši pēc tam, kad iznāca filma. Man sanāca vispirms noskatīties filmu un jāsaka, ka šī ir viena no retajām reizēm, kad varu teikt – filma ir gandrīz labāka par grāmatu.

Tātad, stāsts par ideālu, kontrolētu pasauli bez emocijām un izvēlēm. Katram cilvēkam kopienā uz mūžu iedalīta loma. Jona 12 gadu vecumā tiek izraudzīts saņemt īpašu apmācību pie Devēja. Devējs vienīgais glabā atmiņas par patiesām emocijām, ko var sniegt dzīve. Vai tiešām labāk dzīvot, katru dienu iedzerot tableti, kas notrulina jūtas un visas alkas? Tāda mierīga, bezkrāsaina dzīve sākumā var izskatīties ideāla – ne stresa, ne agresijas, – tomēr Jona grib just un seko tas, kas parasti seko šādos distopiju stāstos.

Vienkārši uzrakstīts stāsts ar spēcīgu vēstījumu par cilvēka izvēles brīvību. “Devējs” tiek uzskatīts par vienu no visu laiku ietekmīgākajiem bērnu un jauniešu literatūras darbiem. Man bija doma lasīt arī turpinājumus, bet laikam to nedarīšu, jo Jona stāsts ir pabeigts.

Vērtējums: 4/5

Vēja ēna. Karloss Ruiss Safons

Zvaigzne ABC 2010. gads, 526 lpp. The Cemetery of Forgotten Books #1

Romāns, ko var dēvēt par grāmatmīļu saldo ēdienu, jo tajā ir slepena bibliotēka, daudzas grāmatas, rakstnieks ar traģisku dzīvesstāstu un grāmatnīca. Stāsts sākas 1945. gada agrā rītā Barselonā, kad Daniels Sempere dodas tēvam līdzi uz Aizmirsto grāmatu kapsētu. Tur viņš atrod savādu grāmatu “Vēja ēna”, kas viņam turpmāk jāsargā. Gadiem ejot ap šo grāmatu savijas satraucoši notikumi, pamazām atklājas skumji noslēpumi un pat tiek apdraudētas dzīvības.

Romānā ir viss – noslēpumi, mīlestība, draudzība, naids, greizsirdība, spāniskas kaislības, politiskas briesmas, interesantas vēsturiskas detaļas, pakaļdzīšanās un visādi piedzīvojumi. Atmosfēra ir gotiski krāšņa, Barselonas ielas gandrīz ar kāju pēdām sataustāmas un notikumi liek asinīm satraukumā straujāk ritēt. Izlasīju dažās dienās ar lielu baudu. Man patika gan sižets (šo to uzminēju, bet ne viss bija paredzams), gan varoņi un autora stils. Tagad pat šķiet, ka varētu pārlasīt. Runā, ka turpinājumi neesot vairs tik labi.

Vērtējums: 5/5

Džeina Eira. Šarlote Brontē

Liesma 1991. gads, 447 lpp.

Klasiskā klasika. Tik slavens romantiski vēsturiskais romāns, ka īsti vairs nav ko piebilst. Stāsts man šķita tik pazīstams, ka nākas secināt – agrā jaunībā pāris reizes jau būšu izlasījusi. Īsumā – bārene Džeina tiek izskolota labdarības skolā, pieņem guvernantes vietu Tornfīldā, iemīlas tās saimniekā misterā Ročesterā, kurš ir krietni vecāks par viņu un izrādās arī izmisīgi negodīgs. Seko traka melodrāma.

Vietām garlaikojos, bet kopumā, par spīti dažiem iebildumiem, “Džeina Eira” ir brīnišķīga lasāmviela, savam laikam drosmīga, pat feministiska, sliecas uz ārkārtēju melodramatismu, bet tas piedien gotikai. Džeina un Ročesters ir vieni no spilgtākajiem personāžiem, kādus literatūrā gadījies sastapt. Neteiktu gan, ka viņi vienmēr rīkojas saprātīgi, bet viņi ir sava laika tradīciju pārstāvji.

Vērtējums: 4/5

Ķēniņienes Loanas mistiskā liesma. Umberto Eko

Jāņa Rozes apgāds 2013. gads, 464 lpp.

Džambatista Bodoni, saukt par Jambo, ir sešdesmitgadīgs vīrietis, Milānas grāmatu antikvārs, kurš izmisīgi pūlas atcerēties savu pagātni. Atmodies slimnīcas gultā, viņš lieliski atceras, kas bija Napoleons, zina, kā jābrauc ar mašīnu, taču nezina, kas ir viņš pats un apkārtējie cilvēki. Lai atgūtu atmiņu, sieva viņam iesaka pārcelties uz vecajām ģimenes lauku mājām Pjemontā. Tur viņš augas dienas pavada bēniņos un vectēva kabinetā, klausoties vecas plates un šķirstot bērnībā iemīļotos komiksus un grāmatas (no grāmatas oficiālās anotācijas).

Ir vairāki iemesli, kāpēc man bija jāizlasa Umberto Eko jaunākais latviski tulkotais darbs. Pirmkārt, mulsinošs un uzvedinošs nosaukums. Par ko tad varētu būt romāns? Otrkārt, grāmatas vāks – grafika, komiksi. Negaidīti un neierasti. Treškārt, anotācija – bukinists ar atmiņas zudumu rokas pa bērnības mājas bēniņos sakrautajiem komiksiem, grāmatām un platēm. Ļoti kārdinoši grāmatmīlim. Paldies Asmo (lūk, viņa atsauksme), kurš laipni atsūtīja man savu grāmatas eksemplāru, citādi tik ātri pie lasīšanas nebūtu tikusi.

Kā būtu, ja kādu dienu jūs pamostos un saprastu, ka atceraties vispārzināmus faktus un automātiskās darbības, bet neatcerētos ne savu vārdu, ne uz emocijām balstītas atmiņas, neko patiesi personīgu? Tieši tā notiek ar Jambo. It kā jau varētu dzīvot tālāk, no jauna iepazīt sievu, bērnus, mazbērnus un draugus, bet viņš ļoti vēlas atcerēties, jo uzskata, ka “tu nespēj tiekties uz nākotni, jo esi zaudējis pagātni”. Tā nu, sievas pamudināts, Jambo atgriežas vectēva lauku mājā un pamazām pārlasa un pārsķirsta žurnālus, komiksus un grāmatas. Skolas gadu šizofrēniskās grāmatas un laikraksti ar kara un fašisma propagandu mijas ar mīlasdziesmām, vājprātīgu optimismu un dabas idilli vectēva sakrātajās mūzikas platēs. Tomēr atmiņas spītīgi tinas miglā.

Tie, kuri lasījuši Umberto Eko, jau zina, ka viņa teksts nav nekāds vienkāršais. Filozofs, viduslaiku kultūras un semiotikas speciālists būdams, viņš savos romānos ar šīm zināšanām var burtiski apbērt lasītāju. Eko teksts ir lēns intelektuāls baudījums. Šoreiz viņš daudz izmantojis savu bērnības pieredzi fašistiskajā Itālijā, tāpēc neviļus rodas jautājums, vai viņš ir komiksu fans? Vai nu tā, vai arī autors veicis pamatīgu 1920. – 1950. gadu lubu literatūras un komiksu izpēti. Vienā brīdī pat mazliet noguru no neskaitāmiem komiksu atreferējumiem, tomēr tā nenoliedzami bija interesanta pieredze. Kur gan citur es gūtu uzticamu īso kursu komiksu vēsturē (ar ilustrācijām)?

Lai gan kādā brīdī šķiet, ka centrālo vietu ieņem Jambo sajūsminātā rakšanās pa veciem literārajiem darbiem, tomēr visa virzītājspēks ir Jambo vēlme atgūt atmiņu. Par visu vairāk viņš vēlas atcerēties jaunības mīlestības seju. Vai pagātnes atmiņu dēļ ir vērts upurēt gan tagadni, gan nākotni? Jambo uzskata, ka jā. Caur Jambo neatlaidīgajiem meklējumiem, Eko liek lasītājam uzdot jautājumus – kas ir dzīve, kas ir atmiņas, kas ir nāve, – un diskutēt par Dieva, labā un ļaunā interpretāciju. Varbūt visa mūsu dzīve ir izdomāta, tikai realitātes ilūzija? Arī tāda viena neapstrīdama patiesība nepastāv. Atmiņām nevar pilnībā uzticēties. Mūsu atmiņas ir mānīgas un nepastāvīgas. Pagātnes notikumus mēs varam izskaistināt, piedomāt klāt, aizmirst. Jambo tikšanās ar radiniekiem spilgti parāda, ka pieķeršanās, jūtas un mīlestība pastāv tikai tāpēc, ka ir atmiņas par konkrēto cilvēku.

Skaistākais, kas paliek pēc mīlestības, ir atmiņas, ka esi mīlējis.

Romānā tiek plaši izmantots miglas simbols. Jambo visu mūžu izraksta citātus par miglu. Migla viņam patīk un vilina. Migla ienāk viņa sapņos un arī atmiņas tinas miglā. Migla vienlaicīgi apslēpj to, ko viņš kāro uzzināt, un sargā un paglābj kritiskos brīžos. Domāju, ka Jambo neapzināti izmanto miglu, lai ērti paslēptos no realitātes. Viņš visu mūžu alkst ieraudzīt Lilas seju, bet viņa slēpjas miglā un tāpēc viņam ir dzinulis doties uz priekšu, visu laiku ilgoties un iztēloties.

Migla kā mierinājums. Kā aptumšošana. Mana pilsēta paaudžu paaudzēs ir iecerēta, izveidota, uzbūvēta tā, lai to varētu uzlūkot cauri pustumsai un pelēkai miglai, taustoties gar pašām māju sienām. Tad tā kļūst skaista un sargājoša.

Vai bez savām atmiņām mēs tā īsti esam mēs? Laikam jau nē. Varam dzīvot, elpot, iemīlēt no jauna, bet kāda daļa no “es” būs zudusi, tāpēc, lai cik egoistiska būtu Jambo dzīšanās pēc senas jaunības mīlestības, tomēr tā ir daļa no viņa. Es gan uzskatu, ka pagātnes rēgus vajag likt mierā, tāpēc man grāmatas sākums patika labāk kā tās beigas. “Ķēniņienes Loanas mistiskā liesma” ir nopietns romāns, kas patiks tiem, kuri gatavi iegrimt dzīves jēgas apcerēšanā ar bagātīgu komiksu un citu literāro darbu piedevu.

Vērtējums: 3,5/5