Īsās atsauksmes #14

Atkal sakrājušās dažas grāmatas par kurām izteikties īsumā.

jauniešu romānsHere Lies Daniel Tate. Cristin Terrill

Simon & Schuster 2017, 400 lpp.

Lai gan par šo romānu man būtu ko teikt, izteikšos īsi, jo šī ir no tām grāmatām, par kuru sižetu nedrīkst pļāpāt. Visa sāls ir noslēpumainībā. Antivaroņi, respektīvi – autore, smuki čakarē lasītāju prātus. Īsumā: hronisks melis izliekas par pazudušu puisi, lai tiktu laukā no ķezas un iekuļas bagātā ģimenē, kura ir laimīga par pazudušā radinieka atrašanos. Krāpniekam iepatīkas jaunā dzīve, bet viss nav tik rožaini. Viss, vairāk neko neteikšu. Sen nebiju lasījusi jauniešu romānu un šis man tiešām patika, sižets spraigs, lasījās raiti. Labi izklaidējos, aizdomās turēju visus un priecājos kā mani apčakarēja. Vienīgi beigās atrisinājums šķita pienākam pārāk strauji.

Romāna ideja par puisi, kurš izliekas par pazudušu cilvēku, atsauca man atmiņā dokumentālo filmu “The Imposter” (2012), kas stāsta par puisi no Spānijas, kurš apgalvo, ka ir kādas amerikāņu ģimenes pirms 3 gadiem pazudušais 16 gadus vecais dēls. Filma laba, iesaku, ja interesē tāds stāsts.

Vērtējums: 4/5

romantiskais romānsOne Christmas Kiss in Notting Hill. Mandy Baggot

Ebury Digital 2017, 384 lpp.

Būtisks grāmatas izvēles faktors bija darbības vide – Notinghila, Londona. Nekādas īpašās Londonas sajūtas nenoķēru un būvfirmas jaunā amerikāņu izpilddirektora ambiciozā ideja nonest Notinghilu, lai uzbūvētu tur mega izklaides/viesnīcu kompleksu šķita vienkārši smieklīga ideja. Autore varēja izdomāt kādu reālāku drāmas iemeslu. Amerikānis – šķirtenis ar divām meitām, ātri samīlas būvfirmas darbiniecē, kura piekomandēta par viņa asistenti. Miniet trīs reizes, kur tā sieviete dzīvo? Pareizi. Viņa ļoti mīl to rajonu, tāpēc amerikānis ir sprukās – vai nu sieviete vai būvprojekts Notinghilā. Romāna pluss – galvenā varone nav nevarīga, elsojoša būtne.

Neesmu atmetusi cerības atrast to īsto, maģiski skaisto Ziemassvētku stāstu. Šis nebūs īstais, romāns ir klasiski, romantiski naivs un klišejisks, tomēr bez pārliekām muļķībām, ja vien neskaita neticamo būvniecības ideju. Tomēr kaut kādu Ziemassvētku pasaku vajag un romāna beigas ir tipiskas laimīgo pasaku vai romantisku Holivudas filmu beigas, kas silda sirdi par spīti visam. Romānu var izlasīt ātri, pa kādai lapai mierīgi izlaižot, jo nekas svarīgs netiek rakstīts. Kārtīga smadzeņu košļene.

Vērtējums: 3/5

Kā būt parīzieteiHow To Be Parisian: Wherever You Are. Anne Berest, Audrey Diwan, Caroline de Maigret, Sophie Mas

Ebury Press 2014, 255 lpp.

Izklaidējoša kafijas galdiņa grāmata, ko pašķirstīt un palasīt pie vīna glāzes. Domāju, ka autores ir mazliet pārspīlējušas ar to, kādas ir parīzietes un ko viņas dara vai nedara, bet teksts un bildes nenoliedzami uzbur Francijas sajūtu, ļauj kā sievietei mazliet pasmaidīt par sevi un citām. Šī grāmata atgādina par sievišķīgumu, šarmu, eleganci, ļaušanos kaprīzēm un savām vēlmēm, par būšanu pašai. Man gan ir aizdomas, ka par parīzieti, vai francūzieti vispār, nevar kļūt, par parīzieti ir jāpiedzimst, bet to vieglumu man gribētos iemācīties. Jā, man gribētos būt parīzietei un ir lietas, pie kurām varu pievilkt ķeksīti. Matu krāsošanā gan izgāžos ar skaļu blīkšķi, jo īsta parīziete matus nekrāso, viņa lepojas ar savu dabīgo matu krāsu. Viegla, forša lasāmviela. Dažs labs padoms liekams aiz auss un izmantojams, bet vispār šī ir iedvesmas, nevis pašpalīdzības grāmata. Noteikti vēl pāršķirstīšu. Ja ar angļu valodu esat uz jūs, grāmatnīcās noteikti vēl var atrast latvisko izdevumu “Kā būt parīzietei vienmēr un visur”.

Vērtējums: 3,5/5

Advertisements

Maņuņa. Narinē Abgarjana

bērnības atmiņas, ArmēnijaJumava 2017. gads, 360 lpp., Манюня #1

“Maņuņa” ir Armēnijā dzimušas krievu rakstnieces autobiogrāfiskas atmiņas par bērnību provinces pilsētiņā Berdā padomju gados. Dzīve šeit lielā mērā rit pa savam, jo vietējie iedzīvotāji ir spītīgi un ietiepīgi, bet  vietējais stukačs visiem zināms. Deficīts šeit valda tāpat kā citur, tomēr vietējie ļoti daudz gatavo paši (gan ievārījumus, gan segas) un no autores atmiņām nemaz tā nedveš veikalu tukšie plaukti, kādi bija manāmi pie mums.

Autores atmiņu galvenie tēli ir viņa pati – Narinē, viņas temperamentīgā draudzene Maņuņa, šerpā Maņuņas vecmāmiņa Roza jeb Ba, Narinē māsa – kauslīgā Karīna, un meiteņu vecāki. Domāju, ka vecākiem no šitiem skuķiem bija sirmi mati. Gandrīz visa grāmata ir viens par otru trakāki nedarbu stāsti. Ieslēdzot karstā ūdens boileri (tas strādā uz gāzes), gandrīz uzspridzina Ba dzīvokli; ar tēva bisi no balkona šauj uz nīstamo skolotāju; Maņuņa samīlas pieaugušā vīrietī un nes viņam visādus štruntus; Ba izmazgā un noliek žāvēties aitas vilnu, meitenes pa vilnu izspēlējas kā pa mākoņiem un vēl piekaisa ar smiltīm. Pārsvarā jau, protams, viss sākas nevainīgi, ar labiem nodomiem, bet beidzas traki. Narinē un Maņuņai grāmatā ir 8 – 12 gadi, bet autore laika plūdumu neievēro konsekventi, un ap grāmatas vidu pie kārtējā nedarba nākas brīnīties, vai tiešām tajā vecumā viņas bija tik dumjas, jo iepriekšējā nodaļā viņām bija 11 gadu.

Starp palaidnībām pavīd Armēnijas sadzīves ainas un tas bija interesanti. Universālveikala rindu šturmēšana, milzumgarš saraksts ciemiņam no galvaspilsētas ar atvedamām mantām, skolēnu kora vešana uz koncertu ar kravas auto, jo nebraukt nedrīkst, bet autobuss saplīsis, vietējās tradīcijas un tādā garā. Šādi reālu atmiņu uzzibsnījumi vismaz man šķiet krietni interesantāki par oficiāliem vēstures rakstiem.

Grāmatai nebūtu nācis par sliktu nesaudzīgāks redaktors, kurš izgrieztu laukā soctīklu pļāpu stila rindkopas. Piemirsu kur, bet lasīju, ka šīs atmiņas autore sākotnēji publicējusi blogā. Tas izskaidro stilu.  Vispār jau “Maņuņa” ir sirsnīgs un jautrs atmiņu stāsts par saulainu bērnību, bet es esmu īgņa. Sākumā es smējos, bet uz beigām sāka apnikt nebeidzamā palaidnību straume.

Vērtējums: 3/5

 

Vārnu sešinieks. Li Bardugo

fantāzijas romāns, ko dāvināt, jauna grāmata, prometejsPrometejs 2017. gads, 456 lpp. Six of Crows #1

Ir tāda sajūta, ka pēdējos gadus fantāzijas literatūrā dominē pusaudži, kuri glābj pasauli, vai arī autora centieni pārsteigt lasītāju ar mega sarežģītu pasauli, kurā notiek kaut kas ārkārtējs. Tas, protams, ir tikai mans šaurais skatījums, bet tāda sajūta man ir. Tāpēc sastapt vienkāršu, būtībā klasisku piedzīvojumu – laupīšanas – stāstu bija patiess pārsteigums un prieks. “Vārnu sešinieks” pat atsauca atmiņā seriālu “Firefly”, par kuru fanoju (un es principā ne par ko nefanoju).

Šī grāmata! Li Bardugo ir izdevies ļoti aizraujošs stāsts par neiespējamu laupīšanu ar antivaroņiem, kurus nevēlētos sastapt tumšā ieliņā, bet kuri līdz grāmatas vidum ir kļuvuši par lasītāja draugiem. Tam ir sava ēnas puse:  ja es grauztu nagus, tad tie lasīšanas laikā būtu nograuzti līdz asinīm – tik liela bija spriedze grāmatas otrajā pusē, jo spēcīgi pārdzīvoju par Kazu un pārējiem bandas locekļiem.

“Vārnu sešinieks” ir asprātīgas laupīšanas stāsts un lasītājs tiek regulāri turēts neziņā par kārtējo trumpi bandas vadoņa Kaza Brekera rokās. Pārsteigumi garantēti. Bardugo izveidotā pasaule ir līdzīga Eiropas 18. – 19. gs. un reizē maģiska. Maģija ir vienkārša un praktiska – tāda, kas noder ikdienā karošanai vai saimnieciskām vajadzībām. Tā tik organiski iekļāvās izdomātajā vidē, ka viegli aizmirst par tās nereālumu. No piedzīvojumu romāna negaidīju tik izvērstus varoņu psiholoģiskos portretus. Neiespējami nejust līdzi trakajam sešiniekam, jo autore parāda arī viņu cilvēcīgo pusi. Vienīgi mani drusku mulsināja veiklo laupītāju vecums. Pēc viņu pieredzes un uzvedības šķita, ka viņi ir vecāki, bet laikam tādā vidē dzīvojot ļoti ātri pieaudz.

Ellīgi labs piedzīvojums, kurš pie manis atnāca īstajā brīdī. Pēc dažām atsauksmēm izskatās, ka ne visiem ir tāds sajūsmināts klikšķis, tāpēc baidos jūsu gaidas pacelt pārāk augstā līmenī. Tomēr man ļoti, ļoti patika šis romāns. Tas bija tieši tik vienkāršs, viegli lasāms un aizraujošs pēc kāda es šogad ilgojos. Vēlējos aizbēgt no realitātes un nopietnās literatūras, ļauties iztēlei, un ar “Vārnu sešinieku” tas izdevās. Tagad atliek grūtākais – sagaidīt otro daļu, jo šī ir duoloģija.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

P.S. Dikti smuks vāks un man patika arī tulkojums.

Kalvīno, Hesse, Toro

Es varēju šo rakstu nosaukt par “īsajām atsauksmēm”, kas būtu pareizi, vai par “trim grāmatām, kas iemidzina”, kas būtu precīzi manā gadījumā, bet lai paliek šo trīs kungu skanīgie uzvārdi, kas sarindojās kā skanīgā skaitāmpantiņā.

Italo Kalvino, laba grāmataNeredzamās pilsētas. Italo Kalvīno. 

Neputns 2017. gads, 144 lpp.

Mēģināt pastāstīt par “Neredzamām pilsētām” ir kā mēģināt pastāstīt sapni: var pastāstīt “skeletu”, bet ne visas sīkās dīvainības un sajūtas, kas sapnī bija tik reālas un normālas, bet, atverot acis, tās gaist no atmiņas un palikušais šķiet bezsakarīgs. Es arī nevaru pastāstīt, jo atmiņā ir palikusi tikai nojausma par lasīto, viss pagaisis. Lasīju un teksts plūda caur mani līdz aizmidzināja. Atceros, ka teksts bija skaists. Atceros, ka bija dažādas pilsētas  (pilsēta iekārta virvēs, pazemes mirušo pilsēta, pilsēta virs mākoņiem….), ļoti atšķirīgas un vienlaicīgi tik vienādas savās galvenajās iezīmēs, kas kādu vietu padara par pilsētu.

Šo vilni, kas atplūst no atmiņām, pilsēta uzsūc kā sūklis un izplešas. Aprakstot Zairu tādu, kāda tā ir šodien, aprakstā vajadzētu ietvert visu Zairas pagātni. Taču pilsēta savu pagātni nestāsta, pagātni tā glabā kā plaukstas līnijas, ierakstītu ielu stūros, logu režģos, trepju lēnēs, zibensnovedēju antenās, karogu mastos, un katrs no šiem nogriežņiem savukārt ir iezīmēts ar skrāpējumiem, iecirtumiem, griezumiem, robiem.

Man šķiet, ka katram lasītājam “Neredzamās pilsētas” būs savādākas un, ja es šo grāmatu lasīšu atkal, tā būs jau cita grāmata. Šim krāšņajam urbāno sapņu virknējumam es tikpat labi varētu dot 5 zvaigznes, jo teksts ir apbrīnojams.

Vērtējums: 3,5/5

Hermanis HeseKūrviesis. Hermann Hesse.

Mansards 2014. gads, 182 lpp.

Darīšana ar kūrortu mani maldīgi aizvilināja uz domām, ka šis būs vasarīgs darbs. Tā vietā nīgrs rakstnieks-filozofs preperē savu Bādenes kūrorta pieredzi un tagad vairāk zinu par išiasu un podagru. Pati vainīga.

Man Hese palicis spilgtā atmiņā ar “Stikla pērlīšu spēli”. “Kūrviesī” bija daži ļoti spilgti vērojumi par cilvēka dabu un sākumā pat ziņkāres dzīta interese par Hesi kūrortā, bet tad vienkārši apnika un atlikušo daļu vairāk pāršķirstīju nekā lasīju. Man pietrūka pacietības iedziļināties un droši vien grāmatu lasīju nelaikā, par ko drusku žēl.

Vērtējums: 2/5

Henrijs Deivids Toro, klasikaVoldena jeb Dzīve mežā. Henrijs Deivids Toro.

Zvaigzne ABC 2004. gads, 280 lpp.

Par šo man galīgi nav žēl. Pāršļūcu ar acīm lielākajai teksta daļai, lai tomēr zinātu, kas tad ir tā “Voldena”. Varbūt šo tāpat kā “Uz kraujas rudzu laukā” jālasa agrā jaunībā. Tagad mani tikai kaitināja un uzdzina miegu Toro spriedelēšana par to kā būtu jādzīvo un cik viņš ir feins džeks. Viņš 1845. gadā aizņemas cirvi no kaimiņa un aiziet mežā uzcirst sev māju, kurā nodzīvo divus gadus. Piekritīsiet, ka kas tāds sola interesantu stāstu, bet mūsu jaunēklis ir tā aizrāvies ar filozofēšanu par visādiem tematiem, ka viss pārējais vienkārši noslīkst vārdu plūdos. Manuprāt, tekstā bija stipri par daudz ideoloģijas un stipri par maz dabas vērojumu, uz kuriem cerēju.  Protams, doma par sevis neapgrūtināšanu ar mantas raušanu ir simpātiska un dažas atziņas var pasmelties, bet es gaidīju ko citu.

Vērtējums: 2/5

 

Spainis pilns laika. Hjells Askillsens

NordiskNordisk 2012. gads, 234 lpp.

Man ir palicis viens parāds izdevniecībai. Šoreiz tas ir “Nordisk” pārstāves laipni piedāvātais stāstu krājums “Spainis pilns laika”. Ļoti piesaistīja anotācija: “niansētu psiholoģisku pārdzīvojumu raksts, kur šķietami ikdienišķi notikumi un sadzīviskas sarunas un klusēšana atklāj atskārsmi par dzīvi un noveļu varoņiem”, tomēr saturs negaidītā kārtā garlaikoja.

“Spainis pilns laika” stāstus vieno laiks no brīža, kad visa dzīve vēl priekšā, līdz brīdim, kad viss jau ir pagājis, bet nāve vēl kavējas. Ir stāsti par jauniem pārīšiem mīlas skurbumā, ir stāsti par precētiem pāriem, kas sen jau atklāti nesarunājas, un ir stāsti par veciem, vientuļiem večukiem. Tie var būt tiklab vieni un tie paši varoņi kā pilnīgi citi. Šie varoņi bieži grib kaut ko pateikt, bet neatrod īstos vārdus, vai palaiž garām īsto mirkli un sakāmais paliek nepateikts. Diezgan depresīvi, bet, protams, sāpīgi reāli un neizskaistināti.

Tēmas un noskaņas ziņā Askillsena stāsti atgādināja man Alises Manro “Dārgo dzīvi” un Daces Vīgantes “Ledus apelsīnu”. Vīgantes stāsti gan ir krietni saprotamāki, ne tik dziļi filozofiski. Vispār krājums uzdzen sajūtu, ka man no šiem stāstiem kaut kas dziļš jāsaprot, bet es nesaprotu. Tas viss jau ir lasīts un tāpēc nekādu aizrautību un interesi neraisīja.

Grāmata varētu būt noderīga norvēģu valodas treniņam, jo tā ir bilingviāla. “Spainis pilns laika” patiks tiem, kuri vēlas paskumt par aizejošo dzīvi, pafilozofēt un palasīt ko līdzīgu Manro stāstiem.

Vērtējums: 2/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.