Viss mūžs. Roberts Zētālers

Viss mūžs. Roberts Zētālers

Zvaigzne ABC, 2017. gads, 112 lpp.

Kā gan var iebāzt visu mūžu plānā grāmatiņā?! Bet var, pie tam pavisam klusām un spēcīgi. Dažās ainās visa dzīve. Pēc tam sēdi un domā, ko, nez, varētu beigās uzrakstīt par tevi.

“Viss mūžs” ir kā “Stounera” mazais brālis. Arī šī ir vienkārša cilvēka vienkārša dzīve, tomēr ar zināmu atšķirību. Kamēr Stounera mūžs vairāk atspoguļoja pats sevi, caur Egera dzīvi ieraugām progresa nestās pārmaiņas mazā Alpu ciematā un procesus, kas pārmaina Eiropu. Kalnos tiek sabūvēti funikulieri, pa noasfaltētajiem ceļiem ripo spožas mašīnas un ciematnieki no zemkopjiem pārtop par tūristu uzņēmējiem. Domāju, ka klusumu mīlošais Egers nespēs pielāgoties, bet viņš ir pragmatisks un, pēc pārciestajiem gadiem Krievijā, atrod sev patīkamu nodarbi kalnu pavadoņa lomā. Egers ir vienkāršs, kluss, strādīgs, vientuļš un pieticīgs, un uzreiz raisīja manas simpātijas.

Autors izvēlējies Egera mūžu parādīt dažās ainās, kas pastāsta gan par Egeru pašu, gan ieleju un ciematu, gan mēģina atbildēt, cik vērta ir dzīve, kas ir nāve un vai cilvēks joprojām ir viņš pats bez rokām un kājām. Nāve šeit ir dzīves sastāvdaļa. Zētālers raksta skopi, neizskaistināti un tas sader ar Andreasa Egera raksturu. Teksts  ir kā veltījums pieticīgam un godīgam strādniekam, vienam no miljona.

Mums stāsta, ka svarīgi panākumi, tik uz priekšu, tik uz augšu, visu laiku kaut kur jādzenas, jātiek kaut kur augstāk un tālāk, jākļūst par ko lielu un ievērojamu, bet Andreass Egers dzīvo tieši pretēji šim spiedienam (varbūt 20. gs. tas vēl nebija tik izteikts) un ir ārkārtīgi atsvaidzinoši lasīt par dzīvi bez ambīcijām. Ar visiem sāpīgajiem mirkļiem, tā tomēr izrādās nemaz ne tik slikta dzīve. Galu galā, beigās tāpat visus gaida nāve.

Vērtējums: 3,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

99, nē, 11 lasītāju problēmas

lasīt

Blogos aizsācies jauns stafešraksts – “Lasītāju problēmu TAG” (aizsāka Diāna, pārķēra Dainis). Nolēmu, ka nekā sarežģīta te nav, šito es arī varu. Zemāk piedāvāju savas atbildes uz 11 lasītāju problēmu jautājumiem.

Patiesībā līdz šim īpaši nebiju piefiksējusi, kādas ir manas kā grāmatu lasītāja problēmas. Pietrūkst laika, pietrūkst vietas plauktos, bet tas arī apmēram viss. Ja iedziļinās, tad jau izlien visādi sīkumi. Piemēram, cik kaitinoši ir, kad kāds iztraucē lasīšanu īpaši aizraujošā vietā.

1. Tavā nelasīto grāmatu sarakstā ir apmēram 2000 grāmatu. Kā tu spēj izlemt, ko lasīt nākamo?

Par laimi, tajā mūžīgajā un nebeidzamajā sarakstā man nav 2000 grāmatu. Ja es gribētu izlasīt visu Goodreads to read plauktu, tad tās būtu 345 grāmatas. BET tas saraksts ir nebeidzams, konstanti mainīgs un tas cipars patiesībā neko nenozīmē. Izlemju divejādi. 1) pēc sajūtām un vēlmēm – ko tajā brīdī gribu lasīt, 2) pēc steidzamības – cenšos bibliotēkas un izdevniecību blogeru eksemplārus izlasīt pirmām kārtām.

2. Tu esi grāmatu izlasījis līdz pusei, taču jūti, ka tev tā nepatīk. Metīsi mieru vai pabeigsi līdz galam?

Pēc situācijas. Dažkārt varu sakost zobus un izlasīt līdz galam tāpēc, ka autoram laba valoda/ļoti labs tulkojums. Parasti gan, ja esmu tikusi līdz pusei, tad izlasu arī līdz galam, vai vismaz pārskrienu pāri pa diagonāli saturam. Metu mieru reti un jau krietni ātrāk, apmēram 1/3 grāmatas.

3. Tuvojas gada beigas un tu esi tik tuvu, bet tomēr tik tālu no sava Goodreads izaicinājuma sasniegšanas. Vai tu mēģināsi to sasniegt; ja atbilde ir jā, tad kā?

Ha! Esmu speciāli lasījusi pavisam īsus darbus, lai sasniegtu noteiktu smuku ciparu. Parasti gan izaicinājumu sasniedzu jau labu brīdi pirms termiņa beigām.

4. Grāmatu vāki sērijai, kura tev ļoti patīk, nesaskan savā starpā. Kā tu tiec ar to galā?

Situ galvu pret sienu un skaļi bļauju. Ja nopietni, tad dikti priecīga par šo neesmu, bet varu iztikt. Labāk ir, ja visa sērija ir mīkstajos vai cietajos vākos. Man tagad ir Silva Rerum I mīkstajos vākos un Silva Rerum II cietajos vākos, tas drusku kaitina. Tomēr galvenais, lai vāki nav tādi, ka kauns uz tiem skatīties.

5. Visa pasaule ir sajūsmā par kādu grāmatu, kura tev patiesi nepatīk. Kurš būs tas cilvēks, ar kuru tavas domas par to sakritīs?

Bišku nesaprotu jautājumu. Es parasti spēju saskatīt, kāpēc citi ir sajūsmā par to, kas man nepatīk un otrādi. Ir labi, ka ir dažādi viedokļi, es to respektēju.

6. Tu lasi kādu grāmatu un jūti, ka sāksi raudāt publiskā vietā. Ko tu darīsi?

Ļoti reti lasu publiskā vietā, reti raudu, bet ja tāds gadījums būtu, laikam pārtrauktu lasīšanu, līdz spēšu to darīt vienatnē un pēc sirds patikas izpuņķoties.

7. Grāmatas, kura tev patīk, turpinājums tikko iznācis, taču tu esi aizmirsis, kas notika iepriekšējā grāmatā. Vai tu pārlasīsi iepriekšējo? Izlaidīsi turpinājuma lasīšanu? Mēģināsi atrast anotāciju Goodreads? Raudāsi izmisumā?

Šajā brīdī atmaksājas rakstīt grāmatu atsauksmes, tāpēc vispirms paskatīšos, ko esmu rakstījusi par grāmatas iepriekšējo daļu. Anotācija+citu atsauksmes Goodreads arī palīdz. Vēl citu blogeru atsauksmes, Vikipēdija. Galu galā, ja man ļoti patika iepriekšējā daļa, varu to arī mazliet pāršķirstīt vai pat pārlasīt.

8. Tu negribi nevienam aizdot savas grāmatas. Kā tu laipni atteiksi cilvēkiem, kad viņi tev palūgs kādu grāmatu?

Visvieglākais tomēr ir tiešā tekstā pateikt, ka grāmatas neaizdodu. Jo es tiešām neaizdodu. Tikai retos gadījumos un tikai īpašiem cilvēkiem. Bet savas visvismīļākās grāmatas nedodu nevienam. Esmu totāls grāmatu pūķis.

9. Tu esi iesācis un pametis novārtā 5 grāmatas pēdējā mēneša laikā. Kā tu tiksi galā ar šo negribēšanu lasīt?

Nav tā īsti gadījies. Laikam turpināšu meklēt to grāmatu, kas mani spēs iedvesmot un aizraut. Otrs variants – piespiedīšu sevi izlasīt vienu no 5 iesāktajām.

10. Drīzumā iznāks tik daudz jaunu grāmatu, kuras tu ļoti gribi izlasīt. Cik no tām tu nopirksi?

Izmantošu savas grāmatu blogera priekšrocības, ja man ar konkrēto izdevniecību ir sadarbība. Ja ne, tad visticamāk cerēšu uz bibliotēku, bet, ja būs pārliecība, ka vērts pirkt, kādu grāmatu arī nopirkšu. Ārzemju grāmatas – skatoties pēc iespējām un gribēšanas lieluma.

11. Pēc tam, kad esi nopircis jaunas grāmatas, kurām tu ar nepacietību gribi ķerties klāt, cik ilgi tās stāv plauktā, līdz tu patiešām sāc tās lasīt?

Gadās, ka ļoti ilgi. Tas ir drausmīgi. Sūtiet palīdzību.

Droši varat pārņemt stafeti un pastāstīt, kas jūs kā lasītāju nomoka.

Pēdējais lapzemietis. Olivjē Triks

Lapzeme, kriminālromāns, Lauku avīzeIzdevniecība Lauku Avīze 2017. gads, 478 lpp. Klement Nango #1

Katram var būt savs iemesls izvēloties lasīt kādu grāmatu. Šoreiz mani piesaistīja romāna darbības vide – Lapzeme un sāmi. Maz zināma kultūra, skarba daba. Kā gan cilvēki tur dzīvo? Olivjē Trikam diezgan labi izdevies atbildēt uz šo jautājumu un iepazīstināt ar Lapzemi un tās iedzīvotājiem, ziemeļbriežu audzēšanu un ģeoloģiju.

Īsu brīdi pirms svarīgas ANO konferences tiek nozagtas retas šamaņu bungas. Drīz tiek atrasts kāda ziemeļbriežu audzētāja līķis un mazās Kautokesko pilsētiņas policijai pēkšņi ir divas lielas problēmas. Kamēr policija meklē bungas un lapzemieša slepkavu, kāds franču ģeologs saņem īpašu uzdevumu un kopā ar ļoti prasmīgu pavadoni dodas izpētīt 3 apgabalus Lapzemes taigā. Paiet laiks, kamēr policija sasaista visus notikumus kopā. Vispār romāna vide ir pilna ar visādām nelegālām darbībām, taisni brīnums cik daudz notiek tādā mazapdzīvotā teritorijā.

Galvenie varoņi ir divi norvēģu puses Ziemeļbriežu policijas darbinieki. Pieredzējušais Klemets Nango, sāms pa tēva līniju, salikts pārī ar jauniņo policijas skolas beidzēju norvēģieti Ninu Nansenu. Nina maz ko zina par Lapzemi, kas ļauj autoram diezgan plaši iepazīstināt lasītājus (respektīvi, Ninu) ar šo savdabīgo ziemeļu zemi. Informācija par ģeoloģiju un ģeologa darbu iepīta neveiklāk, mazliet atgādina mācību grāmatas stilu, tomēr autora žurnālista darba pieredze ļauj pasniegt faktus strukturēti un uztverami. Vismaz man bija interesanti, jo ļoti maz zinu par ģeoloģiju. Starp citu, Olivjē Triks veidojis TV dokumentālo filmu par policistiem Lapzemē un gan jau filmas veidošanas laikā iegūtās zināšanas izmantojis šajā romānā.

Skumji lasīt par sāmu kultūras iznīcināšanu, par ko rūpējās kristīgās ticības nesēji un derīgo izrakteņu ieguvēji. Progress iznīcinājis tradicionālo dzīvesveidu. No otras puses – sāmi tam visam pasīvi ļāvās un ātri pakļāvās visām draņķībām. Varbūt tāpēc, ka viņu valodā nav vārda “karš”. Tik daudz varu spriest no vēsturisko notikumu piesaukšanas šajā romānā. Tagad ziemeļbriežu audzētājiem ir motocikli un citas ērtības, bet tie ir arī lielāki izdevumi. Lai izdevumus nosegtu, jātur lielāks ganāmpulks. Ziemeļbrieži baidās no tehnikas trokšņiem, ganību teritorijas sarūk, sāmi grib lielāku pašnoteikšanos, norvēģu nacionālisti uzskata, ka tiem salašņām nekas nepienākas. Īsāk sakot – daudz ekonomisku un politisku problēmu.

Ar romāna darbības vidi, manuprāt autors veiksmīgi ticis galā, bija interesanti un izglītojoši. Varoņi padevušies kā nu kurais, bet pārsvarā plakani un stereotipiski. Iztiek bez tradicionālām galveno policistu dzīves drāmām, tomēr gan Klemetam, gan Ninai ir pa skeletam skapī. [Brīdinu, ka tālāk var būt pa kādam maiteklim.] Klemetam traucē zemais pašvērtējums un sāmiskā izcelsme, Ninai bija kaut kādas problēmas ar tēvu. Kaut kur lasīju, ka Nina novērtēta kā pārāk naiva. Norvēģija ir liela, varbūt tiešām policijas skolā neiedziļinās socioloģijā un savas valsts etniskajās grupās. Toties Nina ir uzņēmīga un tāda, kas neļaus kāpt uz galvas. Spilgtākie tēli ir ziemeļbriežu audzētājs, savrupnieks Aslaks un franču ģeologs. Aslaks raisīja simpātijas un viņa tēlā bija jaušams noslēpums un dziļums. Toties franču ģeologs uztaisīts par riktīgu tizleni un autors nespēj mitēties atkal un atkal atkārtot, cik ļoti francūzim patīk mazgadīgas meitenes. Šīs bija pretīgas epizodes un uzrakstītas tā, ka mudināja domāt – autoram tāda attieksme šķiet diezgan normāla. Bez tam, šīs epizodes bija pilnīgi nevajadzīgas. Tāpat bija skaidrs, ka francūzis ir sliktais tips. Autors par to nemākulīgi parūpējas jau pirmajos teikumos. Arī suņa nogalināšana (paldies vismaz par neieslīgšanu detaļās) bija lēts triks šokēšanai. Acīmredzot man ir beigusies pacietība pret šādām cūcībām literatūrā, ja tās ir domātas šokēšanai un vieglai sižeta virzīšanai. Lēti triki Trikam. [Maitekļu beigas]

Kā ieskats Lapzemē “Pēdējais lapzemietis” ir izglītojoša un interesanta lasāmviela, bet kā kriminālromāns samērā vājš. Noziegumi ir vairāki un tīri intriģējoši, bet autors ir slikts pierādījumu slēpējs un viss ir pārāk paredzams. Ātri top skaidrs, kuri ir sliktie un vēl pirms policistiem var salikt kopā pierādījumus tikpat viegli kā saskaitīt līdz divi. Nepalīdz arī sasteigtās un eksaltētās beigas. Šķiet, ka visi tie romāna slavinātāji, kas salikti uz grāmatas vākiem, ļoti maz lasījuši krimināromānus vai labu literatūru vispār. Varbūt Francijā švaks līmenis detektīvliteratūrai (Vikipēdijā saskaitīju 16 prix šim romānam….). Ņemot vērā, ka vides apraksts ir ļoti labs, Olivjē Trikam vajadzētu pieturēties pie dokumentālās vai populārzinātniskās literatūras lauciņa. Tomēr, ja vēlaties vieglu kriminālromānu un gribat mazliet iepazīt Lapzemi, tad šo var lasīt. Lai gan man ir daudzi iebildumi, romāna lasīšanai patērēto laiku nenožēloju.

Vērtējums: 3/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Sieviete lauva. Eriks Fosness Hansens

norvēģu literatūra, vēsturiskais romāns

Atēna 2009. gads, 336 lpp.

Pirmo reizi ar Hansenu man gāja savādi. Novērtēju viņa erudīciju, bet ne visai patika grāmatas saturs. Hansens vispār raksta tā, ka reizēm šķiet – tas ir nevis zinošs rakstnieks, bet kāds zinātnieks (mākslas vai medicīnas, piemēram) ar lielu literāta talantu. Es Hansenu redzu kā nopietnu, pavecu kungu ar brillēm, bārdu, labi piegrieztā uzvalkā uzstājamies tādas pašas nopietnas auditorijas priekšā. Kungi smēķē, dāmu tur nav. Viņš lasa traktātu par bišu savstarpējo komunikāciju vai dvēseles esamības pierādījumiem. Maldīgs iespaids (autors dzimis 1965. gadā), ko rada viņa literāro darbu spēcīgā vēstures elpa.

Ar tādu zinātnisku aizrautību un zināmu emocionālu distanci, Hansens pēta kāda neparasta bērna dzīvi no piedzimšanas līdz pusaudzes gadiem. Ieva piedzimst kādas Norvēģijas pilsētiņas dzelceļa stacijas priekšnieka ģimenē. Bērns ir spalvains kā mazs kaķēns un tēvam un ārstam drīz kļūst skaidrs, ka meitene apspalvojumu nezaudēs. Ar tādu slimību nav viegli sadzīvot, tomēr, ar tēva un dažu laipnu cilvēku palīdzību, meitene aug noslēgtā, bet ne nožēlojamā vidē. Protams, Ievu ļoti reti izved sabiedrībā, jo pieaugušie vienkārši šokā un ziņkārē blenž, bet bērni ir atklāti rupji un nežēlīgi. Pārsteidzoši, ka, apzinoties, kādi pazemojumi viņu sagaida, Ieva tomēr izvēlas iet skolā.

Sākumā iedomājos, ka romānā būs mistika vai maģiskā reālisma elementi. Uz tādu domu mani ievirzīja “Sievietes lauvas” piesaukšana kā līdzīgu “Eivas Lavenderas savādajām un skaistajām skumjām”. Abu stāstu līdzība ir tikai tajā, ka galvenās varones ir savādas, sabiedrības nepieņemtas būtnes. Eiva ir sapņaina meitene ar iedomu spārniem mazliet maģiskā pasaulē, bet Ieva – ģenētiska anomālija, klīniski pētāms gadījums, ko dakteri labprāt izpreperētu, bet vienkāršie ļautiņi ieliktu krātiņā kā mērkaķi. 20. gs. sākumā cilvēki ar dažādiem fiziskiem defektiem uzstājās cirkā un visi pārējie nāca par viņiem pašausmināties un paņirgt.

Hansens ne tik daudz analizē, cik vienkārši parāda, kāda dzīve ir/bija citādajiem. Grūti šos indivīdus uztvert kā cilvēkus, daudziem tie šķiet riebīgi, bīstami, atbaidoši, dumji, apsmejami. Ārsti un zinātnieki, kuriem tā kā būtu jāsaprot, ka šie citādie ir cilvēki, nevis velna izdzimumi, nav daudz labāki – viņiem šie cilvēki ir tikai eksotiski izpētes objekti, kurus var izģērbt, spaidīt, pētīt, graizīt un citādi apstrādāt bez emocijām. Bet ko gan var gribēt, ja pat miesīgiem vecākiem ir grūtības “sagremot” savas “nestandarta” atvases. Ievu sargā tēvs, kalpone un viņas pašas spēcīgais raksturs, tomēr beigas atstāja daudzus jautājumus un man neviļus vēl pāris dienas bija jādomā kā varētu izvērsties Ievas dzīve. Viņai dzīves sākumā ir ļoti paveicies (dzelzceļa stacijas priekšnieks tolaik bija svarīga un cienījama persona), bet ko viņa darīs tad, kad tēva vairs nebūs?

Noteikti negaidīju, lasot daiļliteratūru, iepazīt Morzes kodu, bet Ieva sadraudzējas ar telegrāfistu (tik jauki sastapt cilvēku bez aizspriedumiem) un viņš iemāca meitenei saprast ziņojumus un pašai tos noraidīt. Vēl romānā var uzzināt par 20. gs. sākuma dzelzceļa darbību, cilvēka matiņu folikulu īpatnībām un to laiku ārstu konferencēm, bet vispār romānā ir tik daudz nianšu, tik daudz informācijas, ka vieglāk izlasīt nekā man tagad pārstāstīt. Pāris reizes Hansens aizbrien garākos reliģijas līkločos, bet tiem pārbraucu pāri un labo romāna iespaidu nesabojāju.

Vispār man šo romānu ļoti gribas ieteikt izlasīt, tomēr Hansena stils ir īpatnējs un pats romāns nopietns, augstā literārā kvalitātē, tāpēc baidos, ka ne visiem varētu patikt. Līdzīgi kā ar Pamuka “Sniegu” – to arī gribēju ieteikt pa labi un pa kreisi, bet neiedrošinājos. Šoreiz vismaz ar mani turciski nerunā vārnas. Paldies Spīganai par Ziemassvētku dāvanu.

Vērtējums: 4,5/5

Grāmatu izstāde 2017

Grāmatu izstāde ir daudzu grāmatmīļu gaidītākais pasākums, kurai tiek krāta nauda, taisīti iepirkumu saraksti, meklēta lielākā soma un ērtākie apavi. Varbūt kāds pat ķeras pie fiziskiem vingrinājumiem, jo, ticiet man, kārtīgs grāmatu izstādes apmeklētājs nekāds vārgais nedrīkst būt. Pilna soma/tīkliņi ar grāmatām ir smaga padarīšana. Ja grib visu kārtīgi izstaigāt un izpētīt, Ķīpsalā var paiet vairākas stundas, tātad cilvēkam jābūt arī fiziski sagatavotam daudz staigāt. Vienīgais, kas izstādē paliek vieglāks, ir maciņš.

Pagājušajā gadā mani tā sakārdināja citu lasītāju izstādes guvumu bildes, ka stingri nolēmu šogad braukt pati. Domāts, darīts. Vienu reizi jau izstādē biju, tāpēc apmēram zināju, kā tas būs. Anna pieteicās līdzi un mēs pavadījām brīnišķīgu piektdienu, apmeklējot gan izstādi, gan dažus citus veikalus. Ja jums ir iespēja doties uz izstādi kopā ar citu grāmatmīli, dariet to, jo tā ir simtreiz jautrāk.

Grāmatu izstāde

Jau tradicionāli, izstādē skaisti izliktus var aplūkot “Zelta ābeles” balvas nominantus.

Piektdienā nebija tik daudz cilvēku, pat pie apmeklētākajiem stendiem varēja normāli tikt klāt un visu izpētīt. Bija tādas izdevniecības, par kuru eksistenci līdz šim nezināju, bet es arī no viņu auditorijas esmu gaismas gadu attālumā. Pie “Robert`s Books” piestājām, bet nekas ņemams neatradās. Cilvēki drusku grozījās ap “Neputna” stendu, bet krietni vairāk pie “Mansarda”, kurš izcēlās ar smukiem pārdevējiem. Pensionāri pārsvarā plosījās pie “Lauku avīzes”, jaunāki cilvēki – “Jāņa Rozes” stendā un pie “Zvaigznes ABC”, kas vienmēr ir ļoti apmeklēti tirgotāji. Arī “Dienas Grāmata” izskatījās diezgan apmeklēta un “Mēs. Latvija, XX gadsimts” sērija bija par labām cenām. Pie vizuālā noformējuma ļoti bija piedomājusi “Baiba Books”, tiešām smuki un atšķirīgi. Pamanīju turpat netālu nelielu stendu ar bezmaksas reliģisko literatūru, tā ka var teikt – izstāde visām gaumēm.

Grāmatu izstāde

Jāņa Rozes ārzemju grāmatu paradīze.

Man ļoti patika JR grāmatu piedāvājums angļu valodā un tur laikam ar Annu grozījāmies visilgāk. Pie Zvaigznes, protams, nevarējām palaist garām iespēju nopirkt grāmatas uz svaru. “Silva Rerum II” cietajos vākos sver puskilogramu. Atstāju ar skābu ģīmi kādu kundzīti, jo paspēju pirmā. Esot izstādē, nedrīkst laist garām iespēju izpētīt “LU Akadēmiskā apgāda” stenda grāmatas, ja interesē zinātniskā un akadēmiskā literatūra. Pagrozījos drusku pie “Prometeja” stenda, papļāpāju arī ar dažiem pircējiem. Tagad domāju, kāpēc nenobildēju, cik tur smuki grāmatas izskatās.

Grāmatu izstāde

Krievijas izdevniecību stenda daļa.

Šogad pirmo reizi ar plašu stendu izstādē piedalās vairākas Krievijas izdevniecības. Apskatījos piedāvājumu – daiļliteratūra, vēstures, mākslas un bērnu grāmatas. Pašķirstīju arī jauno Akuņinu, bet neņēmu, jo atkal tajā tizlajā fontā, ko man grūti salasīt, un neradās pārliecība, ka būs tik interesanti, ka vērts pirkt.

Liku nelielas cerības uz grāmatu maiņas punktu, bet neko ņemamu neatradu. Salīdzinot ar iepriekšējo reizi, grāmatas bija plašāk izkārtotas, diezgan daudz bija izdevumi krievu un angļu valodā. No latviešiem izskatījās, ka tikai tas, ko bibliotēkas met ārā.

Grāmatu izstāde

Maiņas punkta “haizivis”.

Izstādē var nopirkt arī puzles, spēles, krāsojamās grāmatas, pastkartes, taro kārtis, tēju, piparkūkas, latgaļu maizi un žāvētu gaļu. Godīgi sakot, tā gaļa smaržoja tik fantastiski labi, ka knapi noturējos, bet soma jau bija pilna ar grāmatām. Pie viena tēju stenda gan mūs “nogrāba” un pēc testa porcijas nopirku matcha tējas pulveri. Mākslinieces Ievas Ekmanes stendā nopirku dažas sirsnīgas pastkartes.

Man bija sataisīts neliels grāmatu saraksts, beigās no tā saraksta nopirku tikai “Jelgava 94”. “Pieci pirksti” tomēr šķita par dārgu, nezinot, cik ļoti man tā grāmata patiks, bet pārējās nemanīju. Domāju, ka būs arī kas no rakstāmlietām, bet nekā, tikai drusku, drusku bērniem. Skiču kladi tomēr dabūju, bet ne izstādē.

Grāmatu izstādes guvums

Ārkārtīgi nopriecājos par Švalbes jauno grāmatu “Books for Living”, ko grasījos sūtīt no BD. Vatersas “The Paying Guests” JR lēto grāmatu kastēs atradu pa 1 eiro, bija jāņem. Dikti nopriecājos arī par Simsones “Iztēles ģeogrāfiju”, ko vispār necerēju nopirkt, bet atradās LU stendā pa 3 eiro.

Esmu ļoti, ļoti apmierināta gan ar pirkumiem, gan “Burvju karaļa” eksemplāru, gan vispār ar vakardienu kopumā. Mums gāja jautri. Domāju, ka laicīgi jāatliek nauda nākamajai izstādei un jābrauc atkal.