Vilhelms Purvītis – ainavu gleznotājs. Valda Ceriņa

grāmata par Vilhelmu Purvīti, latviešu gleznotājsAutora izdevums 2018. gads, 168 lpp.

Grāmatas pilnais nosaukums ir “Vilhelms Purvītis – ainavu gleznotājs/Vilhelms Purvītis – als Landschaftsmaler von 1890 bis 1910” un jāņem vērā, ka šī grāmata ir Valdas Ceriņas maģistra darbs ar ievirzi uz laika posmu, kad Vilhelms Purvītis guva panākumus arī Vācijā. Tā nav pilnīga Purvīša biogrāfija. Teksts lasās sausi un smagnēji kā jau zinātniski pētnieciskam darbam pienākas.

Aplūkotais laika posms no 1890. līdz 1910. gadam ietver Purvīša studiju gadus Pēterburgas Mākslas akadēmijā, vēlāk sekojošās izstādes un panākumus ārzemēs, darba gadus Tallinā un atgriešanos Rīgā. Tas ir laiks, kad Purvītis strauji attīstās par nozīmīgu ainavu gleznotāju, kura sniega attēlojums sajūsmina visu Eiropu. Zīmīgi, ka Latvijas ainavas pašiem latviešiem sākotnēji nemaz nešķiet saprotamas, jo izpratne par mākslu ir zemā līmenī un Purvīša stils pārāk moderns. Toties viņu atbalsta vācbaltu mākslas biedrība. Tāds atbalsts māksliniekam nacionālisma ideju uzplaukumā dažam labam latvietim sāk stipri kremt, un Purvītis negribot nokļūst politiskos strīdos.

Grāmatas vienu daļu sastāda maģistra darba latviskā versija, otru daļu – šis pats teksts vācu valodā, bet trešā daļa veltīta Purvīša un viņa laikabiedru gleznu reprodukcijām. Darbu vērts lasīt tikai šī mākslinieka daiļrades interesentiem. Kā jau maģistra darbam pienākas, izmantoti dažādi informācijas avoti, tie citēti, pretrunīgie fakti pretstatīti un mēģināts tos precizēt. Atklājas vairākas neskaidrības un neprecizitātes citos biogrāfiskos tekstos par Purvīti. Iespēju uzzināt maksimāli daudz par vienu tematu no daudziem informācijas avotiem, kas man citādi nebūtu pieejami (vai prasītu daudz laika), uzskatu par šī darba lielāko vērtību.

Vērtējums: 2/5

1904. Melanholiskais valsis. Inga Žolude

Inga Žolude, Emīls Dārziņš, grāmata par mākssluDienas grāmata 2018. gads, 64 lpp.

Man gribas pārtraukt klusumu ar šo mazo, neparasto grāmatiņu, kurā starp vākiem slēpjas bagātīgs saturs. Nieka 60 lapās uzzināju patīkami daudz. Inga Žolude ir radījusi peoētisku, emocionāli sapņainu stāstu par Emīla Dārziņa dzīvi, domām un sajūtām ap “Melanholiskā valša” radīšanas laiku.

Protams, šī ir Žoludes versija par to, kā bijis, bet es noticēju, ka tikai gars, kurš klīda starp iedomu pasauli un realitāti, vienmēr šauboties, skaudri izjūtot dzīves nedienas un ilgojoties pēc tās īstās Marijas, varēja radīt tik trauslu un skaistu skaņdarbu. Stāstu, manuprāt, veiksmīgi papildina Oresta Silabrieža eseja par Emīlu Dārziņu. Man tā deva faktuālus pieturpunktus sapņainajam stāstam.

Diezgan organiski pie Dārziņa tēmas iederas arī Dainas Auziņas apcere par Ādolfa Zārdiņa daiļradi. Viņa darbs “Moderna sabiedrība” izmantots grāmatas noformējumā. Zārdiņs ir mazzināms mākslinieks, kurš dzīvoja ļoti noslēgti un, man šķiet, psiholoģiski cieta līdzīgi cienījamajam komponistam. Man patika šī divu mākslas jomu sasaiste.

Vērtējums: 4/5

10 grāmatas, ko pusaudži ar prieku lasītu skolēnu brīvlaikā

Ar zināmām bažām pārķēru Baltā Runča pamesto stafeškociņu, jo man ir slikta izpratne par to, ko bērni tagad lasa, un ko ir pieņemami lasīt noteiktā vecuma kategorijā. Es agri pārmetos uz pieaugušo grāmatām. Tāpēc atļaušos drusku pārkāpt noteikumus un ieteikt grāmatas pusaudžiem (pamatskolēniem, kuri jūtas pieauguši un vidusskolēniem).

Ko mūsdienu pusaudži lasītu ar prieku? Varu tikai minēt, ka visdrīzāk jebkurā vecumā ar prieku lasa aizraujošas grāmatas un aizkustinošus stāstus. Varētu, protams, turēties pie obligātās literatūras, klasikas, Harija Potera, Vinnija Pūka un citām jau gadiem iemīļotām grāmatām, bet es gribu piedāvāt lasīšanai kaut ko svaigāku un/vai ne tik superpopulāru. Saites no grāmatu nosaukumiem ved uz manām atsauksmēm.

10 aizraujošas grāmatas pusaudžiem

Eleonora un Pārks. Reinbova Rouela

Divu gudru, izstumtu jauniešu pirmās mīlestības stāsts. Man šķita ļoti skaists stāsts, bez muļķībām, ar reālās dzīves skarbumu.

Sarkanās sacelšanās triloģija (Sarkanā sacelšanās. Zelta dēls. Rīta zvaigzne). Pīrss Brauns

Dumpīgi jaunieši izmaina pasauli. Brīdinu gan, ka te būs asinis un nāve, bet triloģija ir patiesi aizraujoša.

Mitago mežs. Roberts Holdstoks

Mīti, arhetipi un savāds mežs. Nav tas vienkāršākais teksts. Diez vai šī jebkad domāta kā grāmata pusaudžiem, bet es to izlasīju pamatskolas beigās un tā uz mani atstāja neizdzēšamu iespaidu.

Grāmatu zagle. Markuss Zusaks

Aizkustinošs un dzīvi apliecinošs stāsts par meiteni Vācijā 2. pasaules kara laikā. Apbrīnoju autora spēju smagu tēmu pasniegt gandrīz rotaļīgi viegli un tomēr tā, ka ir skaidri nošķirama laba rīcība no sliktas.

Jelgava 94. Jānis Joņevs

Jaunība, metāls, tusiņi, Jelgava. Vai tik Joņevs jau nav iekļauts obligātās literatūras sarakstā? Es ceru, ka nav, jo labprātīgi lasītas grāmatas tomēr ir mīļākas nekā obligāti lasītās.

Pieneņu vīns. Rejs Bredberijs

Vasara caur divpadsmitgadīga zēna romantisko skata prizmu. Grāmatas lapās iekapsulēta skaista vasara. Droši var lasīt arī krietni vecāki cilvēki.

Vārnu sešinieka dualoģija (Vārnu sešinieks. Blēžu karaļvalsts). Li Bardugo

Jauniešu grupa – profesionāli zagļi – paveic nepaveicamu zādzību un seko visādas trakas lietas. Ļoti grūti atrauties. Jau atkal brīdinu, ka būs arī asinis, tomēr šeit lielāks uzsvars uz piedzīvojumiem, prāta un roku veiklību.

* * *

Stafetes kociņu nododu Līvai Alksnei un Ivitai Pelnēnai. Viņas ir tuvāk bērniem un varētu caur savādāku pieredzi ieteikt lasāmvielu.

BALTĀ RUNČA STAFETES NOTEIKUMI:

Stafete pavisam vienkārša- ieteikt desmit grāmatas sākumskolēniem un pamatskolēniem. Katrai grāmatai klāt pievienot mazu ieteicošu teikumu. Vai dalīt ieteikumu uz pusēm (piecas sākumskolēniem un piecas pamatskolēniem), vai kā savādāk- tā ir katra brīva izvēle. Tāpat, ja ir vēlme, var pieplusot ieteikumu arī vidusskolēniem (viņiem ar ir skolēnu brīvlaiks). Man gan šķiet, ka viņu lasāmizvēle jau ir pieaugušo kategorijā , bet kāpēc gan ne.

 

Burvja zeme. Levs Grosmans

Burvji, izdevniecība PrometejsPrometejs 2018. gads, 446 lpp. Burvji #3, The Magicians #3

“Burvju” fani ir sagaidījuši triloģijas noslēdzošo daļu un var sajūsmā lauzt krēslus (ir tā vērts). Pārējiem ieinteresētajiem jāsāk ar sākumu un uzreiz nomierinu, ka visas trīs daļas ir vienlīdz kvalitatīvas un interesantas. Gadās, ka man jautā: “vai tas ir tas pats, kas seriāls?” Nē, atšķirības ir lielas, iesaku drukāto versiju. Kaut vai tāpēc, ka Grosmans ir gudrs rakstnieks, bet šī gudrība uz seriālu nav pārceļojusi.

Tad nu tā. “Burvja zeme” ir ievērojama ar trim lietām:

  1. Kventins pieaug
  2. Spilgti uznācieni atvēlēti vairākiem sieviešu dzimtes personāžiem
  3. Iespaidīgi maģijas apraksti

Tā kā es Kventinu tik labi sapratu, tad man īpašs prieks vērot viņa izaugsmi un briedumu, jo viņš pieaug gan kā cilvēks, gan kā burvis. No “dāmu uznācieniem” īpaši gribas pieminēt Džanetes stāstu par tuksnesi. Iespaidīgi un skaisti. Vispār “Burvja zemē” ir daudz pieminēšanas vērtu epizožu. Tāpat ir feini citāti par grāmatām un iespējams papriecāties par Nevienzemes bibliotēku ar tās unikālo grāmatu krātuvi.

Maģija visu laiku bijusi klātesoša, bet šoreiz tas bija īpaši izteikti, jo Kventinam un citiem jāveic dažas trakoti sarežģītas burvestības. Grosmana burvis ir lingvists, ķīmiķis, fiziķis, matemātiķis, inženieris un pirkstu akrobāts. Man patīk, ka maģija nav tikai vienkārši kaut kāds mistisks spēks, bet daudzām burvestībām varoņiem ir reāli fiziski jāsagatavojas vai gadiem jāmācās īpatnējas valodas.

Dažās epizodēs šķita, ka lietas uzrodas no zila gaisa un pārlieku viegli, bet varbūt tas tāpēc, ka Grosmana varoņi visu laiku rosās un ne vienmēr lasītājam katrs sīkums tiek aprakstīts, atļaujot “ieraudzīt pašam”. Man negribās domāt, ka autors ir drusku sasteidzis darbu, saguris, vai nav gribējis padarīt trešo daļu pārāk apjomīgu. Kā jau iepriekš, Grosmans stāstā iepin smagākas tēmas par savu vietu pasaulē, naidu un mīlestību, vientuļiem bērniem un kurp tas var novest.

Visi pavedieni satek kopā grandiozā noslēgumā un nobeigums atstāj saldsērīgu noskaņu, jo viss tik superīgi beidzas, bet, sasodīts, viss beidzas. Stāstam beigas. Kad durvis uz Filoriju aizvērtas, atliek vien cieņā paklanīties autora priekšā par asprātīgu zināmu fantāzijas literatūras elementu izmantošanu, lai radītu iztēlē dzirkstošu, pārsteidzošu stāstu.  “Burvju” triloģija vislielākā mērā ir portāls uz citu pasauli. Man ir skumji no tās šķirties, bet zinu, ka atgriezīšos.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas atsauksme no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Pāri citroniem. Optimists Andalūzijā. Kriss Stjuarts

Spānija, Andalūzija, ceļojumu atmiņasBaibaBooks 2013. gads, 271 lpp. Driving Over Lemons Trilogy #1

Manā sirdī ir īpaša vieta ceļojumu/ekspatu atmiņu grāmatām, tāpēc jau sen gribēju izlasīt Krisa Stjuarta “Pāri citroniem”. Ja pati nepārceļos audzēt aitas Spānijas kalnos, tad vismaz varu palasīt kā tas izdodas citiem.

Jāsaka, ka Kriss atstāj vieglprātīga un dulla cilvēka iespaidu, bet diez vai kāds apdomīgais un piesardzīgais būtu savā dzīvē pieedzējis to, ko viņš: no “Genesis” grupas dibināšanas līdz aitu cirpšanai dažādās valstīs. Tāpat ir jāpiemīt krietnai dulluma devai, lai nopirktu nolaistu saimniecību Andalūzijā. Lai būtu vēl aizraujošāk, saimniecība ir nepareizajā upes krastā un tilts pār upi ir visai nosacīts. Iespējams, ka pat pašiem par lielu pārsteigumu, Krisam un Annai izdodas iekārtoties un pat attīstīt aitu audzēšanu un viesu uzņemšanu brīvdienu mājā. Domāju, ka lielu lomu spēlē Krisa pozitīvisms un pāris lielisku kaimiņu, kuri viņiem daudz palīdz.

Kriss daudz un ļoti kolorīti apraksta vietējos iedzīvotājus un sadzīvi. Zemnieki šajā Spānijas daļā dzīvo tik vienkārši, ka reizēm pat brīnījos. Dažkārt šķita, ka daži cilvēki ir mazliet kariķēti, lai paspilgtinātu notikumus, bet varbūt viņam vienkārši veicās. Protams, daudz tiek rakstīts par saimniekošanu. Pilsētā dzimušajiem un augušajiem šajā ziņā “Pāri citroniem” varētu nešķist pievilcīga, bet man bija ļoti interesanti lasīt.

Uz beigām gan drusku apnika, dažas epizodes šķita izstieptas un neesmu pārliecināta, vai tik gari vajadzēja rakstīt par meitas piedzimšanu, bet skaidrs, ka jaunais tēvs ir pilnīgā sajūsmā un bērna dzimšana iespiedusi pamatīgu rievu viņa smadzenēs (varbūt arī burtiski – no ģībšanas dzemdību zālē).

Patīkami, ka autors nekautrējas pasmieties par sevi un ir ironisks. Man šāds humors patīk, bet kopējo sajūtu ziņā Pītera Meila atmiņas “Gads Provansā” šķiet veiksmīgākas. Tomēr, ja dabūšu rokā Andalūzijas piedzīvojumu turpinājumu, ar prieku lasīšu.

Vērtējums: 3,5/5