Elpa. Jaunā zinātne par zudušu mākslu. Džeimss Nestors

elpošana, joga, meditācijaHelios izdevniecība 2022. gads, 296 lpp.

Līdz šim es īsti nebiju domājusi par elpošanu. Kamēr vien varu normāli, netraucēti elpot, tas vienkārši notiek. Elpoju un viss. Ko vēl vairāk? Apmēram reizi gadā mēģinu meditēt, bet tas šķiet garlaicīgi un pat sarežģīti, domas aizklīst un nejūtu nekādu efektu. Bet tad nesen atradu īsu meditāciju virkni, kas pamazām audzē šo prasmi: noteiktā ritmā elpot, virzīt domas, un es pirmo reizi sajutu kā elpojot kaut kas manī mainās. Tieši noteikta veida elpošana bija tā, kas radīja labvēlīgu efektu. Šis brīdis bija iemesls, kāpēc pievērsu uzmanību Džeimsa Nestora “Elpai”.

Teikšu godīgi, ka sākumā uz “Elpu” raudzījos skeptiski. Tas apakšvirsraksts tāds savāds. Pat prasīju, vai tā nav kāda ezotēriska, new age figņa vai kas tamlīdzīgs. Tagad zinu atbildi – tā ir populārzinātniska grāmata, kuras autors 10 gadu garumā ir vācis informāciju un pētījis to, kā cilvēki elpo, kas ietekmē elpošanu, kā un kāpēc mūsu elpceļi ir tūkstošu gadu laikā mainījušies, kādas ir senās elpošanas tehnikas un ko tās var dot mūsdienu cilvēkam. Grāmatas beigās pievienotais atsauču un zemsvītras piezīmju daudzums ir iespaidīgs. Džeimss Nestors pats piedalījās elpošanas eksperimentā un secinājumi ir iespaidīgi – elpojot tikai caur muti daudzi ķermeņa fizioloģiskie procesi pasliktinās. Divi eksperimenta dalībnieki gan ir par maz, lai rezultātus varētu attiecināt uz visiem cilvēkiem.

Šajā samērā plānajā grāmatā ir negaidīti liels zināšanu daudzums. Reizēm šādas grāmatas nav viegli lasīt, bet “Elpa” lasās ļoti viegli. Domāju, ka sava nozīme te ir labam tulkojumam, bet autors ir spējis novienkāršot sarežģīto un pasniegt to aizraujošā veidā, sasienot kopā savu pieredzi, medicīnu, senos tekstus un antropoloģiju. Mani pārsteidza zobu, vai precīzāk teikt – košļāšanas, lielā nozīme elpošanas attīstībā. Pārsteidza tas, ka neelpojam ar abām nāsīm vienlaikus un kāda ir katras nāss nozīme. Vispār, ja sākšu uzskaitīt visu, kas mani pārsteidza, tad nāksies pārstāstīt grāmatas saturu. Būs labāk, ja paši izlasīsiet.

Biju pārliecināta, ka cilvēki pārsvarā elpo tikai caur degunu, bet Nestors apgalvo, ka daudzi elpo caur muti. Tas parasti tiek darīts kādu veselības problēmu dēļ un elpšana caur muti visu vērš vēl sliktāku. Sanāk tāds apburtais loks. Vispār iesaku šo grāmatu izlasīt, ja ir elpošanas problēmas, un pacietīgi izmēģināt grāmatas beigās ievietotās elpošanas tehnikas. Tās palīdzot. Elpošana, protams, nav burvju nūjiņa un ļoti labi, ka to arī autors skaidri norāda, tomēr tā var sniegt atbalstu arī citu saslimšanu gadījumā, mazināt trauksmi un citas psihiska rakstura problēmas. Te es sāku saprast meditāciju nozīmi.

Ļoti priecājos, ka paņēmu šo grāmatu izlasīt. “Elpa”, manuprāt, ir viena no labākajām populārzinātniskajām grāmatām, kuras man sanācis lasīt. Tomēr vienmēr jāatstāj vieta šaubām – varbūt neesmu pietiekoši daudz lasījusi. Iespējams, ka grāmatai vajadzēja būt mazliet vairāk “zinātniskai”, ar mazāku personīgās pieredzes devu. Tāpat iespējams,  ka autors ir piegājis faktiem selektīvi – izvēlējies tos, kas der viņam, lai gan tekstā manāmas arī viņa šaubas par uzzināto. Lai nu kā, es nezināju, ka par elpošanu nezinu gandrīz neko. Tagad zinu daudz vairāk un kopumā grāmata man ļoti patika.

Vērtējums: 5/5

Grāmata no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

intīmi.. par grāmatām. Andrejs Panteļējevs

Andrejs Panteļējevs, esejas par grāmatāmZvaigzne ABC, 2021. gads, 176 lpp.

Šķiet, ka pirmo reizi Andreja Panteļējeva vārdu saistībā ar grāmatām pamanīju pēc viņa intervijas Jāņa Rozes “Ziņnesim”. Instagramā vai Tviterī bija izceltas dažas viņa domas par lasīšanu, kas mani uzrunāja. Vēlāk nāca paziņojums par viņa eseju krājumu. Viss tā likumsakarīgi salikās: ieraudzīju, nopirku, izlasīju.

Tikai lasot uzzināju, ka grāmatā apkopotas viņa pārdomas par 70 izlasītām grāmatām, kas iepriekš publicētas Facebook grupā “Izcilas grāmatas”. Sen tajā grupā vairs neesmu, tāpēc par šo niansi nezināju. Tas, ka tie ir Facebook posti, atstāj zināmu ietekmi. Būtu gribējies, lai redaktore vietām piekoriģē sakārtojumu, citādi sanāk savādi: Panteļējevs raksta, ka pēc vairākiem moderniem darbiem izlasījis klasiku, bet tas nesaskan ar to, ko lasītājs saņēmis iepriekšējās lappusēs viņa grāmatā. Nobrukusi hronoloģija, kas mani drusku kaitināja. Tāpat arī dažas citas piezīmes šķiet liekas, jo tām ir jēga tikai iepriekš minētās grupas ietvaros.

Atmetot malā šīs tehniskās nianses, visādi citādi “intīmi.. par grāmatām” ir jauks un interesants ieskats erudīta lasītāja pārdomās. Turklāt viņam ir plaša lasīšanas gaume. Latvieši, ārzemnieki, jaunas un vecas grāmatas, sieviešu literatūra, klasika, fantastika un tā tālāk. Dažkārt viņš par izlasīto grāmatu raksta plašāk, citreiz apcer tikai kādu faktu vai ideju, kas viņu aizķērusi. Pārsvarā viņš ir ļoti maigs savā vērtējumā un nekritizē, tikai dažviet tā caur puķēm izlaužas vāji nojaušama kritika. Grūti teikt, vai tas tā speciāli – neteikt neko sliktu, – vai arī viņam viss patīk un nav tendence kritizēt.

Ja patīk grāmatas par grāmatām, tad domāju, ka patiks arī “intīmi.. par grāmatām”. Ātri izlasāma vienā dienā vai pāris vakaros, tā man ļāva iepazīt diezgan daudzus literāros darbus, ko pati visdrīzāk nelasīšu, un atstāja mazuma piegaršu. Starp citu, grāmatai gaumīgs vizuālais noformējums.

Vērtējums: 3/5

Par 2021. gadu

2021_readingMīļie lasītāji, esmu dzīva. Vienkārši dzīvē notiek tik daudz, ka līdz garākam rakstīšanas formātam netieku. Pilna laika darbs plus intensīvas universitātes studijas nav tā veselīgākā kombinācija. 2021. gads, vai tas biji tu, kas pazibēja gar acīm?

Parunāsim labāk par grāmatām. Par spīti apstākļiem, jūtos atguvusi lasītprieku. Lēnā tempā paspēju pagājušajā gadā izlasīt 26 grāmatas, 8160 lapas. Nav liels cipars, bet pašreizējos apstākļos ar to lepojos. Ļāvos kaprīzēm un mirkļa noskaņojumam lasīt tikai to, ko tajā brīdī sirds prasa. Šis arī bija gads, kad sāku pa kādai grāmatai atkal pirkt un nopirkto arī izlasīt, kas ir diezgan pārsteidzoši.

Gadu iesāku ar vairākām audiogrāmatām, kas atkal ir pārsteidzoši, jo parasti turos pie lasāma nevis klausāma teksta. Starp noklausītajām grāmatām pieminēšanas vērta ir Metjū Makonahija “Greenlights”, ko rudenī izdeva arī pie mums. Paša Metjū lasījumā tā bija brīnišķīga izklaide un mazliet arī raisīja pārdomas, cik daudz ir iespējams ar mērķtiecību un ticību sev.

Starp drukātajiem darbiem noteikti jāpiemin Džo Aberkrombija “Pirmā likuma” triloģijas noslēdzošā daļa “Karaļu pēdējais arguments”. Pilnīga sajūsma, ko tur gari izteikties. Aberkrombijs man tagad ir starp autoriem, kuri noteikti jālasa. Savādāks, bet intelektuāli aizraujošs bija Klēras Nortas “The First Fifteen Lives of Harry August” (ir arī latviski) par atkārtotām dzīvēm. Manu grāmatmīļa sirdi ļoti sasildīja “Books for Living”, kurā Vils Švalbe dalās pārdomās par grāmatām, kas iespaidojušas vai palīdzējušas tikt galā kādos dzīves brīžos.

Kārtējais pārsteidzošais pavērsiens: izlasīju vairākus dāmu romānus. Sagribējās tādu pavieglāku literatūru, kas lieliski atpūtināja smadzenes. Neviens romāns nebija tik izcils, lai tagad to pieminētu. Toties pieminu un iesaku divas psiholoģijas grāmatas: Lorijas Gotlības “Varbūt tu vēlies ar kādu par to parunāt?” (domāju, daudzi šo ir lasījuši) un Gwendoline Smith “The Book of Overthinking”. Šo otro iesaku tiem, kuri vienmēr raizējas par daudz, maļ uz riņķi vienas un tās pašas neveselīgās domas.

Starp 26 grāmatām bija arī 3 latviešu darbi. Interesanta pieredze, bet sajūsmā krēslu laužu tikai par Andra Kalnozola “Kalendārs mani sauc”. Ļoti priecājos, ka noticēju citu sajūsmai un šo grāmatu nopirku. Vienkārši brīnišķīgs stāsts, beidzot kaut kas svaigs un patiess.

Pašās beigās jāpiemin Mišelas Obamas “Izaugt”, ko lasīju ilgi, bet ar prieku. Šis bija interesants ieskats ASV politikā. Mišela kā personība ļoti iedvesmoja.

Ar šo noslēdzu atskatīšanos uz 2021. gadu. Visdrīzāk tieši tikpat impulsīvi turpināšu lasīt arī šogad. Uz galda jau gaida krietna kaudzīte ar grāmatām. Mēģināšu arī dažas atsauksmes uzrakstīt, bet ja te atkal ilgi klusums, tad nebrīnieties – tas ir normāli, jo man priekšā otrais mācību semestris. Viss, čau!

Varbūt tu vēlies ar kādu par to parunāt. Lorija Gotlība

Lorija GotlībaIzdevniecība Helios 2021. gads, 484 lpp.

Man šogad tuvas tēmas, kas saistītas ar mentālo veselību, tāpēc teicu “jā”, kad man piedāvāja šo grāmatu izlasīt. Domāju, ka vasarā šo grāmatu izlasīja daudzi, mana atsauksme vienkārši ir stipri aizkavējusies. Autore Lorija Gotlība ir psihoterapeite ar pieredzi rakstīšanā, savukārt tulkotāja Agnese Orupe ir KBT speciāliste. Šāds salikums man solīja kvalitāti, kurā nevīlos.

Daļēji autobiogrāfija, daļēji dokumentāls un izglītojošs ieskats psihoterapeita praksē un pacientu problēmās. Ļoti iespējams, ka Lorijas un viņas pacientu dzīves grūtībās daudzi saskatīs arī savu problēmu iezīmes un varbūt kādu skaidrojumu vai ideju, kāpēc tā un kā risināt to, kas jūs nomāc.

Liela šīs grāmatas vērtība, manuprāt, ir ieskats tajā, kas notiek aiz psihoterapeita kabineta durvīm, ko dara terapeits, ko dara pacients, kā notiek šādas tikšanās. Galu galā – kas vispār ir psihoterapija. Man līdz šim par to bija tikai aptuvena nojausma, tāpēc grāmatu lasīju ar lielu interesi un ļoti patika, kā, stāstot savu un pacientu stāstus, autore iekļauj arī teoriju viegli uztveramā veidā, lai paskaidrotu, kāpēc mēs darām vai domājam to vai ko citu.

Aprakstītie pacientu stāsti ir dažādi. Lecīgais Džons, kurš tik ļoti noslēdzies sevī, uzvilcis aizņemtības masku, psihoterapeitei tikai pēc ilga laika izdodas uztaustīt īsto sāpju pavedienu. Džūlija, kura mirst no vēža un grib atlikušo laiku izbaudīt un sagatavoties aiziešanai. Vientuļniece Rita, kura dzīvē pieļāvusi nopietnas kļūdas un uzskata, ka nekas labs viņai nepienākas. Ir vēl citi un tad ir Lorija pati, kuru pamet mīļotais vīrietis, viņa nespēj atgūties (jā, arī psihoterapeiti ir tikai cilvēki, bet pacientiem to labāk nezināt) un viņa sāk iet pie mazliet ekscentriska psihoterapeita Vendela, lai atšķetinātu samilzušo problēmu.

Esmu grāmatā atzīmējusi daudzas pārdomu vērtas vietas. Piemēram, par to, ka “mūs visus visvairāk nomoka tieši neziņa”, vai par to, kāpēc par otrajām pusēm mēdzam izvēlēties cilvēkus, kuri raksturā līdzīgi mūsu vecākiem, vai to, ka izeja no kāda stāvokļa vai problēmas parasti ir, bet mēs ne vienmēr spējam to saskatīt. Tiešām daudz vērtīga, bet galvenais: “jābūt godīgam pret sevi un savu psihoterapeitu, ja ejat uz terapiju”. Citādi speciālists nespēj palīdzēt un arī cilvēks pats nespēj sev palīdzēt.

Kopumā grāmata bija ļoti cilvēcīga, izglītojoša un pat izklaidējoša.

Vērtējums: 5/5

Grāmata no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi. 

Harija Augusta pirmās piecpadsmit dzīves. Klēra Norta

Prometejs, fantastikaPrometejs 2021. gads, 392 lpp. / Orbit 2014, 405 pages.

Šogad mazāk sanācis lasīt savu iemīļoto žanru, tāpēc Klēras Nortas romāns bija īsts kārumiņš. Atzīšos, ka Andra dāvinātais angliskais grāmatas eksemplārs ilgi nostāvēja manā plauktā, lai gan zināju, ka romāns būs lielisks. Līdz ar tā izdošanu latviski nolēmu beidzot izlasīt un neesmu vīlusies. Šis bija patiesi interesants un augstvērtīgs literārs baudījums ļoti vieglā fantastikas “mērcē”. Fantastikas piesitiens ir tik viegls un romāns dažkārt vairāk aiziet uz filozofisko pusi, vai to, ko mēdz dēvēt par literary fiction, tāpēc domāju, ka patiks tiem, kuri fantastiku nelasa vai arī vēlas tā piesardzīgi uzsākt.

Kā jau vēsta nosaukums, romāns ir par Harija Augusta pirmajām piecpadsmit dzīvēm. Viņš piedzimst, dzīvo, nomirst un piedzimst atkal tajā pašā laikā un vietā, kur pirmajā reizē, un viss var sākties no jauna. Harijs atceras savas iepriekšējās dzīves un ar katru nākamo dzīvi jautājums milzt aizvien lielāks: ko iesākt? Ko tu darītu, ja varētu dzīvot atkal un atkal? Bērnība un jaunība kļūst garlaicīga un kaitinoša, ja atceries, kas biji, ko sasniedzi un ko zini. Nopietni jāapsver, vai gribi priekšlaicīgi nomirt, jo tad būs atkal jāizcieš pirmie 16 – 18 gadi. Ar laiku aktuāls kļūst arī jautājums par dzīves jēgu un to, kāpēc Harijs un citi viņam līdzīgie dzīvo atkārtoti neskaitāmas reizes.

Es nevaru teikt, ka esmu lasījusi daudzus literāros darbus par ceļošanu laikā vai nemirstību, tāpēc man autores radītais stāsts šķita ļoti neparasts un saistošs. Tas arī diezgan lika pakustināt smadzenes gan apdomājot, kā viņas ideja strādā, gan ko es darītu Harija vietā. Man ļoti patīk romāni, kas aizrauj, izklaidē un vienlaikus liek padomāt par ko lielāku. Pieminēšanas vērts ir autores stils un grāmatas sarakstīšanas veids. Bija sajūta, ka lasu reāla cilvēka autobiogrāfiju, kur pamīšus mijas pagātne ar tagadni. Kas diezgan negaidīti – nevaru teikt, ka Harijs kā tēls man šķita simpātisks, starp viņu un mani palika emocionāla siena. Harijs (vai pareizāk teikt – autore) necenšas iepatikties, viņam tas nav svarīgi. Īsti nesapratu, kas tad ir tas, kas Harija sirdij liek pukstēt straujāk, kas dzen viņu uz priekšu. Viņu uztrauc kaut kādas lietas un paši izlasīsiet, kas konkrēti un ko viņš tajā sakarā dara, tomēr tas viss šķiet tā, ka viņš to dara, jo nav nekā cita ko darīt un vajag kādu sarežģītāku piedzīvojumu. Laikam tāds kā dieva sindroms, pret ko Harijs tomēr cīnās, jo savā būtībā ir labs cilvēks. Dieva sindroms varētu būt diezgan likumsakarīgs, ja kāds dzīvo simtiem gadu. Tajā pašā laikā Harijs noteiktos gadījumos šķiet pārāk naivs savam lielajam vecumam un kāpj uz tiem pašiem grābekļiem. Tas man lika saraukt uzacis, tomēr šīs “nepilnības” padara Hariju interesantāku un pieļauju, ka autore ir kārtīgi pārdomājusi, kādu tēlu veidot un ko viņa vēlas panākt. Vismaz man kā lasītājai tāda sajūta radās. Harija draugs Viktors, manuprāt, kā tēls bija diezgan plakans un līdz galam viņa motivāciju nesapratu, bet abu sarežģītās attiecības bija interesants sižeta dzinējspēks. 

Būtībā romāns ir intelektuāls izaicinājums, jo dažkārt Harija un viņa drauga sarunas aizvirzījās tur, kur mans prāts īsti nesniedzas. To es negaidīju no gados jaunās autores, kurai šis ir debijas romāns. Viņa raksta tiešām ļoti labi. Pārsteidza arī izvēlētais darbības laiks un vietas. Viss šķita rūpīgi pētīts un atainots, radot maksimāli reālistisku iespaidu. Pēc beigām gribējās pajautāt “Un kas tālāk, Harij? Ko Tu tagad darīsi savā sešpadsmitajā un turpmākajās dzīvēs?” Nepārprotiet, turpinājumu nevajag, ir ļoti labs nobeigums. Vienkārši stāsts uzreiz nelaiž vaļā un es vēl tagad reizēm par to domāju. 

Vērtējums: 5/5

P.S. Klēra Norta (Claire North) ir britu rakstnieces Catherine Webb pseidonīms ar kuru viņa raksta zinātnisko fantastiku. Viņai ir otrs pseidonīms – Kate Griffin – pieaugušo fantāzijas romāniem.