Spainis pilns laika. Hjells Askillsens

NordiskNordisk 2012. gads, 234 lpp.

Man ir palicis viens parāds izdevniecībai. Šoreiz tas ir “Nordisk” pārstāves laipni piedāvātais stāstu krājums “Spainis pilns laika”. Ļoti piesaistīja anotācija: “niansētu psiholoģisku pārdzīvojumu raksts, kur šķietami ikdienišķi notikumi un sadzīviskas sarunas un klusēšana atklāj atskārsmi par dzīvi un noveļu varoņiem”, tomēr saturs negaidītā kārtā garlaikoja.

“Spainis pilns laika” stāstus vieno laiks no brīža, kad visa dzīve vēl priekšā, līdz brīdim, kad viss jau ir pagājis, bet nāve vēl kavējas. Ir stāsti par jauniem pārīšiem mīlas skurbumā, ir stāsti par precētiem pāriem, kas sen jau atklāti nesarunājas, un ir stāsti par veciem, vientuļiem večukiem. Tie var būt tiklab vieni un tie paši varoņi kā pilnīgi citi. Šie varoņi bieži grib kaut ko pateikt, bet neatrod īstos vārdus, vai palaiž garām īsto mirkli un sakāmais paliek nepateikts. Diezgan depresīvi, bet, protams, sāpīgi reāli un neizskaistināti.

Tēmas un noskaņas ziņā Askillsena stāsti atgādināja man Alises Manro “Dārgo dzīvi” un Daces Vīgantes “Ledus apelsīnu”. Vīgantes stāsti gan ir krietni saprotamāki, ne tik dziļi filozofiski. Vispār krājums uzdzen sajūtu, ka man no šiem stāstiem kaut kas dziļš jāsaprot, bet es nesaprotu. Tas viss jau ir lasīts un tāpēc nekādu aizrautību un interesi neraisīja.

Grāmata varētu būt noderīga norvēģu valodas treniņam, jo tā ir bilingviāla. “Spainis pilns laika” patiks tiem, kuri vēlas paskumt par aizejošo dzīvi, pafilozofēt un palasīt ko līdzīgu Manro stāstiem.

Vērtējums: 2/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Izlasīt vasarā

Ceriņi pēc lietus

Reizēm izeju ārā piecos no rīta. Vienā tādā reibinoši smaržīgā un putnu balsīm piepildītā rītā pēc lietus tapa šī ceriņu bilde. Izrādās, ir taču vasara!

Citus gadus esmu taisījusi vairāk vai mazāk garus grāmatu ieteikumu sarakstus vasaras baudīšanai. Ja meklējat iedvesmu, tad varat papētīt tos rakstus.

Šī vasara būs savādāka un tā kā iet pašlaik – izlasu “Voldenai” pāris lapas un aizmiegu, tad varbūt ar vienu grāmatu man pietiks līdz rudenim. Bet vispār neliels plāns man ir un varbūt ierosmei noder arī jums.

grāmatas 2017. gada vasarai

Kaudzītē savācu vairākas bibliotēkas grāmatas un no saviem nebeidzamajiem krājumiem. Dažas ir pavisam jaunas, dažas pavecas, vai jau sen krāj putekļus lasāmsarakstā.

  • Iesāktā Mārtina sāgas otrā grāmata “A Clash of Kings” – dikti patīk, bet kā nolieku, tā nepaceļu.
  • “The First Fifteen Lives of Harry August”, ko man uzdāvināja Andris. Nosaukums diezgan izsmeļošs. Jābūt labai.
  • “Books for Living” – arī šeit nosaukums pasaka priekšā. Ceru, ka šī sasildīs manu grāmatmīļa sirdi.
  • “Hitler and Churchill: secrets of leadership” priekšnieks uzdāvināja vārda dienā ar piezīmi, ka noderēs man darbā. Paldies, boss!
  • Heses “Kūrviesis” kaut kā ir aizķēries manā prātā ar domu, ka vajag izlasīt. Pat iespējams, ka šī būs vasarai atbilstoša grāmata.
  • “Voldena jeb Dzīve mežā” – iesākta, bet tā pirmā nodaļa, ko autors nosaucis par “Ekonomiku” un tur visu ko filozofē, man uzdzen miegu. Gaidu, kad viņš beigs pļāpāt un līdīs mežā.
  • “Aleksandrijas kvarteta” pirmo grāmatu “Justīne” paņēmu ar domu, ka šī būs vasaras noskaņām atbilstoša lasāmviela. Nezinu, kāpēc domāju, ka šis būs kārtējais gabals par Darela dzīvi pie Vidusjūras, bet lasu, ka tas ir “eksperimentāls romāns par noslēpumu, mīlestību un spiegošanu”. Nu labi….
  • Tikai balstoties uz vienu jūsmīgu atsauksmi Goodreads, paņēmu “Zili stikli, zaļi ledi”. Ceru, ka būs interesanti palasīt trimdas latvieša skatījumu uz padomju gadu Rīgu.

Reizē ar abiem slavenajiem večiem man uzdāvināja romānu par Katrīnu II, ko jau izlasīju un aprakstīju savus iespaidus maijā. Lai nebūtu kreņķis dāvinātājam, ka dāvana nederīga, apmainīju to pret “Omce sūta sveicienus un atvainojas”. Bonusā tiku pie divām smukām koka grāmatzīmēm.

Omce

Par Omci esmu lasījusi tik daudz labu atsauksmju, ka šī būs vēl viena grāmata, ko mēģināšu izlasīt šovasar. Tāpat gribu izlasīt Ferrantes romānu cikla trešo grāmatu “Aizbēgt vai palikt”. Tikai vispirms jāatrod pazudušais lasītprieks.

Arī blogs varētu pāriet klusākā vasaras režīmā, tāpēc nebrīnieties, ja kādas nedēļas rakstu nebūs vispār. Baudiet vasaru!

 

Maija, Cher Ami! Lelde Stumbre

Maija Silmale, tulkotājaIzdevniecība “Lauku Avīze”, 2017. gads, 254 lpp.

Ko tur liegties, nav vērts, vispirms manu uzmanību piesaistīja skaistais vāks, pēc tam saturs. Tulkotājs jau tomēr parasti paliek literārā darba fonā, dažkārt viņu pat neievēro, tāpēc man, kā grāmatas cienošam cilvēkam, šķita interesanti palasīt par tulkotājas Maijas Silmales dzīvi.

Maijas Silmales vārds līdz šim man bija svešs un jāsaka, ka “Maija, Cher Ami!” noteikti nav tā grāmata, kurā tulkotāju iepazīt privāti. (Un vai tas vispār vajadzīgs?) Lelde Stumbre ir izvēlējusies par Maijas privāto dzīvo rakstīt minimāli un ļoti taktiski. Tomēr top skaidrs kāda viņa bija kā personība: lauzās laukā no padomju dzīves rāmjiem, neiederējās, dedzīgi mīlēja Franciju un franču kultūru, bet nekad dzīvē neieraudzīja Parīzi. Padomju ideoloģija viņu smacēja, dzīve bieži šķita nepanesama un tad vienīgais glābiņš bija literatūra, īpaši tā, ko oficiāli netirgoja.

Caur ieskatu Maijas dzīvē spilgti atklāta viena inteliģences daļa padomju gados – tie, kuri vairāk vai mazāk atklāti dumpojās pret režīmu, brīvdomātāji, aizliegtie un neatzītie dzejnieki, tulkotāji, kas tulkoja tekstus, ko cenzūra nekad neatļautu publicēt, šo samizdatu glabātāji, izplatītāji, slepenais grāmatu un citu lietu tirgus. Maija organiski iekļaujas šajā slēptajā slānī, kaut kā dabū pat 2 rakstāmmašīnas, lielos daudzumos vajadzīgo papīru, kuru nekur oficiāli tāda vienkārša tulkotāja nevar dabūt, tulko franču autorus, arī samizdatus. Īsāk sakot, man bija ārkārtīgi interesanti lasīt par padomju gadu literāro dzīvi.

Autore vairākas lapas velta tam, ko Maija Leldei stāstījusi par šansoniem. Protams, interesanti uzzināt ko jaunu, bet grāmatas satura kontekstā šī man tomēr šķita pārāk gara atkāpe no galvenā. Lai gan Maija ļoti aizrāvās ar šansoniem, to sarunu vajadzēja samazināt uz pusi un pārstāstīt īsāk. Bet tas tāds sīkums. Krietni jocīgāka ir autores vēlme grāmatas beigās stāstīt par sevi. Ja ne šīs beigas, kopumā grāmata ir īss, interesants un labs ieskats grūtajā tulkotājas dzīvē padomju Latvijā 1950. – 1970. gados.

Vērtējums: 3/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi. 

Es, Katrīna. Ķeizarienes grēksūdze. Laila Hirvisāri

vēsturisks romāns, izklaidējoša grāmataLauku Avīze 2017. gads, 512 lpp.

Krievijā valdījušas daudzas spilgtas personības. Darītas gan apbrīnojamas, gan šausminošas lietas. Par Katrīnu II nebiju lasījusi gandrīz neko, tāpēc nelaidu garām iespēju izlasīt par viņu sarakstītu romānu. Prātīgāk būtu lasīt dokumentālu darbu, nevis daiļliteratūru, bet gribējās ko vieglāku un to arī dabūju.

Autore izvēlējusies Katrīnas II stāstu rakstīt sarunas veidā starp Katrīnu un viņas uzticamo virskambarkungu Leonu Augustu Deņikinu. Katrīnai ir drusku pāri sešdesmit, kad viņa nokrīt pa kāpnēm un salauž kāju. Ārsti ir nemākulīgi, kāja slikti dzīst. Lai gulēšanu padarītu mazāk mokošu, ķeizariene nolemj ar Leona palīdzību sakārtot dokumentus un pierakstīt savu dzīvesstāstu. Tā kā Leons viņai bijis līdzās jau kopš brīža, kad viņa tikai taisījās braukt uz Krieviju, lai precētos ar lielkņazu Pēteri, tad viņš zina daudzus notikumus un var pielabot, vai atsaukt atmiņā to, ko ķeizariene ne visai grib atcerēties. Paralēli ritot ikdienas dzīvei, lasītājs tiek iepazīstināts ar Katrīnas ērkšķiem kaisīto ceļu no bērnības Anhaltes-Cerbstes firsta ģimenē līdz patvarīgai kāpšanai Krievijas tronī, nostumjot no tā savu infantilo, pustrako vīru ķeizaru Pēteri III.

Pret lielkņazieni Katrīnu visi izturas tik slikti, ka jābrīnās, kā viņa vispār tos daudzos gadus iztur. Sava loma ir gan spēcīgajam raksturam un ārkārtīgai vēlmei kļūt par Krievijas valdnieci, gan dažiem viņas uzticamajiem kalpotājiem, kas mazliet atgādina supervaroņu komandu. Vēl ir daži kungi, kam smukā un nelaimīgā lielkņaziene dikti simpatizē. Ienaidnieku tomēr ir vairāk. Katrīna savā stāstījumā velk uz svētās mocekles pusi, nu, ja neskaita viņas mīlas dēkas. Leons ik pa laikam pātrauc viņas runas plūdus un par kaut ko ķeizarieni apsūdz. Tas, acīmredzot, ir Lailas Hirvisāri ieplānots, lai veidotos nosaukumā pieminētā grēksūdze, bet tā arī nesapratu – autore tik nemākulīgi raksta, vai tulkojumā kas pazudis, bet man šī viņu polemika šķita gaužām samākslota, neveikla un nesaprotama. Vispār dialogi šķita vāji uzrakstīti, ķeizariene pārāk bieži atkārtojas un skaidro Leonam faktus, kas nebūtu jāskaidro, jo viņi abi tos zina. Arī ķeizarienes iekšējais monologs ir pārbāzts ar taisnošanos, kas visu laiku atkārtojas. Saprotu, ka autore šādi mēģinājusi padziļināt tēlu, bet īsti nav izdevies.

Nobīdot malā vājos dialogus un dīvainos monologus, romānā ir krietna deva interesantas vēsturiskas informācijas. Manās acīs “Es, Katrīna” lielākā vērtība ir Krievijas galma dzīves aprakstos. Grandiozās un mokošās pārcelšanās no pils uz pili (vairāki tūkstoši cilvēku, līdzi veda mēbeles), galma intrigas, mīļākie – politikas noteicēji, sadzīves sīkumi un tā tālāk. Greznība pilīs bija žilbinoša, bet pārbraucienos galms mēdza gulēt krogus telpās uz soliem un nedēļām ilgi nemazgāties. Pa nakti izvirtības, pa dienu gājiens uz baznīcu. Ne visi galmā prata lasīt. Ārsti kā labāko metodi 18. gs. slimnieku ārstēšanai izmantoja asins nolaišanu. Dažkārt ar letālām sekām. Krievijas galms tolaik atstāja ļoti greznu, bet neizglītotu un prastu iespaidu.

Ļoti centos šo romānu nesalīdzināt ar pēdējā laikā lasītiem citas kategorijas literārajiem darbiem, bet laikam īsti nesanāca. Maz lasu “Es, Katrīna” līdzīgus romānus, tāpēc domāju, ka vērtēju pārāk skarbi un citiem attiecīgās literatūras lasītājiem patiks vairāk. Romāns lasījās raiti un viegli, izklaidējoši kā “privātās dzīves” stila žurnāls un kādreiz tieši tāda smadzeņu košļene ir vajadzīga.

Vērtējums: 2,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Jaunais uzvārds. Elena Ferrante

Ferrantes romāns, Neapoles ciklsZvaigzne ABC 2017. gads, 480 lpp. The Neapolitan Novels #2, L`amica geniale #2

Ar Neapoles cikla otro daļu Ferrante ieved mūs dziļāk “Brīnišķīgās draudzenes” iepazīto cilvēku dzīvēs. Bērnība beigusies un rožainie jaunības sapņi sabrūk nepielūdzamās realitātes priekšā – saraut saites, kas vieno Neapoles trūcīgā kvartāla iedzīvotājus, var tikai pametot Neapoli vai vismaz tiekot pēc iespējas tālāk no kvartāla. Elenas izraušanās ceļš no kvartāla ar izglītības palīdzību turpinās diezgan līgani, toties Lilas izplānotā nodrošinātā dzīve dažādu iemeslu un apstākļu dēļ apmet trakulīgu kūleni un sabrūk.

Vienu romāna daļu abas draudzenes Lila un Lenū nemaz netiekas un nekomunicē. Tā ir Lenū izvēle un es par to priecājos, jo Lilas ietekme brīžiem ir ļoti toksiska un viņas rīcība krīt uz nerviem. Nevar noliegt, ka tieši draudzenes iespaidā Lenu izvēlas mācības un tās nepamet, tomēr dažkārt viņai ir labāk bez Lilas skandāliem un spēlītēm.

Diez vai spēšu precīzi formulēt Neapoles cikla maģiju un panākumu atslēgu, bet man ir minējums. Ferrantes stāsta spēks slēpjas ārkārtīgi detalizētajā, samudžināti pretrunīgu varoņu emociju tēlojumā un dzīves neizskaistināšanā. Brīžiem tā Lenū rakņāšanās savās un Lilas sajūtās un domās pat nogurdina, bet autore šādā veidā panākusi ļoti pilnasinīgus tēlus. Portretētie cilvēki nevis jāmēģina iztēloties, bet sev jāatgādina, ka tie tikai daļēji varētu būt reāli (ja pieņemam, ka šis ir daļēji autobiogrāfisks darbs). Tomēr ne jau šī emociju detalizācija ir galvenais, bet tas, ka Ferrante uz papīra uzlikusi visas tās pretrunīgās jūtas un domas, kuras mēs jūtam un domājam, bet neatļaujamies izpaust skaļi, dažkārt nemaz nesaprotam un pat kaunāmies sev atzīties.

Teikšu godīgi, ka ap grāmatas vidu man abas draudzenes un autores sīkumainība bija apnikusi, un apsvēru atlikušo tekstu izlaist, lai uzreiz izlasītu beigas. Bija brīdis, kad sižets iebuksēja, viss tika malts uz riņķi. Tad, par laimi, Lenū pārtrauca komunicēt ar Lilu un sižets sāka virzīties uz priekšu ātrāk, pārlecot pāri notikumiem pa mēnešiem un gadiem. Pabeidzot grāmatu sapratu, ka vidusdaļā sīki aprakstītie notikumi bija vajadzīgi, lai saprastu visu tālāk notiekošo.

Attiecībā uz darbības vidi mani pārsteidza, cik ļoti itāļu jaunieši 1950. – 1960. gados ņēmās ar politiskajām idejām. Tāpat ļoti liels bija kontrasts starp trūcīgo un turīgo cilvēku sadzīves apstākļiem. Kamēr vieniem vesela mājas bibliotēka, citi pat lasīt nemāk. Visas tās jaunās meitenes tik ļoti steidz apprecēties, bet pēc precībām vienas bēdas un asaras, dzīve jau cauri. Es nesalīdzinu ar to, kā ir tagad, tikai konstatēju dažas tā laika iezīmes.

Pirmais, ko iedomājos pēc grāmatas izlasīšanas: cik savādi sagriežas likteņi. Jā, man ne viss patīk Ferrantes rakstītajā, bet nevaru atrauties, teksts ir tik reāls, viss tik īsts un nemākslots. Ļoti interesē kā turpināsies abu draudzeņu dzīves, kas aizvien vairāk attālinās un kontrastē, tajā pašā laikā viņas joprojām smeļas spēku viena otrā.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.