Īsās atsauksmes #19

Tāds ieildzis klusums nebija plānots. Nezinu, kaut kā sanāca. Lasu, lasu, bet rakstīties nerakstās. Tāpēc šoreiz īsās atsauksmes. Tēma – māksla.

Looking at Pictures. Robert Walser

New Directions / Christine Burgin 2015, 144 lpp.

Pēc anotācijas spriežot, šī grāmata būtu par manu tēmu – mākslu. Mazajā, elegantajā izdevumā apkopotas ekscentriskā šveiciešu ģēnija esejas par mākslu. Viņš uz mākslas darbiem skatījās no sava īpatnēja skatu punkta un šīs viņa pārdomas par Van Goga, Sezāna, Rembranta un citu mākslinieku darbiem nelīdzinās ierastajai mākslas kritikai. Tiktāl viss skaisti, tikai es gandrīz neko nesapratu. Spēju novērtēt izdomu, bet laikam mani un Valsera kungu šķir pārāk liels attālums laikā un viņa intelekts ir no cita plauktiņa. Protams, skumji, ka es nespēju novērtēt uzrakstīto. Vislabāk man patika pirmā eseja – garais stāsts par kādu jūtīgu mākslinieku, kuru bagāta sieviete uzaicina gleznot un dzīvot viņas īpašumā. Patika grāmatas noformējums – mākslas darbu reprodukcijas grāmatā kā mazas glezniņas pielīmētas pie lapas.

Vērtējums: 2/5

The Book of the Flower: Flowers in Art. Angus Hyland, Kendra Wilson

Laurence King Publishing 2019, 160 lpp.

Skaista un vienlaikus arī informatīva “kafijas galdiņa” grāmata. Tāda, ko paņemt, pašķirstīt, izlasīt kādu interesantu faktu un atkal nolikt līdz nākamajai reizei. Grāmatā apkopots plašs ziedu gleznu spektrs, ilustrācijas un fotogrāfijas, pārstāvēti ļoti dažādi mākslinieki: Džordžija O`Kīfa ar saviem iespaidīgajiem ziedu tuvplāniem, Džordžs Singers Sardžens ar “Carnation, Lily, Lily, Rose”, kas bija pagrieziena punkts viņa karjerā, Keika Hasegawa ar krizantēmām, Eduārs Manē un viņa pēdējo dzīves gadu ziedu klusās dabas un daudzi citi. Acis priecē rūpīgi izstrādātas botāniskās ilustrācijas, klasiski ziedu gleznojumi un gandrīz abstrakti, ātriem triepieniem veidoti darbi, kas pārsteidz ar krāsu un formu plūdumu, mākslinieku izdomu un talantu. Droši vien lieki teikt, ka šī grāmata ir bauda dvēselei un acīm. Reizēm pāršķirstu un priecājos.

Vērtējums: 4/5

Kā māksla var mainīt dzīvi. Sūzija Hodža

Jāņa Rozes apgāds, 2022. gads, 192 lpp.

Šī ir vizuāli un saturiski skaista grāmata. Mani ļoti uzrunāja autores ideja sasaistīt mākslu ar emocijām un skaidrot mākslas darbus caur to, kādas emocijas vēlējušies paust mākslinieki un kādas emocijas var pārņemt mūs uzlūkojot konkrētos darbus. Caur šo prizmu atklāju sev jaunus darbus un ieguvu jēgu dažiem jau zināmajiem, kas man pirms tam maz ko izteica. Vienīgais mīnuss: autore vairākkārt piemin psiholoģiskajos pētījumos gūtās atziņas par mākslas labvēlīgo ietekmi, pilnai laimei pietrūka tikai šos pētījumus vai citus avotus pieminēt literatūras sarakstā, bet ir norādīti tikai tie, uz kuriem viņa atsaucas priekšvārdā.

Grāmata ir sadalīta nodaļās pa emocijām. Piemēram, mazināt stresu, gūt iedvesmu, pārvarēt bailes, atrast cerību un tamlīdzīgi. Īsi un koncentrēti tiek pastāstīts par katru mākslinieku un konkrēto izvēlēto mākslas darbu. Piemēram, nodaļā par trauksmi ir Gustavs Klimts un 1913. gadā tapusī glezna “Malčezīna pie Gardas ezera”. Tā ir gaismas pielieta, miera pilna ainava ar kuru Klimts mudina uz pašrefleksiju. Reizēm mākslinieki vēlas izraisīt skatītājos noteiktas emocijas, bet reizēm viņi rada darbus, lai tiktu galā ar savām emocijām. Pauls Klē ir teicis “Es gleznoju, lai neraudātu”. Tagad es saprotu Marka Šagāla “Promenādi”, kas agrāk man šķita diezgan jocīgs darbs, bet patiesībā pauž mākslinieka optimismu un vēlmi dzīvot par spīti visam.

Tekstā ir tik daudz nianšu, ka grūti izstāstīt un akcenti katram lasītājam noteikti būs savi, bet man bija daudz pārdomu brīžu un jaunas atklāsmes par mākslu, emocijām un abu sasaisti. “Kā māksla var mainīt dzīvi” droši varu ieteikt mākslas cienītājiem.

Vērtējums: 4,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Ar velo un kājām pa Latviju

Apvienošu vienā ierakstā divas tematiski līdzīgas grāmatas – abas stāsta par to kā cilvēki ceļo pa Latviju.

Sākums mūs atrod pats. Kārlis Kazāks

Zvaigzne ABC 2021. gads, 336 lpp.

Pieļauju, ka visi Kārļa Kazāka cienītāji zina par “Velomūziku” – vasaras piedzīvojumu, ko aizsāka neliels draugu pulciņš ar domu ceļot pa Latviju ar velosipēdiem un mainīt naktsmājas pret dziesmām. Tagad “Velomūzika” ir izaugusi par tradīciju daudzu vasaru garumā un iemūžināta ne tikai sociālo tīklu ierakstos, bildēs, cilvēku atmiņās un filmā, bet arī grāmatā.

Grāmatā pierakstīti 5000 km jeb 10 velobraucieni no 2012. gada līdz 2020. gadam. Tekstu papildina maršrutu kartes (cepumiņš par šo) un paša Kārļa ilustrācijas (ļoti mīlīgi). Daudzpusīgi talantīgs cilvēks. Būtībā šī ir ceļojumu dienasgrāmata autoram raksturīgajā izteiksmes stilā (kuri bijuši uz Kārļa koncertiem – sapratīs).

“Sākums mūs atrod pats” ir brīnišķīga oda Latvijas laukiem, vasarai, vietējiem cilvēkiem, draudzībai un velobraucieniem. Domāju, man jūs jābrīdina, ka, pirmkārt, var rasties spēcīga vēlme kāpt uz velo un doties ceļā, un, otrkārt, ja neesat “Velomūzikas” cienītājs, kādā brīdī var rasties sajūta, ka viss atkārtojas: brauc, ēd, atpūšas, uzdzied un tā dienu no dienas. Ja tas netraucē, var domās ceļot līdzi, apskatīt kultūrvēsturiskus objektus, pēdējiem spēkiem pievārēt granteni un mesties ezerā atveldzēties.

Ceļošana ar velo ir lēnāka ceļošana, kas ļauj apkārtnē pamanīt to, kam ar auto patrauktos garām un Kārlis ir vērīgs. “Sākums mūs atrod pats” man atklāja daudzas jaunas vietas un interesantus objektus, ko gribētos apmeklēt. Grāmatu lasīju ziemā un tā uzdzina spēcīgas ilgas pēc vasaras.

Vērtējums: 5/5 (esmu totāli neobjektīva, jo man patika “Velomūzikas” filma un tāpēc patika arī šī grāmata, un eju uz Kārļa Kazāka koncertiem, kad vien iespējams)

Es eju. Lauma Melnace

Latvijas Mediji 2022. gads, 206 lpp.

Bibliotēkas plauktā blakus kārtējām Santjago ceļa atmiņām ieraugot “Es eju” sapriecājos – beidzot kāds uzrakstījis par pārgājienu tepat Latvijā.

“Es eju” ir dziļi personisks stāsts par jaunas sievietes 12 dienu pārgājienu vienatnē no Ērgļiem līdz Kārsavai. Viņa iet, jo izjūt dziļu nepieciešamību to darīt. Tas ir vienlaikus fizisks pārbaudījums, mēģinājums sev un pasaulei pierādīt “es varu, es esmu laba/spējīga utt.” un sevis meklējumi, mēģinājums mazināt savu mazvērtības kompleksu. Iešana esot vienatnē ar sevi ļoti raisa domas un palīdz sakārtot prātu. To daudzkārt ir izjutuši citi gājēji un to izjūt arī Lauma, viņai izdodas rast jaunus spēkus sevī, atvadīties no pagātnes žņaugiem. Viņa izbauda arī dzimtenes dabu, reflektē par latviešu sākotnējo aizdomīgumu un vēlāko sirsnību. Kā jau tādos piedzīvojumos – gadās visādi. Epizodiski iezīmējas situācijas un pārdomas ar ko sievietei jāsaskaras, ejot vienai.

Žēl, ka tekstam nebija pievienota karte un dažas fotogrāfijas. Esmu liela kājāmiešanas fane, lai gan pārāk liela zaķpastala, lai vienatnē dotos garā pārgājienā. Tādā ziņā Laumu var apbrīnot. Viņa baidās (dažkārt tiešām pamatoti), bet iet. Tajā pašā laikā pārsteidza viņas bailes, čīkstēšana, naivums un nesagatavošanās, jo šis nav viņas pirmais pārgājiens. Šis un citas nianses (piemēram, celšanās desmitos no rīta karstā dienā, privātīpašuma ignorēšana) man neļauj izlasīto novērtēt augstāk.

Vērtējums: 2/5

Wintering. Katherine May

Rider 2020, 276 lpp. Grāmatas pilnais nosaukums: “Wintering: The Power of Rest and Retreat in Difficult Times”

Ziemas daudziem no mums ir grūtas dažādu iemeslu dēļ. Man ir grūti samierināties ar tumsu, slapjdraņķi un slidenām virsmām. Tas viss ierobežo pārvietošanos un nenāk par labu mentālai veselībai. Tāpēc diezgan likumsakarīgi izvēlējos šo grāmatu par ziemošanu – kā pārdzīvot šo laiku. Pati lasīju ziemā smagā periodā, kad ļoti vēlējos atpūtu, bet tā nebija iespējama. Grāmata sniedza daļēju mierinājumu, ka arī citiem ir grūti ziemā un ir tikai normāli vēlēties ieziemoties un to arī vajag darīt, ja ir tāda iespēja. Nav jākaunas par to, ka ļauj sev atpūsties, apstādini trako skrējienu, atsakies no kādām iespējām un pavadi dienas klusām mājās. Ziema ir laiks klusumam un mieram.

Autore caur savu pieredzi raksta gan par ziemas norisēm, gan par cilvēku fizisku un emocionālu ziemošanu. Viņa cenšas saprast ziemu sarunājoties ar tiem cilvēkiem, kuri ar to ir daudz ciešākā saskarē: somiem, norvēģiem un citiem, jo Anglijā tomēr ziemas nav tik skarbas, aukstas un garas. Caur šīm sarunām un ceļojumu uz ziemeļiem viņa cenšas saprast kā ziemeļu tautas gatavojas ziemai un sadzīvo ar to, tomēr tas viss ir diezgan virspusēji. Beigās viņa nonāk pie secinājuma, ka ziemu var iemīlēt un iemācīties to izbaudīt vai vismaz izdzīvot pēc iespējas patīkamāk. Ziemošana ir prasme, ko var iemācīties, tikai recepte katram var būt sava. Ziemošana var būt arī par emocionāli grūta dzīves brīža pārlaišanu un arī tas ir jāmāk, jāļauj sev atgūties mierīgākā ritmā, saudzīgi. Autore diezgan daudz runā par šo ziemošanas veidu balstoties savā pieredzē. Kā ziemeļvalsts iedzīvotāja es labi zinu ziemu, zinu, ko nozīmē šie tumšie, aukstie mēneši, bet par grūtsirdīgu dvēseles stāvokli, emocionālu vai fizisku “izkrišanu” no straujā dzīves ritmā, kur tev jābūt darbīgam, priecīgam un veiksmīgam, līdz šim nebiju domājusi kā par ziemošanu, bet tieši tā sanāk.

Grāmata ir sadalīta pa mēnešiem. Sākas ar oktobri un beidzas ar martu. Caur šo laika ritējumu autore domā par savām sajūtām, norisēm dabā un arī tradīcijām. Reizēm gribējās viņai teikt “nu ko tu čīksti, tu nemaz neesi īstu ziemu piedzīvojusi”, bet tas tomēr nav godīgi. Nav tā, ka viņas pieredze un grūtības ar šo gadalaiku būtu mazāk īstas par manām ciešanām no oktobra beigām līdz aprīlim. (Starp citu, šīs ziemas sākums bija vieglāks, jo veselu mēnesi turējās sniegs, kas nozīmēja gaišumu. Es arī mācos to ziemošanas prasmi.) Bija mierinoši lasīt daudzas domas, kur mūsu uzskati un rīcība saskanēja. Piemēram, tas, cik ļoti pietrūkst gaisma, vai kā mainās miega daudzums.

Šī nav tieša recepte kā pārdzīvot emocionāli grūtus laikus vai ziemu kā gadalaiku (un ko gan angliete mums par to var iemācīt?!), tomēr šī grāmata savā ziņā ir dziedinoša, mierpilna lasīšanas pieredze. Ziema reiz beidzas un arī grūti laiki reiz beidzas. “Wintering” lasīju pagājušajā ziemā, bet arī šoziem pārlasu pa kādai lapai.

Vērtējums: 4/5