Pats asmens. Džo Aberkrombijs

Prometejs 2019.  gads, 568 lpp. The First Law #1

Ir tādas grāmatas, par kurām lasītas un dzirdētas daudzas labas atsauksmes, tās pilnībā sakrīt ar manu lasīšanas gaumi, bet izlasīt nesanāk. Tagad no šī saraksta varu izsvītrot Aberkrombija triloģijas pirmo grāmatu “Pats asmens” un teikt, ka visas tās slavinošās atsauksmes ir pamatotas.

Kas par gabalu! Kas par asiņaini asprātīgu un brutālu gabalu! Džordžs R.R. Mārtins var nervozi smēķēt stūrītī. Ja jau sāku par Mārtinu, ar kura “Troņu spēlēm” šo Aberkrombija tiloģiju salīdzina, tad gribu pateikt – es nedomāju,  ka Mārtins ir labāks, vai, ka Aberkrombijs ir labāks. Tomēr ir nianses. Salīdzinot, Mārtins šķiet pamatīgs grafomāns. Viņš vairāk laika velta pasaulei, aprakstiem. Aberkrombijs īpaši nelutina lasītāju ar aprakstiem, es pat teiktu, ka pēc grāmatas izlasīšanas man joprojām ir diezgan miglains priekšstats par pasauli, tehniskajiem sasniegumiem, maģiju, visiem tiem sūdabrāļiem un tā tālāk. Bet man tas patīk, man nevajag, lai visu ar karoti salej mutē.

Vēl – Aberkrombijam nav izteiktu labo un ļauno varoņu. Visi ir cilvēki ar labajām un sliktajām īpašībām, savu motivāciju un sāpēm. Nu labi, arhidiakons Salts izskatās kā ļaunuma iemiesojums, bet man ir nelabas aizdomas, ka viss nav tik vienkārši. Lotārs var šķist iedomīgs un patmīlīgs stulbenis, tomēr viņā iekšā ir kaut kas labs. Abas puses spilgti sadzīvo Deviņpirkstī, kura prātā autors ļauj vairāk ieskatīties. Īpašs tēls ir inkvizitors Sands dan Glokta, pret kuru vienā teikumā var rasties riebums, nākamajā jāsmejas par viņa cinisko humoru, bet trešajā jau žēlums kņudina pakrūtē. Mārtina grāmatās tomēr vairāk šķiet, ka labie varoņi ir labi un sliktie ir ļauni, bet neesmu izlasījusi visu, tāpēc varbūt kļūdos. Starp citu, “Pats asmens” anotācijā ir ļoti precīzi pateikts: “robeža starp varoni un ļaundari ir tik smalka, ka uz tās var sagriezties”.

Grāmatā ir daudz vardarbības, lai gan sākums ir samērā mierīgs. Ar vājiem nerviem lasot, varbūt nevajadzētu vienlaicīgi arī ēst, jo var gadīties, ka kāds tieši tajā brīdī izdomā kādam citam kaut ko nocirst vai uzšķērst. Esmu vairākkārt bijusi neapmierināta ar rakstnieku paštīksmināšanos vardarbības ainās, bet Aberkrombijs ir smalki pastrādājis – nekādas tīksmes nav, grāmatas tēli vienkārši dara to, ko apstākļi prasa. Tomēr man šķiet, ka viņi vairāk nosaka romāna gaitu, nekā reaģē uz notikumiem un tas ir forši. Domāju, ka psiholoģijas studijas un pieredze televīzijā un filmu veidošanā ir ietekmējusi rakstnieku Aberkrombiju.

Lasītājs notikumiem seko no vairāku varoņu skatu punkta. Tas ļauj aptvert plašāku “lauku”. Spriedze tiek vienmērīgi kāpināta, līdz rodas sajūta, ka šis romāns ir kā ūdens katls, ko pamazām uzkarsē līdz verdošai temperatūrai. Grāmata beidzas brīdī, kad ūdens sāk vārīties. Ja man būtu otrā daļa, es būtu automātiski pasniegusies pēc tās un turpinājusi lasīt. Domāju, ja man būtu vairāk laika lasīt, būtu “Pats asmens”izrāvusi cauri dažās dienās, tik aizraujošs tas ir un lasās ļoti raiti. Protams, Aberkrombijs mani “nopirka” arī ar tumšo humoru. Vienīgi pietrūka pasaules kartes, jo gribējās vizualizēt varoņu gaitas, bet tas tikai tāds subjektīvs iebildums. “Pats asmens” man ļoti patika un tikpat ļoti gribētos izlasīt turpinājumu, bet uz to būs jāpagaida.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Burvja zeme. Levs Grosmans

Prometejs 2018. gads, 446 lpp. Burvji #3, The Magicians #3

“Burvju” fani ir sagaidījuši triloģijas noslēdzošo daļu un var sajūsmā lauzt krēslus (ir tā vērts). Pārējiem ieinteresētajiem jāsāk ar sākumu un uzreiz nomierinu, ka visas trīs daļas ir vienlīdz kvalitatīvas un interesantas. Gadās, ka man jautā: “vai tas ir tas pats, kas seriāls?” Nē, atšķirības ir lielas, iesaku drukāto versiju. Kaut vai tāpēc, ka Grosmans ir gudrs rakstnieks, bet šī gudrība uz seriālu nav pārceļojusi.

Tad nu tā. “Burvja zeme” ir ievērojama ar trim lietām:

1. Kventins pieaug
2. Spilgti uznācieni atvēlēti vairākiem sieviešu dzimtes personāžiem
3. Iespaidīgi maģijas apraksti

Tā kā es Kventinu tik labi sapratu, tad man īpašs prieks vērot viņa izaugsmi un briedumu, jo viņš pieaug gan kā cilvēks, gan kā burvis. No “dāmu uznācieniem” īpaši gribas pieminēt Džanetes stāstu par tuksnesi. Iespaidīgi un skaisti. Vispār “Burvja zemē” ir daudz pieminēšanas vērtu epizožu. Tāpat ir feini citāti par grāmatām un iespējams papriecāties par Nevienzemes bibliotēku ar tās unikālo grāmatu krātuvi.

Maģija visu laiku bijusi klātesoša, bet šoreiz tas bija īpaši izteikti, jo Kventinam un citiem jāveic dažas trakoti sarežģītas burvestības. Grosmana burvis ir lingvists, ķīmiķis, fiziķis, matemātiķis, inženieris un pirkstu akrobāts. Man patīk, ka maģija nav tikai vienkārši kaut kāds mistisks spēks, bet daudzām burvestībām varoņiem ir reāli fiziski jāsagatavojas vai gadiem jāmācās īpatnējas valodas.

Dažās epizodēs šķita, ka lietas uzrodas no zila gaisa un pārlieku viegli, bet varbūt tas tāpēc, ka Grosmana varoņi visu laiku rosās un ne vienmēr lasītājam katrs sīkums tiek aprakstīts, atļaujot “ieraudzīt pašam”. Man negribās domāt, ka autors ir drusku sasteidzis darbu, saguris, vai nav gribējis padarīt trešo daļu pārāk apjomīgu. Kā jau iepriekš, Grosmans stāstā iepin smagākas tēmas par savu vietu pasaulē, naidu un mīlestību, vientuļiem bērniem un kurp tas var novest.

Visi pavedieni satek kopā grandiozā noslēgumā un nobeigums atstāj saldsērīgu noskaņu, jo viss tik superīgi beidzas, bet, sasodīts, viss beidzas. Stāstam beigas. Kad durvis uz Filoriju aizvērtas, atliek vien cieņā paklanīties autora priekšā par asprātīgu zināmu fantāzijas literatūras elementu izmantošanu, lai radītu iztēlē dzirkstošu, pārsteidzošu stāstu.  “Burvju” triloģija vislielākā mērā ir portāls uz citu pasauli. Man ir skumji no tās šķirties, bet zinu, ka atgriezīšos.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas atsauksme no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Īsās atsauksmes #16

Turpinu cīņu ar neuzrakstītajām atsauksmēm. Šīs vēl no 2014. gada.

Geišas atmiņas. Arturs Goldens – nu kā var viens ne-japānis tik labi uzrakstīt romānu par Japānu?! Viņš ļoti prasmīgi ieved lasītāju sarežģītajā un noslēpumainajā geišu pasaulē pirms 2. pasaules kara. Šī, protams, ir daiļliteratūra, bet domāju, ka autors pamatīgi izpētījis tēmu un man bija sajūta, ka lasu īstu dzīvesstāstu, lai gan jāpieļauj, ka varētu būt izpušķojumi un sagrozījumi lielāka efekta radīšanai. Vērtējums: 5/5

Geiša – mana dzīve. Mineko Ivasaki, Renda Brauna – šis ir reāls atmiņu stāsts un, protams, faktu ziņā interesants, bet Mineko personība pabojāja grāmatas baudīšanu. Starp citu, Mineko Ivasaki iesūdzēja Arturu Goldenu tiesā par viņas dzīvesstāsta izmantošanu romāna tapšanā un viņas identitātes atklāšanu intervijās. Vērtējums: 3/5

Degošais pilskalns, Krusts virs pilskalna. Laimonis Purs – neko īsti neatceros no pirmajām divām Laimoņa Pura vēsturiskā cikla grāmatām. Labi, ka ir pieraksti. Cikla pirmā grāmata stāsta par 15 gadus veco Gunvaldi un vēl pavisam jauno valdnieku Nameju. Dzīvot traucē vācieši un nodevēji no pašu vidus. Otrajā grāmatā visi ir vecāki un zemgaļi paraksta miera līgumu ar Bīskapiju. Vērtējums: 4/5 (pirmā grāmata), 3,5/5 (otrā grāmata)

Sound-Rage. A Primer of the Neurobiology and Psychology of a Little Known Anger Disorder. Judith T. Krauthamer – medicīnisks pētījums tieši par to, kas norādīts virsrakstā. Bija laiks, kad noteiktas skaņas mani pamatīgi “besīja” (tas vēl ir maigi teikts) un šī grāmata ļāva saprast, kas notiek un ko darīt. Nē, šī nav pašpalīdzības grāmata. Vērtējums: 5/5

Saga. Brian K. Vaughan, Fiona Staples, Volume 1, 2, 3 – superīgs komikss par pāri, kurš nedrīkstētu būt, tāltālu, dziļdziļu kosmosu kaut kad nākotnē. Superīgi uzzīmēts un superīgi izstāstīts. Vērtējums visām daļām: 5/5

Baltā nama augšstāvā. Dzīve prezidenta namā. J.B. Vests – kurš gan negribētu ieskatīties Baltā nama aizkulisēs? Bijušais Baltā nama pārziņa palīgs un kādu laiku arī pārzinis ļauj mums to izdarīt. Vests atklājas kā taktisks un patīkams stāstnieks, kurš ļoti interesanti stāsta par Rūzveltiem, Trūmeņiem, Eizenhaueriem, Kenedijiem, Džonsoniem un Niksoniem. Piemēram, Eizenhaueri dārzeņus audzēja savā fermā un gaļu pārveda no medībām, jo prezidentiem bija pašiem jāmaksā par ģimenes un savu viesu uzturu (varbūt tā ir arī tagad, nezinu). Pārziņa kabinetā bija signālu sistēma uz plāksnes virs darba galda, lai zinātu, kad kāds no prezidenta ģimenes vai viesiem izkustējies. Vērtējums: 5/5

Бронебойщик. Алекс Орлов (Бронебойщик #1) – ar šo romānu iepeldēju sev nezināmajos fantastiskā bojevika ūdeņos. Tāla nākotne pēc atomkara, divi varoņi – jaunietis Džeks, kurš sapņo par kaujas robotu, un jau pieredzējis bijušais algotnis Ferlins, kurš viņam palīdz. Džeks tiek līdz armijai, viņu aizsūta uz citu planētu un sākas jautrība. Krievu armijas komēdija, tikai kosmosā. Apmēram tā. Godīgi sakot, labi atpūtināju smadzenes, jo Orlovs ir jautrs un veikls stāstnieks. Vērtējums: 4/5

Ar šo noslēdzu 2014. gadu. Tas bija ražens gads – 95 izlasītas grāmatas.