Let It Snow. John Green, Maureen Johnson, Lauren Myracle

Let it snow

Speak 2008, 352 lpp.

Šogad man pēc anotācijām bija ļoti grūti izvēlēties grāmatas ar Ziemassvētku tematiku. Uz “Let It Snow” skatījos jau labu laiku. Goodreads atsauksmes pārsvarā ir ļoti labas, krājumā ir Džona Grīna stāsts un vispār bija cerības, ka stāsti būs asprātīgi, bet ne pārāk salkani.

Tātad, krājumā ietverti trīs Ziemassvētku stāsti jauniešiem, kurus vieno darbības vieta un laiks. Visu trīs stāstu varoņi pazīst vai zina viens otru un dzīvo vienā apvidū. Ir Ziemassvētki un plosās sniega vētra. Ceļi aizputināti, gandrīz neizbraucami un pat vilciens iestrēgst uz sliedēm. Neviens prātīgs cilvēks tādā laikā ārā degunu nebāztu. Tomēr dažādu iemeslu vadīti vairāki jaunieši to dara.

“The jubilee express” by Maureen Johnson – galvenās varones ar neparastu vārdu – Jubilee – vecāki tiek arestēti un viņa ar vilcienu dodas pie vecvecākiem. Vilcienā viņa satiek Džebu un 14 karsējmeitenes. Vilciens sniega dēļ iestrēgst netālu no nelielas pilsētiņas un jaunieši pamazām pārvācas uz pāri ceļam esošo Waffle House. Tur Jubileja satiek vietējo puisi Stjuartu un dodas viņam līdzi uz mājām. Viņa skumst pēc sava drauga Noa un pamazām sāk aizdomāties, kāpēc Noa ir tik ļoti aizņemts un nevar ar viņu parunāties.

Šī stāsta lielākais mīnuss – notikumi šķita mākslīgi virzīti un tā ņemšanās ar kaut kādu Ziemassvētku ciemata mājiņu kolekciju – pārspīlēta (lai gan nevar noliegt fanošanas un hobija milzīgo ietekmi uz cilvēka veselo saprātu).

“A cheertastic Christmas miracle” by John Green – Tobina vecāki sniega vētras dēļ netiek mājās no Bostonas un viņš ar draugiem JP un Djūku (Djūks, starp citu, ir meitene) Ziemassvētkus pavada, skatoties Džeimsa Bonda filmas. Tā tas ir līdz brīdim, kad viņiem piezvana vēl viens draugs no Waffle House un pastāsta par karsējmeitenēm. Draugi nolemj doties turp, tikai viņus kavē dziļais sniegs un slidenās ielas. Viņiem ir jāsteidzas, jo pie karsējmeitenēm tiks ielaista tā komanda, kura pirmā nokļūs galamērķī. Seko visādi traki piedzīvojumi.

Stāsts īsteni Džona Grīna stilā – asprātīgs un ar reālistiskiem jauniešiem. Es smējos un jutu līdzi viņu trakajam sprintam cauri pilsētai uz Waffle House. Vienīgi drusku pietrūka Ziemassvētku sajūtas.

Something about me has always liked the drama and inconvenience of bad weather. The worse the better, really.

“The patron saint of pigs” by Lauren Myracle – Adija Ziemassvētkus pavada čīkstot un raudot par šķiršanos no Džeba. Ne par ko citu viņa nespēj domāt. Kad Džebs neierodas, lai salīgtu mieru, viņa nogriež matus un nokrāso tos rozā. Draudzenes mēģina viņu pārliecināt, ka viss varbūt nav tik slikti un vispār viņai nevajag tik ļoti koncentrēties uz sevi. Tā iespaidā Adija piesakās no zooveikala paņemt draudzenei pasūtīto mini cūciņu. Tas neizrādās tik vienkārši kā plānots. Stāsta beigas sasaista kopā visu trīs stāstu varoņus.

Ļoti čīzīgs stāsts, kuru vēl čīzīgāku padarīja beigas. Adija šķita vienkārši muļķe, kura pārskatījusies romantiskās filmas un viņai vajaga, lai puisis uz katra soļa pierāda, ka viņu mīl. Pamazām gan palika labāk un beigās viņa šo to arī saprata, bet tie brīži, kad viņai “atausa gaisma” bija tādi nereāli. Īsāk sakot – švakākais stāsts no visiem trim.

Ak, kopumā esmu vīlusies, lai gan man patika, ka stāsti ir sasaistīti kopā un ja nebūtu tik atšķirīga kvalitāte, tad grāmata šķistu vairāk kā romāns. Skumjākais, ka pirmā un trešā stāsta sižetam būtībā nav nekāda vaina, bet izpildījums varēja būt labāks. Tādus stāstus es pati varētu rakstīt un tas patiešām nav vajadzīgs. Manuprāt, šo grāmatu vērts paņemt rokās tikai Grīna stāsta dēļ, bet jauniešiem varbūt patiks labāk.

Vērtējums: 2/5 (Grīnam 4/5)

Looking for Alaska. John Green

Looking for AlaskaSpeak 2006, 231 lpp.

Pirms: Mailza līdzšinējā dzīve raksturojama kā “nekāda”,  tāpēc pārceļoties uz jaunu skolu viņš alkst pēc “lielās iespējamības”. Jaunā skola ar tās savādajiem likumiem un jaunie draugi viņam to piedāvā. Dzīve kļūst aizraujoša blakus skaistajai, gudrajai, trakulīgajai Aļaskai. Pēc: Nekas vairs nav kā agrāk.

Dažkārt man aprakstu publicēšana ievelkas tāpēc, ka par grāmatu neko īsti negribas teikt, vai arī ir pārāk daudz ko teikt un nespēju savākties. “Looking for Alaska” ir pirmais variants un tas ir ļoti savādi, jo par šī paša autora “The Fault in Our Stars” biju sajūsmā un dziļi aizkustināta tāpat kā daudzi citi.

“Looking for Alaska” ir Grīna pirmais romāns. Tas būtībā ir labs un viņa īpatnējais stils, spēja ļoti labi iejusties jauniešu ādā ir skaidri jūtami, tomēr kaut kas pietrūka. Man pārsvarā bija vienalga,  kas un kāpēc notiek ar šiem internātskolā (ja tā to skolu var saukt) mītošajiem pusaudžiem. Galvenais varonis Mailzs, kurš tiek iesaukts par Resnuli, ir malā stāvētājs, pat lūzeris un jauno skolu redz kā iespēju sākt jaunu, aizraujošu dzīvi. Kolekcionē slavenu cilvēku pēdējos vārdus. (Par to man Grīns patīk. Viņš liek varoņiem būt oriģināliem, darīt kaut ko atšķirīgu.) Sākumā vispār domāju, ka tā ir meitene. Savādi. Viņa istabas biedrs Pulkvedis ar savu dzīvīgumu un šeptīgumu būtībā bija interesantākais tēls. Meiteni Aļasku, ap kuru grozās viss stāsts, īsti līdz galam nesapratu. Viņai ir smaga bērnības trauma, vainas apziņa, īpatnēji uzskati par dzīvi un nāvi, viņa cenšas dzīvot impulsīvi. Aļaska man atgādināja muļķīgu naktstauriņu, kurš metas uz sveces liesmu. Pārējie pusaudži kā jau pusaudži. Dara visādas nerātnības tā, lai skolas pārvaldnieks Ērglis viņus nepieķer. Skolas galvenais likums – neesi žurka, nestukačo. Tendēti uz galējībām, ideāliem, vēlmi, lai viss notiek tūlīt un tagad, dzīvo ar sajūtu, ka tūlīt, tūlīt notiks kaut kas liels un tai pašā laikā – vai vispār kaut kam ir jēga?

How will I ever get out of this labyrinth?

Straight & fast.

Romāna pirmā puse aptver 136 dienas līdz traģēdijai, savukārt otrā daļa – 136 dienas pēc tam, kurās tiek mēģināts saprast notikušo, samierināties un tiek izstrādāts lielākais skolas joks (tas bija labs!). Notikušajā draugi vaino sevi. Ja es būtu pievērsis vairāk uzmanības, ja es nebūtu ļāvis iet, ja es būtu…..Paiet laiks, kamēr top skaidrs – viņi neko nebūtu varējuši mainīt. Neviens nevar glābt to, kurš negrib tapt glābts. Vainas apziņa ir riktīga sterva (brīvā tulkojumā no angļu valodas 🙂 ). Tā sagandē dzīvi, ja cilvēks nespēj piedot. Tieši tā notiek ar Aļasku.

Tas būtībā arī viss. Iespējams, ka romānā ir dziļa doma un kāds to arī saskata. Patiesībā to droši vien saskata daudzi, jo romāns tiek augstu vērtēts. Man tā paslīdēja garām, lai gan šķita – tūlīt, tūlīt pāršķiršu lappusi un būs. Ļoti gribēju, lai romāns man patīk un, ja pirmo būtu lasījusi šo darbu, nevis “The Fault in Our Stars”, tad varbūt tā arī būtu. Lai gan romāns mani neaizrāva, man tomēr joprojām patīk Grīna stils un droši vien lasīšu vēl kādu viņa darbu.

Vērtējums: 3/5 (zemāk tomēr roka neceļas vērtēt)

The Fault in Our Stars. John Green

Fault in Our Stars

Dutton Books 2012, 313 lpp.

Zvaigzne ABC 2013, 272 lpp. “Mūsu zvaigžņu vaina”

Kādu pēcpusdienu neārstējami slimā pusaudze Heizela Vēža atbalsta grupas sanākšanas reizē satiek Augustu, kurš atnācis atbalstīt savu draugu Īzaku. Viņi sadraudzējas un pašai negribot Heizela iemīlas Augustā. Viņi lasa un diskutē par grāmatu “An Imperial Affliction”, kura beidzas pusvārdā. Lai piepildītu Heizelas sapni satikt grāmatas autoru un noskaidrot iespējamās grāmatas beigas, Augusts izmanto savu vēža slimnieka iespēju piepildīt vienu vēlēšanos un viņi aizlido uz Amsterdamu satikt rakstnieku Pīteru van Hautenu….

Pirmais, ko man gribas pateikt par šo YA romānu – tik skumji un netaisni! Heizela, Augusts, Īzaks, viņi visi bija pelnījuši iespēju dzīvot pa īstam. Labi jaunieši. Sen neviena grāmata nebija man likusi raudāt. Jā, es saprotu, ka tā ir fikcija, viss ir izdomāts un pat nav tādas zāles kā Heizela lieto, bet tik un tā es raudāju.

Ko nozīmē mīlēt, zinot, ka laika ir maz? Ko nozīmē dzīvot, zinot, ka mirsti un nevis abstraktā nākotnē, bet iespējams jau rīt? Augusts baidās pazust aizmirstībā un uztraucas, ka neatstās nekādas paliekošas pēdas pasaulē, nebūs  paveicis neko ievērojamu. Savukārt Heizela par sevi domā kā par granātu un vēlas, kaut viņas nāve nodarītu pēc iespējas mazākus postījumus. Viņiem ir ģimenes, kas viņus atbalsta, tomēr draugu praktiski nav. Viens no skumjākajiem grāmatas vēstījumiem – kad esi (neārstējami) slims, tu netiec uzskatīts par pilnvērtīgu cilvēku, draudzības vietā parasti stājas žēlums, kas kādā brīdī kļūst nepanesams gan slimniekam, gan veselajam. Neviens vairs pa īstam nedzīvo, visi sēž un gaida nāvi. Tāpēc ir brīnišķīgi, ka Heizelai un Augustam tika dota iespēja būt kopā un kaut īsu brīdi patiešām dzīvot, nevis lēni mirt.

Lai gan tēma ir smaga un sāpīga, Grīns pamanījies pārāk nesabiezināt krāsas ar depresīvu noskaņojumu, sevis žēlošanu vai ko tamlīdzīgu, kas būtu raksturīgs šādam sižetam un par to viņam pienākas medaļa. Grāmatā ir pietiekoši daudz viegla, sarkastiska humora un jauniešu ceļojums uz Amsterdamu ienesa gaišu noskaņu stāstījumā. Stāsts par Dom Perignon un viņa teikto par šampanieti: “I am tasting the stars” bija ļoti jauks akcents. Patika arī tas, ka vecāku rūpes un sāpes bija jūtamas, bet ne nomācošas.

You clench your teeth. You look up. You tell yourself that if they see you cry, it will hurt them, and you will be nothing but A Sadness in their lives, and you must not become a mere sadness, so you will not cry, and you say all of this to yourself while looking up at the ceiling, and then you swallow even though your throat does not want to close and you look at the person who loves you and smile.

Jāsaka, ka romāns man neiepatikās uzreiz. Sākums likās pablāvs un trakā rakstnieka van Hautena domu gājienam nespēju izsekot, totāls bulšits. Tomēr man tas šķiet kruti – spēt uzrakstīt saistošu stāstu no pusaudzes redzespunkta un tajā iebāzt tik intelektuālus murgojumus, ka neesmu pārliecināta, vai Grīns pats saprot, ko raksta. Es vienlaicīgi sapratu van Hautenu un nesapratu (beigās man viņa tomēr bija žēl), tomēr viss ar viņu un “An Imperial Affliction” saistītais labi iederējās stāsta kopainā. Ja tā padomā, tad samākslotāka šķita Gusa smēķēšana nesmēķējot, bet norakstīšu to uz puiša vēlmi pierādīt kaut ko sev un pasaulei. Vispār galvenie varoņi šķiet ļoti pieauguši, bet domāju, ka smaga slimība padara bērnu pieaugušu ļoti agri.

Vērtējums: 5/5

Lasot šo grāmatu, notika kas negaidīts. Iekš Goodreads man atrakstīja puisis (varbūt jau onkulis, nezinu) no Ņujorkas, kurš arī tieši tobrīd lasīja “The Fault in Our Stars” un vēlējās dalīties iespaidos. Viņu šī grāmata ir dziļi aizkustinājusi un uztraukusi.