Īsās atsauksmes #13

Pastāstīšu īsi par četrām ne pārāk sen lasītām grāmatām.

Nights ofNights of Rain and Stars. Maeve Binchy

Orion Books 2005, 400 lpp.

Vienu brīdi man bija uznākusi vēlme palasīt ko romantisku. Atcerējos, ka man patika viens cits Binčijas romāns, tāpēc diezgan drošu roku paņēmu šo. Patika arī anotācija – četri ārzemnieki satiekas Grieķijas salā un šī tikšanās izmaina viņu dzīvi. Apmēram pie 70. lappuses sapratu, ka tomēr nebūs. Kā teiktu Mirtas tante “Es tev saku, Dagnija – salta sirds, salta!”, bet sapratu, ka man pilnīgi vienaldzīgas tās varoņu sirdssāpes un tipiskās problēmas. Visi tik labiņi, visi tik laipni, sliktais džeks tāda klišeja, viņa draudzene tipiska zostiņa, vēl ir jauna, veiksmīga sieviete, kura bēg no savas mīlestības, tipisks nūģis brillēs, kurš nesaprotas ar saviem vecākiem un restorāna īpašnieks grieķis, kurš pirms 9 gadiem sastrīdējies ar savu dēlu un vairs ar viņu nav runājis. Skaidrs, ka īstie cilvēki atradīs viens otru, visas problēmas atrisināsies un viņi dzīvos ilgi un laimīgi Grieķijas salā. Ak, ļaujiet man elpot! Es gribēju romantiku un laimīgas beigas, bet ne šo dīvaino pasaku. “Sapņu sala” bija krietni reālistiskāka un dzīvāka, lai gan nebūt ne talantīgi uzrakstīta. Tur arī uzreiz bija jūtams vietas kolorīts.

Vērtējums: 1/5

So You`ve Been Publicly ShamedSo You`ve Been Publicly Shamed. Jon Ronson

Picador 2015, 306 lpp.

Kamēr lasīju šo grāmatu par publisko kaunināšanu, man bija interesanti, bet jo ilgāks laiks pagājis, jo mazāk vēlos vispār kaut ko teikt. Autors apskata vairākus gadījumus, kad cilvēks pieķerts melos, vai ne tā izteicies sociālajos tīklos un nokļūst virtuālā linča tiesā. Parasti šo cilvēku dzīves tiek nepatīkami apgrūtinātas uz īsāku vai ilgāku laika sprīdi. Ir viens kungs, kurš atsakās tikt kaunināts un iesūdz tiesā informācijas izplatītājus. Tie gadījumi ir dažādi, teksts pa lielam izglītojošs, bet autors tā arī netiek līdz problēmas saknei vai kādai formulai kā rīkoties, ja gadās nonākt līdzīgā situācijā. Sapratu, ka publiska kaunināšana cauri gadsimtiem līdz mūsdienām ir sabiedrības pašregulācijas veids, kas mēdz pieņemt grotesku formu. Īpaši tagad, kad par vienas jaunas sievietes neveiksmīgo tvītu par Āfriku puse pasaules vienojās kopējā aizvainotā bļāvienā. Liek padomāt gan ko publicējam, gan par ko metamies publiski bļaut un lamāt. Spīgana par šo grāmatu izteikusies plašāk.

Vērtējums: 3,5/5

The HelpThe Help. Kathryn Stockett

Amy Einhorn Books 2009, 444 lpp.

Iespējams, ka romāna sižets ir par lēnu, lai spētu noturēt manu uzmanību audiogrāmatas formātā, bet “Kalponi” klausījos ļoti ilgi un beigās jau sāku pārtīt, lai tikai vienreiz pabeigtu. Vispār man romāns patika un bija interesanti. 1960. gadi ASV dienvidos ir tāds īpatnējs laiks – rasisms vēl pilnā plaukumā, bet parādās brīvdomīgas vēsmas. Melnie kalpotāji, baltie kungi, visvarenas dāmu komitejas un tādā garā. Baltās dāmas dzīvo tādos smukos zelta būrīšos un varbūt pašas nemaz to neaptver. Būtu derējusi arī Hillijas vai kādas citas dāmas perspektīva, jo Skīterai nav gluži standarta domāšana, tāpēc viņa neskaitās. Izņemot Eibelinu un Skīteras māti, pārējās dāmas ir jaunas un īsti nesapratu, kur tad vecākā paaudze palikusi. Šī noteikti ir tikai viena versija par ASV dienvidiem, piegludināta autores vajadzībām. Bet ko nu es te tik daudz runāšu, gandrīz visi ir šo grāmatu lasījuši, vai redzējuši filmu un var spriest paši.

Vērtējums: 4/5

Harry PotterHarry Potter and the Sorcerer`s Stone. J.K. Rowling

Pottermore Limited 2012, 324 lpp. Harry Potter #1

Par šo ir vēl mazāk jēgas izteikties kā par “Kalponi”. 2016. gada augustā pirmo reizi mūžā izlasīju pirmo Harija Potera grāmatu un man ļoti patika. Esmu savaldzināta. Negaidīju, ka pieaugušam cilvēkam būs tik patīkami lasīt bērniem domātu stāstu. Man patika pilnīgi viss un nezinu kāpēc tik ilgi atlieku otrās daļas lasīšanu.

Mani mulsināja grāmatas nosaukuma divas versijas. Kā noskaidrojās, izdevums, ko lasīju, bija ASV tirgum un tāpēc ir “sorcerer`s stone” nevis “philosopher`s stone”. Dīvaiņi.

Vērtējums: 5/5

Advertisements

Sapņu sala: Stāsts par dzīvi un mīlestību Grieķijā. Dženifera Bārkleja

Dženifera Bārkleja "Sapņu sala"

BaibaBooks 2014. gads, 279 lpp.

Iespējams, tieši kārtējā lietainā un vēsā vasaras diena pamudināja mani ķerties pie “Sapņu salas”, lai tā mani aizvestu uz saulaino Grieķiju. Neesmu bijusi Grieķijā, bet iemīlējos Itālijas dienvidu maigajā siltumā un gaismā kāda pasena septembra beigās. Tagad, pēc šīs grāmatas izlasīšanas, es labprāt pati izstaigātu Tilos, vietējā restorānā ēstu astoņkāji, no zemniekiem pirktu dārzeņus un bezgalīgi vērotu jūru.

Grieķija ir autores mūža mīlestība un to ļoti var just viņas sirsnīgajā stāstījumā par Tilos salu un tās iedzīvotājiem.Ļoti interesanti lasīt par ikdienišķu dzīvi mazā salā. Gadu gaitā vietējo iedzīvotāju skaits ir pamatīgi samazinājies, nesezonā liela daļa vietējo uzņēmumu tiek slēgti, lai klusām pārlaistu ziemas mēnešus. Vasarā dzīvību ienes tūristi, lai gan Tilos nav tik populāra kā dažas citas Grieķijas salas, kuras ir vieglāk un ātrāk sasniedzamas. Salinieki audzē kazas un bites, dārzeņus un augļus, ķer zivis. Iedomājieties, kā noejat lejā līdz ceļam no savas mājas, lai no piebraukušā vietējā grieķa nopirktu tomātus, kazas sieru, medu un jūras veltes, bet, atpakaļ nākot, gar takas malu saplūktu garšaugus. Apmēram tā darīja Dženifera Bārkleja, kad apmetās Tilos uz dzīvi. Viņa īsumā pastāsta arī par salas vēsturi. Īpaši interesants fakts saistās ar ziloņiem – senatnē salā dzīvojuši pundurziloņi.

Starp iesaistīšanos vietējās sabiedrības ikdienā, garām pastaigām un peldēm Vidusjūrā, autore turpina attālināti strādāt kādā Anglijas firmā. Gandrīz perfekta dzīve, bet pirms tam bija garāka un īsāka ciemošanās salā, vairāki vīrieši un privātās dzīves nedienas, kas pamudināja viņu vairāk pievērsties saviem sapņiem un vēlmēm.

Ar vīriešiem viņai neveicas. Viņa gadu ir kopā ar vīrieti, ar kuru viss pēc viņas vārdiem esot super (!), viņa domā par kopīgu nākotni, bet baidās viņam to teikt, lai neaizbiedētu. Tiešām?! Īsteni stabilas un mīlošas attiecības. Tad nākamais ar tik daudz sarkanām brīdinājuma zīmēm, kuras viņa spītīgi izliekas nemanām ilgu laiku. Šis kungs vismaz bija ļoti interesants tipāžs. Viņas lielā vēlme pēc attiecībām ir saprotama, jo pulkstenis tikšķ un tādā garā. Cepuri nost par viņas drosmi savu mīlas dzīvi izlikt uz papīra, lai gan, manis pēc, varēja to krietni saīsināt, jo Tilos un grieķi ir krietni interesantāki. Ceru, ka vēlāk ar vīriešiem viņai veicies labāk, vai arī viņa par to raksta mazāk, jo es labprāt izlasītu arī Dženiferas otro grāmatu par Tilos: “An Octopus in my Ouzo”. Starp citu, autore raksta blogu, kur var sekot līdzi kā viņai klājas. Dženifera joprojām dzīvo Tilos, ik pa laikam aizbraucot arī uz citām Grieķijas salām. Godīgi sakot, es viņu mazliet apskaužu, bet nesatraucieties – zinu, ka nekur dzīve nav rožaina un katrā vietā savas problēmas.

Neteikšu, ka Dženifera Bārkleja ir talantīga rakstniece, bet par Grieķiju viņa raksta jauki. Diemžēl, autores ne pārāk izcilās spējas sastādīt smukus teikumus mazinās, tiklīdz stāstījumā uzpeld kārtējais vīrietis. Bet varbūt teksta daļa ir pazudusi tulkojumā, radot maldīgu iespaidu par autores ierobežoto vārdu krājumu. Tracināja stāstījuma vienkāršās tagadnes/pagātnes lietošana (vietām haotiski, vietām varēja pārprast darbības laiku) un nevaru piekrist, ka “ej uz to virzienu, uz kuru raugies”. Parasti neievēroju tulkošanas sīkās kļūdas, ja teksts ir aizraujošs un ātri lasāms, bet šo pērli nespēju ignorēt.

Lasot ceļojumu atmiņas, ļoti gribas redzēt tās vietas, kurās autors bijis. “Sapņu salā” nav fotogrāfiju, bet Dženiferas blogā to ir diezgan daudz. Labas fotogrāfijas un daudz informācijas par Tilos atrodamas šajā vietnē, bet visreālākās bildes var atrast Instagramā.

Kopumā “Sapņu sala” ir viegli un ātri lasāma grāmata, piemērota pludmalei un liek ilgoties pēc Vidusjūras.

Vērtējums: 3/5

Ļoti aizkavējušās atsauksmes

Laiks tikt galā ar pēdējām astēm no 2008. gada. Jā, man ir talants kavēties ar atsauksmju rakstīšanu. Īsumā pastāstīšu par četrām grāmatām, cik nu to ļaus piezīmes un atmiņa.

Krievijas dienasgrāmataKrievijas dienasgrāmata. Anna Poļitkovska

Dienas Grāmata 2008. gads, 360 lpp.

Iespējams, žurnālisti nogalināja šīs grāmatas dēļ. Smags dokumentāls vēstījums, kas skaudri parāda Krievijas “demokrātijas” virtuvi – netīro politiku, korupciju, asinsizliešanu, naida kurināšanu utml., lai tikai vadošā elite nopelnītu vairāk. Vai nu autore sabiezināja krāsas, vai jau ap 2007. gadu likums, taisnīgums un cilvēktiesības bija vien tukša skaņa. Ticamāks varētu būt otrais variants. Drosmīga sieviete.

Vērtējums: 4/5

EšafotsEšafots. Andris Grūtups

Atēna 2007. gads, 264 lpp.

Grūtupa hobijs – rakstīt par vēsturē vairāk vai mazāk zināmām tiesas prāvām, – man simpatizēja. Pirms šīs izlasīju “Beilisādi”. “Ešafots” ir viņa sīkumains pētījums par vācu ģenerāļu tiesāšanu Rīgā. Smaga tēma. Autors centies būt objektīvs, bet, ņemot vērā visu teatralizēto procesu, viltus lieciniekus un padomju funkcionāru zvērības, var just, ka simpātijas ir vācu pusē. Labi attēlots laikmets un melu mašinērija. Daudzi no tiesas procesā iesaistītajiem to darīja aiz bailēm un gļēvulības – ja nedarīsi, pašu sodīs, ja apmelosi citu, varbūt tev vara būs labvēlīga. Vairums vienkārši gribēja izdzīvot.

Vērtējums: 4/5

Pārejam pie vieglākas literatūras.

Kurtizānes sabiedrotaisKurtizānes sabiedrotais. Sāra Dināna

Atēna 2007. gads, 439 lpp.

Nosaukums vedina domāt par čīzīgu mīlas romānu, tomēr nē – “Kurtizānes sabiedrotais” ir nopietnāks un labi uzrakstīts. Galvenie varoņi, kurtizāne Fjammeta un viņas sabiedrotais punduris Bučīno, no Romas bēg uz Venēciju un sāk tur jaunu dzīvi, atklājot kādu svarīgu noslēpumu. Lasītāju sagaida brīnišķīgs Renesanses laika Venēcijas portrets. Lai gan galvenie varoņi ir izdomāti, pavīd arī pa kādam reālam vēstures faktam. Esmu atzīmējusi šo kā labu vēsturisko romānu un nāksies sev ticēt.

Vērtējums: 4/5

Prospero celleProspero celle. Lorenss Darels

Nordik 2006. gads, 180 lpp.

Tā ir Lorensa Darela oda Korfu salai Grieķijā, kurā viņš pavadīja vairākus gadus. Daudzi šo pārdomu un iespaidu grāmatu uzskata par viņa skaistāko darbu un arī man patika. Diemžēl pieraksti ir ļoti skopi, ja neskaita citātu, kāpēc korfieši noņemas ar gultu greznošanu, un no atmiņas arī neko nevaru atsaukt – viss sajaucies ar viņa “Kipras rūgtajiem citroniem”. Būtu jāpārlasa.

Vērtējums: 4,5/5

Ar šo beidzu nolīdzināt parādu 2008. gadam. Vai esat šīs grāmatas lasījuši? Padalieties ar iespaidiem.

Burvis. Džons Faulzs

BurvisKabinets, 2001. gads, 704 lpp.

Darba un jaunu iespaidu meklējumi aizved jauno Nikolasu Ērfu uz Fraksosu, nelielu Grieķijas salu, kas šķiet pirmatnīga un brīnumaina. Drīz Nikolass sastop nomaļas villas īpašnieku, noslēpumainu un ekscentrisku miljonāru, un tiek ierauts dīvainu notikumu virpulī, kur zūd atšķirība starp realitāti un mītu, patiesību un meliem.

Nesaprotu, kā lai uzrakstu par grāmatu, kas man ļoti patika, bet par ko man bail, ka nesapratu visu un tik dziļi kā autors bija iecerējis. Mēģināšu kā pratīšu, bet vispirms sirsnīgs paldies Sibillai, kura man “Burvi” uzdāvināja pagājušajos Ziemassvētkos.

Sākums līdz brīdim, kad Nikolass Ērfs nokļūst Grieķijā, šķiet tāds nekas īpašs – egoistisks, pat narcistisks puisis, kurš īsti neko negrib darīt, un savāda austrāliešu meitene grib būt kopā, bet īsti nespēj. Vispār Nikolasa un Alisonas attiecības ir mokošas, visu laiku tāds mīl/ nemīl stāvoklis un vēlme vienam otru par kaut ko sodīt. Nikolass ir mērglis, tomēr es negribu piekrist, ka Alisona viņu attiecībās ir tikai un vienīgi cietējas lomā. Drīzāk šķiet, ka viņi abi nav spējīgi veidot veselīgas attiecības un patiesi mīlēt. Iespējams, ka izmisīgi meklējumi, atsvešinātība, dzīves apjukums, samākslotība un cinisms bija raksturīgs lielai daļai cilvēku 1950. gados.

Tā viņi mokās, līdz Nikolass pieņem piedāvājumu gadu strādāt zēnu internātskolā uz kādas Grieķijas salas. Sala ir gandrīz paradīze uz Zemes, ja vien cilvēks ir mierā ar sevi – plašums un miers, saules un jūras mirdzums, zeltains gaiss, zilpelēkas tāles, priežu un rozmarīna smarža, klintis un jūra. Nikolasa melanholijas uzplūdi pārtrūkst, kad viņš iepazīstas ar noslēpumaino Končisu, Burāni villas saimnieku. No šī brīža sākas satraucoši un aizraujoši notikumi, un lasītājs kopā ar Nikolasu tiek ierauts Končisa nostāstos, teatrālos uzvedumos un prāta mīklās tik dziļi, ka vairs nav skaidrs kam var ticēt un kam nē. Nikolass, Končiss, Džūlija un Džūna un pārējie iesaistītie piekopj tādu mīklu un melu taktiku, tik lieliskas paslēpes, ka elpa aizraujas lasot un grāmatu nav iespējams nolikt malā.

Mēs visi šeit esam aktieri, mans draugs. Neviens no mums nav īsts, nav patiess. Tikai dažs melo ik pa laikam, dažs – visu laiku.

Lai lasītāju un Nikolasu ievadītu Burāni notiekošajā mistērijā, bieži tiek vilktas paralēles ar Šekspīra lugu “Vētra”, kurā nelūgts viesis tiek pakļauts pārbaudījumiem cita burvja teritorijā. Stāstīt kaut ko vairāk par notiekošo Burāni nozīmētu atklāt daļu noslēpumu un to es nevēlos darīt. Es izbaudīju Burāni notiekošo spēli ar jūtām, priekšstatiem, realitāti un nevēlējos, lai tā beigtos. Es gribēju, lai Nikolass atsakās no savas muļķīgās iedomas, ka viņš mīl (jo patiesībā tai brīdī viņš mīl tikai sevi), un vienkārši izbauda notiekošo. Godīgi sakot, man ir sajūta, ka Nikolass ar savu egoistisko dzīšanos pēc sievietēm man izbojāja Burāni piedzīvojumu.

Villā notiekošo, Končisa un viņa palīgu rīcību ir grūti ielikt labi/ slikti rāmjos. Tieši par šo daļu mani māc šaubas, vai es visu sapratu. Iespējams, ka zemapziņā sapratu, bet nespēju paskaidrot pat sev. Tur ir paslēpti vairāki ētikas, morāles un filozofijas jautājumi. No vienas puses var diskutēt vai tā drīkst spēlēties ar cilvēku. No otras puses tā bija Nikolasa paša izvēle, neviens viņu nespieda iesaistīties, un viņa paša raksturs un rīcība ietekmēja notikumu attīstību – negodīgums, paštīksmināšanās un iedomība, puritānisms un egoisms. Katrā ziņā, tas ko Nikolass piedzīvoja uz salas, izmainīja viņu, darīja pieaugušāku, lika ieraudzīt savu “es”. Var nojaust, ka ar laiku viņš uz notikušo sāk skatīties citādi, bez niknuma, kā ieguvējs. Domājams, ka viņš beidzot ir apguvis “bausli”: “tev nebūs liekas sāpes darīt”. No autora priekšvārda var secināt, ka arī viņš pats pēc gadiem uz dažām lietām savā romānā skatās citādi. Tieši tāpēc domāju, ka šis romāns ir lasāms vismaz divreiz.

Man personīgi nepatika Nikolasa un Alisonas attiecības, tomēr tās spilgti atklāja Nikolasa raksturu un daļēji ir pamatā visiem grāmatas notikumiem. Tāpēc es pat nevaru teikt, ka tās ir vienīgais mīnuss šajā romānā. Galu galā par līdzīgām attiecībām var ik uz soļa lasīt un klausīties mums visapkārt un es nebeidzu vien brīnīties, kāpēc kopā cenšas dzīvot un radīt bērnus cilvēki, kuri kopā nesader un pat patiesībā viens otru pa īstam nemīl. Bet tā jau ir cita, bezgalīga tēma, ko labāk atstāt sieviešu žurnāliem. Literatūrkritiķi noteikti atraduši romānā citas problēmas un citus “melnos caurumus”. Atgriežoties pie “Burvja”, gribu teikt, ka nevaru pateikt neko sliktu un šī ir viena no labākajām grāmatām, ko šogad (un, iespējams, vispār) esmu lasījusi. Es vēl ilgi pēc izlasīšanas nevarēju noformulēt savas jūtas pret šo romānu, tāpat kā to nevarēja izdarīt Nikolass attiecībā uz piedzīvoto. Ļoti neparasts un ļoti interesants romāns. Iesaku nopietnu un domāt liekošu romānu cienītājiem.

Vērtējums: 5/5

Kulinārās kaislības. Andreas Staikos

Kulinārās kaislībasAdria Books, 2006. gads, 120 lpp.

Atēnās, kāda nama septītajā stāvā dzīvo divi kaimiņi – Damoklis un Dimitris. Dimitrim patīk gatavot puskailam savai mīļotajai Nanai. Arī Damoklim ir draudzene vārdā Nana, kuras dēļ viņš divas reizes nedēļā brauc uz 30 km attālo piejūras pilsētiņu, lai iegādātos svaigus jūras ežus. Kādu dienu kaimiņi satiekas, sāk runāt par ēdieniem un pamazām apjauš, ka viņu Nanas īstenībā ir viena un tā pati persona. Ko darīs abi karstasinīgie grieķi? Protams, mocīsies greizsirdībā, zvērēs draudzību, uzticību, aiz muguras kals viltīgus uzvaras plānus un mēģinās pārspēt savu konkurentu, pagatavojot kārumniecei Nanai visizsmalcinātākos ēdienus.

Uzjautrinoši, bet lasot šo plāno grāmatiņu par mīlas trijstūri un ēst gatavošanu, man prātā bija viena ķecerīga doma – nu tad beidzot ir skaidrs kā grieķi varēja savu valsti novest līdz kliņķim, vienlaikus sevi uzskatot par visstrādīgākajiem un tagad bez maz vai par svētajiem mocekļiem krīzes dēļ. Tie divi iedomīgie gailēni taču laikam vispār nestrādā, jo viņi to vien dara kā plāno vakariņas, skrien uz tirgu un veikaliem un gatavo vairāku stundu garumā. Neviena vārda par darbu. Iespējams, ka Nana ar kaut ko nodarbojas, jo ierodas pie šiem tikai pēcpusdienās vai vakaros. No kurienes šiem nauda? Gan jau būsiet dzirdējuši par viņu trekno gadu pabalstu sistēmu. Cita izskaidrojuma es puišu liderīgajai dzīvei neredzu.

Bet nu atpakaļ pie satura. Sižetu virza abu puišu centieni pēc iespējas garšīgāk pabarot un pārsteigt Nanu. Pēc lielā un sāpīgā atklājuma viņi gan sākumā džentlmeniski nolemj no Nanas norobežoties, lai taču viņa nāk pie prāta. Bet tie jau laikam nebūtu grieķi, ja viņi pie šīs vienošanās varētu turēties. Damoklis ir apķērīgāks un pirmais izdomā „Es iekarošu viņu ar savu pavārmākslu!” Savukārt uzskatos par Nanas krāpšanos, viņš ir diezgan pragmatisks:

„Tas būtu netaisnīgi, ja tāds sievišķīgs dārgums kā Nana paliktu tikai viena vienīga vīrieša īpašumā! Un, ja viņa nekrāptu mani ar Dimitri, tad jau arī vīru nekrāptu ar mani… un tad ardievu, laimes trīsas un tirpas, kas līdz dziļumiem saviļņojušas dvēseli un miesu!”

Tā nu viņi rosās pa virtuvi, gatavojot grieķu ēdienus. Ēdiens pārtop par erotisku baudījumu. Kopā grāmatā ir 35 vienkāršas ēdienu receptes: nodaļas beigās dotas receptes ēdieniem, kas pieminēti attiecīgajā nodaļā. Ir pētersīļu salāti (maindanosalata), ķidu zupa (pacas), musaka un truša sautējums (lagos stifado).  Pirms lasīšanas domāju, ka par grieķu ēdieniem neko nezinu, tomēr daži ēdieni izrādījās pazīstami vai vismaz tādi, kas tikpat labi derētu daudzās citās tautu virtuvēs. Protams, viņi gatavo dolmas un jēra gaļu, bet šie ēdieni asociējas arī ar gruzīniem, armēņiem u.c. Izrādās, ka grieķi gatavo arī galertu, pildītas paprikas un kāpostu tīteņus, kotletes un tefteļus. Kā vienkāršākais un garšīgākais grieķu virtuves ēdiens tiek minēta jēra gaļa ar krāsnī ceptiem kartupeļiem (arni me patates sto furno). Šos kartupeļus Damoklis izdomā pagatavot mazliet savādāk – no kartupeļiem izgrebjot nelielas bumbiņas. Nana, kura vispār ir ļoti daiļrunīga, par bumbiņām ir milzīgā sajūsmā: „Tie taču nav kartupeļi! Tās ir mazas bučiņas!” Savukārt jūras ežu pagatavošanu Nana apraksta šādi: „Desmit jūras ežu, divas brāzmas ziemeļaustrumu vēja un viena pilīte citrona.” Nu vai nav skaisti un jutekliski? Ko gan citu gaidīt no vieglprātīgiem dzīves baudītajiem?

„Kulinārās kaislības” var uzskatīt par izklaidējošu un vieglu ievadu grieķu virtuves mākslā un dzīves uzskatos. Nekādus vēsturiskus un izglītojošus faktus gan šeit neatrast.

Vērtējums: 3/5