Parīzes sieva. Paula Makleina

Parīzes sievaZvaigzne ABC 2013., 350 lpp.

Naivā un prātīgā Hadlija Čikāgā satiek jauno Ernestu Hemingveju, apprecas un viņi pārceļas dzīvot uz Parīzi, kurp tiecas liela daļa intelektuāļu – rakstnieki un mākslinieki. Trūcīgi apstākļi, Parīzes mūžīgā uzdzīve, pirmie Hemingveja panākumi, jauni draugi un apbrīnotāji, ceļojumi, vēršu cīņas, dēls un brīnumjaukā Polīna. Viss ir tik skaisti, ka pamazām kļūst neizturami. Līdz ar Hemingveja panākumiem un dēla piedzimšanu plaisa starp Hadliju un Ernestu kļūst aizvien dziļāka. Polīna, kas sākumā Hadlijai šķiet kā glābiņš no vientulības un garlaicības, izrādās īsta čūska azotē un viss kļūst neiespējams.

„Parīzes sieva” ir kārtējais apliecinājums tam, ka dzīve ar lielu radošu personību ir sarežģīta un vienkārša ģimenes dzīve praktiski nav iespējama. Hadlija cenšas būt Hemingveja balsts un palīgs, un viņai labi sanāk pelēkās peles loma, bet Parīzes dzīve ir spoža un traka, tur pelēkām pelēm īsti nav vietas. Tāpēc nemaz nav brīnums, ka Hadlija jūtas neērti, savukārt Ernests sāk skatīties citā virzienā. Atliek vienīgi vai nu samierināties vai šķirties. Starp viņu draugiem ir tik daudz trijstūru un četrstūru, Ernests nesaprot, kāpēc lai viņi arī tā nevarētu?!

Jau no paša sākuma ir skaidrs, ka viņi neder kopā un viss romāns ir kā lēna agonija. Iespējams, lai gan maz ticams, ka viss būtu izvērties labāk, ja Hadlija nebūtu tik pakļāvīga un vairāk rūpētos par sevi, nevis ļautu Ernesta egoismam brīvi izpausties. Hadlija ir nogurusi un vēlas iet mājās, Ernests pasaka – nu tad ej, ne jau es esmu noguris un pievēršas Dafai. Un ko pelēkā pele dara? Paklausīgi iet mājās raudāt spilvenā. Viņa jūtas drausmīgi neveikli savās vecajās, novalkātajās drēbēs blakus Zeldai un citām smalkajām dāmām, bet neko nedara pat tad, kad nauda vairs nav problēma. Ielaist savā ģimenē jaunu, neprecētu, skaistu, gudru un mērķtiecīgu sievieti bija pēdējais stulbumus. Atcerieties, nekad tā nedariet! Vispār Hadlijai nav ne vainas, viņa vienkārši neder šai sabiedrībā un arī vīrs nav īstais. Hemingvejs dzīvo stāstos, daudz dzer, ir rupjš un augstprātīgs pret tiem, kas viņam sākumā palīdzēja un iedomājas, ka varēs dzīvot idilliskā mīlas trijstūrī. Jauks pārītis.

“Tu taču nedomā, ka es to izdarīju tīšām?”
“Ko tad – pazaudēji manuskriptus?”
Tas bija tā, it kā viņš būtu iesitis. “Nē. Paliku stāvoklī.”
“Galu galā – tas jau ir viens un tas pats, vai tad ne?”

Eiropa starp abiem pasaules kariem ir fantastiska vieta. Karu pārdzīvojušie metas trakulīgā dzīves baudīšanā un svinēšanā. Inteliģence un tie, kuri grib šais aprindās iekļūt, pulcējas Parīzes salonos un kafejnīcās un mūžīgi kaut ko svin. Vieniem ir papilnam naudas, citi staigā noskranduši, bet galvenais ir māksla. Tur pulcējas gan sava laika mākslas un literatūras dižgari, gan modes noteicēji, gan bagātu dzimtu mantinieki un brīvdomātāji. Kad Parīzē kļūst neciešami drēgns vai pārāk karsts, viņi ziemās dodas uz Austriju vai Šveici, bet vasarās uz Spāniju. Tas ir apbrīnojami – cilvēkiem nav naudas ikdienišķiem sīkumiem, bet viņi var atļauties ilgstoši ceļot un algot mājkalpotāju. Īpatnējs laiks.

Likās, ka neviens nevienu netur. Tādi laiki. Mēs visi it kā stāvējām uz kraujas, vai plīsdami no jaunības un nākotnes izredzēm, un džeza treļļiem.

Patiesībā es neko daudz par Hemingveju nezināju. Man prātā grozījās pavecs vīrs jūrnieku stila drēbēs, ar bārdu un glāzi rokā. Šo to no viņa darbiem lasīju pirms gadiem desmit. It kā patika, lai gan šķita, ka viņš pārāk daudz raksta par karu un rakstības stils ir asi atkailinošs. Viņu interesēja dzīves nesmukā puse, ķildas, cīņas, asinis, nāve un tamlīdzīgi. Mums īsti nav pa ceļam. Tāpēc bija interesanti lasīt par Hemingveju jaunībā. Tagad saprotu viņa sarežģītās attiecības ar karu un nāvi, viņa kaislību uz vēršu cīņām. Kā viņš vēroja un pētīja katru procesu un cilvēku, mocījās rakstot, līdz spēja to uznest uz papīra precīzi līdz pēdējam sīkumam, tā stāstījumu padarot ļoti reālu.

Nav viegli lasīt grāmatu jau pirmajās lappusēs saprotot, ka stāstītājas sapņi un cerības ir lemti neveiksmei un Hemingvejs viņai neder. Mani nogurdināja varoņu izmisīgais optimisms un Hadlijas mocekles tēls. Bet ko tu padarīsi – mīlestība ir akla. Katrs mīl savādāk. Nespēju simpatizēt ne Hadlijai, ne Ernestam un romānu uztvēru kā vēsturisko romānu, kas kā tāds ir labs. Spēju noticēt viņu savstarpējām strupajām sarunām un izmisumam, nomaskētam aiz smaidu pilnas uzdzīves. Manuprāt, autorei ir ļoti labi izdevies atdzīvināt Hemingveju, viņa pirmo sievu un 1920-to gadu inteliģences dzīvi. Noteikti būs interesanti Hemingveja un vēstures cienītājiem.

Vērtējums: 3,5/5

“Parīzes sieva” pie manis nonāca ar Zvaigzne ABC gādību.