Singapore Dream and Other Adventures: Travel Writings from an Asian Journey. Hermann Hesse

Shambhala 2018, 160 lpp.

Laiku pa laikam man patīk palasīt ceļojumu literatūru un 20. gs. sākuma ceļojums uz Āziju šķita pietiekoši kārdinošs, lai šo grāmatu paņemtu no bibliotēkas. Pēc tam ilgu laiku tā nostāvēja plauktā, līdz beidzot saņēmos izlasīt, jo kauns vēl vienu reizi pagarināt termiņu bibliotēkā.

“Singapore Dream and Other Adventures” sastāv no divdesmit viena ziņojuma par ceļojumu, dažiem dzejoļiem un stāsta par naivu misionāru. Rakstnieka 1911. gadā veiktais ceļojums uz Ceilonu (Šrilanka) un Austrumindiju (Malaizija, Singapūra, Sumatra) iedvesmoja viņu sarakstīt “Sidhartu” un citus romānus. Tolaik šīs teritorijas bija eiropiešu kolonijas un vietējie iedzīvotāji padarīti par kalpotājiem. Koloniālā “virskārta” nesaskanēja ar Heses priekšstatiem par Āziju un rietumniekiem kā “civilizācijas” nesējiem. Viņš priecājās par klusajiem, neuzkrītošajiem ķīniešiem, sirsnīgajiem malajiešiem, bet Eiropas stila arhitektūru nodēvēja sliktāku par netīrību un drudzi. Viņš visā meklēja autentisko, tāpēc šis ceļojums emocionāli izvērtās ne tieši tāds, kādu viņš gaidīja.

Būtībā šī plānā grāmata ir par to, kā, iedomāto austrumu sajūsmināts, rietumu vīrietis mazliet viļas Āzijā. Ceļojuma sākumā Hese par Āziju domā kā par teiksmainu, idealizētu vietu. Ceļojuma laikā viņš sajūsminās par tradicionālo arhitektūru, džungļiem, tauriņiem un vietējiem iedzīvotājiem, bet asi izjūt atsvešinātību un pat nepatiku pret Āzijā dzīvojošajiem eiropiešiem. Beigās Hese ir tā piekusis no karstuma un dizentērijas, ka atmet Indijas ceļojumam ar roku un dodas mājās ātrāk kā plānojis.

Ļoti meistarīgi vides apraksti, tos bija prieks lasīt. Tomēr kopumā atstāja pavirša tūrista iespaidu (lai gan Hese kā vērotājs un pierakstītājs ir rūpīgs un ieinteresēts, veidojas tāda jocīga disonanse), jo tas ir mazliet pārāka, gadsimtu sena eiropieša skatu punkts ar sev interesējošiem akcentiem. Heses darbu cienītājiem šī grāmata būs vērtīgs ieguvums, kas sniegs ieskatu slavenā rakstnieka humānisma pasaules uztverē.

Vērtējums: 3/5

Kalvīno, Hesse, Toro

Es varēju šo rakstu nosaukt par “īsajām atsauksmēm”, kas būtu pareizi, vai par “trim grāmatām, kas iemidzina”, kas būtu precīzi manā gadījumā, bet lai paliek šo trīs kungu skanīgie uzvārdi, kas sarindojās kā skanīgā skaitāmpantiņā.

Neredzamās pilsētas. Italo Kalvīno. 

Neputns 2017. gads, 144 lpp.

Mēģināt pastāstīt par “Neredzamām pilsētām” ir kā mēģināt pastāstīt sapni: var pastāstīt “skeletu”, bet ne visas sīkās dīvainības un sajūtas, kas sapnī bija tik reālas un normālas, bet, atverot acis, tās gaist no atmiņas un palikušais šķiet bezsakarīgs. Es arī nevaru pastāstīt, jo atmiņā ir palikusi tikai nojausma par lasīto, viss pagaisis. Lasīju un teksts plūda caur mani līdz aizmidzināja. Atceros, ka teksts bija skaists. Atceros, ka bija dažādas pilsētas  (pilsēta iekārta virvēs, pazemes mirušo pilsēta, pilsēta virs mākoņiem….), ļoti atšķirīgas un vienlaicīgi tik vienādas savās galvenajās iezīmēs, kas kādu vietu padara par pilsētu.

Šo vilni, kas atplūst no atmiņām, pilsēta uzsūc kā sūklis un izplešas. Aprakstot Zairu tādu, kāda tā ir šodien, aprakstā vajadzētu ietvert visu Zairas pagātni. Taču pilsēta savu pagātni nestāsta, pagātni tā glabā kā plaukstas līnijas, ierakstītu ielu stūros, logu režģos, trepju lēnēs, zibensnovedēju antenās, karogu mastos, un katrs no šiem nogriežņiem savukārt ir iezīmēts ar skrāpējumiem, iecirtumiem, griezumiem, robiem.

Man šķiet, ka katram lasītājam “Neredzamās pilsētas” būs savādākas un, ja es šo grāmatu lasīšu atkal, tā būs jau cita grāmata. Šim krāšņajam urbāno sapņu virknējumam es tikpat labi varētu dot 5 zvaigznes, jo teksts ir apbrīnojams.

Vērtējums: 3,5/5

Kūrviesis. Hermann Hesse.

Mansards 2014. gads, 182 lpp.

Darīšana ar kūrortu mani maldīgi aizvilināja uz domām, ka šis būs vasarīgs darbs. Tā vietā nīgrs rakstnieks-filozofs preperē savu Bādenes kūrorta pieredzi un tagad vairāk zinu par išiasu un podagru. Pati vainīga.

Man Hese palicis spilgtā atmiņā ar “Stikla pērlīšu spēli”. “Kūrviesī” bija daži ļoti spilgti vērojumi par cilvēka dabu un sākumā pat ziņkāres dzīta interese par Hesi kūrortā, bet tad vienkārši apnika un atlikušo daļu vairāk pāršķirstīju nekā lasīju. Man pietrūka pacietības iedziļināties un droši vien grāmatu lasīju nelaikā, par ko drusku žēl.

Vērtējums: 2/5

Voldena jeb Dzīve mežā. Henrijs Deivids Toro.

Zvaigzne ABC 2004. gads, 280 lpp.

Par šo man galīgi nav žēl. Pāršļūcu ar acīm lielākajai teksta daļai, lai tomēr zinātu, kas tad ir tā “Voldena”. Varbūt šo tāpat kā “Uz kraujas rudzu laukā” jālasa agrā jaunībā. Tagad mani tikai kaitināja un uzdzina miegu Toro spriedelēšana par to kā būtu jādzīvo un cik viņš ir feins džeks. Viņš 1845. gadā aizņemas cirvi no kaimiņa un aiziet mežā uzcirst sev māju, kurā nodzīvo divus gadus. Piekritīsiet, ka kas tāds sola interesantu stāstu, bet mūsu jaunēklis ir tā aizrāvies ar filozofēšanu par visādiem tematiem, ka viss pārējais vienkārši noslīkst vārdu plūdos. Manuprāt, tekstā bija stipri par daudz ideoloģijas un stipri par maz dabas vērojumu, uz kuriem cerēju.  Protams, doma par sevis neapgrūtināšanu ar mantas raušanu ir simpātiska un dažas atziņas var pasmelties, bet es gaidīju ko citu.

Vērtējums: 2/5