Meitene ar deviņām parūkām. Sofija van der Stapa

meitene ar deviņām parūkāmZvaigzne ABC 2014. gads, 256 lpp.

Sofija van der Stapa ir iecerējusi studēt politoloģiju, bet universitātes auditoriju viņai negaidīti nākas nomainīt pret sterilu slimnīcas palātu. Sportiskajai un dzīvespriecīgajai Sofijai tiek diagnosticēts vēzis. Dzīve sagriežas kā karuselī, un viņa ir spiesta sev atklāt līdz šim nezināmo balto halātu, ķīmijterapijas, izkritušo matu un uzacu zīmuļu pasauli. Gada garumā Sofija fiksē dienasgrāmatā savu cīņu ar vēzi. Šķiet, vēl neviens nav aprakstījis vēzi ar tādu vieglumu, reizē atklājot savu trauslumu un spēku.

Vienmēr domājam, ka mūs nu gan nekas tāds (lai kas tas būtu) neskars. Iespējams, ka tāpat domāja Sofija. Katrā ziņā vēzis nebija viņai prātā, kad sākās neskaidras veselības problēmas un ārsti ilgi nevarēja atrast tām cēloni. Sofijai ir divdesmit viens gads un nākotnes plāni, kam svītru pārvelk šokējoša diagnoze. Sākas ilgstošs un smags ārstēšanās process. Kādā bezmiega naktī viņai rodas milzīga vēlme savu cīņu par dzīvību pierakstīt un domāju, ka psiholoģiski viņai tas palīdzēja. Rakstīšana un labas parūkas – divas lietas, kas Sofijai palīdzēja nepadoties un nepazaudēt sevi, jo sākumā savs attēls spogulī viņu šokēja un ļoti nomāca.

Parūkām Sofijas izdzīvošanas stāstā ir milzīga nozīme. Izrādās, ka bez matiem, ar slimības “zīmogu” pierē, iespēja normāli socializēties ar veseliem cilvēkiem kļūst sarežģīta – visi žēlo un norobežojas. Neviens nevēlas attiecības ar plikpaurainu meiteni, kura drīzumā var nomirt. To Sofija nespēj pārdzīvot. Pamazām iegādājoties 9 dažādas parūkas, viņa iegūst 9 dažādas personības – koķeto, valdzinošo, gudro, jautro, drosmīgo un citas. Parūkas Sofijai palīdz noslēpt slimību un izcelt to, ko viņa vēlas. Aiz šīm “citām” meitenēm viņa var slēpties kā aiz bruņām un uz brīdi izlikties, ka ar viņu viss ir kārtībā. Viņa kļūst par drosmīgo, neatlaidīgo sarkanmati Sjū, kad vajadzīgs spēks, lai izturētu kārtējo ķīmijterapijas nedēļu slimnīcā. Nedēļas nogalē pārtop jautrajā Platīnā un dodas uz klubu flirtēt ar puišiem. Un kāpēc gan ne?

Domāju, ka Sofijas stāsts ir populārs, jo viņa parādīja – ar vēzi joprojām iespējams smieties un baudīt dzīvi. Nav jāieslēdzas četrās sienās un laiks jāpavada, sevi žēlojot. Katrs cīnās ar savām metodēm un Sofija izvēlas parūkas, draugus un izklaidi. Tas rada virspusēji seklu tēlu, tomēr palika iespaids, ka šī meitene ir gudrāka, nekā izliekas. Jebkurā gadījumā, man nešķiet ētiski vērtēt viņas dzīvi, tāpēc ir grūti vērtēt arī šo grāmatu. Kas mēs esam, lai kritizētu viņas vēlmi savās atmiņās uzsvērt flirtēšanu ar puišiem, nevis sāpes un asaras (kuru tur ir pietiekami, nepārprotiet)? Vērtējot tikai tekstu – uzrakstīts viegli un ar pašironiju, tomēr pēc izlasīšanas palika iztukšotības sajūta. Stāstam pietrūkst fons un dziļums, jo viss fokuss ir uz autori un viņas “es”, kas saprotami, bet tomēr. Tam viņa bija par jaunu un skaidrs, ka pašas dzīvība svarīgāka par visu, tomēr kādas atziņas, vairāk sarunu ar draugiem un ģimeni, būtu nākušas par labu. Tomēr Sofijas vēstījums par pievēršanos šodienai un dzīves baudīšanu par spīti visam ir simpātisks un to nekaitētu sev ik pa laikam atgādināt mums visiem.

“Meitene ar deviņām parūkām” būs interesanta lasāmviela tiem, kuri nonākuši līdzīgā situācijā kā autore. Tāpat šī grāmata varētu interesēt memuāru cienītājus, vai tos, kurus grāmatā aprakstītā tēma interesē.

Vērtējums: 3,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības.

P.S. 1. Kā daiļdarbam, es nedotu vairāk par 3, bet tā kā tas ir reāls dzīvesstāsts tad šoreiz bija ļoti grūti izšķirties par grāmatas vērtējumu. Goodreads ieliku 4, jo tāda bija sākotnējā sajūta, bet tas ir vairāk kā uzmundrinošs žests Sofijai, nevis viņas grāmatai.

P.S. 2. Ja jūs interesē vēža slimnieku tēma, tad vēlos ieteikt “The End of Your Life Book Club”. Emocijām bagātāks un saturā dziļāks darbs, kas īpaši interesants varētu šķist grāmatmīļiem, jo māte ar dēlu daudz laika pavada sarunās par grāmatām.

Advertisements

Svešā ādā. Mišels Feibers

Svešā ādāZvaigzne ABC 2004. gads, 319 lpp.

Kāda sieviete katru dienu braukā apkārt un savā mašīnā uzņem stopotājus. Pamazām atklājas viņas darbības mērķis un stopotāju liktenis. Neparasti cilvēcīgs un vienlaikus baiss vēstījums par Homo sapiens būtību.

Mišela Feibera „Ziedlapiņas tumši sārtās un baltās” bija viena no pirmajām grāmatām, ko izlasīju, kad atsāku lasīt. Detaļām bagātais, sulīgais un viktoriāniskais stāstījums mani pilnīgi apbūra. Meklējot, ko vēl autors sarakstījis, atklāju, ka nekā daudz nav. No tā kas ir, ieinteresēja „Under the Skin”, bet nekādi nevarēju pie grāmatas tikt. Iedomājieties manu pārsteigumu, kad bibliotēkā nejauši atradu latvisko tulkojumu. Tikpat liels pārsteigums bija lasot, jo šis ir pavisam cits Feibers: cits stils, cits laiks un cits žanrs.

Viss sākas nevainīgi un garlaicīgi. Galvenā varone Iselija braukā pa Skotijas kalnieni un pēc kādiem sev svarīgiem parametriem izvēlas kuru stopotāju ņemt un kuru nē. Tas, kas notiek tālāk, sākumā izraisa neizpratni, pēc tam šoku, tad riebumu un beigās liek uz sevi kā cilvēku paskatīties no malas. Mēs dienu no dienas bradājam pa sev atvēlēto vietu kosmosā pilnīgā pārliecībā, ka esam radības kronis. Izrādās, mēs neesam vienīgie tādi iedomīgie…..

Lai kāda būtu āriene, dziļākajā būtībā mēs visi esam vienādi.

Feibers ir radījis sociālu alegoriju par to, ko nozīmē pasludināt sevi par cilvēku, visas pārējās radības uzlūkot kā objektus un nepieciešamības gadījumā vai prieka pēc izmantot tos bez žēlastības. Vienlaicīgi viņš pēta, ko nozīmē patiesa cilvēcība, saprašanās un tuvība. Par „Svešā ādā” ir ļoti grūti rakstīt, lai neatklātu pārāk daudz. Nevar rakstīt neko sīkāk par Iseliju. Nevar arī neko teikt par mašīnā paņemtajiem stopotājiem. Pat lasīšanas procesā radušos pārdomu izpaušana neizbēgami pateiks priekšā, kas īsti notiek. Pilnīgs trakums.

Man labāk patika Ziedlapiņu stils, arī sižets nav no tiem patīkamajiem, bet man ļoti patika ideja un smalkā pasmīnēšana par cilvēka diženumu. Ja Feibera vēsturisko romānu pielīdzina Dikensa darbiem, tad šoreiz jutu zināmu līdzību ar Bredberiju un Orvelu. Iesaku izlasīt, ja patīk šo autoru darbi.

Vērtējums: 4/5

Ziedlapiņas tumši sārtās un baltās. Mišels Feibers

Izdevusi Zvaigzne ABC 2011. gadā, 1120 lpp.

Nolēmu beidzot uzrakstīt par šo burvīgo romānu, ko izlasīju gada sākumā. Lasīju elektroniski, tāpēc nemocījos ar patiesi biezās grāmatas noturēšanu. Vēl jāpiebilst, ka lasīju krieviski un ceru, ka arī latviski tulkojums ir tikpat patīkams un sulīgs. Latviski galvenā varone nodēvēta par Sirdspuķīti, krieviski viņa bija Konfetka, angliski – Sugar. Kā nu kuram labāk patīk. Bet nu par pašu romānu.

Lasītājs it kā tiek paņemts aiz rokas un kā slepens vērotājs tiek vests līdzi galvenajiem grāmatas varoņiem 19. gs. beigu Londonā no visnabadzīgākā kvartāla līdz bagātnieku namiem.Sirdspuķīte ir nabadzīgo kvartālu bordeļu krāšņākais zieds, kura spēj uzminēt vīriešu vēlmes (dažkārt patiesi perversas). Bet nedomājiet, ka viņa ir kāda tukšgalve. Nebūt nē. Sirdspuķīte lasa grāmatas un raksta romānu par prostitūtas dzīvi un ir stingri izlēmusi tā vai savādāk tikt laukā no šī zanķa. Izdevība atnāk gļēvulīgā Viljama Rekhema personā. Viljams “iemīlas” Sirdspuķītē un, lai varētu viņu uzturēt, no plukatas bez rakstura un gribasspēka kļūst par bagātu un cienījamu vīru, pārņemot tēva parfīma ražotni. Kamēr Sirdspuķīte piesardzīgi bauda jauno dzīvi, Viljama sieva Agnese slīgst arvien dziļākā plānprātībā, bet abu meita Sofija sēž savā istabā nevienam nevajadzīga….

Es biju sajūsmā jau no pirmajām lapaspusēm. Jutos kā aizrauta atpakaļ laikā. Stāstījums ir tik krāšņs un tēlains, ka liekas – vari sajust smaku no renstelēm un, ejot garām krogam, dzirdēt balsu murdoņu un mūziku. Feibers visu apraksta diezgan sīki, bet tik neuzbāzīgi un meistarīgi, ka teksts pārvēršas dzīvā filmā. Ne velti Feibera meistarība aprakstot Londonu tiek salīdzināta ar Dikensu. Mani gan Dikensa apraksti drusku iemidzina, ar Feiberu tā nebija. Savukārt pornogrāfijas pieminēšana man liek vien nosmīkņāt. Jā, tur ir dažas atklātas seksa ainas, bet tās ir daļa no dzīves, tieši tikpat patiesas kā Londonas ielas. Kādam varbūt liksies par rupju, bet pilnībā iederīgi.

Arī personāži ļoti pārdomāti un dzīvelīgi, tie nav nekādi rožainie pasaku varoņi. Sirdspuķītei ir kāda ādas slimība un viņa nebūt nav skaistule, tomēr viņa māk sevi pasniegt un viņā ir kas tāds, kas vīriešus pievelk kā naktstauriņus gaisma. Viņa zina, ko grib sasniegt un izkulsies no jebkuras situācijas. Viljams ir tipisks tā laika vīrietis – īsti netiek galā ar saimniecību, netiek gudrs, kas īsti vainas sievai, “iegādājas” sev mīļāko un domā, ka viņa dzīve ir nokārtota. Tomēr viņš ir pietiekoši godkārīgs, lai nebūtu vienalga ko par viņu domās sabiedrība – sievai jāpaliek mājās nevis trakonamā un mīļākajai jābūt nemanāmai. Ar viņa sievu Agnesi viss ir mazliet sarežģītāk. Te liela loma tumsonīgai audzināšanai un Agneses sapņainajam garam un trauslajiem nerviem. Iedomājieties – neviens viņai neko nav izskaidrojis par ģimenes dzīves intīmo daļu, viņai ir pāri 20 gadiem, bet viņa menstruācijas uzskata par nelabā sūtītu asiņošanu, savukārt dzemdībās viņa vispār nesaprata kas notiek un visus pārdzīvojumus saista ar Dieva sodu. Nav brīnums, ka viņa kļūst aizvien jocīgāka. Abu meita Sofija sākumā liekas diezgan nepatīkams bērns, bet viņa vienkārši ir nelaimīga, nevajadzīga un nemīlēta. Viljama brālis Henrijs vispār ir muļķis – cenšas būt reliģiozs un sapņo kļūt par mācītāju, bet īstenībā māna sevi gan par reliģiozitāti, gan nespēdams sev atzīties, ka fiziski alkst pēc sarunu biedrenes Emelīnas. Šī “pārīša” reliģiskie prātojumi vietām šķita par daudz, tomēr tie ir vajadzīgi varoņu precīzai portretēšanai un izgaismo sabiedrības attieksmi pret sievietēm. Atraitne Emelīna vispār ir ļoti simpātiska būtne – stipras gribas sieviete, viņu pat varētu dēvēt par vienu no pirmajām feministēm.

Pēc grāmatas izlasīšanas es tviterī rakstīju: “Lasīju ar baudu, bet beigas sarūgtināja. Gribējās iepļaukāt gan galvenos varoņus, gan autoru. Viljams “lupata”!” Es patiesi biju sašutusi par nobeigumu un vēl pāris nedēļas nespēju beigt domāt, kā gan viņu dzīves izvērtās tālāk. Es savās dusmās nebiju vienīgā. Izrādās, ļoti līdzīgas sajūtas bijušas daudziem pēc grāmatas izlasīšanas. Autoram tikušas rakstītas simtiem vēstuļu ar lūgumiem pēc turpinājuma, tomēr viņa atbilde ir kategoriska – turpinājuma nebūs. Tagad domāju – beigas bija pareizas. Tieši tik negaidītas, lai visu nesabojātu ar salkano happy ever after. Un turpinājumu arī nevajag, lai katrs iedomājas ko vien grib. Lai gan, protams, būtu neizsakāmi vilinoši uzzināt, kas ar Sirdspuķīti notiek tālāk. Neliels mierinājums ir “The Apple: New Crimson Petal Stories”, lai gan tur galvenie varoņi pieminēti minimāli, tikai garām ejot.

Lasīju lēnām baudot katru vārdu. Ziedlapiņas viennozīmīgi ierindojas mīļāko grāmatu sarakstā.

Vērtējums: 5/5