Buzz Books 2014: Spring/Summer

buzz books 2014Publishers Lunch 2014, 630 lpp

Februārī stāstīju par amerikāņu un britu izdevniecību kopīgi veidoto drīzumā gaidāmo grāmatu katalogu. Pienācis pēdējais laiks pastāstīt par pavasara/ vasaras jaunumiem. Arī šoreiz katalogā iekļauti 40 darbi četrās kategorijās. Šoreiz vairāk ir debitantu, savukārt jau iepriekš publicētu autoru daļa tāda pabāla (vismaz manai gaumei).

Grāmatu fragmentus lasīju tikai tad, ja ieinteresēja anotācija. Gadījās arī, ka anotācija ir laba, tomēr man nepatika autora stils. Beigās tik un tā atkal izveidojās diezgan garš saraksts ar grāmatām, kuras varētu likt lasāmo grāmatu rindā. Varbūt tās ieinteresē arī jūs.

 

1. daļa. Fiction

Šoreiz vispārējā daiļliteratūras daļa padevusies tāda pabāla un vienveidīga. Trūkst jaunu, svaigu ideju, gandrīz visi piedāvātie sižeti šķita jau kaut kur lasīti. Ir vairāki klišejiski lielās mīlestības romāni, sievietes ap četrdesmit, kuras meklē īsto aicinājumu dzīvē un ģimenes drāmas. Dena Brauna cienītājiem iesaku Ben Mezrich “Seven Wonders”. Baleta faniem varētu interesēt Maggie Shipstead “Astonish Me”, par baletdejotājiem vairākās paaudzēs. Daži romāni mani tomēr ieinteresēja.

fiction 2014

Isla Morley “Above”. Konspirācijas teoriju piekritējs nolaupa sešpadsmitgadīgu meiteni un ieslēdz pazemē it kā lai pasargātu no pasaules gala. Kārtējais darbs par meitenes nolaupīšanu, bet šoreiz tiek solīts kāds ļoti negaidīts pagrieziens. Vēstītāja ir meitene diezgan naivā balsī (un tas man ne visai patika), bet varētu pamēģināt.

Greg Iles “Natchez Burning”. Noziegumi, meli un noslēpumi trillerī par Amerikas Dienvidu pilsētiņas mēru, kura tēvs (ārsts) tiek apsūdzēts bijušās medmāsas slepkavībā. Sižets nav nekāds oriģinālais, jo uzreiz skaidrs, ka noslēpumi saistīti ar balto agresīvo nepatiku pret melnajiem (piedodiet nepolitkorektumu), bet mani ļoti uzrunāja autora interesantais, satraucošais vēstījuma stils. Ceturtais romāns sērijā par Penn Cage, tomēr šķiet, ka noteikta lasīšanas kārtība nav obligāta.

Susan Wiggs “The Beekeeper`s Ball”. Jauna sieviete savu ģimenes lauku māju lēnām pārvērš pavāru skolā. Ja nu jāizvēlas kāds vasarīgs dāmu romāns, tad izvēlos šo. Nezinu vai tiks iepītas kādas receptes, bet šo varētu uzskatīt par kulināro vai ražošanas romānu un pret tiem es neesmu vienaldzīga. Otrā grāmata “Bella Vista Chronicles” sērijā, bet, pēc aprakstiem spriežot, pirmā nav obligāti jālasa.

Lily King “Euphoria”. Trīs jauni antropologi 1930. gada Jaungvinejā iepinas mīlas trijstūrī, kas apdraud viņu karjeras un dzīvību. Šo lasot bija sajūta, ka fonā visu laiku briest kaut kas tumšs un es labprāt noskaidrotu, kas notiks tālāk.

nonfic debut 2014

2. daļa. Debut Fiction

Debitantu darbi patīkami pārsteidza, jo visi ir lasāmi un ir gan interesanti sižeti, gan žanru dažādība. Ļoti jauka grāmata bērniem šķiet Marie-Helene Bertino “2 A.M. at the Cat`s Pajamas”, bet žurnālistikas tēmas interesantiem derētu Michael Hastings “The Last Magazine” (balstīta uz autora paša pieredzi).

Laline Paull “The Bees”. Jauna darba bite uzzina nāvējošu noslēpumu un kļūst par vajātu noziedznieci autoritāro režīmu piekopjošā bišu sabiedrībā. Bišu distopija?! Romāns pārsteidzošs tieši ar to, ka varoņi ir bites, nevis cilvēki. Obligāti izlasīšu.

Courtney Collins “The Untold”. Stāsts par sievieti zirgu zagli Austrālijā 20. gs. sākumā. Aizskāra manu sirsniņu šī skarbā dzīve.

3. daļa. Nonfiction

Arī dokumentālās prozas sadaļa tāda pabāla, tomēr divus fragmentus lasīju ar aizrautību.

Biz Stone “Things a Little Bird Told Me: Confessions of the Creative Mind”. Viena no Twitter dibinātājiem atmiņas kā viss sākās un padomi par šodienas digitālo pasauli. Ja interesē internets un sociālie mēdiji, tad šo vajadzētu izlasīt.

Sam Kean “The Tale of the Dueling Neurosurgeons”. Vēsturiski piemēri par smadzeņu darbības izpēti un ārstēšanu. Vismaz sākums “man kā vēsturniecei” šķita daudzsološs un gribu izlasīt visu. Kā noskaidrojās sarunā ar Asmo, kurš jau ir izlasījis šo grāmatu (bet apskats vēl nav), zinātnisko pusi tikpat lielā apjomā varot izlasīt bioloģijas grāmatā, bet citādi ir interesanti.

4. daļa. Young Adult

Šogad pat ir atsevišķs Buzz Books krājums šim žanram, bet man pietika ar šeit atrodamo. Klāsts ir plašs – skolas drāmas, raganas, apokalipse, detektīvs, ceļošana laikā, tomēr sajūta, ka vairāk tēmēts uz pusaudžiem līdz 15 gadiem. Atlasīju 5 romānus, kas man iepatikās visvairāk.

young adult 2014

Makiia Lucier “A Death-Struck Year”. Amerikā plosās spāņu gripa un septiņpadsmitgadīgā Kleo piesakās Sarkanajā krustā. Izvēlējos tieši vēsturiskā fona dēļ.

John Rocco & Jay Primiano “Swim That Rock”. Kad tēvs pazūd zvejas laivas nelaimes gadījumā, četrpadsmit gadus vecais Džeiks cenšas uzturēt ģimeni un ģimenes biznesu. Uj, šis bija tāds riktīgi trillerīgs piedzīvojums ātrā tempā un man patika galvenā personāža “balss”.

Ken Baker “How I Got Skinny, Famous, and Fell Madly in Love”. Ģimene piesaka apaļīgo Emeriju realitātes tievēšanas šovā un viņai veicas labāk kā plānots. Tāds jautrs gabals par apsēstību ar ēdienu un tievēšanu. Galvenā varone ir asprātīga, pašpārliecināta un skatās uz dzīvi reālistiski, kas piedod šim romānam papildus bonusu.

J.A. White “The Thickety: A Path Begins”. Noslēpumains mežs, kurā nedrīkst iet, ieskauj ciematu, kurā dzīvo mazā Kara. Kādu dienu savāds putns Karu ievilina mežā, kur viņa atrod grāmatu ar īpašu spēku. Daudzsološi un tumši emocionāli. Noslēpumains, biedējošs mežs ir daudzkārt atkārtota tēma fantāzijas literatūrā, tomēr nojauta man saka, ka šeit varētu būt kaut kas savādāks.

E. Lockhart “We Were Liars”. 4 draugi, ģimenes vasaras brīvdienas uz privātas salas, negadījums, noslēpums, meli…. “We Were Liars” ir šīs vasaras sensācija, ko daudzi lasītāji jau ir augstu novērtējuši. Arī mani saintriģēja un noteikti izlasīšu.

“Buzz Books” tiek izdota elektroniskā veidā un bez maksas pieejama lejuplādei Amazon un citur. Pašlaik jau pieejams 2014. gada rudens/ziemas katalogs, ko droši vien lasīšu vasaras beigās. Man tā šķiet lieliska iespēja atklāt jaunas grāmatas un iepazīt jaunus autorus, kā arī šaubu gadījumā noskaidrot, vai kādu darbu tiešām vēlies lasīt.

Nelaime mājās. Vizma Belševica

Nelaime mājāsLiesma 1979. gads, 133 lpp.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1979. gads

Mūsu pārnopietnajā cietēju kultūrā, Vizmas Belševicas humoristiskie stāsti ir atspirdzinošs gaisa malks. Šajā krājumā 6 stāstos komiskais mijas ar traģisko un rezultāts ir asprātīgi melnā humora stāsti ar spilgtiem cilvēku tipāžiem. Reti gadās, ka krājumā visi stāsti ir vienlīdz labi, bet šoreiz man patika visi. Ja nu vienīgi “Baltā sieva” par spoku teātrī likās tāds iestiepts. Dažus stāstus biju skolas gados lasījusi, bet tas nemazināja lasīšanas prieku.

“Burbeķīša”puķu tirgotāja Burbeķe iet uz kapiem pēc rozēm, lai ir ko no rīta uz tirgu nest. Nakts tumša, kājas no šņabja “mīkstas” un kundzīte ieveļas svaigi izraktā kapā… Tāds riktīgs melnais gabals, kas balstās uz agrāk visiem zināmo patiesību – tirgus sievas zog puķes kapos. Par šo es labi izsmējos.

“Trīs mārciņas cīsķenu”kāda sieviņa laimējusi naudu un visu laiku iet uz veikalu pirkt cīsiņus meitai. Te stāstā ir kāds āķis, bet tas lai paliek noslēpums. Patiesībā skumjš stāsts, lai gan situācija komiska.

“Baltā sieva”sievietei-spokam ļoti patīk teātris un viņa visādi cenšas palīdzēt jaunam aktierim Pēterītim. Ar to spoku un Pēterīti, protams, visādas uzjautrinošas nedienas, bet stāsts īpaši neuzrunāja.

“Nelaime mājās”dikti apsviedīga un, ko tur liegties, mantrausīga sieviete pārbrauc mājās no tirgus un saimniecībā, ko dala ar savu šķirto vīru, sastop divus ciemiņus. Ciemiņi apdraud visu iedibināto kārtību un labklājību. Dikti labs stāsts, kuru sarakstīt iespējams bija vien padomju gados, kad ģimenei varēja piederēt tikai viena govs un bizness tika sauks par spekulēšanu. Psiholoģiski interesants stāsts un kolorīti parāda ne tik seno pagātni.

“Pēcpusdiena ar bērniem”pediatre, kurai ir paniskas bailes no bērniem (ha, cik ironiski!), kā parasti ierodas jūrmalā pavadīt atvaļinājumu, bet šoreiz mājā apmetusies ģimene ar bērniem, kurus vēl uzgrūž viņai pieskatīt. Lieki teikt, ka šitās stīvās dāmas aukles pienākumu pildīšana diez ko labi nebeidzas. Dikti patika pediatres tēls – uzreiz acu priekšā tāds sausiņš, lūpas šaurā stīpiņā, mati padomju laiku drausmīgajos ilgviļņos vai cieši pieglauzti, svārki līdz celim, blūzīte aizpogāta un sejā visu laiku nīgra izteiksme.

“Tās dullās Paulīnes dēļ”divas māsas vecmeitas ar šiku gatavojas savām bērēm – brauc baravikās un brūklenēs, lai sapelnītu naudu zārkiem, mirstamkleitām, parūkām. Bet pašas taču neredzēs, kā izskatās, vajadzētu nofotografēties… Vai maz ir kāds, kurš nezina filmu “Tās dullās Paulīnes dēļ”? Tā ir tik lieliska ekranizācija, ka pat liekas labāka par oriģinālo stāstu. Belševicas stāsts ievelk sejā milzīgu smaidu.

Un, kad pārnesa un atkal pa savai nemodei aukliņu murskulī un papīru skrandās, es domāju, ka turpat uz vietas galu dabūšu. Lillā! Spoži lillā ar zelta un sudraba puķēm. Brokāts. Tik vien kā iebrēcos: – Dullā! – Bet Paulīne zodu gaisā: – Tu saki?

Stāsti sarakstīti raitā, dabiskā valodā bez ideoloģijas un politikas iepīšanas. Belševica māk veidot spilgtus portretus un izveidot stāstu no pavisam ikdienišķām situācijām. Kopumā ļoti patīkams un viegls stāstu krājums. Ideāli pēc nogurdinošas darba dienas.

Vērtējums: 5/5

Matilda. Roald Dahl

MatildaPuffin 2007., 240 lpp.

Matilda ir jauka, īpaša meitenīte, bet viņas vecāki viņu uzskata par traucēkli. Viņa cer, ka skolā būs savādāk, bet tur viņai jāstājas pretīm skolas direktorei Miss Trunchbull. Negaidīti Matilde atklāj sevī īpašu spēju un ar sava ģeniālā prāta palīdzību sadod visiem pāri darītājiem pēc nopelniem.

Laikam kaut kur biju lasījusi labus vārdus par “Matildi”, tāpēc no pilnīgi man nezināmā Roalda Dāla izvēlējos tieši šo grāmatiņu. Biju sagatavojusies, ka varētu nepatikt, bet sanāca otrādi. Šī, protams, ir (mazu) bērnu grāmata, līdz ar to viss ir novienkāršots līdz melns un balts stadijai, tēli kariķēti.

Matilde ir maza jauka meitenīte ar izcilām prāta spējām, bet vecāki viņu uzskata par dumju un vispār izturas nejauki. Tēvs pēc uzvedības un izskata atgādina žurku, bez tam viņš krāpj savus klientus. Mātei par visu svarīgāki ir seriāli un bingo spēle. Viņiem nepatīk, ka Matilde lasa grāmatas, obligāti jāēd vakariņas pie televizora un kad Matilde pareizi saskaita tēva peļņu auto tirgotavā, viņš viņu nosauc par meli. Par katru šādu netaisnīgu izturēšanos Matilde asprātīgi pārmāca tēvu. Piemēram, viņa matu losjonā ielej mātes matu balināšanas līdzekli.

Skolā Matilde beidzot sastop pieaugušo, kurš viņu nenorāj par Dikensa darbu lasīšanu un sarežģītu skaitļu sasummēšanu. Tā ir laipnā, bet skumjā skolotāja Miss Honey. Bērnus un skolotājus terorizē drausmīgā skolas direktore Miss Trunchbull. Viņa ienīst bērnus, it īpaši pavisam mazos un bez problēmām var meiteni paķert aiz bizēm un pārsviest pāri sētai, vai pacelt gaisā zēnu aiz ausīm. Nu un tamlīdzīgi. Viņa iet kā bullis pa skolu un nedodies kāds viņai runās pretim. Kad atklājas cik drausmīgi netaisna viņa ir bijusi pret visu mīļoto skolotāju Miss Honey, Matilde izstrādā atjautīgu plānu kā pārmācīt direktori.

The only sensible thing to do when you are attacked is, as Napoleon once said, to counter-attack.

Stāsts ir mazliet fantastisks, bet pasniegts jaukā manierē. Man patika kā Dāls raksta. Tāda sajūta, ka viņš ar bērniem runā kā ar pieaugušajiem, tikai ne tik nopietni. Šķiet, ka Dāls mazliet pasmējies par pieaugušajiem, sastādot sarakstu ar grāmatām (pārsvarā klasika), kuras četrgadīgā Matilda izlasa pusgada laikā. Teikšu godīgi, ka lielāko daļu no tur pieminētajiem darbiem neesmu lasījusi. Grāmatiņā bija arī karikatūrām līdzīgas ilustrācijas. Tai pašā laikā priekš manis stāsts bija par bērnišķīgu un vienkāršu. Ierunājās diezgan prātīga pieaugušā balss: direktore šķita drausmīgi pārspīlēta un daži pārmācīšanas darbi nemaz nelikās tik nevainīgi. Žēl, ka nedabūju “Matildi” izlasīt bērnībā. Šo grāmatu varu iedomāties lasām pirms gulētiešanas savam bērnam. (Ar klusu atvieglojuma nopūtu, ka matus nebalinu…..)

Vērtējums: 4/5 (pēc izlasīšanas ieliku 3/5, bet padomājot šķiet, ka pelnīts vairāk)

P.S. Ko vēl no Roalda Dāla darbiem vajadzētu izlasīt?

The Lost Continent: Travels in Small Town America. Bill Bryson

Lost continentWilliam Morrow Paperbacks 2001., 314 lpp.

Uzjautrinoša viena cilvēka Amerikas atkal atklāšana un perfektās mazpilsētas meklējumi. Ceļojums pa ASV plašumiem divos piegājienos, izbraucot cauri lielākajai daļai štatu.

Ar Bilu Braisonu iepazinos, lasot viņa „Skarbās takas vilinājums” par pārgājienu pa Apalaču taku. Kad regulāri biju ķiķinājusi un smējusies līdz asarām, iedomājos, ka arī citi viņa ceļojumu apraksti varētu būt labi. Šoreiz izvēle krita uz Amerikas road-trip. Jāatceras, ka Braisons ceļoja 1987. – 1988. gadā, tāpēc daļēji situācija ASV mazajās pilsētās varētu būt mainījusies. Domāju gan, ka būtība un noskaņa varētu būt tā pati.

Braisons vēlas apskatīt tās vietas, kur viņš bērnībā ceļojis ar ģimeni, bet vēl vairāk viņš vēlas atrast to ideālo amerikāņu mazpilsētu, kuru rādīja vecās filmās pirms 1960. gada. Tas izrādās gandrīz neiespējami, jo 99% pilsētu izskatās vienādi: viena galvenā iela ap kuru satupuši veikali, degvielas uzpildes stacija, kāda ēstuve un dažas mājas, vienmuļa atmosfēra bez dzīvības un „odziņas”, vietējie, kuri samierinājušies ar dzīvi nekurienē. Nekā skaista, interesanta un iedvesmojoša. Braisons ir vīlies, pukst par tūristu pūļiem, neglītām mājām un dzīvīguma trūkumu.

Ceļojuma piezīmes mijas ar Braisona bērnības atmiņām un dažiem faktiem par apskates vietām. Viņš pamanās sarkastiski pasmieties par visu un visiem. Pieļauju, ka daļai amerikāņu, kuri nespēj par sevi pasmieties, šī grāmata varētu būt kā dadzis acī. Ceļojuma sākumā viņš tik neglaimojoši izsakās par Aiovas štata sievietēm (like elephants dressed in children`s clothes), ka nemaz nebrīnītos, ja, kādā citā reizē apciemojot māti, viņš dabūtu no kaimiņienes ar rokassomiņu pa galvu. Man gan patīk, ka viņš pasaka tieši kā ir ar to Ameriku – resni un aprobežoti cilvēki, kuri nespēj piecus soļus paspert prom no mašīnas un komforta, vēstures imitācija, nožēlojamas un neglītas pilsēteles. Protams, medaļai ir arī otra puse un ik pa brīdim Braisons pārsteigumā atklāj ko interesantu un vērtīgu. Pagadās arī ļoti laipni un gudri cilvēki. Man klusībā gribas cerēt, ka bilde nav tik drūma, kā to Braisons mālē. Šķiet, šoreiz viņam vienkārši bija mērķis pasmieties par savu dzimteni. Es gandrīz ļaunā priekā pasmaidīju, kad pēc 38 štatu apbraukāšanas, viņš atgriezās dzimtajā Des Moines, Aiovas štatā un pēkšņi dzimtā vieta viņam šķita tik skaista un mīļa. Ja sākumā viņš domā, ka „citur zāle zaļāka”, tad beigās saprot, ka mājās tomēr ir vislabāk.

Lai nu kā, grāmata sniedz interesantu ieskatu Amerikas mazpilsētu un lauku dzīvē. Dienvidos viņš pabrīnās, cik ļoti pa 25 gadiem ir mainījusies attieksme pret melnajiem. Viņš arī ievēro, ka ir pamatīga atšķirība starp melno trūcīgumu un balto trūcīgumu. Baltais ir trūcīgs, ja viņam ir māja, bet nav mašīna, melnais ir trūcīgs, ja viņš dzīvo pussabrukušā būdelē ceļa malā kā bomzis. Smoky Mountains Braisons sodās par milzu kemperiem ar visām ērtībām un smejas, ka šiem cilvēkiem ir līdzi pārvietojami tenisa korti, pretodu uguns metēji un izrullējami zālāji. Nedrīkst nobraukt no lielceļa, jo mazie ceļi pārsvarā nav kartē iezīmēti un viegli apmaldīties. Arī daudzi miesti nemaz nav kartē. Grūti bija tais laikos bez GPS. Savukārt Detroitā ir augstākais slepkavību skaita rādītājs valstī (pieļauju, ka statistika nav mainījusies….). Jau 1988. gadā tur viss gāja uz grunti. Interesanta ir Mackinac sala, uz kuras nav atļautas mašīnas, tikai zirgu pajūgi.

Tai pašā laikā grāmata ir diezgan vienmuļa, jo pats Braisona ceļojums ir vienmuļš: ceļš-pilsēta nekurienē-ceļš-nākamā pilsēta nekurienē.

It`s just flat and hot, and full of corn and soybeans and hogs. Every once in a while you come across a farm or some dead little town where the liveliest thing is the flies.

Milzīgi plašumi ar kukurūzas laukiem vai tuksnešaini un kalnaini apvidi, klusums, vienāda ainava, ko pārtrauc tikai retas fermas un graudu glabāšanas torņi. Beigās viss saplūst kopā un visas vietas šķiet vienādas. Reti izņēmumi ir Savanna, Detroitas nomale, neliels izbrauciens ar autobusu uz Ņujorku, Lasvegasa. Būtu daudz jautrāk, ja viņš ceļotu ar kādu kopā. Mani personīgi būtu ļoti priecējušas ceļojuma bildes tekstā vai grāmatas beigās, bet to nav. Kopumā es uzzināju daudz ko jaunu, jo Braisons paver skatu uz sapņu zemi ASV no sētas puses, un vietām arī pasmējos, tomēr gaidīju drusku vairāk vai savādāk.

Vērtējums: 4/5

Kulinārās kaislības. Andreas Staikos

Kulinārās kaislībasAdria Books, 2006. gads, 120 lpp.

Atēnās, kāda nama septītajā stāvā dzīvo divi kaimiņi – Damoklis un Dimitris. Dimitrim patīk gatavot puskailam savai mīļotajai Nanai. Arī Damoklim ir draudzene vārdā Nana, kuras dēļ viņš divas reizes nedēļā brauc uz 30 km attālo piejūras pilsētiņu, lai iegādātos svaigus jūras ežus. Kādu dienu kaimiņi satiekas, sāk runāt par ēdieniem un pamazām apjauš, ka viņu Nanas īstenībā ir viena un tā pati persona. Ko darīs abi karstasinīgie grieķi? Protams, mocīsies greizsirdībā, zvērēs draudzību, uzticību, aiz muguras kals viltīgus uzvaras plānus un mēģinās pārspēt savu konkurentu, pagatavojot kārumniecei Nanai visizsmalcinātākos ēdienus.

Uzjautrinoši, bet lasot šo plāno grāmatiņu par mīlas trijstūri un ēst gatavošanu, man prātā bija viena ķecerīga doma – nu tad beidzot ir skaidrs kā grieķi varēja savu valsti novest līdz kliņķim, vienlaikus sevi uzskatot par visstrādīgākajiem un tagad bez maz vai par svētajiem mocekļiem krīzes dēļ. Tie divi iedomīgie gailēni taču laikam vispār nestrādā, jo viņi to vien dara kā plāno vakariņas, skrien uz tirgu un veikaliem un gatavo vairāku stundu garumā. Neviena vārda par darbu. Iespējams, ka Nana ar kaut ko nodarbojas, jo ierodas pie šiem tikai pēcpusdienās vai vakaros. No kurienes šiem nauda? Gan jau būsiet dzirdējuši par viņu trekno gadu pabalstu sistēmu. Cita izskaidrojuma es puišu liderīgajai dzīvei neredzu.

Bet nu atpakaļ pie satura. Sižetu virza abu puišu centieni pēc iespējas garšīgāk pabarot un pārsteigt Nanu. Pēc lielā un sāpīgā atklājuma viņi gan sākumā džentlmeniski nolemj no Nanas norobežoties, lai taču viņa nāk pie prāta. Bet tie jau laikam nebūtu grieķi, ja viņi pie šīs vienošanās varētu turēties. Damoklis ir apķērīgāks un pirmais izdomā „Es iekarošu viņu ar savu pavārmākslu!” Savukārt uzskatos par Nanas krāpšanos, viņš ir diezgan pragmatisks:

„Tas būtu netaisnīgi, ja tāds sievišķīgs dārgums kā Nana paliktu tikai viena vienīga vīrieša īpašumā! Un, ja viņa nekrāptu mani ar Dimitri, tad jau arī vīru nekrāptu ar mani… un tad ardievu, laimes trīsas un tirpas, kas līdz dziļumiem saviļņojušas dvēseli un miesu!”

Tā nu viņi rosās pa virtuvi, gatavojot grieķu ēdienus. Ēdiens pārtop par erotisku baudījumu. Kopā grāmatā ir 35 vienkāršas ēdienu receptes: nodaļas beigās dotas receptes ēdieniem, kas pieminēti attiecīgajā nodaļā. Ir pētersīļu salāti (maindanosalata), ķidu zupa (pacas), musaka un truša sautējums (lagos stifado).  Pirms lasīšanas domāju, ka par grieķu ēdieniem neko nezinu, tomēr daži ēdieni izrādījās pazīstami vai vismaz tādi, kas tikpat labi derētu daudzās citās tautu virtuvēs. Protams, viņi gatavo dolmas un jēra gaļu, bet šie ēdieni asociējas arī ar gruzīniem, armēņiem u.c. Izrādās, ka grieķi gatavo arī galertu, pildītas paprikas un kāpostu tīteņus, kotletes un tefteļus. Kā vienkāršākais un garšīgākais grieķu virtuves ēdiens tiek minēta jēra gaļa ar krāsnī ceptiem kartupeļiem (arni me patates sto furno). Šos kartupeļus Damoklis izdomā pagatavot mazliet savādāk – no kartupeļiem izgrebjot nelielas bumbiņas. Nana, kura vispār ir ļoti daiļrunīga, par bumbiņām ir milzīgā sajūsmā: „Tie taču nav kartupeļi! Tās ir mazas bučiņas!” Savukārt jūras ežu pagatavošanu Nana apraksta šādi: „Desmit jūras ežu, divas brāzmas ziemeļaustrumu vēja un viena pilīte citrona.” Nu vai nav skaisti un jutekliski? Ko gan citu gaidīt no vieglprātīgiem dzīves baudītajiem?

„Kulinārās kaislības” var uzskatīt par izklaidējošu un vieglu ievadu grieķu virtuves mākslā un dzīves uzskatos. Nekādus vēsturiskus un izglītojošus faktus gan šeit neatrast.

Vērtējums: 3/5