Wintering. Katherine May

Rider 2020, 276 lpp. Grāmatas pilnais nosaukums: “Wintering: The Power of Rest and Retreat in Difficult Times”

Ziemas daudziem no mums ir grūtas dažādu iemeslu dēļ. Man ir grūti samierināties ar tumsu, slapjdraņķi un slidenām virsmām. Tas viss ierobežo pārvietošanos un nenāk par labu mentālai veselībai. Tāpēc diezgan likumsakarīgi izvēlējos šo grāmatu par ziemošanu – kā pārdzīvot šo laiku. Pati lasīju ziemā smagā periodā, kad ļoti vēlējos atpūtu, bet tā nebija iespējama. Grāmata sniedza daļēju mierinājumu, ka arī citiem ir grūti ziemā un ir tikai normāli vēlēties ieziemoties un to arī vajag darīt, ja ir tāda iespēja. Nav jākaunas par to, ka ļauj sev atpūsties, apstādini trako skrējienu, atsakies no kādām iespējām un pavadi dienas klusām mājās. Ziema ir laiks klusumam un mieram.

Autore caur savu pieredzi raksta gan par ziemas norisēm, gan par cilvēku fizisku un emocionālu ziemošanu. Viņa cenšas saprast ziemu sarunājoties ar tiem cilvēkiem, kuri ar to ir daudz ciešākā saskarē: somiem, norvēģiem un citiem, jo Anglijā tomēr ziemas nav tik skarbas, aukstas un garas. Caur šīm sarunām un ceļojumu uz ziemeļiem viņa cenšas saprast kā ziemeļu tautas gatavojas ziemai un sadzīvo ar to, tomēr tas viss ir diezgan virspusēji. Beigās viņa nonāk pie secinājuma, ka ziemu var iemīlēt un iemācīties to izbaudīt vai vismaz izdzīvot pēc iespējas patīkamāk. Ziemošana ir prasme, ko var iemācīties, tikai recepte katram var būt sava. Ziemošana var būt arī par emocionāli grūta dzīves brīža pārlaišanu un arī tas ir jāmāk, jāļauj sev atgūties mierīgākā ritmā, saudzīgi. Autore diezgan daudz runā par šo ziemošanas veidu balstoties savā pieredzē. Kā ziemeļvalsts iedzīvotāja es labi zinu ziemu, zinu, ko nozīmē šie tumšie, aukstie mēneši, bet par grūtsirdīgu dvēseles stāvokli, emocionālu vai fizisku “izkrišanu” no straujā dzīves ritmā, kur tev jābūt darbīgam, priecīgam un veiksmīgam, līdz šim nebiju domājusi kā par ziemošanu, bet tieši tā sanāk.

Grāmata ir sadalīta pa mēnešiem. Sākas ar oktobri un beidzas ar martu. Caur šo laika ritējumu autore domā par savām sajūtām, norisēm dabā un arī tradīcijām. Reizēm gribējās viņai teikt “nu ko tu čīksti, tu nemaz neesi īstu ziemu piedzīvojusi”, bet tas tomēr nav godīgi. Nav tā, ka viņas pieredze un grūtības ar šo gadalaiku būtu mazāk īstas par manām ciešanām no oktobra beigām līdz aprīlim. (Starp citu, šīs ziemas sākums bija vieglāks, jo veselu mēnesi turējās sniegs, kas nozīmēja gaišumu. Es arī mācos to ziemošanas prasmi.) Bija mierinoši lasīt daudzas domas, kur mūsu uzskati un rīcība saskanēja. Piemēram, tas, cik ļoti pietrūkst gaisma, vai kā mainās miega daudzums.

Šī nav tieša recepte kā pārdzīvot emocionāli grūtus laikus vai ziemu kā gadalaiku (un ko gan angliete mums par to var iemācīt?!), tomēr šī grāmata savā ziņā ir dziedinoša, mierpilna lasīšanas pieredze. Ziema reiz beidzas un arī grūti laiki reiz beidzas. “Wintering” lasīju pagājušajā ziemā, bet arī šoziem pārlasu pa kādai lapai.

Vērtējums: 4/5

Ko es skaidri zinu. Opra Vinfrija

Zvaigzne ABC 2016. gads, 217 lpp.

No bibliotēkas līdzi dzejas krājumam paķērās šī grāmata. Opra Vinfrija ir viena no tām slavenībām, kuru kaut kad, kaut kur esmu redzējusi, ļoti virspusēji zinu, bet viņas gaitām līdzi nesekoju. Viņas grāmatu paņēmu ar cerību, ka šis būs spēcīgas sievietes skats uz dzīvi. It kā tā arī ir, tomēr man no tiem amerikāniski ūberoptimistiskajiem iedvesmas tekstiem drusku šķebina, un Opras pļāpāšana ir tieši tāda.

Grāmatā ir apkopoti mazliet koriģēti vairāku gadu garumā rakstīti iedvesmojoši viedokļraksti kādam žurnālam. Esejas sadalītas pa tēmām: prieks, dzīvesprieks, pateicība, iespēja u.c., kurās Opra dalās savās atziņās par to, kur slēpjas laime un apmierinātība ar dzīvi. Protams, tā slēpjas sīkumos un lielā mērā atkarīga no spējas sevi pieņemt un iemīlēt. Oprai tas ilgu laiku neizdodas.

“Ko es skaidri zinu” ir biogrāfisks stāsts, tomēr tas nav dzīves pārstāsts, jo lielākā teksta daļa ir optimistiskas un iedvesmojošas pamācības kā dzīvot un domāt. Opra daudz lasījusi un klausījusies dažādus guru un garīgos līderus, kas stipri atsaucas tajā, ko viņa sludina tālāk. Teksts atstāj arī tādu “redziet, cik es esmu gudra, redziet, cik es esmu laba” iespaidu, bet tā ir tikai mana problēma, ka šie teksta aspekti kaitina.

Tagad skaidri zinu: daļa no šīs grāmatas ir pašapmierināts bla bla bla, daļa garīgi filozofisks bla bla bla, bet ir arī vietas, kas aizķēra un sniedza apdomāšanās vērtas atziņas tieši uz tiem jautājumiem, kas mani pašlaik nomoka. Opra ir ļoti daudz sasniegusi un daudz devusi citiem (pēc viņas vārdiem spriežot), tādā ziņā cepuri nost viņas priekšā. Tomēr viņas skolmeistares stils nešķita simpātisks.

Vērtējums: 2/5