Zvaigzne ABC 2015.gads, 320 lpp.
Speciāli ieplānoju tā, lai jauno gadu sāktu ar labu grāmatu – jauno Ievas Melgalves romānu “Mēness teātris”. Par savu izvēli biju ļoti pārliecināta pēc Asmo atsauksmes un nenācās vilties, lai gan romāns lika krietni padomāt un pat mainīt domas par izlasīto.
“Mēness teātrī” autore uzbūrusi noslēgtu pasauli, kas pati par sevi nosaka varoņu rīcību. Var teikt, ka teātris, ar daudzām skatuvēm, aizkulisēm, noslēpumainā tumsā tīto skatītāju zāli, bezpersoniskajiem mīmiem un īpatnējiem likumiem, ir grāmatas galvenais varonis. Šis teātris tā iemītniekiem – aktieriem, statistiem, scenāristiem un mīmiem – ir visa pasaule. Mīmi varētu atcerēties pasauli pirms teātra, bet viņi ir tikai komandu izpildītāji, nevis dzīvas un domājošas būtnes. Savukārt aktieri dzīvo tikai lomām un sen aizmirsuši, ka reiz ir bijis savādāk. Vai vispār ir tāda pasaule pirms, vai ārpus teātra? Reti kurš uzdod jautājumus par teātra pasaules sistēmu, cilvēki pielāgojas un baidās izcelties, jo izcelties ir bīstami. Ir bīstami vēlēties sev vārdu, vēlēties būt kādam ārpus skatuves lomas.
Grāmatas galvenie varoņi Leonora jeb Malda, Aktieris, Vladis jeb Maikls, Lapsa un Gurds katrs ar teātri sadzīvo pa savam. Viens sapņo par teātra gāšanu, cits cenšas spēlēt savu lomu pēc iespējas labāk, izpildīt visus noteikumus. Vēl ir mīms, kurš sācis domāt un just. Es neteiktu, ka varoņi ir dziļi izstrādāti vai smalki aprakstīti, bet šoreiz tas nemaz nav svarīgi. Viņi ir tikai zobratiņi teātra mehānismā, domā un rīkojas atbilstoši un ticami.
Man patika teātra pasaule, patika ierobežotās zināšanas par to. Tas, ka teātrī un varoņu rīcībā varēja ieraudzīt tik daudz no realitātes. Gribētos gan noskaidrot dažas lietas par teātra tīri tehnisko funkcionēšanu. Piemēram, no kurienes ēdiens daudzu gadu garumā? Vai teātrī speciāli tika veidoti pārtikas krājumi 100 gadiem? Tomēr nepiesienos, jo tehniskās nianses nav izšķirošās stāsta ticamībai (atšķirībā no krītošās Augšlondonas stāvēšanas uz akmens pīlāriem). To “Lapsa dziļi ievilka elpu” gan varēja paravēt ārā un lietot mazāk.
Kā jau rakstīju, romāns lika krietni padomāt un pat mainīt domas. Sākumā lasīju lēni un visu laiku redzēju paralēles ar mūsu pasauli, vēlāk aizrāvos ar sižetu un aizmirsu par stāstu, bet “Mēness teātrī” galvenais ir stāsts starp rindiņām. Šīs aizraušanās dēļ, sākotnēji romāna nobeigumu uztvēru kā vilšanos – kur drāmas kulminācija, kur jēga, kur atrisinājums? Vēlāk sapratu, cik viss tomēr pareizi. Fantastiski! Kāda jēga, kāda drāma, ja sistēmai patiesībā vienalga un cilvēki paši sev radījuši šo būri, šo bezidentitātes eksistenci? Jau šo var uztvert kā maitekli, tāpēc neturpināšu, tikai teikšu – lasiet uzmanīgi, domājiet. Ieva ir radījusi ko krietni vairāk par parastu fantastikas romānu.
Vērtējums: 5/5
Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.
P.S. Pievērsiet uzmanību grāmatas vākam. Artūram Bērziņam šoreiz ir izdevies.
Marii grāmatplaukts 