Biedrs bērns un lielie cilvēki. Lēlo Tungala

Liels un mazs 2018. gads, 240 lpp. Seltsimees laps #1

Kad izdevniecība man piedāvāja izlasīt “Biedru bērnu”, piekritu, jo mani saista atmiņu tēlojumi un šķita, ka šo grāmatu var lasīt dažāda vecuma paaudzes. Tā arī ir, nederēs vienīgi pavisam maziem bērniem, jo te tomēr garāki teikumi, sarežģītāki vārdi. Tēma arī nav no vieglajām, lai gan dažkārt ir “smiekli caur asarām”: Lēlo mammu aizved melnie vīri un Lēlo cer, ka mamma drīz atgriezīsies, ja viņa būs labs bērns. Tikai būt labam bērnam nemaz nav tik viegli. Īpaši tādai apķērīgai, vērīgai meitenei, kurai patīk izdomāt jocīgas dziesmas.

Manuprāt, “Biedrs bērns” ir skumjš stāsts, kurā pieaugušo pasaules šausmas saplūst ar bērna fantāziju un rotaļām. Ar bērna acīm un muti atklājas padomju režīma absurds, nežēlība un vājprāts. Ja kādu grib sodīt, tad sameklēs kaut vismazāko, neticamāko ieganstu un taisnīgums ir tikai tukšs vārds, uz ko naivi cer Lēlo tēvs.

Šajās atmiņās mani izbrīnīja diezgan atklātā pretpadomiskā izrunāšanās radu starpā Lēlo klātbūtnē, skapī glabātais mundieris un citas lietas. Ja meitene nevietā izrunātos, tas varētu beigties pagalam traģiski. Arī Sofi Oksanenas “Staļina govīs” bija jūtams, ka igauņi uzvedās brīvāk, nekā radies iespaids par latviešiem tajā laikā.

Vienīgais šīs grāmatas mīnuss man bija daudzie dziesmu citāti, jo šīs dziesmas nezinu un pieļauju, ka daudzas arī bija tikai igauņiem zināmas. Lēlo dziesmas ir svarīgas, tā ir daļa no viņas pasaules uztveres, tāpēc grāmatā to ir tik daudz. Viņa saliek kopā igauņu joku dziesmas ar radio skandināto patosu un top kokteilis, kas ļoti spilgti parāda ačgārno pasauli.

Lēlo izaug par populāru dzejnieci un rakstnieci, pēc viņas bērnības atmiņām nesen arī Igaunijā uzņēma filmu. Man gribētos zināt, kā viņai klājās pēc šīs grāmatas beigām un ceru, ka latviski būs arī pārējās triloģijas daļas.

Vērtējums: 3,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Gogoļa disko. Paša Matsinovs

Jāņa Rozes apgāds 2019. gads, 144 lpp.

Kurš gan ticēs, ka šo trakulīgo literāro darbu sarakstījis lēnīgs igaunis Pāvo Matsins. Autors ir riktīgs blatnoj-stiļaga, kurš palaidis savu iztēli iztrakoties, paturot to tomēr mistiskos krievu klasikas rāmjos. Kā pavēru vākus, tā nevarēju vairs apstāties. Pilnīgi nenormāls gabals. Tādu varētu redzēt sapņos, kad par daudz lasīti krievu klasiķi, skatītas filmas par Gogoli un miegā prāts piemet klāt vēl visādas figņas. Autors ļoti eleganti paspēlējies.

Sākumā šķita, ka lasu Čehovu vai Dostojevski (diemžēl Gogoļa darbus vēl nav sanācis lasīt) un darbība risinās vēsturiskajā Vīlandē. Kad pieminēja kases aparātu un datoru, sapratu, ka manā spriedumā ir pamatīga kļūda. Un tas bija tikai sākums, disko dancis uzņem tempu, kad karmaņņiks Konstantīns Opiatovičs atved uz naktslokālu “Romāns” Nikolaju Gogoli, kas kādā nesaprotamā veidā ir augšāmcēlies no miroņiem. Pamazām viss aiziet pa pieskari un noved līdz ellīgai kulminācijai un epilogam, kas ir kā mierīga ballītes atvadu dziesma, kad viesi pamazām atjēdzas un dodas mājās. Romāna beigas atstāja dziļi ironisku iespaidu. Jāsaka arī, ka lasot vispār nespēju iedomāties, kā tāds ķīselis varētu atrisināties.

Pats augšāmcēlies Gogolis ir diezgan pasīvs tēls, kas vairāk kalpo kā katalizators notikumiem. Biju gaidījusi, ka viņš spēlēs aktīvāku lomu. Toties aktīvi darbojas jau pieminētais godīgais zaglis Opiatovičs, bukinists-zamokinists-ezoteriķis Lasvaldis Pavasars, nelegālo mūzikas ierakstu veidotājs un tirgonis Ādolfs Izrailovičs Šefters ar savu draugu dziedātāju Arkašu un pāris citi kolorīti tipāži. Tieši šo neveiksminieku mēģinājumi noturēties virs ūdens šķita visinteresantākie.

Manuprāt, šoreiz autora stils ir svarīgāks par sižetu. Teksts ir rūpīgi pārdomāts, lietoti vārdi, kas piešķir īsto noskaņu. Autors ir ļoti centies radīt krievu klasikas stilu, papildinot to ar sulīgiem vārdu savirknējumiem, kas raksturo kādu personu vai notikumu. Klāt vēl piemet pa žargonvārdam, priekšmetam vai informācijas druskai, kam tur it kā attiecīgajos apstākļos nemaz nevajadzētu būt. Lasītājam vien atliek izbrīnā ieplest acis un mēģināt šo visu sagremot. Jāpiemin arī Maimas Grīnbergas ekselento tulkojumu, tas ir pelnījis atsevišķu zvaigzni. Savukārt grāmatas vāks ir kā ķirsītis uz putukrējuma.

Man patika šis literārais piedzīvojums un varu “Gogoļa disko” ieteikt tiem, kuri vēlas intelektuālu literatūru, bet visa nopietnā un “pareizā” ir apnikusi.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Klejojumi Igaunijas rietumkrastā. 2. daļa

Pirmās dienas iespaidi šeit.

Otrās dienas rīts pienāca saulains, ar kūpošu miglu. Piestātnē viss bija klusu, izņemot to pašu večuku, kas sarkanā žigulī atkal atbrauca un aizīrās līcī.

Tur pāri ir Hāpsalu.

Pabrokastojām un devāmies uz Saare, kur kartē tika solīta dabas taka, muiža un putnu vērošanas torņi. Taka Silmas dabas rezervātā pie Sāres ir īsa, ar diviem skatu torņiem (skats uz niedrāju un ūdeņiem), bet putnu migrēšanas laikā noteikti ārkārtīgi aizraujoša vieta.

Vispār, cik sapratu, Igaunijas piekrastē ir daudz putnu vērošanas vietu – piekraste pārsvarā zema, līdzena, daudz purvainu vietu. Savukārt Sāres muiža ir smuka un sakopta. Ja mēs jau nebūtu pabrokastojuši, tad muižas kafijas istabā iedzertu kafiju.

Pēc Sāres aizbraucām uz Puise ragu (Matsalu nacionālajā parkā) pa rallija cienīgiem ceļiem. Vietas tur ainaviski skaistas.

Kīdevas muiža. Pašreizējā muižas ēka celta 19. gs. beigās no koka. Unikāla ar to, ka sienas izliktas ar zivju zvīņu veidā sakārtotām lubiņām.

Kiideva nespējām atrast kārtējo apskates torni jūras krastā – visur “ķieģeļi” un laikam tikai vietējie zina ceļu. Noskumuši nolēmām doties mājās. Pērnavā piestājām Subway iestiprināties un pēc Pērnavas izlocījām kājās pie Rannametsa-Tolkuse dabas takas. Izrādās, ka, piestājot ceļa pusē virzienā uz Rīgu un uzkāpjot pa taku uzkalnā aiz pieminekļa, ir piknika vietas, labierīcības un var uzkāpt augstā kāpā no kuras caur priedēm redzama jūra.

Tipiska Igaunijas atpūtas vieta.

Viss tā klusi noslēpies, bez norādēm. Rannametsa-Tolkuse taku (2,2 km gara) bijām staigājuši divreiz, bet par ceļa otru pusi līdz šim neinteresējāmies. Taku, starp citu, iesaku. Pēcpusdienā saguruši, bet apmierināti atgriezāmies mājās.

Ko ņēmām līdzi road-trip diviem cilvēkiem ar suni:

– pases (arī sunim), nauda
– maiņas veļa, zeķes
– vējjakas
– pārtika un ūdens (nopirkām pa ceļam)
– aptieciņa (citramons, plāksteri, ogle)
– nazis, krūzes, tējkarote
– elektriskā tējkanna (domāta mašīnai, tehnikas brīnums, ko mums uzdāvināja)
– sausā barība un bļoda sunim
– mīksta sega uz kuras gulēt mašīnā
– 2 guļammaisi
– telefoni, planšete ar navigāciju HERE, vads lādēšanai
– papīra salvetes
– pretkukaiņu līdzeklis
– neliels dvielis, higiēnas līdzekļi (ķemme, zobubirstes utml)

Esam sapratuši, ka mums pilnīgi pietiek ar minimumu. Noteikti šādi brauksim vēl. Ja varat ieteikt interesantas apskates vietas Igaunijā, labprāt par tām uzzinātu.

Šis nebija iespaidīgu tūrisma objektu brauciens, tomēr mums patika. Kadiķu audzēs, akmeņainajā jūrmalā un sarkanajās koka mājās ir patiess un kluss ziemeļniecisks šarms, ko mēs pratām novērtēt. Mums jau ir plāns citai reizei – apskatīt Hāpsalu, aizbraukt līdz Paldisku klinšainajam krastam un sameklēt kādu garāku dabas taku.