Biedrs bērns un lielie cilvēki. Lēlo Tungala

grāmata bērniem, igauņu literatūraLiels un mazs 2018. gads, 240 lpp. Seltsimees laps #1

Kad izdevniecība man piedāvāja izlasīt “Biedru bērnu”, piekritu, jo mani saista atmiņu tēlojumi un šķita, ka šo grāmatu var lasīt dažāda vecuma paaudzes. Tā arī ir, nederēs vienīgi pavisam maziem bērniem, jo te tomēr garāki teikumi, sarežģītāki vārdi. Tēma arī nav no vieglajām, lai gan dažkārt ir “smiekli caur asarām”: Lēlo mammu aizved melnie vīri un Lēlo cer, ka mamma drīz atgriezīsies, ja viņa būs labs bērns. Tikai būt labam bērnam nemaz nav tik viegli. Īpaši tādai apķērīgai, vērīgai meitenei, kurai patīk izdomāt jocīgas dziesmas.

Manuprāt, “Biedrs bērns” ir skumjš stāsts, kurā pieaugušo pasaules šausmas saplūst ar bērna fantāziju un rotaļām. Ar bērna acīm un muti atklājas padomju režīma absurds, nežēlība un vājprāts. Ja kādu grib sodīt, tad sameklēs kaut vismazāko, neticamāko ieganstu un taisnīgums ir tikai tukšs vārds, uz ko naivi cer Lēlo tēvs.

Šajās atmiņās mani izbrīnīja diezgan atklātā pretpadomiskā izrunāšanās radu starpā Lēlo klātbūtnē, skapī glabātais mundieris un citas lietas. Ja meitene nevietā izrunātos, tas varētu beigties pagalam traģiski. Arī Sofi Oksanenas “Staļina govīs” bija jūtams, ka igauņi uzvedās brīvāk, nekā radies iespaids par latviešiem tajā laikā.

Vienīgais šīs grāmatas mīnuss man bija daudzie dziesmu citāti, jo šīs dziesmas nezinu un pieļauju, ka daudzas arī bija tikai igauņiem zināmas. Lēlo dziesmas ir svarīgas, tā ir daļa no viņas pasaules uztveres, tāpēc grāmatā to ir tik daudz. Viņa saliek kopā igauņu joku dziesmas ar radio skandināto patosu un top kokteilis, kas ļoti spilgti parāda ačgārno pasauli.

Lēlo izaug par populāru dzejnieci un rakstnieci, pēc viņas bērnības atmiņām nesen arī Igaunijā uzņēma filmu. Man gribētos zināt, kā viņai klājās pēc šīs grāmatas beigām un ceru, ka latviski būs arī pārējās triloģijas daļas.

Vērtējums: 3,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Gogoļa disko. Paša Matsinovs

igauņu literatūraJāņa Rozes apgāds 2019. gads, 144 lpp.

Kurš gan ticēs, ka šo trakulīgo literāro darbu sarakstījis lēnīgs igaunis Pāvo Matsins. Autors ir riktīgs blatnoj-stiļaga, kurš palaidis savu iztēli iztrakoties, paturot to tomēr mistiskos krievu klasikas rāmjos. Kā pavēru vākus, tā nevarēju vairs apstāties. Pilnīgi nenormāls gabals. Tādu varētu redzēt sapņos, kad par daudz lasīti krievu klasiķi, skatītas filmas par Gogoli un miegā prāts piemet klāt vēl visādas figņas. Autors ļoti eleganti paspēlējies.

Sākumā šķita, ka lasu Čehovu vai Dostojevski (diemžēl Gogoļa darbus vēl nav sanācis lasīt) un darbība risinās vēsturiskajā Vīlandē. Kad pieminēja kases aparātu un datoru, sapratu, ka manā spriedumā ir pamatīga kļūda. Un tas bija tikai sākums, disko dancis uzņem tempu, kad karmaņņiks Konstantīns Opiatovičs atved uz naktslokālu “Romāns” Nikolaju Gogoli, kas kādā nesaprotamā veidā ir augšāmcēlies no miroņiem. Pamazām viss aiziet pa pieskari un noved līdz ellīgai kulminācijai un epilogam, kas ir kā mierīga ballītes atvadu dziesma, kad viesi pamazām atjēdzas un dodas mājās. Romāna beigas atstāja dziļi ironisku iespaidu. Jāsaka arī, ka lasot vispār nespēju iedomāties, kā tāds ķīselis varētu atrisināties.

Pats augšāmcēlies Gogolis ir diezgan pasīvs tēls, kas vairāk kalpo kā katalizators notikumiem. Biju gaidījusi, ka viņš spēlēs aktīvāku lomu. Toties aktīvi darbojas jau pieminētais godīgais zaglis Opiatovičs, bukinists-zamokinists-ezoteriķis Lasvaldis Pavasars, nelegālo mūzikas ierakstu veidotājs un tirgonis Ādolfs Izrailovičs Šefters ar savu draugu dziedātāju Arkašu un pāris citi kolorīti tipāži. Tieši šo neveiksminieku mēģinājumi noturēties virs ūdens šķita visinteresantākie.

Manuprāt, šoreiz autora stils ir svarīgāks par sižetu. Teksts ir rūpīgi pārdomāts, lietoti vārdi, kas piešķir īsto noskaņu. Autors ir ļoti centies radīt krievu klasikas stilu, papildinot to ar sulīgiem vārdu savirknējumiem, kas raksturo kādu personu vai notikumu. Klāt vēl piemet pa žargonvārdam, priekšmetam vai informācijas druskai, kam tur it kā attiecīgajos apstākļos nemaz nevajadzētu būt. Lasītājam vien atliek izbrīnā ieplest acis un mēģināt šo visu sagremot. Jāpiemin arī Maimas Grīnbergas ekselento tulkojumu, tas ir pelnījis atsevišķu zvaigzni. Savukārt grāmatas vāks ir kā ķirsītis uz putukrējuma.

Man patika šis literārais piedzīvojums un varu “Gogoļa disko” ieteikt tiem, kuri vēlas intelektuālu literatūru, bet visa nopietnā un “pareizā” ir apnikusi.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Klejojumi Igaunijas rietumkrastā. 2. daļa

igaunijas rietumkrasts

Pirmās dienas iespaidi šeit.

Otrās dienas rīts pienāca saulains, ar kūpošu miglu. Piestātnē viss bija klusu, izņemot to pašu večuku, kas sarkanā žigulī atkal atbrauca un aizīrās līcī.

piestatne

Osterby piestātnes mols, pāri - Hāpsalu

Tur pāri ir Hāpsalu.

Pabrokastojām un devāmies uz Saare, kur kartē tika solīta dabas taka, muiža un putnu vērošanas torņi. Taka Silmas dabas rezervātā pie Sāres ir īsa, ar diviem skatu torņiem (skats uz niedrāju un ūdeņiem), bet putnu migrēšanas laikā noteikti ārkārtīgi aizraujoša vieta.

sares torni

Vispār, cik sapratu, Igaunijas piekrastē ir daudz putnu vērošanas vietu – piekraste pārsvarā zema, līdzena, daudz purvainu vietu. Savukārt Sāres muiža ir smuka un sakopta. Ja mēs jau nebūtu pabrokastojuši, tad muižas kafijas istabā iedzertu kafiju.

Sāres muiža

Pēc Sāres aizbraucām uz Puise ragu (Matsalu nacionālajā parkā) pa rallija cienīgiem ceļiem. Vietas tur ainaviski skaistas.

Puise rags

Kīdeva muiža

Kīdevas muiža. Pašreizējā muižas ēka celta 19. gs. beigās no koka. Unikāla ar to, ka sienas izliktas ar zivju zvīņu veidā sakārtotām lubiņām.

Kiideva nespējām atrast kārtējo apskates torni jūras krastā – visur “ķieģeļi” un laikam tikai vietējie zina ceļu. Noskumuši nolēmām doties mājās. Pērnavā piestājām Subway iestiprināties un pēc Pērnavas izlocījām kājās pie Rannametsa-Tolkuse dabas takas. Izrādās, ka, piestājot ceļa pusē virzienā uz Rīgu un uzkāpjot pa taku uzkalnā aiz pieminekļa, ir piknika vietas, labierīcības un var uzkāpt augstā kāpā no kuras caur priedēm redzama jūra.

Tootusemae takas atpūtas vieta

Tipiska Igaunijas atpūtas vieta.

Tootusemae takas atpūtas vieta

Viss tā klusi noslēpies, bez norādēm. Rannametsa-Tolkuse taku (2,2 km gara) bijām staigājuši divreiz, bet par ceļa otru pusi līdz šim neinteresējāmies. Taku, starp citu, iesaku. Pēcpusdienā saguruši, bet apmierināti atgriezāmies mājās.

Ko ņēmām līdzi road-trip diviem cilvēkiem ar suni:

– pases (arī sunim), nauda
– maiņas veļa, zeķes
– vējjakas
– pārtika un ūdens (nopirkām pa ceļam)
– aptieciņa (citramons, plāksteri, ogle)
– nazis, krūzes, tējkarote
– elektriskā tējkanna (domāta mašīnai, tehnikas brīnums, ko mums uzdāvināja)
– sausā barība un bļoda sunim
– mīksta sega uz kuras gulēt mašīnā
– 2 guļammaisi
– telefoni, planšete ar navigāciju HERE, vads lādēšanai
– papīra salvetes
– pretkukaiņu līdzeklis
– neliels dvielis, higiēnas līdzekļi (ķemme, zobubirstes utml)

Esam sapratuši, ka mums pilnīgi pietiek ar minimumu. Noteikti šādi brauksim vēl. Ja varat ieteikt interesantas apskates vietas Igaunijā, labprāt par tām uzzinātu.

Šis nebija iespaidīgu tūrisma objektu brauciens, tomēr mums patika. Kadiķu audzēs, akmeņainajā jūrmalā un sarkanajās koka mājās ir patiess un kluss ziemeļniecisks šarms, ko mēs pratām novērtēt. Mums jau ir plāns citai reizei – apskatīt Hāpsalu, aizbraukt līdz Paldisku klinšainajam krastam un sameklēt kādu garāku dabas taku.

Klejojumi Igaunijas rietumkrastā. 1. daļa

igaunijas rietumkrasts

Ja tikai nosprauž virzienu un par mērķi izvēlas Hāpsalu, neko vairāk nepētot, tad sanāk tā, ka pilsētā ierodies tieši uz džeza festivālu. Tieši tā mums gadījās divu dienu klejojumā pa Igaunijas rietumu piekrasti ar moto “braucam, kur acis rāda”. Igaunijas akmeņainajam rietumkrastam ar kadiķu audzēm un diezgan regulāri sastopamo tradicionālo apbūvi piemīt īpatnējs, neuzbāzīgs šarms.

Mums vispār Igaunija ļoti patīk. Ceļi tik labi, ka taisni riebjas, tualetes tīras, satiksme mierīga, iepirkties nav problēmu. Arī dažus vārdus zinām, lai gan būs jāpamācās vēl, jo noteikti vairākām interesantām vietām pabraucām garām, tāpēc ka nebijām pirms tam internetā izpētījuši potenciālās apskates vietas un nezinājām, ko nozīmē tas vai cits vārds uz brūnās norādes plāksnes. Ar kirik (baznīca) un mōis (muiža) ir par maz. Bija arī apskates vietas, ko redzējām Hāpsalu dabūtajā tūristu kartē, bet dabā nevarējām atrast – vai nu trūka norāžu, vai taciņa uz objektu sen aizaugusi. Tā nu mēs apskatījām, ko pa ceļam spējām atrast un kas ieinteresēja. Savā ziņā tas sniedza lielu brīvības sajūtu, bet nākamreiz pirms braukšanas drusku tomēr papētīsim visitestonia.com.

kafijas pauze pie Pērnavas

Rīta kafija un maizītes. Lēti un gardi.

Piektdienas vakarā nolēmām, ka brauksim par spīti tam, kādus laika apstākļus sola un katram gadījumam paredzējām, ka varētu gulēt mašīnā. Tas bija ļoti pareizs lēmums, bet par to vēlāk. Kā navigāciju izvēlējāmies HERE, kuru planšetē var lietot bez interneta. Salikām somā visu nepieciešamo un sestdien pēc pieciem startējām Ainažu virzienā un tad pa veco šoseju caur Iklu Igaunijā. Pa ceļam var apskatīt fifīgas mājiņas un burinieku. Braucot no Valmieras tik agri, pirmo kafiju atradām pirms pašas iebraukšanas Pērnavā nelielā mājiņā, kas strādā 24h režīmā. Turpat arī tikām pie siļķmaizītēm brokastīs. Tā neierasti, bet patiesībā gardi.

Iestiprinājušies, apbraucām Pērnavu pa apvedceļu. Pērnavas centrs ir smuks, vietām atgādina Vecrīgas un Jūrmalas sajaukumu, bet esam tur jau bijuši. Tālāk sākās klejojumi pa piekrastes mazajiem ceļiem un ciematiem. Pie Lindi purva uzkāpām skatu tornī.

lindi purva kolāža
Lindi purvs

Nobraucām lejā aiz Lao līdz zemesraga galam, tad uz Tōstamaa un tālāk pa piekrasti.

Selistes baznīca

Selistes baznīca. Rīts patumšs un vēl līst, bet ēkas kā sarkanas ogas spīd.

Ārkārtīgi skaistā piekrastē starp kadiķiem atradām skatu torni un Sōmeri bāku.

Someri skatu tornis
kadiķos
bāka

Pēc tam braucām gar Komsi augšā uz Saastna. Pēc norādēm šķita, ka tur kaut kam ir jābūt, beigās atradām tikai muižas drupas. Krastā bija jābūt milzu akmeņiem Näärikivid, bet aizaugušai takai, kas pāri pļavai, iespējams, veda uz akmeni, priekšā bija elektriskais “gans”. Nolēmām necīnīties ar govju ganībām. Aiz Lihulas nogriezāmies uz 31. šoseju un devāmies uz Hāpsalu.

Hāpsalu izrādījās aizslēgta. Nu labi, ne aizslēgta, bet pārpildīta. Centrs ciet, visur mašīnas un cilvēki. Atradām Jahtas hosteli un tur mums pastāstīja, ka pilsētā notiek slavenais džeza festivāls un nekur vietu nav. Hosteli paturēsim prātā citai reizei, jo vieta izskatījās laba. Nolēmām pa pilsētu nebakstīties, jo ne mašīnu kur nolikt, ne mierīgi pastaigāt. Kur tālāk? Laika vēl daudz, diena tikai pusē, braucam vēl pa piekrasti uz augšu. Pēc lielveikala apmeklējuma, aizbraucām līdz Österby, konstatējām, ka tur ir laba piestātne ar stāvlaukumu, kur varētu arī nakšņot. Aizbraucām augšā uz Ramsi ragu un Telise ragu un beigās līdz Dirhami, bet, jo tuvāk Tallinai, jo vairāk “ķieģeļu” uz mazajiem ceļiem, kas aizved līdz jūrai.

Ramsi rags
Ramsi rags

Izpriecējuši acis pie sakoptajiem privātīpašumiem ar mājām kā izkāpušām no pagājušiem gadsimtiem (igauņiem acīmredzot tik ļoti nevelk uz moderno arhitektūru kā mūsu bagātniekiem) un viegliem koka žogiem, atgriezāmies Österby piestātnē uz nakšņošanu.

Osterby piestātne

Šī piestātne ar bezmaksas stāvlaukumu ir labiekārtota – soli ar galdiem, ūdens krāns un pāris elektrības kontakti, tīra WC, atkritumu konteineri. Pāris vietējie makšķerēja, vakarā večuks laivā aizīrās līcī pārbaudīt tīklus, no mola redzama Hāpsalu un pat varējām mazliet paklausīties džezu. Bez mums šeit kemperī nakšņoja zviedru ģimene. Tējkannā uzvārījām ūdeni, paēdām vakariņas un iekārtojāmies mašīnā gulēt. Jāsaka, ka suns bija traki apmierināts par iespēju uzņemt mūs savos “apartamentos” mašīnas aizmugurē. Naktī mūs divas reizes pamodināja spēcīgs lietus gāziens un nopriecājos, ka neguļam teltī.

Turpinājums sekos.

Bites. Mēliss Frīdentāls

Mēlisa Frīdentāla "Bites"

Mansards 2015. gads, 248 lpp.

Ir kaut kas noslēpumaini vilinošs vāka dizainā un nosaukumā, kas liek šo grāmatu paņemt rokās un sākt lasīt. Kad sākts, atliek vien turpināt, jo drūmā noskaņa ievelk lasītāju dubļu un smaku jūklī. No seniem laikiem izkāpis romāns caur jauna studenta Laurencija ciešanām pēta 17. gadsimta teoloģijas un medicīnas teorijas par cilvēka dvēseli un tās saistību ar veselību.

17. gadsimta vide ļauj ar gandarījumu un atvieglojumu priecāties par cilvēces attīstību, mūsu sasniegumiem sadzīves apstākļu uzlabošanā, tumsonības apkarošanā un ārstniecībā. Lai gan tā laika Tērbatā virmo modernas vēsmas, ko noteikti veicina universitātes klātbūtne, ilgstošo lietavu radītais bads un vispārēja apstākļu pasliktināšanās padara Tērbatu par nemīlīgu vietu. No laukiem uz pilsētu plūst pusdzīvi, skrandaini, bada mocīti ļaudis, viss ir drūms, dubļains, auksts un slapjš. Ideāla augsne slimībām, kurām kā labu pretlīdzekli iesaka asins nolaišanu. Ja pie bārddziņa ietrāpa asins nolaišanai nelabvēlīgā laikā, viņš ar lielu entuziasmu un prieku piedāvā veikt klizmu, kas ļoti labi attīrot organismu. Bārddziņa piedāvājums nešķiet vilinošs? Var doties pie aptiekāra nopirkt kādu no viņa brūvējumiem. Varbūt pat palīdzēs, ja nenomirsiet.

Bet kāpēc vispār cilvēks top slims? Jo izjaukts humoru līdzsvars organismā, vai ļauna acs uzsūtījusi slimību. Ļauna acs, savukārt, ir tiem, kam kaut kādu iemeslu dēļ dvēsele kļuvusi slikta, samaitāta. Laurentijam šķiet, ka tā noticis ar viņu, jo bērnībā pieredzējis briesmīgas lietas, tāpēc tagad savas studijas velta dvēseles pētīšanai. Galvenais varonis cenšas izdibināt vairākus filozofiskus jautājumus. Kas ir dvēsele, kas atmiņas? Vai bez tām cilvēks ir dzīvs, spēj pastāvēt? Veselā miesā vesels gars, vai tomēr ar veselu garu vesela miesa? Viņu moka melanholija, iekšas pilnas ar melnu žulti, kas sagandē ķermeni un prātu. Tādam cilvēkam drūmā Tērbata ir slikta dzīvesvieta, tomēr viņam nav izvēles. “Bitēs” mēs sekojam Laurentijam Hilam sešas dienas – no viņa ierašanās brīža Igaunijā līdz kādai satraucošai atklāsmei universitātes laboratorijā un atvieglojumu nesošam sapnim.

Teksts nešķiet sarakstīts mūsu laikā. Vides apraksts, tēli, Laurentija domas un rīcība – tas viss atstāj diezgan autentisku 17. gs. sajūtu, pareizāk sakot, ticamu interpretāciju par to, kā tas varēja būt. Mēliss Frīdentāls ir teologs un literāts, pēta 17. gadsimta ideju vēsturi, romānu balstījis uz patiesiem faktiem, izmantojis tālaika zinātnes un filozofijas idejas, ko īsumā paskaidro grāmatas pēcvārdā. Pēcvārds piedod romānam dziļāku nozīmi un ļauj labāk izprast literārā darba jēgu. Autors ļoti rūpīgi izmanto izteiksmes līdzekļus, lai radītu pretīgu vidi. Reti kurš teksts ir tā piesūcies ar mitrumu, dubļiem, smakām, tumsu un ārprātu.

Kas ir ar tām bitēm? Kāpēc romāna nosaukums ir “Bites”? Kāpēc tēla sejai priekšā dzeltena puķe? Tieši šie ziņķārīgie jautājumi mani mudināja izlasīt Frīdentāla romānu. Izrādās, vairāki antīkie un viduslaiku domātāji pauda ideju, ka dvēsele ir bites, kas piepilda cilvēka ķermeni kā stropu. Skaisti, par to ir vērts padomāt.

Romāna beigas ir neviennozīmīgas. Lasītājam pašam jālemj, vai tā ir atpestījoša katarse, vai pēdējais elpas vilciens. Šī neskaidrība ir traucējoša, bet filozofiskāk noskaņotam lasītājam droši vien nesagādās grūtības. “Bitēs” savijas zinātnes sasniegumi ar māņticību, atmiņas ar fantāzijām, dažādas filozofiskas idejas ar visu iznīcinošo lietu un Laurentija slimību. Kopumā interesants un spilgts vēstures laikposma atspoguļojums tepat mums kaimiņos. Vērts izlasīt.

Vērtējums: 3/5