Staļina govis. Sofija Oksanena

Staļina govisJumava 2013. gads, 384 lpp.

Vēstījums par triju paaudžu sievietēm – māti, meitu un mazmeitu Igaunijā un Somijā PSRS laikā,  kuras šķir laiks, politiskā vara, attālums un slimība. Kapitālistiskajā Somijā dzīve ir savādāka, bet nebūt ne rožaina, arī šeit igaunietēm jāturpina dzīvot ar bailēm un kauna sajūtu.

Šķiet, “Staļina govis” tikai vienreiz redzēju pieminētu internetā (tomēr nē, atradu vēl vienu nelielu atsauksmi), bet kaut kas tai atsauksmē bija tāds, kas aizķēra un lika bibliotēkā paņemt šo grāmatu. Varbūt tas bija jocīgais nosaukums, bet visdrīzāk manu interesi uzjundīja fakts, ka romāns ir par sieviešu ikdienu PSRS laikā.

Vēlāk noskaidrojās, ka par Staļina govīm tika sauktas kazas. Tas man bērnībā bija paslīdējis garām. Tāpat atklājās vēl bezgala daudz jau piemirstu vai iepriekš nezināmu faktu par tā laika ikdienu. Ziemassvētkus oficiāli nesvinēja, 1980-jos gados Igaunijā sievietes nenēsāja bikses, zeķubikses un banāni bija luksus un milzīgs deficīts, prostitūcija un bezdarbnieki oficiāli nepastāvēja, zilie kartupeļi, balināti džinsi par 300 rubļiem, raibās katūna kleitas un vēl un vēl…. Manu sava veida nostaļģiju gan sapratīs tikai tie, kas piedzima pirms 1990. gada. Jaunākiem romāna smalkākās nianses var palikt nesaprastas un romāns vairāk kalpos kā neoficiāla antropoloģijas grāmata. Arī man nācās diezgan iedziļināties, lai izprastu kas tieši kalpo par cēloni galvenās varones Annas slimībai.

Romāns aptver laika posmu no 1940-iem līdz 1990-iem gadiem Igaunijā un Somijā. Būvdarbu vadītāja, igauniete Katarīna 1971. gadā iepazīstas ar somu celtnieku, pēc dažiem gadiem apprecas un pārceļas uz Somiju. Katarīnas meitai Annai romānā atvēlēts visvairāk vietas. Tieši caur viņu tiek iznests padomju gadu apjukums un kauns, jo igaunietes Somijā tiek uzskatītas par krievu maukām, bet Igaunijā tikai gaida viņu atvestās importa preces. Anna ir bulīmiķe ar 14 gadu stāžu. Sākumā domāju, ka viņa ir pusjukusi, bet vēlāk sapratu, ka viņa vienkārši ir dzīves traumēta, bet, protams, kaut kam ir galvā jāsagriežas, lai sevi tā mocītu un nemīlētu (viņa gan domā savādāk). Viņa pārsvarā negausīgi rij, pēc tam vemj, izdomā visādas viltīgas taktikas, kā uzturēt savu atkarību, nespēj ne īsti draudzēties, ne mīlēt. Visu aptverošs kauns, bezspēcība un bailes viņu ir pilnīgi saindējušas: “Bailes, kas kļuva par kaunu, kad visu, kas man bija skaidrs un dabisks, vajadzēja noklusēt, īsti nesaprotot, kāpēc.” Vēl ir Sofija, Katarīnas māte, Annas vecmāmiņa igauniete, kas dzīvo laukos. Viņas atmiņas stāsta par kara un pirmajiem pēckara gadiem. Skarbs, atkailināts vēstījums par vienkāršo ļaužu dzīvi ne tik senā pagātnē.

Mani izbrīnīja salīdzinoši atvērtā robeža starp Somiju un Igauniju PSRS laikā. Protams, vajadzēja atļaujas un ielūgumus, bet šķiet, ka somi diezgan vienkārši tika uz Tallinu ar jaunām krosenēm kājās, kuras pārdeva spekulantiem, lai dabūtu rubļus dzeršanai. Izrādās, somu celtnieki bija ļoti pieprasīti PSRS. Šokēja somu attieksme pret igauņiem. Kā var savu kaimiņu tautu uzskatīt par krieviem un vispār zemākiem cilvēkiem, un igaunietes par maukām? Tā it kā nekādas vēstures un saskarsmes starp abām tautām pirms 1940. gada nebūtu bijis. Nu labi, kā radās mīts par igaunietēm maukām ir skaidrs, bet to pārējo tik viegli nevar saprast.

Īpatnēji, ka romānā nav neviena patīkama tēla, ar ko lasītājs varētu personificēties. Varbūt, ka citi spēj just līdzi Annai, es nespēju. Tai pašā laikā tas nemazina romāna pievilcību. “Staļina govis” ir psiholoģiski smags, faktiem bagāts romāns, interesanti uzbūvēts un lasīšanas vērts. Labi derēs tiem, kas interesējas par neseno vēsturi. Starp citu, somu rakstnieces Sofijas Oksanenas māte ir igauniete, tēvs soms, tāpēc romāns savā ziņā šķiet personisks. Viņas ģimenes saknes nenoliedzami ietekmējušas autores literāros darbus.

Vērtējums: 5/5

Literatūra mūsdienu Igaunijā

Igauņi acīmredzot maz interesējas par savu rakstnieku darbiem un literārajiem romāniem vispār (gan modernajiem, gan klasiku). 2005.gadā pēc bibliotēku lasītāju datiem populārākais autors Igaunijā bija amerikāņu romantisko romānu rakstniece Nora Robertsa, tai sekoja Sandra Brauna un Agata Kristi. Ievērojamais igauņu rakstnieks Jans Kross (Jaan Kross, dzimis 1920. gadā) ieņēma vietu top 20 beigās. Kā bibliotēku darbinieki norādījuši – lasītājus neinteresē egocentriskie, neskaidrie un neķītrie mūsdienu igauņu rakstnieku darbi.

Šai mazajā valstī literatūru kūrē divas organizācijas: Rakstnieku savienība un sab. org. Cultural Endowment (Kultūras talanti? Kultūras dotācijas?). Rakstnieku savienībā ir ap 300 biedriem (arī tulkotāji, kritiķi u.c.). Dibināta 1923.gadā, tā visus šos gadus ir pabalstījusi un apvienojusi Igaunijas rakstošo sabiedrības daļu. Padomju gados igauņu literātiem klājās samērā labi, bet 1990-to gadu vidū publicēto romānu un citu darbu skaits dramatiski saruka un literatūra piedzīvoja tādu kā identitātes krīzi. Viens no RS uzdevumiem ir saglabāt literatūras tēlu kā kaut ko eksistenciāli svarīgu sabiedrībai un kompensēt reālā tirgus trūkumu. Potenciālie viens miljons lasītāju nav pietiekoši pat labi pirktiem autoriem. Kultūras dotāciju organizācija tika izveidota 1994.gadā, tā katru gadu tērā gandrīz miljonu eiro (no nodokļiem par cigaretēm, azartspēlēm un alkoholu) literatūrai: apm. puse tiek izmaksāta autoratlīdzībās un grāmatu un žurnālu publicēšanas subsīdijās, ceturtdaļa tiek izmaksāta stipendijās rakstniekiem un atlikusī ceturtdaļa tiek tērēta literārajām balvām, gadatirgiem/festivāliem, izpētei, konferencēm, prezentācijām un citiem publiskiem pasākumiem. Gandrīz absurdā kārtā, bet šīs divas organizācijas varētu būt atbildīgas par situācijas radīšanu kurā rakstīšana ir diezgan nodalīta no lasītāju interesēm. Igaunijā rakstniekam ir vieglāk kļūt slavenam nekā būt lasītam. Kā lasītāji svarīgi ir kritiķi un citi rakstnieki. Bestselleri (vairāk kā 1500 kopijās) bieži vien nav patikuši kritiķiem un ārzemēs tulkotie autori var būt nenozīmīgi savā dzimtenē. Gandrīz kā tādā Aizspogulijā….

Kādi tad ir mūsdienu igauņu rakstnieki? Daudzi no viņiem ir paziņojuši, ka vienīgais iespējamais veids kā rakstīt autentiski pašlaik ir smelties no savas pieredzes. Tāds ir Tōnu Ōnnepalu (dzimis 1962.g.) savā grāmatā Harjutused (“Vingrinājumi”, 2002). Darbs ir atmiņu, grēksūdzes, dienasgrāmatas un vēstuļu mikslis no 1990-iem gadiem. 2006.gadā Tōnu ar saviem pieciem prozas darbiem tika nominēts kā labākais autors publicēts pēc 1991.gada.

Līdzīgs ir Peeter Sauter (dzimis 1962.g.), kurš gan vairāk distancējas no savu grāmatu varoņiem. Viņa darbi sastāv no pirmajā personā stāstītiem stāstiem; stāstu varonis izmisīgi cenšas iegūt autentisku eksistenci, dzīvi, ko neiespaido sociālās normas vai personīgās saites. Viņa pēdējā darbā Vere jooks (2006) varoņa cenšanās jau kļūst bezjēdzīga, gandrīz sevi un citus iznīcinoša.

Ōnnepalu brīvo autobiogrāfisko iespaidu un eseju miksējumu īstenībā aizsāka Jaan Kaplinski (dzimis 1941.g.) 1980-os gados. Kaplinskis iespējams ir pazīstamākais igauņu intelektuālis un dzejnieks. Viņš ir rakstījis arī prozu, esejas, ceļojumu piezīmes, atmiņas un teo-fantastiku britu filozofa un zinātniskās fantastikas rakstnieka Olafa Stapletona stilā. Kaplinska pirmā kārtīgā novele ir Seesama jōgi (“Tā pati upe”, 2007), ko viņš rakstīja gandrīz 12 gadus. Daļēji autobiogrāfiskais darbs stāsta par agriem 1960-iem gadiem, kad Kaplinska jauneklīgais alter ego cenšas zaudēt nevainību un iegūt seksuālu un mistisku pieredzi.

Mazliet savādāk raksta Ene Mihkelson (dzimusi 1944.g.). Viņas pēdējais romāns Katkuhaud (“Mēra kaps”, 2007) ir dziļi satraucoša, piesātināta grāmata, sarakstīta smagā manierē. Arī Enes darbu sižeti ir ņemti no personīgās pieredzes. Konkrētais romāns ir veidots kā autores un viņas tantes sastapšanās sērijas mēģinot tik skaidrībā, kas notika ar autores tēvu 1940-1950-gados, kad vecāki slēpās no padomju varas. Viņas iepriekšējais darbs Ahasveeruse uni (“Sapnis par Ahasuerus”, 2001), tika nominēta kā labākā grāmata pēc 1991.gada.

Viens no retajiem un labākajiem reālistisku noveļu autoriem ir Mats Traat (dzimis 1936.g.). Viņš ir sarakstījis vairāk kā desmit sējumu Dienvidigaunijas lauksaimnieku ģimenes sāgu, kuri piedzīvo modernizāciju un Igaunijas veidošanos pēdējo divu gadsimtu garumā. Pēdējais romāns Naised ja pojad (“Sievas un dēli”, 2006) ieguva Kultūras dotāciju organizācijas ikgadējo balvu.

Pašlaik populārākais igauņu autors Igaunijā ir Andrus Kivirahk (ar umlautu uz a, dzimis 1970.g.). Viņa lugas un īsie stāsti ir pilni ar māksliniecisku kreativitāti, uzjautrinošām neprātībām un nacionālajiem mītiem. Viņa humors ir burlesks, absurds, bezjūtīgs. Iespējams, ka šo humoru būtu grūti pārtulkot. Grāmata, kas padarīja viņu slavenu, bija “Ivana Oravas atmiņas” (ļoti garš nosaukums igauniski, 1995) – rēcīgs ceļojums 20.gs. Igaunijas vēsturē. Viņa pēdējais romāns Mees, kes teadis ussisōnu (“Vīrs kurš zināja čūskas vārdus”, 2007) ir paraboliska fantāzijas novele par kultūras iznīkšanu, kāda dzīvesveida izmiršanu.

Pilnu Mart Valjataga rakstu par literatūru Igaunijā varat izlasīt Eurozine.com. Paldies Ine Gundersveen par atļauju tulkot un izmantot šo rakstu.