Biedrs bērns un lielie cilvēki. Lēlo Tungala

grāmata bērniem, igauņu literatūraLiels un mazs 2018. gads, 240 lpp. Seltsimees laps #1

Kad izdevniecība man piedāvāja izlasīt “Biedru bērnu”, piekritu, jo mani saista atmiņu tēlojumi un šķita, ka šo grāmatu var lasīt dažāda vecuma paaudzes. Tā arī ir, nederēs vienīgi pavisam maziem bērniem, jo te tomēr garāki teikumi, sarežģītāki vārdi. Tēma arī nav no vieglajām, lai gan dažkārt ir “smiekli caur asarām”: Lēlo mammu aizved melnie vīri un Lēlo cer, ka mamma drīz atgriezīsies, ja viņa būs labs bērns. Tikai būt labam bērnam nemaz nav tik viegli. Īpaši tādai apķērīgai, vērīgai meitenei, kurai patīk izdomāt jocīgas dziesmas.

Manuprāt, “Biedrs bērns” ir skumjš stāsts, kurā pieaugušo pasaules šausmas saplūst ar bērna fantāziju un rotaļām. Ar bērna acīm un muti atklājas padomju režīma absurds, nežēlība un vājprāts. Ja kādu grib sodīt, tad sameklēs kaut vismazāko, neticamāko ieganstu un taisnīgums ir tikai tukšs vārds, uz ko naivi cer Lēlo tēvs.

Šajās atmiņās mani izbrīnīja diezgan atklātā pretpadomiskā izrunāšanās radu starpā Lēlo klātbūtnē, skapī glabātais mundieris un citas lietas. Ja meitene nevietā izrunātos, tas varētu beigties pagalam traģiski. Arī Sofi Oksanenas “Staļina govīs” bija jūtams, ka igauņi uzvedās brīvāk, nekā radies iespaids par latviešiem tajā laikā.

Vienīgais šīs grāmatas mīnuss man bija daudzie dziesmu citāti, jo šīs dziesmas nezinu un pieļauju, ka daudzas arī bija tikai igauņiem zināmas. Lēlo dziesmas ir svarīgas, tā ir daļa no viņas pasaules uztveres, tāpēc grāmatā to ir tik daudz. Viņa saliek kopā igauņu joku dziesmas ar radio skandināto patosu un top kokteilis, kas ļoti spilgti parāda ačgārno pasauli.

Lēlo izaug par populāru dzejnieci un rakstnieci, pēc viņas bērnības atmiņām nesen arī Igaunijā uzņēma filmu. Man gribētos zināt, kā viņai klājās pēc šīs grāmatas beigām un ceru, ka latviski būs arī pārējās triloģijas daļas.

Vērtējums: 3,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Gogoļa disko. Paša Matsinovs

igauņu literatūraJāņa Rozes apgāds 2019. gads, 144 lpp.

Kurš gan ticēs, ka šo trakulīgo literāro darbu sarakstījis lēnīgs igaunis Pāvo Matsins. Autors ir riktīgs blatnoj-stiļaga, kurš palaidis savu iztēli iztrakoties, paturot to tomēr mistiskos krievu klasikas rāmjos. Kā pavēru vākus, tā nevarēju vairs apstāties. Pilnīgi nenormāls gabals. Tādu varētu redzēt sapņos, kad par daudz lasīti krievu klasiķi, skatītas filmas par Gogoli un miegā prāts piemet klāt vēl visādas figņas. Autors ļoti eleganti paspēlējies.

Sākumā šķita, ka lasu Čehovu vai Dostojevski (diemžēl Gogoļa darbus vēl nav sanācis lasīt) un darbība risinās vēsturiskajā Vīlandē. Kad pieminēja kases aparātu un datoru, sapratu, ka manā spriedumā ir pamatīga kļūda. Un tas bija tikai sākums, disko dancis uzņem tempu, kad karmaņņiks Konstantīns Opiatovičs atved uz naktslokālu “Romāns” Nikolaju Gogoli, kas kādā nesaprotamā veidā ir augšāmcēlies no miroņiem. Pamazām viss aiziet pa pieskari un noved līdz ellīgai kulminācijai un epilogam, kas ir kā mierīga ballītes atvadu dziesma, kad viesi pamazām atjēdzas un dodas mājās. Romāna beigas atstāja dziļi ironisku iespaidu. Jāsaka arī, ka lasot vispār nespēju iedomāties, kā tāds ķīselis varētu atrisināties.

Pats augšāmcēlies Gogolis ir diezgan pasīvs tēls, kas vairāk kalpo kā katalizators notikumiem. Biju gaidījusi, ka viņš spēlēs aktīvāku lomu. Toties aktīvi darbojas jau pieminētais godīgais zaglis Opiatovičs, bukinists-zamokinists-ezoteriķis Lasvaldis Pavasars, nelegālo mūzikas ierakstu veidotājs un tirgonis Ādolfs Izrailovičs Šefters ar savu draugu dziedātāju Arkašu un pāris citi kolorīti tipāži. Tieši šo neveiksminieku mēģinājumi noturēties virs ūdens šķita visinteresantākie.

Manuprāt, šoreiz autora stils ir svarīgāks par sižetu. Teksts ir rūpīgi pārdomāts, lietoti vārdi, kas piešķir īsto noskaņu. Autors ir ļoti centies radīt krievu klasikas stilu, papildinot to ar sulīgiem vārdu savirknējumiem, kas raksturo kādu personu vai notikumu. Klāt vēl piemet pa žargonvārdam, priekšmetam vai informācijas druskai, kam tur it kā attiecīgajos apstākļos nemaz nevajadzētu būt. Lasītājam vien atliek izbrīnā ieplest acis un mēģināt šo visu sagremot. Jāpiemin arī Maimas Grīnbergas ekselento tulkojumu, tas ir pelnījis atsevišķu zvaigzni. Savukārt grāmatas vāks ir kā ķirsītis uz putukrējuma.

Man patika šis literārais piedzīvojums un varu “Gogoļa disko” ieteikt tiem, kuri vēlas intelektuālu literatūru, bet visa nopietnā un “pareizā” ir apnikusi.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Bites. Mēliss Frīdentāls

Mēlisa Frīdentāla "Bites"

Mansards 2015. gads, 248 lpp.

Ir kaut kas noslēpumaini vilinošs vāka dizainā un nosaukumā, kas liek šo grāmatu paņemt rokās un sākt lasīt. Kad sākts, atliek vien turpināt, jo drūmā noskaņa ievelk lasītāju dubļu un smaku jūklī. No seniem laikiem izkāpis romāns caur jauna studenta Laurencija ciešanām pēta 17. gadsimta teoloģijas un medicīnas teorijas par cilvēka dvēseli un tās saistību ar veselību.

17. gadsimta vide ļauj ar gandarījumu un atvieglojumu priecāties par cilvēces attīstību, mūsu sasniegumiem sadzīves apstākļu uzlabošanā, tumsonības apkarošanā un ārstniecībā. Lai gan tā laika Tērbatā virmo modernas vēsmas, ko noteikti veicina universitātes klātbūtne, ilgstošo lietavu radītais bads un vispārēja apstākļu pasliktināšanās padara Tērbatu par nemīlīgu vietu. No laukiem uz pilsētu plūst pusdzīvi, skrandaini, bada mocīti ļaudis, viss ir drūms, dubļains, auksts un slapjš. Ideāla augsne slimībām, kurām kā labu pretlīdzekli iesaka asins nolaišanu. Ja pie bārddziņa ietrāpa asins nolaišanai nelabvēlīgā laikā, viņš ar lielu entuziasmu un prieku piedāvā veikt klizmu, kas ļoti labi attīrot organismu. Bārddziņa piedāvājums nešķiet vilinošs? Var doties pie aptiekāra nopirkt kādu no viņa brūvējumiem. Varbūt pat palīdzēs, ja nenomirsiet.

Bet kāpēc vispār cilvēks top slims? Jo izjaukts humoru līdzsvars organismā, vai ļauna acs uzsūtījusi slimību. Ļauna acs, savukārt, ir tiem, kam kaut kādu iemeslu dēļ dvēsele kļuvusi slikta, samaitāta. Laurentijam šķiet, ka tā noticis ar viņu, jo bērnībā pieredzējis briesmīgas lietas, tāpēc tagad savas studijas velta dvēseles pētīšanai. Galvenais varonis cenšas izdibināt vairākus filozofiskus jautājumus. Kas ir dvēsele, kas atmiņas? Vai bez tām cilvēks ir dzīvs, spēj pastāvēt? Veselā miesā vesels gars, vai tomēr ar veselu garu vesela miesa? Viņu moka melanholija, iekšas pilnas ar melnu žulti, kas sagandē ķermeni un prātu. Tādam cilvēkam drūmā Tērbata ir slikta dzīvesvieta, tomēr viņam nav izvēles. “Bitēs” mēs sekojam Laurentijam Hilam sešas dienas – no viņa ierašanās brīža Igaunijā līdz kādai satraucošai atklāsmei universitātes laboratorijā un atvieglojumu nesošam sapnim.

Teksts nešķiet sarakstīts mūsu laikā. Vides apraksts, tēli, Laurentija domas un rīcība – tas viss atstāj diezgan autentisku 17. gs. sajūtu, pareizāk sakot, ticamu interpretāciju par to, kā tas varēja būt. Mēliss Frīdentāls ir teologs un literāts, pēta 17. gadsimta ideju vēsturi, romānu balstījis uz patiesiem faktiem, izmantojis tālaika zinātnes un filozofijas idejas, ko īsumā paskaidro grāmatas pēcvārdā. Pēcvārds piedod romānam dziļāku nozīmi un ļauj labāk izprast literārā darba jēgu. Autors ļoti rūpīgi izmanto izteiksmes līdzekļus, lai radītu pretīgu vidi. Reti kurš teksts ir tā piesūcies ar mitrumu, dubļiem, smakām, tumsu un ārprātu.

Kas ir ar tām bitēm? Kāpēc romāna nosaukums ir “Bites”? Kāpēc tēla sejai priekšā dzeltena puķe? Tieši šie ziņķārīgie jautājumi mani mudināja izlasīt Frīdentāla romānu. Izrādās, vairāki antīkie un viduslaiku domātāji pauda ideju, ka dvēsele ir bites, kas piepilda cilvēka ķermeni kā stropu. Skaisti, par to ir vērts padomāt.

Romāna beigas ir neviennozīmīgas. Lasītājam pašam jālemj, vai tā ir atpestījoša katarse, vai pēdējais elpas vilciens. Šī neskaidrība ir traucējoša, bet filozofiskāk noskaņotam lasītājam droši vien nesagādās grūtības. “Bitēs” savijas zinātnes sasniegumi ar māņticību, atmiņas ar fantāzijām, dažādas filozofiskas idejas ar visu iznīcinošo lietu un Laurentija slimību. Kopumā interesants un spilgts vēstures laikposma atspoguļojums tepat mums kaimiņos. Vērts izlasīt.

Vērtējums: 3/5

Aptiekārs Melhiors un Akas ielas rēgs. Indreks Hargla

Aptiekārs Melhiors un Akas ielas rēgs. Indreks HarglaZvaigzne ABC 2015. gads, 288 lpp. Apteeker Melchior #2

Pie latviešu lasītājiem nonācis otrais igauņu rakstnieka Indreka Harglas vēsturiskais detektīvs par notikumiem viduslaiku Tallinā. Atjautīgo aptiekāru Melhioru iemīļoju jau “Aptiekārs Melhiors un Olevistes baznīcas noslēpums”, tāpēc ar prieku ķēros klāt pie kārtējā nozieguma šķetināšanas.

Ar nelieliem starplaikiem Tallinā nomirst vairāki cilvēki – dievbijīgs tirgotājs Laurencs Bruiss, Caurā jumta torņa komandants Tobiass Grote un kāds nezināms un galīgi izdinģis subjekts. Grote pirms nāves runājis, ka redzējis rēgu un gribējis tikties ar Bruisu. Atklājas, ka vēl divi cilvēki gada laikā ir redzējuši rēgu un pēc tam miruši. Melhioram šīs nāves šķiet savādas un viņš sāk dzīt pēdas nostāstiem par Akas ielas rēgu.

Man patīk romāna mierīgā noskaņa, tomēr, salīdzinot ar pirmo daļu, šī grāmata sākumā šķiet pārāk miegaina. Ja neskaita dažus uzmundrinošus fragmentus par viduslaiku ārstu arodu, sižets nesteidzas. Notikumi risinās lēni un tikai ap grāmatas vidu modina interesi par to, kas īsti notiek ar slaveno rēgu un tiem mirušajiem cilvēkiem. Vai runa ir par slepkavībām vai vienkāršu sagadīšanos? Autors izspēlē pāris veiklus māņu trikus un beigās nākas tāpat kā Melhioram sist pa pieri, ka neesi ātrāk spējis salikt viens plus viens. Atrisinājums ir aizraujošs un šaušalīgs.

Kā darbības laiku Indreks Hargla izvēlējies 1419. gadu. Ir pagājuši 10 gadi, kopš Melhiors atrisināja Olevistes baznīcas noslēpumu. Pilsētā dzīve rit mierīgi, kuģošana samērā droša un pie pilsētas robežas, pēc ilgiem strīdiem starp pilsētu un Ordeni, sākuši būvēt trešo klosteri. Kā patīkama pievienotā vērtība Harglas detektīvos ir priekšvārds, kurā tiek sniegts ieskats Tallinas vēsturē attiecīgā laika posmā, un kādi reāli notikumi iedvesmoja autoru savīt detektīvstāstu.

Būtībā Melhioru lasu divu iemeslu dēļ:

  1. Vēsturiskie noziegumi (izdomātie, protams) tik ļoti nenomāc. Tajos nav mūsdienu ļaunuma – narkotikas, bandu cīņas, mafija, spiegošana, terorisms, slaktiņi – kas pat literārā darbā šķiet tepat blakus notiekoši un tāpēc ļoti neomulīgi.
  2. Tallinas vēsture. Man ir interesanti uzzināt pilsētas vēsturi, pilsētnieku sadzīvi, iepazīt melngalvju brālību, apbedīšanas tradīcijas, tirgotāju un klosteru rakstītos un nerakstītos likumus, un aptiekāra amata knifus.

Kā lai nepriecājas uzzinot, ka priekanamu Tallinā sauca par Sarkano klosteri? Tirgotāji labi nopelnīja, iepērkot sāli un turot to sāls pagrabā līdz ziemas beigām, lai tad par brangu naudu notirgotu tālāk uz Krieviju. Ja man piemestos drudzis, lietotu maisījumu no vīnā vārītām lauru lapām, alvejas sulas un lakricas maisījuma. Šī, starp citu, ir viena no nekaitīgākajām receptēm Melhiora krājumos. Viņš prot pagatavot arī spēcinošu dzērienu no miroņa spermas, bet ar recepti nepadalījās. Cik grāmatā izmantotajos faktos vēsturiskas patiesības, cik izdomas, lai paliek uz autora sirdsapziņas.

Detektīvi par aptiekāru Melhioru necenšas šokēt. Tā vietā lasītājs tiek nesteidzīgi izvadāts pa Tallinas ielām, parunāts ar vienu pilsoni, iedzerts alus ar otru un, skat, jau atrisinājums rokā. Reizēm ir ļoti patīkami palasīt šādus mierīgus, ar vardarbību un briesmām nepārbāztus stāstus.

Vērtējums: 3,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Aptiekārs Melhiors un Olevistes baznīcas noslēpums. Indreks Hargla

Aptiekārs MelhiorsZvaigzne ABC 2013. gads, 320 lpp. Apteeker Melchior #1

Tallina, AD 1409. Domkalnā nogalina augstu ordeņa bruņinieku no Gotlandes. Ordenis vēršas pie pilsētas ar lūgumu atrast slepkavu. Kamēr tiesas fogts ar aptiekāra Melhiora palīdzību cenšas saprast, kurš un, kāpēc nogalinājis bijušo vācu ordeņa komturu Gotlandē, pilsētā notiek vēl viena līdzīga slepkavība…

Godīgi sakot, igauņu literatūra man ir balta lapa, tāpēc arī Indreka Harglas vārds man neko neizteica. Grāmatas aizmugures vāks vēsta, ka viņš ir diezgan ražens rakstnieks, bet lielāku popularitāti iemantojis tieši ar detektīvu sēriju par aptiekāru Melhioru. Šīs informācijas un anotācijas ieintriģēta ar izdevniecības starpniecību tiku pie grāmatas, un ātrā tempā to izlasīju.

„Aptiekārs Melhiors un Olevistes baznīcas noslēpums” ir klasisks detektīvs, tikai šoreiz galvenajā lomā ir apķērīgais aptiekārs, kura palīdzību lūdz mazāk apķērīgais tiesas fogts Vencels Dorns, jo „draugam aptiekāram ir ļoti labs deguns uz slepkavnieku atrašanu”. Nozieguma atrisināšana balstās uz dažiem faktiem, kurus varēja zināt tikai īstais nozieguma izdarītājs, un loģisku aizdomās turamo atsijāšanu. Ir viduslaiki, un līdz skrupulozai pierādījumu vākšanai gumijas cimdos vēl daži gadsimti jāpagaida. Toties kā svarīgu pierādījumu var izmantot senu leģendu un pantiņu par Olevistes baznīcas celšanu.

Man patika izvēlētā darbības vieta un laiks. Cepumiņš autoram par to, ka viņš ievadā īsi apstāsta vēsturisko situāciju un ievieto darbības vietas kartes grāmatas sākumā un beigās. 15. gs. sākuma Tallina ir interesanta vieta. Ne pārāk sen Ordeņa flote zvērīgi izrēķinājusies ar vitāliešu brāļiem, kuri savukārt nežēlīgi siroja pa Igaunijas piekrasti. Tirdzniecība plaukst un zeļ. Ordenim ar pilsētas rāti nostabilizējušās attiecības, tomēr notikusī slepkavība var radīt jaunu saspīlējumu. Skaidrs, ka slepkava jānoķer par katru cenu. Tāpat skaidrs, ka kādam varētu būt kārtojami veci rēķini.

Aptiekāra Melhiora aptieka ir vieta, kurā saplūst visas baumas un jaunumi, jo cilvēkiem patīk parunāties ar Melhioru, savukārt Melhiors prot uzklausīt un veikli uzvedināt runātāju vēlamajā virzienā, kamēr pats ielej slaveno aptiekas dzērienu vēdera darbības uzlabošanai. Vispār tālaika aptiekāra amats stipri „ož” pēc alķīmiski raganiskiem eksperimentiem. Man Melhiors patika, tomēr tā mistiskā kaite, kas viņu nomāc, šķita stipri pārspīlēta un nevajadzīga. Autors mierīgi varēja likt viņam slimot ar krītamo kaiti, tas būtu iederīgāk.

Te nu nonākam pie vēl dažiem iebildumiem par šo romānu. Domāju, ka vēstures faktu paskaidrojumi varēja būt labāk iepīti tekstā, lai neatstātu skolas vēstures grāmatas iespaidu. Tā gan ir tikai sīka nianse un domāju, ka ar laiku autoram varētu veikties labāk, bez tam vēsturiskie fakti bija noderīgi. Daudz nopietnāks pārkāpums manās acīs ir atklāta mājiena došana par vainīgo pirms vēl Melhiors ar fogtu to ir izskaitļojuši. Tas mani pamatīgi saskumdināja. Tomēr autors mazināja manu vilšanos, situāciju sarežģījot ar vairākiem līķiem un kopumā sižetu simpātiski un diezgan loģiski iznesot līdz atrisinājumam. Atrisinājums ir viduslaiku cienīgs ar reliģiski mistiskiem motīviem.

Par spīti trūkumiem, man patika romāns, un kopumā arī patika kā Indreks Hargla raksta. Grāmata ir ātri un viegli lasāma, laba atpūta nogurušam prātam darba dienas vakarā. Domāju, ka lasīšu arī nākamo daļu, ko jau tulkojot latviski. Derēs klasiska vēsturiskā detektīva cienītājiem.

Vērtējums: 3,5/5