Aptiekārs Melhiors un bendes meita. Indreks Hargla

Zvaigzne ABC 2022. gads, 380 lpp. Apteeker Melchior #3

Vēl nesen kaut kur izteicos, ka gribētos sagaidīt kārtējo aptiekāra Melhiora tulkojumu. Mans pārsteigums bija liels, kad novembra beigās ieraudzīju – ir iztulkots un jau pārdošanā. Skrēju pakaļ un ķēros pie lasīšanas. Šī bija patīkama atkaltikšanās ar apķērīgo aptiekāru, dažiem viņa draugiem un kolorīto viduslaiku Tallinas vidi. Rudens Tallinā iesākas nelāgi: gadatirgus laikā notiek slepkavības mēģinājums. Upuris izdzīvo, bet neko neatceras. Visi nesapratnē kasa galvas, arī Melhiors apjucis.

Apmēram līdz grāmatas vidum sižets virzās ļoti lēni. Tiek spriests, ko par atmiņas zudumiem raksta dominikāņiem pieejamās grāmatās, tiek iztaujāts nelaimīgais puisis un bendes meita, kura redzēja uzbrukumu, bet šķiet, ka autors vairāk aizrāvies ar vēlmi padalīties ar visiem faktiem, ko uzzinājis par to laiku politisko saspīlējumu, naudas maiņu, teoloģiskiem disputiem un tādā garā. Gandrīz sāku garlaikoties, jo vienīgā izklaide bija viduslaiku ārstniecības metodes. Toties ap grāmatas vidu sākas strauja darbība, kas neatlaiž lasītāju līdz pat pēdējai lapai un noved pie asprātīga atrisinājuma. Te beidzot ir mans mīļais Melhiors visā savā varenībā un traģiskumā.

Lai gan sākumā drusku piktojos par autora vēlmi tik pamatīgi stāstīt par to seno laiku dzīvi, tomēr tieši daudzās detaļas, ko uzzinu no šīs detektīvsērijas, man patīk un vilina. Kur gan vēl es tik viegli uzzinātu par pilsētnieku pirts paražām un noteikumiem, par pusaizliegtām kauliņu un kāršu spēlēm, bendes darbu, siļķu tirgu un daudz ko citu? “Man kā vēsturniecei” ļoti patīk. Protams, man patīk arī Melhiors un viņa godīguma un taisnīguma izjūta, kas gan netraucē būt viltīgam, kad tas vajadzīgs. Viņa dzimtas lāsts šķiet diezgan traks autora fantāzijas auglis. Interesanti, vai Harglam ir padomā tam kāds atrisinājums.

Starp visiem brutālajiem un vardarbīgajiem skandināvu detektīviem sērija par Melhioru ir patīkams izņēmums. Protams, slepkavo un diezgan brutāli, bet noskaņa ir savādāka. Gaidu un ceru, ka iztulkos un izdos arī ceturto daļu.

Vērtējums: 3,5/5

Biedrs bērns un lielie cilvēki. Lēlo Tungala

Liels un mazs 2018. gads, 240 lpp. Seltsimees laps #1

Kad izdevniecība man piedāvāja izlasīt “Biedru bērnu”, piekritu, jo mani saista atmiņu tēlojumi un šķita, ka šo grāmatu var lasīt dažāda vecuma paaudzes. Tā arī ir, nederēs vienīgi pavisam maziem bērniem, jo te tomēr garāki teikumi, sarežģītāki vārdi. Tēma arī nav no vieglajām, lai gan dažkārt ir “smiekli caur asarām”: Lēlo mammu aizved melnie vīri un Lēlo cer, ka mamma drīz atgriezīsies, ja viņa būs labs bērns. Tikai būt labam bērnam nemaz nav tik viegli. Īpaši tādai apķērīgai, vērīgai meitenei, kurai patīk izdomāt jocīgas dziesmas.

Manuprāt, “Biedrs bērns” ir skumjš stāsts, kurā pieaugušo pasaules šausmas saplūst ar bērna fantāziju un rotaļām. Ar bērna acīm un muti atklājas padomju režīma absurds, nežēlība un vājprāts. Ja kādu grib sodīt, tad sameklēs kaut vismazāko, neticamāko ieganstu un taisnīgums ir tikai tukšs vārds, uz ko naivi cer Lēlo tēvs.

Šajās atmiņās mani izbrīnīja diezgan atklātā pretpadomiskā izrunāšanās radu starpā Lēlo klātbūtnē, skapī glabātais mundieris un citas lietas. Ja meitene nevietā izrunātos, tas varētu beigties pagalam traģiski. Arī Sofi Oksanenas “Staļina govīs” bija jūtams, ka igauņi uzvedās brīvāk, nekā radies iespaids par latviešiem tajā laikā.

Vienīgais šīs grāmatas mīnuss man bija daudzie dziesmu citāti, jo šīs dziesmas nezinu un pieļauju, ka daudzas arī bija tikai igauņiem zināmas. Lēlo dziesmas ir svarīgas, tā ir daļa no viņas pasaules uztveres, tāpēc grāmatā to ir tik daudz. Viņa saliek kopā igauņu joku dziesmas ar radio skandināto patosu un top kokteilis, kas ļoti spilgti parāda ačgārno pasauli.

Lēlo izaug par populāru dzejnieci un rakstnieci, pēc viņas bērnības atmiņām nesen arī Igaunijā uzņēma filmu. Man gribētos zināt, kā viņai klājās pēc šīs grāmatas beigām un ceru, ka latviski būs arī pārējās triloģijas daļas.

Vērtējums: 3,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Gogoļa disko. Paša Matsinovs

Jāņa Rozes apgāds 2019. gads, 144 lpp.

Kurš gan ticēs, ka šo trakulīgo literāro darbu sarakstījis lēnīgs igaunis Pāvo Matsins. Autors ir riktīgs blatnoj-stiļaga, kurš palaidis savu iztēli iztrakoties, paturot to tomēr mistiskos krievu klasikas rāmjos. Kā pavēru vākus, tā nevarēju vairs apstāties. Pilnīgi nenormāls gabals. Tādu varētu redzēt sapņos, kad par daudz lasīti krievu klasiķi, skatītas filmas par Gogoli un miegā prāts piemet klāt vēl visādas figņas. Autors ļoti eleganti paspēlējies.

Sākumā šķita, ka lasu Čehovu vai Dostojevski (diemžēl Gogoļa darbus vēl nav sanācis lasīt) un darbība risinās vēsturiskajā Vīlandē. Kad pieminēja kases aparātu un datoru, sapratu, ka manā spriedumā ir pamatīga kļūda. Un tas bija tikai sākums, disko dancis uzņem tempu, kad karmaņņiks Konstantīns Opiatovičs atved uz naktslokālu “Romāns” Nikolaju Gogoli, kas kādā nesaprotamā veidā ir augšāmcēlies no miroņiem. Pamazām viss aiziet pa pieskari un noved līdz ellīgai kulminācijai un epilogam, kas ir kā mierīga ballītes atvadu dziesma, kad viesi pamazām atjēdzas un dodas mājās. Romāna beigas atstāja dziļi ironisku iespaidu. Jāsaka arī, ka lasot vispār nespēju iedomāties, kā tāds ķīselis varētu atrisināties.

Pats augšāmcēlies Gogolis ir diezgan pasīvs tēls, kas vairāk kalpo kā katalizators notikumiem. Biju gaidījusi, ka viņš spēlēs aktīvāku lomu. Toties aktīvi darbojas jau pieminētais godīgais zaglis Opiatovičs, bukinists-zamokinists-ezoteriķis Lasvaldis Pavasars, nelegālo mūzikas ierakstu veidotājs un tirgonis Ādolfs Izrailovičs Šefters ar savu draugu dziedātāju Arkašu un pāris citi kolorīti tipāži. Tieši šo neveiksminieku mēģinājumi noturēties virs ūdens šķita visinteresantākie.

Manuprāt, šoreiz autora stils ir svarīgāks par sižetu. Teksts ir rūpīgi pārdomāts, lietoti vārdi, kas piešķir īsto noskaņu. Autors ir ļoti centies radīt krievu klasikas stilu, papildinot to ar sulīgiem vārdu savirknējumiem, kas raksturo kādu personu vai notikumu. Klāt vēl piemet pa žargonvārdam, priekšmetam vai informācijas druskai, kam tur it kā attiecīgajos apstākļos nemaz nevajadzētu būt. Lasītājam vien atliek izbrīnā ieplest acis un mēģināt šo visu sagremot. Jāpiemin arī Maimas Grīnbergas ekselento tulkojumu, tas ir pelnījis atsevišķu zvaigzni. Savukārt grāmatas vāks ir kā ķirsītis uz putukrējuma.

Man patika šis literārais piedzīvojums un varu “Gogoļa disko” ieteikt tiem, kuri vēlas intelektuālu literatūru, bet visa nopietnā un “pareizā” ir apnikusi.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.