Īsās atsauksmes #6

Pašlaik man ārkārtīgi svarīgi šķiet skatīties, kā tiek grauzta cūkas auss, bet strauji tuvojas gada beigas, neuzrakstītā ir daudz, tāpēc jāķeras atkal pie īsajām atsauksmēm. Šoreiz par dažām pagājušo Ziemassvētku dāvanām.

Akmens kļavas. Ļena Eltanga

Akmens kļavas. Ļena Eltanga

Jānis Roze 2014. gads, 365 lpp.

“Akmens kļavas” saņēmu dāvanā no Lasītājas un, salasījusies slavinošas atsauksmes, ar prieku ķēros klāt. Jāsaka, ka Velsa, Īrija, Skotija man šķiet burvīgas mistikas apvītas un vilinošas vietas, tāpēc stāsts šķita kā radīts manai gaumei. Tomēr klikšķis nenotika. “Akmens kļavu” teksts ir ļoti skaists, bet saturs palika mīkla. Lēkāšana laikā un starp varoņiem bija pārāk liela, lai līdz grāmatas beigām man saglabātos vēlme tam visam sekot līdzi. Ko lai saku par Sašu Sonliju? Vientuļa, dīvaina jauna sieviete par kuru palika sajūta, ka viņa speciāli veido savu dzīvi tik nožēlojamu. Lasiet, ja patīk postmoderns teksts, skaista proza un aizlauzti cilvēki. Grāmatai ļoti gaumīgs vāks.

Vērtējums: 3/5

Vēstījumi par sargāšanu. Eriks Fosness Hansens

Vēstījumi par sargāšanu. Eriks Fosness Hansens

Atēna 2002. gads, 560 lpp.

No Sibillas saņemtie “Vēstījumi par sargāšanu” noskaņu un stila ziņā ir daļēji līdzīgi “Akmens kļavām”. Bez cakainās valodas, bet tikpat intelektuāli stāsti, kas pieskaras viens otram, paužot ideju kā cilvēku dzīves satuvina un maina nejaušības (jeb liktenis). Varbūt tieši otrādi – nekādu nejaušību nav, viss ir saistīts un cikliski atkārtojas. Man patika stāsts par bākas sarga ģimeni, teksta daļa par biškopību un renesanses laika mākslinieku, jo no šiem stāstiem varēja uzzināt ļoti interesantas detaļas par attiecīgajām tēmām un laika periodiem. Kopumā “Vēstījumi par sargāšanu” prasīja zināmu cīņu, jo vēstījums ir lēns un dažas vietas mani garlaikoja līdz miega stāvoklim. Šo man vajadzēja lasīt pirms desmit gadiem, jo tad stāstos iztirzātās filozofiskās idejas aizķertu krietni dziļāk.

Vērtējums: 3/5

Smillas jaunkundzes sniega izjūta. Pēters Hēgs

Smillas jaunkundzes sniega izjūta. Pēters Hēgs

Atēna 1997. gads, 462 lpp.

Nezinu, kāpēc Smillu neizlasīju tad, kad tā iznāca, tāpēc priecājos par Doronikes dāvāto iespēju izlasīt šo neparasto detektīvu. Vairāk par pašu izmeklēšanu (Smilla nav policiste un viņas aizdomas balstītas vairāk uz īpatnējām sajūtām nevis pierādījumiem) mani interesēja dāņu kultūra vs. grenlandiešu kultūra un abu šo pasauļu sāpīgā saskaršanās. Stāsts ir neparasts, vietām zinātnisks, vietām tehnisks un kopumā ļoti interesants. Grenlandiete Smilla ir vienlaikus fascinējoša un nesimpātiska dāma, kas kā tēls man ļoti patika. Pamatīgie kuģu un ledus apraksti gan beigās bija tā kā par daudz, novirzīja no izmeklēšanas, iebuksēja sižetu un atņēma manam lasītpriekam vienu zvaigzni.

Vērtējums: 4/5

Klauns Šalimars. Salmans Rušdi

Klauns Šalimars. Salmans Rušdi

Atēna 2007. gads, 400 lpp.

Iespējams, ka par šo Andra iedāvināto grāmatu man nemaz nevajadzētu izteikties, jo otro reizi pierādījās, ka viss indiskais vienkārši nav man saprotams un izraisa nepatiku. Romāna darbība notiek Kašmirā (pārsvarā Indijas kontrolētajā teritorijā) un ASV, kas man ļāva grāmatu izlasīt līdz beigām. Stāsts ir ļoti kolorīts, vieglprātīgu kaislību un fanātiska naida caurstrāvots. Īpaši interesantas bija epizodes par Kašmiras pretošanās grupu rašanos un kā tās, afgāņu talibu iespaidā, pārauga par ko briesmīgu. Rušdi raksta krāšņi, var just, ka viņš ir ļoti zinošs un gudrs, tāpēc nevaru teikt, ka viņa stils man nepatika. Vispār man žēl, ka nespēju baudīt tik atšķirīgu kultūru pat grāmatas formā.

Vērtējums: 2,5/5

Atvainojos, ka visas dāvanas joprojām neesmu izlasījusi, lai gan ļoti gribēju to šogad izdarīt.

 

 

Advertisements

The Mango Season. Amulya Malladi

Mango seasonBallantine Books 2004, 229 lpp.

Romāns aizved lasītāju uz Indiju vasaras svelmē pašā mango sezonas plaukumā. Karstums, emocijas un pretrunas sit augstu vilni, Priai pēc vairākiem ASV pavadītiem gadiem apciemojot savus radiniekus. Viņai ir jāizvēlas starp jūtām un tradīcijām, moderno dzīvi un gadsimtiem noteikto kārtību, savu laimi un vecāku uzspiestu pienākumu. Tas izrādās vēl grūtāk, kā viņa domājusi.

Noteikti jau esmu rakstījusi, ka ar indiešu literatūru man ir vēsas attiecības. Indiešu atšķirīgā pasaules uztvere, ikdiena un tradīcijas ļoti iespiežas literatūrā, un tā kā indiskais man nav simpātisks, tad arī par viņu literatūru nespēju priecāties. Tomēr man rodas aizdomas, ka viss ar laiku mainās, jo ārzemēs dzīvojošās indiešu rakstnieces romāns “The Mango Season” man patika, pat ļoti.

I never thought myself to be so Americanized that I would cringe from eating a piece of mango that had languished in that man`s basket where he had touched it with his hands…

Iespējams, ka trumpis, kas ļāva ar šo romānu tuvināties, ir galvenās varones Prias atsvešinātība no Indijas un tur valdošajām paražām. Septiņus gadus pavadījusi ASV, ieguvusi labu izglītību un darbu, viņa savā dzimtenē jūtas kā svešiniece. Līdz ar to izpaliek Indijas glorifikācija, tā vietā liekot daudz reālāku ainavu: netīrība, karstums, troksnis, burzma, kaulēšanās par katru sīkumu, neērtie un smagie sari, sieviešu tiesību ierobežošana, senilās un smacējošās tradīcijas, privātās dzīves trūkums. Tā kā autore studējusi ASV un tagad dzīvo Dānijā, tad iespējams, ka romānā ir šis tas no viņas pašas izjūtām un piedzīvotā.

“The Mango Season” sniedz interesantu ieskatu kādas plašas indiešu ģimenes dzīvē. Gandrīz visi ģimenes locekļi savācas vecvecāku mājās uz ikgadējo mango ražas sagatavošanu glabāšanai. Ģimenes sieviešu attiecības var raksturot kā nenovīdīgas, augstprātīgas un vēsas. Vīrieši valda pār viņām, tāpēc viņas valda pār sev vājākām vai neveiksmīgākām sava dzimuma pārstāvēm. Neveiksmīgās ir neprecētā māsīca (būt trīsdesmit gadus vecai un neprecētai ir noziegums) , no cita reģiona dzimtā ieprecējusies meitene (būt no cita reģiona, no citas reliģijas, citas kastas arī ir noziegums), arī galvenā varone dabū savu indes devu gan no mātes, gan radiniecēm, jo nesteidzas precēties. Atrašanos tur Pria raksturo kā staigāšanu pa mīnu lauku. Šādu attieksmi lielā mērā nosaka ģimenes patriarhs vectēvs, kurš gan laipnas dabas, tomēr ir ļoti konservatīvs, pie tam vēl šovinists. Kašķi ir pat par to, kura sagādājusi labākus mango. Bet ko tur brīnīties, ja lielāko daļu dzīves viņas pavada kopā rotējot starp dzīvojamo telpu un virtuvi. Pat tad, ja jaunās ģimenes dzīvo atsevišķi, tās vienalga lielu daļu sava laika pavada pie vecākiem vai vecvecākiem.

Uz mango gatavošanas fona risinās precību kaislības. Vispirms par mango. Līdz šim neesmu sapratusi kā lietot mango man pieņemamā veidā, vispār maz ko zinu par šo augli, tāpēc romāns par mango sezonu mani pievilināja. Katras nodaļas sākumā ir kāda mango pagatavošanas recepte (mango čatnijs, mango karijs, mango lassi un citas tradicionālas receptes), kas pēc tam kaut kādā veidā pieminēta stāstījumā. Manuprāt, veiksmīgs risinājums. Izrādās, ka mango ir daudz un dažādas šķirnes. Viena labāk der kaltēšanai, cita marinēšanai, vēl cita gatavošanai svaigā veidā.

Tagad par precībām, kas ir romāna centrālā tēma. Svarīgi ir saprast, ka ģimenei tas ir liels kauns, ja meita netiek laicīgi apprecināta. Pria ierodas apciemot savu ģimeni ar smagu uzdevumu – pavēstīt par savām gaidāmajām kāzām ar amerikāni. Zinot savas ģimenes uzskatus un saspringtās attiecības ar māti, viņa nav tik drosmīga, lai uzreiz “izmestu bumbu” un dienām ritot, viss aizvien vairāk samudžinās. Viņa nespēj atzīties arī, kad vecāki saorganizē tikšanos ar potenciālu līgavaini indieti, kurš ir gan smuks, gan gudrs, gan derētu viņai pēc visādiem citādiem ģimenes apsvērumiem. Atteikties no tādām precībām būtu patiešām muļķīgi.  “It`s like finding a job. The job you get is equivalent to your qualifications and what you want does not really matter.” 

Jā, jā, ļoti interesanta tradīcija, iesaku palasīt. Vienlaicīgi Prias māsīcai Sovmijai beidzot uzrodas kārtējais precinieks (iepriekšējie piecdesmit no viņas atteikušies). Pie tam šis padzīvojušais vīrs tiešām piekrīt viņu precēt. Viss būtu kārtībā, ja ne Prias emancipācija, kas iespaido arī māsīcu ņemt dzīvi savās rokās. Fonā risinās vēl divi, es pat teiktu – emocionāli vardarbīgi, notikumi. Viens ir ģimenes nevēlēšanās pieņemt meiteni Nīlimu no cita reģiona, ko Prias onkulis slepus apprecējis. Visi izturas pret viņu sliktāk kā pret suni. No šīs apkaunojošās savienības izriet otrs notikums – Prias tēva brāļa sieva Lata būtībā tiek piespiesta vēlreiz palikt stāvoklī, lai laistu pasaulē dzimtas turpinātāju un vectēva mantinieku. Pie vakariņu galda tiek apspriests, ka pēc iespējas ātrāk jānoskaidro mazuļa dzimums, jo vectēvam der tikai puika…. Ģimenei, protams, ir ļoti grūti “sagremot” Prias vēlmi precēties ar ārzemnieku, tomēr savādā un patīkamā veidā viņas uzdrošināšanās saliedē un uzmundrina pārējās apspiestās ģimenes sievietes. Ja viena var sacelties pret ierasto kārtību, tad kāpēc lai to nevarētu arī pārējās?

Lai gan daudz kas nav mainījies simtiem gadu, tomēr ne visas tradīcijas un ieražas ir nemainīgas. Jaunie indieši vēlas atbrīvoties no nospiedošām važām. Viņi vēlas mīlēt un precēt tos, kurus mīl. Viņi vēlas iegūt izglītību un strādāt un varbūt tikai pēc tam precēties. Viņi vēlas dzīvot paši savu dzīvi, nevis vecāku uzspiesto un kopā ar vecākiem. Tādas svarīgas pārmaiņas. Kā var saprast no romāna, ir cerība, ka sieviešu dzīve un brīvās izvēles iespējas Indijā mainās uz labo pusi, bet ir jābūt drosmīgam, lai ietu pret tradīcijām un konservatīvo ģimeni. Pat labi situēto Priu nomoka bailes: “I was afraid that if I told them about Nick, the wouldn`t love me anymore.” Viņa baidās, ka ģimene no viņas atteiksies, piederības saites tomēr ir ļoti spēcīgas.

Uzrakstīts vieglā, emocionālā veidā pirmajā personā, romāns tomēr labi ļauj sadzīves līmenī iepazīt indiešu sadzīvi un aizdomāties par sieviešu tiesībām. Viegla lasāmviela, kas sevī slēpj paaudžu konfliktu un modernā un tradicionālā sadursmi.

Vērtējums: 4/5