Karstā ziema. Kaspars Misiņš

Karstā ziemaPašpublicēta 2014. gadā, ebook (manā lasītājā rādīja 173 lpp)

“Karstā Ziema” ir piedzīvojuma dienasgrāmata, kurā stāstīts par 3 latviešu jauniešu ceļojumu ar velosipēdiem pāri Indijai. Autors ir viens no viņiem. (no oficiālās anotācijas)

Kasparam un Unai sāku sekot, kad viņi Indijas ceļojumu bija gandrīz pabeiguši. Apbrīnoju šo trīs jauniešu drosmi un uzņēmību, tāpēc nekavējoties izmantoju iespēju tikt pie viņu Indijas dienasgrāmatas. Tie, kuri visu laiku sekojuši līdzi viņu braucienam, vai cītīgi lasa kasparsmisins.lv, grāmatā neko jaunu laikam neuzzinās, tomēr es izvēlējos lasīt piedzīvojumus sev ērtākā veidā – neskatoties datora ekrānā stundām ilgi.

Viss, protams sākas ar vairāku mēnešu gatavošanos. Te nu jāsaka, ka daļu sīkumu varēja izlaist, jo tie šķiet vairāk rakstīti sev pašiem vai radiem. Tomēr pamazām autors “ieskrienas” un beigās vairāk kā 5300 km pa Indiju palido gar acīm ļoti ātri. Brauciens sākas Deli, turpinās kalnu virzienā uz Shimla un tad lejā uz Indijas tālāko dienvidu punktu, lai gar otru krastu brauktu uz augšu un  beigtos Chennai.

Vienlaicīgi, nenogurdinot ar pārlieku daudz faktiem vai gariem aprakstiem, tiek parādīta Indija kādu viņi to redzēja savām acīm un beigās lasītājs iegūst daudz informācijas, ja pats vēlētos tādu ceļojumu veikt. Kā braukt, kā atrast nakšņošanas vietas, kādas ir ēšanas iespējas un cik sarežģīti ārzemniekam tikt pie Indijas SIM kartes. Pārsteigums gan viņiem, gan man un domāju vēl daudziem, ir ceļu labais stāvoklis. Arī valsts izrādās krietni drošāka nekā to rāda masu mediji. Tomēr Indija ir lielu kontrastu zeme un varbūt ceļotājiem vienkārši paveicās ceļojot pa Indijas “labo” pusi. Satiksme gan ir pilnīgs vājprāts, bet laikam jau ar laiku pie visa var pierast.

Kopumā feins gabals par trīs mūsu drosminieku ceļojumu pa Indiju. Sākumā šķita, ka par Indiju un indiešiem varēja būt vairāk informācijas, tomēr beigās “fakti pret velobrauciena ikdienu” balanss izrādās pareizs. Prātā paliek gan piedzīvojums, gan svarīgākie fakti par eksotisko zemi. Šī varētu būt must read visiem, kuri taisās līdzīgā ceļojumā. Vienīgi mazliet žēl, ka e-grāmatā nav bilžu, kas ilustrētu piedzīvoto un pieredzēto. Ceļojumu aprakstos vienmēr gribas bildes.

Vērtējums: 4/5

Ja ir vēlme pēc pamatīgāka ieskata Indijas kultūrā, vēsturē, sadzīvē, tad var palasīt Lato Lapsas grāmatu. Tagad gan nākas secināt, ka viņš ir vairāk skatījies uz bēdīgo un bīstamo Indijas pusi, tomēr grāmata ir nenoliedzami interesanta un tik lielā zemē iespējams ir viss.

The Mango Season. Amulya Malladi

Mango seasonBallantine Books 2004, 229 lpp.

Romāns aizved lasītāju uz Indiju vasaras svelmē pašā mango sezonas plaukumā. Karstums, emocijas un pretrunas sit augstu vilni, Priai pēc vairākiem ASV pavadītiem gadiem apciemojot savus radiniekus. Viņai ir jāizvēlas starp jūtām un tradīcijām, moderno dzīvi un gadsimtiem noteikto kārtību, savu laimi un vecāku uzspiestu pienākumu. Tas izrādās vēl grūtāk, kā viņa domājusi.

Noteikti jau esmu rakstījusi, ka ar indiešu literatūru man ir vēsas attiecības. Indiešu atšķirīgā pasaules uztvere, ikdiena un tradīcijas ļoti iespiežas literatūrā, un tā kā indiskais man nav simpātisks, tad arī par viņu literatūru nespēju priecāties. Tomēr man rodas aizdomas, ka viss ar laiku mainās, jo ārzemēs dzīvojošās indiešu rakstnieces romāns “The Mango Season” man patika, pat ļoti.

I never thought myself to be so Americanized that I would cringe from eating a piece of mango that had languished in that man`s basket where he had touched it with his hands…

Iespējams, ka trumpis, kas ļāva ar šo romānu tuvināties, ir galvenās varones Prias atsvešinātība no Indijas un tur valdošajām paražām. Septiņus gadus pavadījusi ASV, ieguvusi labu izglītību un darbu, viņa savā dzimtenē jūtas kā svešiniece. Līdz ar to izpaliek Indijas glorifikācija, tā vietā liekot daudz reālāku ainavu: netīrība, karstums, troksnis, burzma, kaulēšanās par katru sīkumu, neērtie un smagie sari, sieviešu tiesību ierobežošana, senilās un smacējošās tradīcijas, privātās dzīves trūkums. Tā kā autore studējusi ASV un tagad dzīvo Dānijā, tad iespējams, ka romānā ir šis tas no viņas pašas izjūtām un piedzīvotā.

“The Mango Season” sniedz interesantu ieskatu kādas plašas indiešu ģimenes dzīvē. Gandrīz visi ģimenes locekļi savācas vecvecāku mājās uz ikgadējo mango ražas sagatavošanu glabāšanai. Ģimenes sieviešu attiecības var raksturot kā nenovīdīgas, augstprātīgas un vēsas. Vīrieši valda pār viņām, tāpēc viņas valda pār sev vājākām vai neveiksmīgākām sava dzimuma pārstāvēm. Neveiksmīgās ir neprecētā māsīca (būt trīsdesmit gadus vecai un neprecētai ir noziegums) , no cita reģiona dzimtā ieprecējusies meitene (būt no cita reģiona, no citas reliģijas, citas kastas arī ir noziegums), arī galvenā varone dabū savu indes devu gan no mātes, gan radiniecēm, jo nesteidzas precēties. Atrašanos tur Pria raksturo kā staigāšanu pa mīnu lauku. Šādu attieksmi lielā mērā nosaka ģimenes patriarhs vectēvs, kurš gan laipnas dabas, tomēr ir ļoti konservatīvs, pie tam vēl šovinists. Kašķi ir pat par to, kura sagādājusi labākus mango. Bet ko tur brīnīties, ja lielāko daļu dzīves viņas pavada kopā rotējot starp dzīvojamo telpu un virtuvi. Pat tad, ja jaunās ģimenes dzīvo atsevišķi, tās vienalga lielu daļu sava laika pavada pie vecākiem vai vecvecākiem.

Uz mango gatavošanas fona risinās precību kaislības. Vispirms par mango. Līdz šim neesmu sapratusi kā lietot mango man pieņemamā veidā, vispār maz ko zinu par šo augli, tāpēc romāns par mango sezonu mani pievilināja. Katras nodaļas sākumā ir kāda mango pagatavošanas recepte (mango čatnijs, mango karijs, mango lassi un citas tradicionālas receptes), kas pēc tam kaut kādā veidā pieminēta stāstījumā. Manuprāt, veiksmīgs risinājums. Izrādās, ka mango ir daudz un dažādas šķirnes. Viena labāk der kaltēšanai, cita marinēšanai, vēl cita gatavošanai svaigā veidā.

Tagad par precībām, kas ir romāna centrālā tēma. Svarīgi ir saprast, ka ģimenei tas ir liels kauns, ja meita netiek laicīgi apprecināta. Pria ierodas apciemot savu ģimeni ar smagu uzdevumu – pavēstīt par savām gaidāmajām kāzām ar amerikāni. Zinot savas ģimenes uzskatus un saspringtās attiecības ar māti, viņa nav tik drosmīga, lai uzreiz “izmestu bumbu” un dienām ritot, viss aizvien vairāk samudžinās. Viņa nespēj atzīties arī, kad vecāki saorganizē tikšanos ar potenciālu līgavaini indieti, kurš ir gan smuks, gan gudrs, gan derētu viņai pēc visādiem citādiem ģimenes apsvērumiem. Atteikties no tādām precībām būtu patiešām muļķīgi.  “It`s like finding a job. The job you get is equivalent to your qualifications and what you want does not really matter.” 

Jā, jā, ļoti interesanta tradīcija, iesaku palasīt. Vienlaicīgi Prias māsīcai Sovmijai beidzot uzrodas kārtējais precinieks (iepriekšējie piecdesmit no viņas atteikušies). Pie tam šis padzīvojušais vīrs tiešām piekrīt viņu precēt. Viss būtu kārtībā, ja ne Prias emancipācija, kas iespaido arī māsīcu ņemt dzīvi savās rokās. Fonā risinās vēl divi, es pat teiktu – emocionāli vardarbīgi, notikumi. Viens ir ģimenes nevēlēšanās pieņemt meiteni Nīlimu no cita reģiona, ko Prias onkulis slepus apprecējis. Visi izturas pret viņu sliktāk kā pret suni. No šīs apkaunojošās savienības izriet otrs notikums – Prias tēva brāļa sieva Lata būtībā tiek piespiesta vēlreiz palikt stāvoklī, lai laistu pasaulē dzimtas turpinātāju un vectēva mantinieku. Pie vakariņu galda tiek apspriests, ka pēc iespējas ātrāk jānoskaidro mazuļa dzimums, jo vectēvam der tikai puika…. Ģimenei, protams, ir ļoti grūti “sagremot” Prias vēlmi precēties ar ārzemnieku, tomēr savādā un patīkamā veidā viņas uzdrošināšanās saliedē un uzmundrina pārējās apspiestās ģimenes sievietes. Ja viena var sacelties pret ierasto kārtību, tad kāpēc lai to nevarētu arī pārējās?

Lai gan daudz kas nav mainījies simtiem gadu, tomēr ne visas tradīcijas un ieražas ir nemainīgas. Jaunie indieši vēlas atbrīvoties no nospiedošām važām. Viņi vēlas mīlēt un precēt tos, kurus mīl. Viņi vēlas iegūt izglītību un strādāt un varbūt tikai pēc tam precēties. Viņi vēlas dzīvot paši savu dzīvi, nevis vecāku uzspiesto un kopā ar vecākiem. Tādas svarīgas pārmaiņas. Kā var saprast no romāna, ir cerība, ka sieviešu dzīve un brīvās izvēles iespējas Indijā mainās uz labo pusi, bet ir jābūt drosmīgam, lai ietu pret tradīcijām un konservatīvo ģimeni. Pat labi situēto Priu nomoka bailes: “I was afraid that if I told them about Nick, the wouldn`t love me anymore.” Viņa baidās, ka ģimene no viņas atteiksies, piederības saites tomēr ir ļoti spēcīgas.

Uzrakstīts vieglā, emocionālā veidā pirmajā personā, romāns tomēr labi ļauj sadzīves līmenī iepazīt indiešu sadzīvi un aizdomāties par sieviešu tiesībām. Viegla lasāmviela, kas sevī slēpj paaudžu konfliktu un modernā un tradicionālā sadursmi.

Vērtējums: 4/5

Indija ne pa jokam. Un Pakistāna arī. Lato Lapsa

Dienas grāmata, 2010. gads, 318 lpp.

Lai atšķaidītu fantastikas un fantāzijas kokteili, nolēmu palasīt kā tad Lapsam gājis Indijā un Pakistānā. Jo vairāk interesanti tāpēc, ka tās ir tālas un eksotiskas valstis. Un Lapsas ceļojumu apraksti nav parastie “nolaizītie” a la tūrisma ceļvedis apraksti. Viņš raksta tā kā ir un vazājas pa vietām, kur parasti tūristi nelien.

Tātad Lapsa vairākos piegājienos ir izbraukājis vismaz daļu Indijas un pabijis arī Pakistānā. Grāmatā atspoguļota reālā situācija – iedzīvotāju prieki un bēdas, bezgalīgs svētums un prātam neaptverama nežēlība, haoss un miljonus vērta ražošana, skaistums un mēsli. Tāds ļoti spēcīgs kokteilis. Neiedomājamas un neiespējamas lietas notiek uz katra soļa. Smilšu mafija, ēdienu termosu kurjerdienests, milzīgi graustu rajoni, cilvēku upurēšana, tūkstošiem dievu, hidžras, Vārānasī, Gadāni…. Tā ir tikai maza daļiņa no lietām un vietām, kam pieskaras, apraksta un mēģina saprast grāmatas autors.

Man nekad nav bijis rožains skatījums uz Indiju, tomēr mani realitāte pārsteidza vairāk kā gaidīju. Pavisam īsi – tā ir milzīga cūku kūts (gandrīz burtiskā nozīmē), kur grēks un svētums iet roku rokā. Kastu sistēma ir daudz sarežģītāka, nekā mums tiek mācīts skolā un tā pastāv joprojām, lai gan ne tik stingrā izpausmē: “mūsdienu indietis daudzējādā ziņā dzīvo simtus gadu senā pagātnē”. Indija ir demokrātiska valsts, tomēr “Indijā vairāk nekā jelkur citur pasaulē likums ir likums, bet patiesā dzīve ir patiesā dzīve”. Mērķis attaisno līdzekļus un personiskais labums ir svarīgāks par uzskatiem. Kas attiecas uz reliģiozitāti un svētumu…. man gribas vien pasmieties par tiem ārzemniekiem, kuri ierodas Indijā meklēt Dievu. Jā, tur ir tūkstošiem dievu un dievību un indieši viņus dedzīgi pielūdz, bet vidusmēra indietis ir superpraktisks – ja šitas dievs nepalīdz, viņš dodas vai izdomā nākamo. Indija nav viena milzīgi apgarota un svēta vieta. Starp citu, dieviem joprojām tiek upurēti cilvēki.

Mēs esam darījuši visu, lai pārtrauktu cilvēku upurēšanu, bet ko var izdarīt valsts iestāde, ja viss ciemats kopā izvēlas upuri un nogriež tam galvu ar viņa vecāku piekrišanu?

Ja vēl joprojām liekas, ka indieši ir labāki par mums, tad Lato ir savācis pietiekoši daudz šķebinošu stāstu par neprātīgām slepkavībām. Ko vērti vien ir jauno sievu letālie negadījumi drīz pēc kāzām.

Indija jau ir pilnīgi crazy, bet musulmaniskajā Pakistānā ir vēl trakāk. Lielākajā daļā Indijas skolu nav dzeramā ūdens, elektrība vai tualetes. Tā ir ļoti nelabvēlīga vieta sievietei. Neviens nevar būt drošs par savu dzīvību. Ierēdņiem galvenais ir labas Korāna zināšanas. Nu un tā tālāk. Grāmata gan pārsvarā veltīta Indijai un par Pakistānu ir vien dažas nodaļas, bet tās ir pietiekoši pārliecinošas, lai nebūtu ne mazākās vēlēšanās turp doties.

Kopumā grāmata sniedz labu izpratni par to, kāda ir Indija un kas veido indiešus par tik pretrunīgiem cilvēkiem. Uzzināju daudz ko jaunu. Tomēr man vietām gribējās vairāk autora paša emocijas un arī pozitīvo, jo noteikti Indijā ir arī milzumdaudz lietu, par kurām mēs indiešus varētu apskaust. Kastu un dievību uzskaitījumā es pat drusku apjuku – Lato mēģina sniegt tik daudz informācijas, ka beigās tā jau ir par daudz vienkāršam lasītājam. No otras puses – grāmata ļoti labi noderēs kādam Indijas kultūras pētniekam. Lato ir daudz racies pa vietējām avīzēm un runājies ar cilvēkiem, lai saprastu kas un kā. Beigās ir labi padomi potenciālajiem ceļotājiem un diezgan daudz bilžu, kas parāda Indiju visā tās krāšņumā un bomzīgumā.

Vērtējums: 4/5