Aptiekārs Melhiors un bendes meita. Indreks Hargla

Zvaigzne ABC 2022. gads, 380 lpp. Apteeker Melchior #3

Vēl nesen kaut kur izteicos, ka gribētos sagaidīt kārtējo aptiekāra Melhiora tulkojumu. Mans pārsteigums bija liels, kad novembra beigās ieraudzīju – ir iztulkots un jau pārdošanā. Skrēju pakaļ un ķēros pie lasīšanas. Šī bija patīkama atkaltikšanās ar apķērīgo aptiekāru, dažiem viņa draugiem un kolorīto viduslaiku Tallinas vidi. Rudens Tallinā iesākas nelāgi: gadatirgus laikā notiek slepkavības mēģinājums. Upuris izdzīvo, bet neko neatceras. Visi nesapratnē kasa galvas, arī Melhiors apjucis.

Apmēram līdz grāmatas vidum sižets virzās ļoti lēni. Tiek spriests, ko par atmiņas zudumiem raksta dominikāņiem pieejamās grāmatās, tiek iztaujāts nelaimīgais puisis un bendes meita, kura redzēja uzbrukumu, bet šķiet, ka autors vairāk aizrāvies ar vēlmi padalīties ar visiem faktiem, ko uzzinājis par to laiku politisko saspīlējumu, naudas maiņu, teoloģiskiem disputiem un tādā garā. Gandrīz sāku garlaikoties, jo vienīgā izklaide bija viduslaiku ārstniecības metodes. Toties ap grāmatas vidu sākas strauja darbība, kas neatlaiž lasītāju līdz pat pēdējai lapai un noved pie asprātīga atrisinājuma. Te beidzot ir mans mīļais Melhiors visā savā varenībā un traģiskumā.

Lai gan sākumā drusku piktojos par autora vēlmi tik pamatīgi stāstīt par to seno laiku dzīvi, tomēr tieši daudzās detaļas, ko uzzinu no šīs detektīvsērijas, man patīk un vilina. Kur gan vēl es tik viegli uzzinātu par pilsētnieku pirts paražām un noteikumiem, par pusaizliegtām kauliņu un kāršu spēlēm, bendes darbu, siļķu tirgu un daudz ko citu? “Man kā vēsturniecei” ļoti patīk. Protams, man patīk arī Melhiors un viņa godīguma un taisnīguma izjūta, kas gan netraucē būt viltīgam, kad tas vajadzīgs. Viņa dzimtas lāsts šķiet diezgan traks autora fantāzijas auglis. Interesanti, vai Harglam ir padomā tam kāds atrisinājums.

Starp visiem brutālajiem un vardarbīgajiem skandināvu detektīviem sērija par Melhioru ir patīkams izņēmums. Protams, slepkavo un diezgan brutāli, bet noskaņa ir savādāka. Gaidu un ceru, ka iztulkos un izdos arī ceturto daļu.

Vērtējums: 3,5/5

Kā man gāja ar R.I.P. X

Plāni ir paredzēti, lai tos mainītu. Tieši tā notika ar manu R.I.P. X plānu. Šoreiz septembrī un oktobrī trāpījās tik daudz jaunu grāmatu, ka nācās novērsties no mērķa lasīt tumšus, spokainus un biedējošus stāstus lielā vairumā. Sanāca lasīt citas interesantas un labas grāmatas.

Viena no četrām sākotnējā R.I.P. plāna grāmatām bija Ransom Riggs “Hollow City”, ko godīgi izlasīju, nospļāvos par muļķīgām vietām, nopriecājos par dīvainām un patīkamus šermuļus uzdzenošām ainām un fotogrāfijām, un tad nolēmu piebeigt fantāzijas sēriju, izlasot tās trešo daļu “Library of Souls”, kur saņēmu tīkamu monstru devu. Par šīm abām Mis Peregrīnes triloģijas grāmatām uzrakstīju kopīgu atsauksmi. Atkarībā no gaumes un vecuma, šī sērija ir iederīga spokaini rudenīgām noskaņām.

Neil Gaiman “The Graveyard Book”, Mira Grant “Deadline” un Rick Yancey “The Monstrumologist” diemžēl palika nelasīti. Tā vietā izlasīju nesen iznākušo savādu notikumu un maģiskā reālisma caurstrāvoto Moïra Fowley-Doyle “The Accident Season”. Šis tumšais un rudenī īsti iederīgais (darbība notiek oktobrī, ir pat Helovīna masku balle) jauniešu romāns, lēni sācies, uz beigām patīkami pārsteidza ar sapņaino atmosfēru un atrisinājumu.

Biju apņēmusies izlasīt vismaz 4 grāmatas šajā izaicinājumā, kurā der viss, kas vairāk vai mazāk iederas mistērijas, noslēpumu, trillera, tumšās fantāzijas, gotikas, šausmu vai pārdabiskā rāmjos. Mierīgi šeit varu pieskaitīt divus izlasītos detektīvus un bez sirdsapziņas pārmetumiem teikt, ka lasīšanas izaicinājumu esmu izpildījusi godam. Agatas Kristi “A Pocketfull of Rye” bija mans otrais un ļoti veiksmīgais mēģinājums lasīt Mis Mārplas detektīvsēriju. Šajā romānā ir pa pilnam noslēpumu un līķu, bet atrisinājums ir kā indīga odziņa uz tortes. Manu mīlestību uz klasiskajiem detektīviem apmierināja arī Indreka Harglas vēsturiskais detektīvs “Aptiekārs Melhiors un Akas ielas rēgs” par atjautīgo Tallinas aptiekāru Melhioru, traģisku leģendu apvītu spokainu māju un vairākiem līķiem.

Neviena no šīm grāmatām nav pa īstam šausminoša un biedējoša. Var mierīgi lasīt, nebūs naktī jāguļ ar ieslēgtu gaismu un jālūdz kādu pavadīt uz labierīcībām. Šo grāmatu noskaņa vairāk līdzinās tīkamai vakarēšanai pie kamīna ar karstu dzērienu un vectēva spoku stāstiem, kamēr aiz loga vējš sakuļ lietu ar tumsu un pa brīdim ar zaru piesit pie stikla, liekot mazliet neomulīgi sarauties.

Aptiekārs Melhiors un Akas ielas rēgs. Indreks Hargla

Zvaigzne ABC 2015. gads, 288 lpp. Apteeker Melchior #2

Pie latviešu lasītājiem nonācis otrais igauņu rakstnieka Indreka Harglas vēsturiskais detektīvs par notikumiem viduslaiku Tallinā. Atjautīgo aptiekāru Melhioru iemīļoju jau “Aptiekārs Melhiors un Olevistes baznīcas noslēpums”, tāpēc ar prieku ķēros klāt pie kārtējā nozieguma šķetināšanas.

Ar nelieliem starplaikiem Tallinā nomirst vairāki cilvēki – dievbijīgs tirgotājs Laurencs Bruiss, Caurā jumta torņa komandants Tobiass Grote un kāds nezināms un galīgi izdinģis subjekts. Grote pirms nāves runājis, ka redzējis rēgu un gribējis tikties ar Bruisu. Atklājas, ka vēl divi cilvēki gada laikā ir redzējuši rēgu un pēc tam miruši. Melhioram šīs nāves šķiet savādas un viņš sāk dzīt pēdas nostāstiem par Akas ielas rēgu.

Man patīk romāna mierīgā noskaņa, tomēr, salīdzinot ar pirmo daļu, šī grāmata sākumā šķiet pārāk miegaina. Ja neskaita dažus uzmundrinošus fragmentus par viduslaiku ārstu arodu, sižets nesteidzas. Notikumi risinās lēni un tikai ap grāmatas vidu modina interesi par to, kas īsti notiek ar slaveno rēgu un tiem mirušajiem cilvēkiem. Vai runa ir par slepkavībām vai vienkāršu sagadīšanos? Autors izspēlē pāris veiklus māņu trikus un beigās nākas tāpat kā Melhioram sist pa pieri, ka neesi ātrāk spējis salikt viens plus viens. Atrisinājums ir aizraujošs un šaušalīgs.

Kā darbības laiku Indreks Hargla izvēlējies 1419. gadu. Ir pagājuši 10 gadi, kopš Melhiors atrisināja Olevistes baznīcas noslēpumu. Pilsētā dzīve rit mierīgi, kuģošana samērā droša un pie pilsētas robežas, pēc ilgiem strīdiem starp pilsētu un Ordeni, sākuši būvēt trešo klosteri. Kā patīkama pievienotā vērtība Harglas detektīvos ir priekšvārds, kurā tiek sniegts ieskats Tallinas vēsturē attiecīgā laika posmā, un kādi reāli notikumi iedvesmoja autoru savīt detektīvstāstu.

Būtībā Melhioru lasu divu iemeslu dēļ:

1. Vēsturiskie noziegumi (izdomātie, protams) tik ļoti nenomāc. Tajos nav mūsdienu ļaunuma – narkotikas, bandu cīņas, mafija, spiegošana, terorisms, slaktiņi – kas pat literārā darbā šķiet tepat blakus notiekoši un tāpēc ļoti neomulīgi.
2. Tallinas vēsture. Man ir interesanti uzzināt pilsētas vēsturi, pilsētnieku sadzīvi, iepazīt melngalvju brālību, apbedīšanas tradīcijas, tirgotāju un klosteru rakstītos un nerakstītos likumus, un aptiekāra amata knifus.

Kā lai nepriecājas uzzinot, ka priekanamu Tallinā sauca par Sarkano klosteri? Tirgotāji labi nopelnīja, iepērkot sāli un turot to sāls pagrabā līdz ziemas beigām, lai tad par brangu naudu notirgotu tālāk uz Krieviju. Ja man piemestos drudzis, lietotu maisījumu no vīnā vārītām lauru lapām, alvejas sulas un lakricas maisījuma. Šī, starp citu, ir viena no nekaitīgākajām receptēm Melhiora krājumos. Viņš prot pagatavot arī spēcinošu dzērienu no miroņa spermas, bet ar recepti nepadalījās. Cik grāmatā izmantotajos faktos vēsturiskas patiesības, cik izdomas, lai paliek uz autora sirdsapziņas.

Detektīvi par aptiekāru Melhioru necenšas šokēt. Tā vietā lasītājs tiek nesteidzīgi izvadāts pa Tallinas ielām, parunāts ar vienu pilsoni, iedzerts alus ar otru un, skat, jau atrisinājums rokā. Reizēm ir ļoti patīkami palasīt šādus mierīgus, ar vardarbību un briesmām nepārbāztus stāstus.

Vērtējums: 3,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.