Kā man gāja ar R.I.P. X

rip10400Plāni ir paredzēti, lai tos mainītu. Tieši tā notika ar manu R.I.P. X plānu. Šoreiz septembrī un oktobrī trāpījās tik daudz jaunu grāmatu, ka nācās novērsties no mērķa lasīt tumšus, spokainus un biedējošus stāstus lielā vairumā. Sanāca lasīt citas interesantas un labas grāmatas.

Viena no četrām sākotnējā R.I.P. plāna grāmatām bija Ransom Riggs “Hollow City”, ko godīgi izlasīju, nospļāvos par muļķīgām vietām, nopriecājos par dīvainām un patīkamus šermuļus uzdzenošām ainām un fotogrāfijām, un tad nolēmu piebeigt fantāzijas sēriju, izlasot tās trešo daļu “Library of Souls”, kur saņēmu tīkamu monstru devu. Par šīm abām Mis Peregrīnes triloģijas grāmatām uzrakstīju kopīgu atsauksmi. Atkarībā no gaumes un vecuma, šī sērija ir iederīga spokaini rudenīgām noskaņām.

Neil Gaiman “The Graveyard Book”, Mira Grant “Deadline” un Rick Yancey “The Monstrumologist” diemžēl palika nelasīti. Tā vietā izlasīju nesen iznākušo savādu notikumu un maģiskā reālisma caurstrāvoto Moïra Fowley-Doyle “The Accident Season”. Šis tumšais un rudenī īsti iederīgais (darbība notiek oktobrī, ir pat Helovīna masku balle) jauniešu romāns, lēni sācies, uz beigām patīkami pārsteidza ar sapņaino atmosfēru un atrisinājumu.

Biju apņēmusies izlasīt vismaz 4 grāmatas šajā izaicinājumā, kurā der viss, kas vairāk vai mazāk iederas mistērijas, noslēpumu, trillera, tumšās fantāzijas, gotikas, šausmu vai pārdabiskā rāmjos. Mierīgi šeit varu pieskaitīt divus izlasītos detektīvus un bez sirdsapziņas pārmetumiem teikt, ka lasīšanas izaicinājumu esmu izpildījusi godam. Agatas Kristi “A Pocketfull of Rye” bija mans otrais un ļoti veiksmīgais mēģinājums lasīt Mis Mārplas detektīvsēriju. Šajā romānā ir pa pilnam noslēpumu un līķu, bet atrisinājums ir kā indīga odziņa uz tortes. Manu mīlestību uz klasiskajiem detektīviem apmierināja arī Indreka Harglas vēsturiskais detektīvs “Aptiekārs Melhiors un Akas ielas rēgs” par atjautīgo Tallinas aptiekāru Melhioru, traģisku leģendu apvītu spokainu māju un vairākiem līķiem.

Neviena no šīm grāmatām nav pa īstam šausminoša un biedējoša. Var mierīgi lasīt, nebūs naktī jāguļ ar ieslēgtu gaismu un jālūdz kādu pavadīt uz labierīcībām. Šo grāmatu noskaņa vairāk līdzinās tīkamai vakarēšanai pie kamīna ar karstu dzērienu un vectēva spoku stāstiem, kamēr aiz loga vējš sakuļ lietu ar tumsu un pa brīdim ar zaru piesit pie stikla, liekot mazliet neomulīgi sarauties.

Advertisements

Aptiekārs Melhiors un Akas ielas rēgs. Indreks Hargla

Aptiekārs Melhiors un Akas ielas rēgs. Indreks HarglaZvaigzne ABC 2015. gads, 288 lpp. Apteeker Melchior #2

Pie latviešu lasītājiem nonācis otrais igauņu rakstnieka Indreka Harglas vēsturiskais detektīvs par notikumiem viduslaiku Tallinā. Atjautīgo aptiekāru Melhioru iemīļoju jau “Aptiekārs Melhiors un Olevistes baznīcas noslēpums”, tāpēc ar prieku ķēros klāt pie kārtējā nozieguma šķetināšanas.

Ar nelieliem starplaikiem Tallinā nomirst vairāki cilvēki – dievbijīgs tirgotājs Laurencs Bruiss, Caurā jumta torņa komandants Tobiass Grote un kāds nezināms un galīgi izdinģis subjekts. Grote pirms nāves runājis, ka redzējis rēgu un gribējis tikties ar Bruisu. Atklājas, ka vēl divi cilvēki gada laikā ir redzējuši rēgu un pēc tam miruši. Melhioram šīs nāves šķiet savādas un viņš sāk dzīt pēdas nostāstiem par Akas ielas rēgu.

Man patīk romāna mierīgā noskaņa, tomēr, salīdzinot ar pirmo daļu, šī grāmata sākumā šķiet pārāk miegaina. Ja neskaita dažus uzmundrinošus fragmentus par viduslaiku ārstu arodu, sižets nesteidzas. Notikumi risinās lēni un tikai ap grāmatas vidu modina interesi par to, kas īsti notiek ar slaveno rēgu un tiem mirušajiem cilvēkiem. Vai runa ir par slepkavībām vai vienkāršu sagadīšanos? Autors izspēlē pāris veiklus māņu trikus un beigās nākas tāpat kā Melhioram sist pa pieri, ka neesi ātrāk spējis salikt viens plus viens. Atrisinājums ir aizraujošs un šaušalīgs.

Kā darbības laiku Indreks Hargla izvēlējies 1419. gadu. Ir pagājuši 10 gadi, kopš Melhiors atrisināja Olevistes baznīcas noslēpumu. Pilsētā dzīve rit mierīgi, kuģošana samērā droša un pie pilsētas robežas, pēc ilgiem strīdiem starp pilsētu un Ordeni, sākuši būvēt trešo klosteri. Kā patīkama pievienotā vērtība Harglas detektīvos ir priekšvārds, kurā tiek sniegts ieskats Tallinas vēsturē attiecīgā laika posmā, un kādi reāli notikumi iedvesmoja autoru savīt detektīvstāstu.

Būtībā Melhioru lasu divu iemeslu dēļ:

  1. Vēsturiskie noziegumi (izdomātie, protams) tik ļoti nenomāc. Tajos nav mūsdienu ļaunuma – narkotikas, bandu cīņas, mafija, spiegošana, terorisms, slaktiņi – kas pat literārā darbā šķiet tepat blakus notiekoši un tāpēc ļoti neomulīgi.
  2. Tallinas vēsture. Man ir interesanti uzzināt pilsētas vēsturi, pilsētnieku sadzīvi, iepazīt melngalvju brālību, apbedīšanas tradīcijas, tirgotāju un klosteru rakstītos un nerakstītos likumus, un aptiekāra amata knifus.

Kā lai nepriecājas uzzinot, ka priekanamu Tallinā sauca par Sarkano klosteri? Tirgotāji labi nopelnīja, iepērkot sāli un turot to sāls pagrabā līdz ziemas beigām, lai tad par brangu naudu notirgotu tālāk uz Krieviju. Ja man piemestos drudzis, lietotu maisījumu no vīnā vārītām lauru lapām, alvejas sulas un lakricas maisījuma. Šī, starp citu, ir viena no nekaitīgākajām receptēm Melhiora krājumos. Viņš prot pagatavot arī spēcinošu dzērienu no miroņa spermas, bet ar recepti nepadalījās. Cik grāmatā izmantotajos faktos vēsturiskas patiesības, cik izdomas, lai paliek uz autora sirdsapziņas.

Detektīvi par aptiekāru Melhioru necenšas šokēt. Tā vietā lasītājs tiek nesteidzīgi izvadāts pa Tallinas ielām, parunāts ar vienu pilsoni, iedzerts alus ar otru un, skat, jau atrisinājums rokā. Reizēm ir ļoti patīkami palasīt šādus mierīgus, ar vardarbību un briesmām nepārbāztus stāstus.

Vērtējums: 3,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Aptiekārs Melhiors un Olevistes baznīcas noslēpums. Indreks Hargla

Aptiekārs MelhiorsZvaigzne ABC 2013. gads, 320 lpp. Apteeker Melchior #1

Tallina, AD 1409. Domkalnā nogalina augstu ordeņa bruņinieku no Gotlandes. Ordenis vēršas pie pilsētas ar lūgumu atrast slepkavu. Kamēr tiesas fogts ar aptiekāra Melhiora palīdzību cenšas saprast, kurš un, kāpēc nogalinājis bijušo vācu ordeņa komturu Gotlandē, pilsētā notiek vēl viena līdzīga slepkavība…

Godīgi sakot, igauņu literatūra man ir balta lapa, tāpēc arī Indreka Harglas vārds man neko neizteica. Grāmatas aizmugures vāks vēsta, ka viņš ir diezgan ražens rakstnieks, bet lielāku popularitāti iemantojis tieši ar detektīvu sēriju par aptiekāru Melhioru. Šīs informācijas un anotācijas ieintriģēta ar izdevniecības starpniecību tiku pie grāmatas, un ātrā tempā to izlasīju.

„Aptiekārs Melhiors un Olevistes baznīcas noslēpums” ir klasisks detektīvs, tikai šoreiz galvenajā lomā ir apķērīgais aptiekārs, kura palīdzību lūdz mazāk apķērīgais tiesas fogts Vencels Dorns, jo „draugam aptiekāram ir ļoti labs deguns uz slepkavnieku atrašanu”. Nozieguma atrisināšana balstās uz dažiem faktiem, kurus varēja zināt tikai īstais nozieguma izdarītājs, un loģisku aizdomās turamo atsijāšanu. Ir viduslaiki, un līdz skrupulozai pierādījumu vākšanai gumijas cimdos vēl daži gadsimti jāpagaida. Toties kā svarīgu pierādījumu var izmantot senu leģendu un pantiņu par Olevistes baznīcas celšanu.

Man patika izvēlētā darbības vieta un laiks. Cepumiņš autoram par to, ka viņš ievadā īsi apstāsta vēsturisko situāciju un ievieto darbības vietas kartes grāmatas sākumā un beigās. 15. gs. sākuma Tallina ir interesanta vieta. Ne pārāk sen Ordeņa flote zvērīgi izrēķinājusies ar vitāliešu brāļiem, kuri savukārt nežēlīgi siroja pa Igaunijas piekrasti. Tirdzniecība plaukst un zeļ. Ordenim ar pilsētas rāti nostabilizējušās attiecības, tomēr notikusī slepkavība var radīt jaunu saspīlējumu. Skaidrs, ka slepkava jānoķer par katru cenu. Tāpat skaidrs, ka kādam varētu būt kārtojami veci rēķini.

Aptiekāra Melhiora aptieka ir vieta, kurā saplūst visas baumas un jaunumi, jo cilvēkiem patīk parunāties ar Melhioru, savukārt Melhiors prot uzklausīt un veikli uzvedināt runātāju vēlamajā virzienā, kamēr pats ielej slaveno aptiekas dzērienu vēdera darbības uzlabošanai. Vispār tālaika aptiekāra amats stipri „ož” pēc alķīmiski raganiskiem eksperimentiem. Man Melhiors patika, tomēr tā mistiskā kaite, kas viņu nomāc, šķita stipri pārspīlēta un nevajadzīga. Autors mierīgi varēja likt viņam slimot ar krītamo kaiti, tas būtu iederīgāk.

Te nu nonākam pie vēl dažiem iebildumiem par šo romānu. Domāju, ka vēstures faktu paskaidrojumi varēja būt labāk iepīti tekstā, lai neatstātu skolas vēstures grāmatas iespaidu. Tā gan ir tikai sīka nianse un domāju, ka ar laiku autoram varētu veikties labāk, bez tam vēsturiskie fakti bija noderīgi. Daudz nopietnāks pārkāpums manās acīs ir atklāta mājiena došana par vainīgo pirms vēl Melhiors ar fogtu to ir izskaitļojuši. Tas mani pamatīgi saskumdināja. Tomēr autors mazināja manu vilšanos, situāciju sarežģījot ar vairākiem līķiem un kopumā sižetu simpātiski un diezgan loģiski iznesot līdz atrisinājumam. Atrisinājums ir viduslaiku cienīgs ar reliģiski mistiskiem motīviem.

Par spīti trūkumiem, man patika romāns, un kopumā arī patika kā Indreks Hargla raksta. Grāmata ir ātri un viegli lasāma, laba atpūta nogurušam prātam darba dienas vakarā. Domāju, ka lasīšu arī nākamo daļu, ko jau tulkojot latviski. Derēs klasiska vēsturiskā detektīva cienītājiem.

Vērtējums: 3,5/5