Siena, ko nosiltināt. Inga Pizāne


Siena, ko nosiltināt

Jāņa Rozes apgāds 2019. gads, 64 lpp.

Kopš Ingas pirmā dzejoļu krājuma pagājuši kādi gadi un baidījos, ka viena no mums būs mainījusies un viņas dzeja mani vairs neuzrunās kā agrāk. Pārmaiņas nedaudz ir, bet mums joprojām saskan. Centos dzejoļus dozēt, bet tāpat izlasījās ļoti ātri.

Man šķiet, ka tāpat kā gaiss, Ingas dzeja vienkārši ir. Tā necenšas kaut ko pierādīt, mainīt vai pieprasīt. Tā elpo, dzīvo, jūt un klusām ievibrē lasītāja dvēseles stīgas. Šoreiz mazliet apcerīgāk un smeldzīgāk. Šo noskaņu papildina lakoniskās, melnbaltās Līgas Kitchen ilustrācijas.

Nav gluži pareizi teikt, ka “Siena, ko nosiltināt” ir par šķiršanos, tomēr tāds apakštonis ir sajūtams. Pāri visam arī šajā krājumā ir sevis un to otru silto roku meklējumi. Jau atkal liriski trausli un skaisti par mīlestību. Šķiet, ka tiek izdzīvots vesels gads no rudens skumjām, jo “jau gadu es eju projām no tevis”, līdz nākamajam rudenim, kad “es tevī varētu ieskūpstīties uz dzīvi”. Pa vidu ir mamma – miera, mīlestības un atmiņu osta, kur patverties, un viņas jaunības džemperis (pavisam reāls, gan jau būsiet redzējuši).

Patīkami, ka Inga ir tik īsta un drosmīga atkailināt savu iekšējo pasauli bez lieka trokšņa un skaļiem vārdiem. Tādi klusi, dziļi ūdeņi. Nianšu māksliniece. Es jau gaidu trešo dzejas krājumu.

Vērtējums: 4,5/5

Tu neesi sniegs. Inga Pizāne

Ingas Pizānes-Dilbas dzejoļu krājums "Tu neesi sniegs"

Jāņa Rozes apgāds 2016. gads, 62 lpp.

Jaunās dzejnieces Ingas Pizānes-Dilbas debijas krājums pirmajās lasītāju atsauksmēs tiek slavēts par skaisto, lirisko un lasītāju uzrunājošo dzeju. Vienkāršam ierindas lasītājam saprotama jaunā dzeja? Ko tādu nevar laist garām. Vēl jo vairāk tāpēc, ka grāmatai ir ārkārtīgi skaists, pavasarīgs vāks (mākslinieces Ievas Ekmanes radīts). Ziemas pelēko debesu nomāktajiem tas ir kā aicinājums doties uz tropisku kūrortu.

Laimīgi sagadījās Fabulas promo kods un “Tu neesi sniegs” parādīšanās viņu katalogā. Sapriecājos un uzreiz ķēros pie lasīšanas. Krājumu var izlasīt ļoti ātri, tāpēc tas lieliski der īsai “pīppauzei”, tomēr ieteiktu baudīt lēnām, pa dzejolim, jo dzeju nevajag sasteigt. Es šo grāmatu redzu kafejnīcā pie kafijas tases, kamēr ārā snieg, vai sveču gaismā pie vīna glāzes.

Inga raksta par attiecībām no pavasara iemīlēšanās līdz ziemas sastingumam un attālināšanās. Tomēr arī ziemā var atrast siltu roku. Krājumā saskatīju divejādu cikliskumu – gadalaiku ritumu un attiecību ritumu. Vai tas tā speciāli iecerēts, nezinu, bet tas nodrošina krājumam harmonisku viengabalainību un man tas ļoti patika. Ļoti patika arī jaunās dzejnieces spēja delikāti un skaisti pasniegt attiecību nianses. Kā divi cilvēki kļūst par daļu no otra, vai tieši otrādi – atļaujas vien paviršas, virspusējas attiecības, jo tā ir vieglāk. Ingas dzejā rodams jau nobriedušas personas iemīlēšanās gaisīgums, attiecību smalkums un šķiršanās sāpes.

Varbūt tu esi tas,
kas man nepatīk sevī,
bet es vairs neatceros sevi
sevī vienu.

Ja man Ingas dzejoļi jāraksturo vienā vārdā, es tos sauktu par trausliem. Kā tādas trauslas, smalkas leduspuķu mežģīnes. Mani neuzrunāja katrs krājuma dzejolis, tomēr tie visi ir saprotami, sajūtami un izdzīvojami, jo kurš gan no mums nav mīlējis un cietis. “Tu neesi sniegs” neatrast pārintelektuālus prātojumus, kas saprotami vien autoram, vai pašmērķīgu šokēšanu. Metaforas un pantmērus atstāšu analizēt citiem. Rindas nešķita neveiklas vai teksts pārāk prasts (a la apsveikumu pantiņu stilā), no kā baidījos. Droši vien kādi kritiķi šo krājumu nosauks par naivu vai kādu nu vēl, bet man patika Ingas dzejas gaišums un patiesums. “Tu neesi sniegs” ir maigs un savādāks klauvējiens pie Latvijas dzejas durvīm.

Vērtējums: 4/5