Trīs latviešu dzejas krājumi

Varbūt sanāks garāks raksts, bet gribu vienā reizē pastāstīt par trim samērā jauniem un kvalitatīviem dzejas krājumiem.

Poēma ar mammu. Andra Manfelde

Dienas Grāmata 2022, 104 lpp.

Kādu laiku nebija sanācis lasīt neko jaunu latviešu dzejā. Par šo rakstnieces Andras Manfeldes dzejoļu krājumu redzēju dažas labas atsauksmes, bet līdz galam mani pārliecināja anotācijā minētais par bērnību laukos, jo arī mana bērnība pagāja laukos. Ne vienmēr rožaini, tomēr ar laiku grūtais aizmirstas, atmiņas apsūbē ar zeltainu mirdzumu un tā vien gribas kaut uz brīdi atgriezties tajā laikā un vietā. No lasītā sapratu, ka Manfeldi vadīja līdzīga doma. “Poēma ar mammu” ir ļoti skaists, poētisks vēstījums. Viņas atmiņas un bērnība gan brīžiem bija skumjāka un smagāka par manējo, tomēr caur viņas dzeju es aizceļoju atpakaļ laikā un šķiet, ka viņai pašai arī izdevās “iekāpt laika mašīnā un nonākt Kalniešos”.

Mammas šeit ir maz. Viņa tepat ir, bet fonā, apkrāvusies ar nebeidzamiem darbiem tāpat kā pārējās sievietes. Vīriešu nav. Kaut kur jau ir vai bija, bet dzīves smagums uz sieviešu pleciem. Te ir gan priecīgas, gan skumjas atmiņas, bērnu spēles un pieaugušo problēmas, dabas ritums un darbs kā bezgalīgas biešu vagas (es tās vēl atceros!). Es lasīju un ļāvos, lai caur mani plūst divejādas atmiņas – savas un svešas, bet atpazīstamas.

Pieļauju, ka “Poēma ar mammu” visspēcīgāk rezonēs lasītājiem ar līdzīgām atmiņām, tomēr tas nav obligāti. Citiem tas var būt skaists un arī smeldzīgs ieskats ne pārāk senā pagātnē. Tas ir rakstnieces un viņas ģimenes stāsts, tomēr tās ir arī lielas mūsu tautas daļas atmiņas. Krājums ir tik viengabalains, ka to var uztvert kā garstāstu dzejā. Tas bija pārsteidzoši. Ja latviešu literatūrā reizi gadā (pieņemsim) iznāk kaut kas patiešām labs, skaists, aizkustinošs un svaigs, tad šogad tā ir “Poēma ar mammu”.

Vērtējums: 5/5

Pilsētā mirstošas saules ēnā. Dainis Deigelis

Jāņa Rozes apgāds 2020, 96 lpp

Varbūt man bija pārāk augstas gaidas pēc “Dievs beidz”, bet šis krājums neuzrunāja. Ar prātu saprotu, ka dzeja laba, Deigelim ir savs izteikts stils un izvēlēts interesants skatu punkts, bet sirdī gandrīz viss atstāja vienaldzīgu, kaut kas pietrūka. Laikam meklēju kaut ko, kur varētu teikt “jā, es arī tā jūtos”, bet šoreiz nebija.

Pilsētas dzeja man neviļus mudināja vilkt paralēles ar Čaku. Ceru, ka viņš par to negriezīsies kapā otrādi. Protams, Deigelis nav Čaks, viņš ir viņš pats ar samērā skarbu, neizskaistinātu, atkailinātu, vārdos diezgan skopu, bet precīzu pilsētas un cilvēku tēlojumu. Varbūt tam nav nekādas jēgas, bet kā tēlaini vizuāls elements man “mirstošās saules ēnā” šķiet kaut kas neparasts un skaists. Vizuāls tāpēc, ka es iedomājos futūristisku skatu, varbūt Zemes pēdējās dienas.

Arī šajā krājumā ieskanas dumpinieciska balss, tomēr ne tik spilgti kā “Dievs beidz”. Sajūta, ka notikusi samierināšanās, vai beidzies jaunības maksimālisms? Šoreiz arī sociālā kritika ir pieklusinātāka.

Vērtējums: 3/5

Tas pats izmisums, tikai ar puķēm. Inga Pizāne

Jāņa Rozes apgāds 2022, 60 lpp.

Krājuma lasīšanas laikā es biju samērā pretējā noskaņojuma pusē Ingas izmisumam, tāpēc šis dzejas krājums mani tā neuzrunāja kā viņas iepriekšējie darbi. Tas gan netraucēja izbaudīt trauslās dzejas rindas, kas kā smalkas leduspuķu mežģīnes uz loga stikla noklājušas grāmatas lapas. Dzeltenā krāsa mudina domāt par ko saulainu un priecīgu, bet šis laikam domāts kā “smaidu, lai gan gribas raudāt”. Vai varbūt dzeltenais simbolizē to, ka izmisums nav galējs? Arī dzejoļos izmisums nav jūtams kā smagums vai bezcerība, drīzāk sāpes un skumjas, bet vienmēr ar cerību, ar nepadošanos.

Inga kā vienmēr raksta ļoti personīgi par to, kas viņai svarīgs, mazliet ironizē par to, ka visiem tāpat nebūs labi, lai ko viņa rakstītu. Dzejoļos arī ienācis karš un man patika kā Inga par to raksta (liekas briesmīgi tā teikt; daudz vairāk man patiktu, ja par karu nebūtu jāraksta vispār). Visvairāk uzrunāja “Ko es zinu…” dzejoļi par radiniekiem. Tagad, atsauksmes vajadzībām pāršķirstot un palasot pa rindai šur un tur, jūtu kā krājums sāk mani vairāk uzrunāt. Varbūt tāpēc, ka rudens.

Vērtējums: 3/5

Siena, ko nosiltināt. Inga Pizāne

Jāņa Rozes apgāds 2019. gads, 64 lpp.

Kopš Ingas pirmā dzejoļu krājuma pagājuši kādi gadi un baidījos, ka viena no mums būs mainījusies un viņas dzeja mani vairs neuzrunās kā agrāk. Pārmaiņas nedaudz ir, bet mums joprojām saskan. Centos dzejoļus dozēt, bet tāpat izlasījās ļoti ātri.

Man šķiet, ka tāpat kā gaiss, Ingas dzeja vienkārši ir. Tā necenšas kaut ko pierādīt, mainīt vai pieprasīt. Tā elpo, dzīvo, jūt un klusām ievibrē lasītāja dvēseles stīgas. Šoreiz mazliet apcerīgāk un smeldzīgāk. Šo noskaņu papildina lakoniskās, melnbaltās Līgas Kitchen ilustrācijas.

Nav gluži pareizi teikt, ka “Siena, ko nosiltināt” ir par šķiršanos, tomēr tāds apakštonis ir sajūtams. Pāri visam arī šajā krājumā ir sevis un to otru silto roku meklējumi. Jau atkal liriski trausli un skaisti par mīlestību. Šķiet, ka tiek izdzīvots vesels gads no rudens skumjām, jo “jau gadu es eju projām no tevis”, līdz nākamajam rudenim, kad “es tevī varētu ieskūpstīties uz dzīvi”. Pa vidu ir mamma – miera, mīlestības un atmiņu osta, kur patverties, un viņas jaunības džemperis (pavisam reāls, gan jau būsiet redzējuši).

Patīkami, ka Inga ir tik īsta un drosmīga atkailināt savu iekšējo pasauli bez lieka trokšņa un skaļiem vārdiem. Tādi klusi, dziļi ūdeņi. Nianšu māksliniece. Es jau gaidu trešo dzejas krājumu.

Vērtējums: 4,5/5

Tu neesi sniegs. Inga Pizāne

Jāņa Rozes apgāds 2016. gads, 62 lpp.

Jaunās dzejnieces Ingas Pizānes-Dilbas debijas krājums pirmajās lasītāju atsauksmēs tiek slavēts par skaisto, lirisko un lasītāju uzrunājošo dzeju. Vienkāršam ierindas lasītājam saprotama jaunā dzeja? Ko tādu nevar laist garām. Vēl jo vairāk tāpēc, ka grāmatai ir ārkārtīgi skaists, pavasarīgs vāks (mākslinieces Ievas Ekmanes radīts). Ziemas pelēko debesu nomāktajiem tas ir kā aicinājums doties uz tropisku kūrortu.

Laimīgi sagadījās Fabulas promo kods un “Tu neesi sniegs” parādīšanās viņu katalogā. Sapriecājos un uzreiz ķēros pie lasīšanas. Krājumu var izlasīt ļoti ātri, tāpēc tas lieliski der īsai “pīppauzei”, tomēr ieteiktu baudīt lēnām, pa dzejolim, jo dzeju nevajag sasteigt. Es šo grāmatu redzu kafejnīcā pie kafijas tases, kamēr ārā snieg, vai sveču gaismā pie vīna glāzes.

Inga raksta par attiecībām no pavasara iemīlēšanās līdz ziemas sastingumam un attālināšanās. Tomēr arī ziemā var atrast siltu roku. Krājumā saskatīju divejādu cikliskumu – gadalaiku ritumu un attiecību ritumu. Vai tas tā speciāli iecerēts, nezinu, bet tas nodrošina krājumam harmonisku viengabalainību un man tas ļoti patika. Ļoti patika arī jaunās dzejnieces spēja delikāti un skaisti pasniegt attiecību nianses. Kā divi cilvēki kļūst par daļu no otra, vai tieši otrādi – atļaujas vien paviršas, virspusējas attiecības, jo tā ir vieglāk. Ingas dzejā rodams jau nobriedušas personas iemīlēšanās gaisīgums, attiecību smalkums un šķiršanās sāpes.

Varbūt tu esi tas,
kas man nepatīk sevī,
bet es vairs neatceros sevi
sevī vienu.

Ja man Ingas dzejoļi jāraksturo vienā vārdā, es tos sauktu par trausliem. Kā tādas trauslas, smalkas leduspuķu mežģīnes. Mani neuzrunāja katrs krājuma dzejolis, tomēr tie visi ir saprotami, sajūtami un izdzīvojami, jo kurš gan no mums nav mīlējis un cietis. “Tu neesi sniegs” neatrast pārintelektuālus prātojumus, kas saprotami vien autoram, vai pašmērķīgu šokēšanu. Metaforas un pantmērus atstāšu analizēt citiem. Rindas nešķita neveiklas vai teksts pārāk prasts (a la apsveikumu pantiņu stilā), no kā baidījos. Droši vien kādi kritiķi šo krājumu nosauks par naivu vai kādu nu vēl, bet man patika Ingas dzejas gaišums un patiesums. “Tu neesi sniegs” ir maigs un savādāks klauvējiens pie Latvijas dzejas durvīm.

Vērtējums: 4/5