Vasara Bergmana stilā

Ingmar_Bergman_Smultronstallet

Ingmars Bergmans “Zemeņu lauka” uzņemšanas laikā. Foto no Vikipēdijas, avots: Svenska filministitutet.

Ingmars Bergmans ir režisējis 62 filmas, gandrīz katru savu darba gadu pa vienai, citreiz divām filmām. Filmas viņš uzņēma vasarās, no rudens līdz pavasarim strādāja teātrī. Daudziem saviem darbiem viņš pats rakstīja scenāriju. Mežonīgs darba spars un ideju daudzums.

Tomasa Šēberga sarakstītās biogrāfijas iespaidā nolēmu noskatīties divas no Bergmana filmām: “Wild Strawberries” (1957) un “Summer with Monika” (1953). Uzreiz tāda vasarīga noskaņa, vai ne? Līdz šim par kino esmu izteikusies ļoti īsi Ekranizāciju sadaļā un savā Letterboxd kontā. Ko gan mietpilsone bez jebkādas teorētiskas kino izglītības un Holivudas grāvēju pārbarota varētu teikt par dižā zviedru kinorežisora filmām? Varu taču vismaz pastāstīt, vai man patika un kāpēc. Mirušie kinokritiķi savos kapos noteikti sarosās un grasās nākt dzīvajiem palīgā, lai apturētu tādu ķecerību. Nu tad aiziet!

Zemeņu lauks. Ingmars Bergmans

“Wild Strawberries” (1957)

Scenārijs: Ingmars Bergmans
Galvenajās lomās: Viktors Šēstrems, Bibi Andešone, Ingrida Tulīna
Apbalvojumi: Zelta lācis par labāko filmu Berlīnes kinofestivālā un Zelta globuss par labāko ārzemju filmu 1960. gadā.

“Zemeņu lauks” stāsta par 78 gadus vecu, īgnu un vientuļu medicīnas profesoru Īsaku Borgu, kurš nolemj ar auto doties uz sev piešķirtās balvas pasniegšanas ceremoniju Lundas universitātē. Viņam līdzi braukt piesakās vedekla un pa ceļam sastaptie trīs jaunieši. Daļēji road-trip, daļēji nostaļģiska kavēšanās atmiņās, daļēji savas dzīves pārvērtēšana caur sapņiem, apmeklētajām bērnības vietām un sarunām ar sastaptajiem cilvēkiem. Smalks pētījums cilvēka eksistencē.

Īsakā Borgā uzreiz saskatīju atsauces uz Bergmana tēvu un to pedantisko īgņu, kāds Ingmars Bergmans varētu būt vecumdienās. Arī režisors pats intervijas daļā, ko beigās neiekļāva grāmatā “Bergmans par Bergmanu”, teicis, ka Īsaka Borga tēlam ir saistība gan ar viņu, gan viņa tēvu. Veco ārstu spēlē Viktors Šēstrems – mentors un režisors, kuru Bergmans apbrīnoja, un šī apbrīna un mīlestība ir jūtama caur kameras objektīvu. Manuprāt, Šēstrems Borgu notēlojis ļoti dzīvīgi un patiesi. Man viņš šķita ļoti simpātisks.

Ingrida Tulīna profesora vedeklas Mariannes lomā ar noslēpumaino cietējas smaidu ir tik skaista, ka ne acis atraut un pāris izteiksmīgi tuvplāni pasaka vairāk par vārdiem. Bergmana mīļākā Bibi Andešone spēlē “balamutīgo pašpuiku” stopotāju Sāru, kurai kā uzticami suņi seko divi puiši. Andešone spēlē arī Īsaka māsīcu un pirmo mīlestību Sāru. Viņa spēlē labi, Bibi acīmredzami piestāv bravūrīgu, valšķīgu meiteņu lomas.

Negaidīti, bet stāsta rezignētais vēstījums atstāj gaišu un dzīvi apliecinošu noskaņu. Borgs piedod pats sev, izlabo vismaz vienu savu dzīves kļūdu un iegūst sirdsmieru. Pēc filmas noskatīšanās gan jāļauj redzētajam nogulsnēties, lai saprastu, cik “Zemeņu lauks” ir skaists – skaisti pastāstīts, skaisti nospēlēts un skaisti nofilmēts.

Vasara ar Moniku. Ingmars Bergmans

“Summer with Monika” (1953)

Scenārijs: Ingmars Bergmans, Pērs Anderss Fūgelstrems
Galvenajās lomās: Harrieta Andešone, Larss Ēkborgs

Kādā atsauksmē “Zemeņu lauks” tika minēts kā labs un viegli uztverams starts Bergmana filmogrāfijā. Šis cilvēks noteikti nebija redzējis “Vasaru ar Moniku”, kuras stāsts ir vienkāršs kā taisns lielceļš.

Divi Stokholmas jaunieši satiekas, iemīlas (lai gan viņi patiesībā nezina, ko nozīmē mīlēt), aizbēg no garlaicīgās eksistences, lai pavadītu vasaru motorlaivā, braukājot pa arhipelāgu. Vasara nav mūžīga un jauniešiem jāatgriežas mājās, bet Monika negrib samierināties ar mājsaimnieces dzīvi. Viņa nevēlas un nespēj uzņemties atbildību par savu dzīvi un bērnu, viņai viss kalpo savu iegribu apmierināšanai. Harijs, pretstatā Monikai, lai gan naivs, spēj pieaugt un uzņemties atbildību brīdī, kad tas nepieciešams. No tik vienkārša un paredzama stāsta Bergmans ir radījis aizraujošu filmu par jaunības naivo cerību un dzīves realitātes sadursmi. Tas ir stāsts par pieaugšanu, kāds to spēj, bet kāds nē.

Harija lomā ir Larss Ēkborgs un viņam ir šai lomai perfekti atbilstoša nepieredzējuša un godīga jaunekļa seja. Moniku – vaļīgu, baudkāru un vieglu dzīvi tīkojošu skuķi – perfekti tēlo Harrieta Andešone. Mana, kā skatītāja, attieksme pret Moniku mainījās no simpātijām līdz nepatikai un atkal atpakaļ, un tas tika panākts ar dažiem precīziem kadriem. Monikā, nē, drīzāk Andešonē pašā ir kaut kas plēsonīgs, viņas erotiskais šarms ir uzbrūkošs, nav brīnums, ka Bergmans bija par viņu stāvā sajūsmā. Viņa tik strauji spēj mainīties no stervas par piemīlīgu meiteni, ka bail acis pamirkšķināt skatīšanās laikā. Ak, kā Bergmans ir iemīlējies Andešonē. Tuvplāni, īpaši izteiksmīgais, ilgais sejas tuvplāns, kad Harijs devies komandējumā un viņa sēž restorānā ar citu vīrieti, guļošā poza uz laivas, aina, kurā Monika kaila iet peldēties. Starp citu, šo ainu filmējot, Bergmans pieprasīja visiem būt kailiem, lai aktrise nejustos neērti.

“Vasara ar Moniku” ir balstīta uz Pēra Andersa Fūgelstrema grāmatu. Varbūt nemaz nav dīvaini, ka stāsts zināmā mērā sakrīt ar paša Bergmana pieredzi, tikai atšķirība tā, ka šoreiz vīrietis ir tas, kurš uzņemas atbildību par bērnu. Vēl interesants fakts – izrādot šo filmu ASV, tai piešķīra nosaukumu “Monika, stāsts par slikto meiteni”, tā padarot to “lētu”, bet, kā zināms, sekss (šajā gadījumā – pavisam viegla erotikas atblāzma) labi pārdodas.


Bergmans bieži savās filmās skarot slimības, nāves, vājprāta un reliģijas tēmas, bet man laikam trāpījās viņa “gaišais gals”. Man patika abas filmas, novērtēju ar 4 zvaigznēm no piecām. Vietām gan “Zemeņu lauka” aktierspēle šķita mazliet teatrāla, bet domāju, ka tur savu lomu spēlē laika un kultūras telpas atšķirības, kā arī filmas mazliet ekscentriskā noskaņa. “Vasara ar Moniku” ir klasiska romantiskā drāma, savā izteiksmē vienkārša un dabiska, tomēr ar perfektām detaļām. Ja nu vienīgi došanās motorlaivā prom no Stokholmas varēja būt par pāris kadriem īsāka, sanāca tāds iestiepts tukšuma brīdis. Krāsainās filmas variantā gan varētu baudīt skaistās ainavas. Abas filmas stāsta par dzīvi kāda tā ir, ar mūsu sapņiem, cerībām un lēmumu smago nastu.

Ingmars Bergmans – stāsts par mīlu, seksu un nodevību. Tomass Šēbergs

Ingmars Bergmans - stāsts par mīlu, seksu un nodevību. Tomass Šēbergs

Zvaigzne ABC 2015. gads, 416. lpp.

Ingmars Bergmans traucās cauri 20. gs. kā spoža komēta, kaisot kaislību putekļus uz visām pusēm. Viņu mīlēja, nīda, apbrīnoja un baidījās. Ar tik lielu talantu nebija viegli sadzīvot. Tie, kuri aizšķērsoja viņam ceļu, apdedzinājās. Atbalstītāju armija veidoja komētas spožo asti, bet izredzētie baudīja dižā režisora atbalstu un draudzību.

Tik daudzšķautņaina personība interesē gan dažāda līmeņa pētniekus, gan parastus ziņkārīgos un sensāciju medniekus. Virspusēji spriežot, tieši uz otrajiem tēmējis zviedru žurnālists Tomass Šēbergs, sarakstot Ingmara Bergmana biogrāfiju. Kāpēc lai kinokritiķi vai rūdītu kino fanu interesētu slavenā režisora sievu skaits un attiecību drāmu netīrā veļa? Tomēr viss nav tik vienkārši, jo daudz no Bergmana privātās dzīves niansēm un morāles konfliktiem nonāca viņa filmās.

Šī ir dīvaina biogrāfija: apakšvirsraksts ož pēc dzeltenās preses skandāliem, bet grāmatas beigās pievienotais bagātīgais izmantoto avotu saraksts velk uz zinātniska pētījuma pusi. Šēbergs ļoti centies iztikt bez skaļiem apgalvojumiem un baumām bez seguma, tāpēc aizgūtnēm citē Bergmana mātes, viņa sieviešu un draugu dienasgrāmatas, atmiņas un vēstules. Tas ir ļoti labi, tādejādi autors izvairās no “viena tante teica”, tomēr šīs pārliekās centības dēļ grāmata ir kļuvusi par diezgan garlaicīgu citātu kopu. Te es īpaši skatos mātes dienasgrāmatas un vēstuļu virzienā, kurām Šēbergs, ar Bergmana radu atļauju, ticis klāt un ekspluatē uz velna paraušanu. Goda vārds, šī biogrāfija būtu krietni baudāmāka, ja mātes svārstīgās emocijas un pastāvīgā raizēšanās tiktu citēta mazāk, tā vietā autoram sniedzot dažus spilgtus citātus un kodolīgu mātes un tēva personības raksturojumu, kas izskaidrotu mātes un dēla ciešo saikni, viņas vēlmi visu kontrolēt, neirotisko raizēšanos un to, kas palika līdz galam nepateikts, bet veido Bergmana un vecāku love-hate attiecību kodolu. To, starp citu, var izlasīt dažās rindkopās grāmatas pēdējā trešdaļā, kas arī ir grāmatas patīkamākā daļa, jo māte nomirst, dienasgrāmata beidzas un autors beidzot var pilnībā pievērsties Bergmanam pašam.

Sarežģītās attiecības ar vecākiem un saspringtā gaisotne mājās ļoti lielā mērā ietekmēja Bergmana personības veidošanos un viņa attiecības ar citiem cilvēkiem. Var uzskatīt, ka visu mūžu viņš meklēja sievieti, kas visvairāk līdzinātos paša mātei, līdz beidzot to atrada Ingridā fon Rūsenā. Vispār ap Bergmanu ir tāds attiecību purvs, ka nemaz negribu līst tajā iekšā. Īpatnējās attiecības ar reliģiozajiem vecākiem, 5 sievas, 9 bērni, mīļākās, aktieri, kas viņu dievināja un ienīda un tā tālāk. Pēc Ingmara Bergmana nāves, daļa sāka pļāpāt, bet daļa joprojām atsakās par viņu izteikties. Tā vai citādi, par viņu runāja un runās, jo Bergmans ir Zviedrijas nacionālais lepnums, režisors, kurš pacēla zviedru kino un teātri (62 filmas, 150 teātra izrādes) nebijušos augstumos un iznesa to pasaulē, gūstot visus lielākos apbalvojumus mūsdienu kinomākslā. Vai Bergmanam patika slava un tas, ko par viņu runā? Grūti teikt. Katrā ziņā, viņš atsevišķos gadījumos ietekmēja to, kas tiek publicēts un savā autobiogrāfijā “Laterna Magica” daļu notikumu pasniedzis sev vēlamā gaismā. Iespējams, ka Bergmana dzīves laikā Šēberga veikums netiktu publicēts.

Tomasa Šēberga “Ingmars Bergmans” sniedz labu ieskatu Bergmana personībā un viņa iekšējos dēmonos. Diez vai viņš spētu radīt izcilas filmas un teātra izrādes, ja būtu parasts mietpilsonis, kurš katru vakaru rātni atgriežas pie mīļotās sievas un bērniem. Viņu dzina uz priekšu trauksme, nedrošība un iedvesma, ko varēja gūt aizvien jaunās attiecībās. Tā es to saprotu. Pats Bergmans “Laterna Magica” par sevi ir teicis: “Es biju apsēsts ar seksualitāti, kas mani piespieda būt pastāvīgi neuzticīgam un rīkoties pret savu gribu, mani nepārtraukti plosīja kaisle, bailes, raizes un mocīja sirdsapziņa. Tādējādi es biju vientuļš un satrakots.”. Diezgan skumji.

Šēberga grāmatā pietrūka Bergmana labo īpašību (pieminētas vien garāmejot, vai noslīkst personības tumšās puses ūdeņos), bet tādām taču vajadzēja būt. Kā citādi daudzi viņu mīlētu un dievinātu? Es nerunāju par cilvēkiem, kas viņu pazina vien caur izrādēm, filmām, tv un radio raidījumiem un preses izdevumiem. Vai talants bija tik liels, radītās filmas un teātra izrādes tik spēcīgas, ka brīžiem neciešamā, brīžiem rupjā un agresīvā uzvedība tika piedota? Visticamāk, ka jā. Aktieri, operatori un pārējie sekoja viņam no viena teātra uz citu, no vienas filmas uz nākamo; tur ir jābūt kam vairāk par lecīgu, harismātisku tipu ar “vampīrisku līniju virs augšlūpas” (kā izteicās Ingrida Tulīna). Savukārt režisors un tuvs Bergmana draugs Larss-Ēriks Šelgrēns par Bergmanu teicis šādi: “Es viņu raksturotu kā indīgu čūsku. Sasodīti fascinējošu čūsku, bet šausmīgi indīgu. Visas viņa īpašības izpaužas spēcīgi, bet katrai no tām ir tikpat spēcīgs pretstats, un ar savu ārkārtīgi attīstīto intelektu viņš spēlē uz tās stīgas, uz kuras vien vēlas.” 

Es cerēju vairāk uzzināt par Bergmana profesionālo karjeru, tomēr pieļauju, ka iegūtās zināšanas par viņa personību un privāto dzīvi ļaus labāk uztvert Ingmara Bergmana filmu zemtekstus. Tomasa Šēberga sarakstītā grāmata lasāma tad, ja ļoti interesē Bergmans kā privātpersona, jo par Bergmanu kā režisoru noteikti ir labākas biogrāfijas. Un tad, ja nebaida piedzīvot atziņu, ka liels talants ne vienmēr ir arī liels cilvēks.

Vērtējums:  2/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.