Zelta pods. Džeimss Stīvenss

Liels un mazs 2007. gads, 190 lpp.

Zemnieks Mīhāls Makmorahu ierodas pie gudrā Filozofa tumšajā priežu mežā pēc padoma, kur meklēt viņa sievas pazudušo veļas dēli. Filozofa padoms aizved viņu uz leprehaunu alu, kur Mīhāls sev par pārsteigumu un prieku atrod podiņu, pilnu ar zeltu. Šis atgadījums kļūst par cēloni dīvainu un vēl dīvaināku notikumu ķēdei, kurā tiek ierauts Filozofs, viņa sieva un bērni, atriebīgie leprehauni, Mīhāla skaistā meita, muļļas policisti, ganāmpulku dievs Pāns un īru seno teiksmu būtnes (no oficiālās grāmatas anotācijas).

Šoreiz droši var teikt, ka es uzķēros uz grāmatas vāka un melnbaltajām ilustrācijām. Pats stāsts nenoliedzami ir ļoti savdabīgs, asprātīgs un filozofisks piedzīvojums, kurā nozīmīga loma arī īru mitoloģijai. Dažas vietas gan izskatās pēc filozofēšanas tikai filozofēšanas pēc, kas pats par sevi ir interesants process un parāda, cik bezgalīgi tālu var aizrunāties un aizdomāties, tomēr var arī nogurdināt un iemidzināt lasītāju.

Ar ārēji vienkāršu notikumu palīdzību, autors izspēlē veselas prāta spēles, parādot cilvēku domāšanas un rakstura dažādās šķautnes un dažas labas rīcības absurdumu. “Zelta pods” māca domāt ārpus ierastajiem rāmjiem, saprast, ka medaļai ir divas puses un nekas nav kategoriski pareizs vai nepareizs, labs vai ļauns. Zīmīgas ir filozofu sievas, kuras visu laiku vārdos kašķējas ar saviem vīriem un necieš savus bērnus, bet, vienam filozofam nomirstot, viņa sieva dodas vīram līdzi aizsaulē un otra sieva spiesta vienādi mīļi rūpēties par abiem bērniem, jo aizmirsusi, kurš ir viņējais….Savukārt filozofs, kurš visu mūžu prātu un gudrību turējis daudz pārāku par miesu un emocijām, garajā ceļojumā pie mīlestības un poēzijas dieva Oengusa Oga spiests pārvērtēt savus uzskatus. Pirmo reizi mūžā viņš pārstāj domāt un pēkšņi ierauga cik pasaule ap viņu skaista un interesanta.

Šķiet, anotācijā bija teikts, ka grāmata domāta pusaudžiem, tomēr to droši var lasīt pieaugušie. Lai gan pusaudžiem teksts varētu būt nozīmīgāks un sniegt vairāk, palīdzot veidot uzskatus un veicināt kritisko domāšanu. Katrs šajā piemirstajā klasikas darbā atradīs savus uzsvarus, jo tekstā ir daudz sīku nianšu, kas vienam var būt nozīmīgas, bet citam neko nenozīmēt.

Daži citāti:

Varbūt labestība un sirds siltums stāv pāri gudrībai.

 

“Pareizi” ir vārds un “nepareizi” ir vārds, bet saule lec rītā un rasa krīt vakarā, nedomājot par šiem vārdiem, kuriem nav nozīmes.

 

Ja nespējam priecāties, tad ko gan mēs spējam? Dzīvei nav ne mazākās jēgas, ja šur vai tur nerodam tajā smieklus.

Vērtējums:3/5

A Week in Winter. Maeve Binchy

Orion 2012. 464 lpp.

Čikija jaunības naivajā mīlestībā seko līdzi puisim uz Ameriku un pavada tur daudzus gadus, ģimenei Īrijā stāstot, ka ir laimīgi precējusies. Pēc daudziem gadiem, dažādu apstākļu pamudināta viņa atgriežas savā dzimtajā ciemā Īrijā un atjauno vecās mis Kvīnijas Akmens kotedžu, pārvērš to par viesu māju un satraukta sagaida savus pirmos viesus. Katrs no viņiem līdz Akmens kotedžai pavadīt tur nedēļu ziemā nonācis dažādu apstākļu un mērķu vadīts, bet prom braucot visi ir ko ieguvuši – dažs dvēseles mieru, kāds ieguvis jaunu mērķi dzīvē, vēl kāds labāk sapratis sevi.

Romāns sākumā vēsta par Čikijas jaunību, ASV pavadītajiem gadiem un kā viņa tagad iekārto viesu māju. Tālāk katrā nodaļā ir savs protagonists – problemātiskais jaunietis Rigers, Čikijas radiniece Orla, viesi: medmāsa Vinnija, slavens aktieris no Amerikas, kruīzu kuģu dakteru pāris, zviedru biznesemenis Anderss, profesionāli konkursu dalībnieki Vallu pāris un citi. Par katru personāžu mēs vairāk vai mazāk uzzinām viņa pagātni, problēmu, kas viņu moka un iemeslu kāpēc šis cilvēks nonācis Akmens kotedžā. Uz beigām sāka nogurdināt vienveidīgā formula, kas atkārtojās ar katra viesa parādīšanos: cilvēka pagātne – problēma – nokļūšana viesu mājā – Čikijas vai apkārtnes labvēlīgais iespaids – problēma atrisināta vai vismaz cilvēks nomierinājies un redz gaismu tuneļa galā. Man nav iebildumu pret ideju, ka cilvēks, nokļuvis prom no mājām, svešā vidē spēj uz savām problēmām paskatīties no malas un reizēm ir vajadzīgs tikai iejūtīgs skatiens, nejauša satikšanās, īstajā laikā pateikts vārds, lai viss nostātos savās vietās un cilvēks saprastu, kas viņam jādara. Šoreiz tādu veiksmīgo dzīves pagriezienu stāstu bija par daudz. Vienīgi greizi autorei nogājis ar bijušo skolas direktori Nellu Hovu, par kuru man netapa īsti skaidrs, kas tad ir viņas milzīgā bērnības trauma, kas sačakarējusi visu dzīvi un arī pati Nella no viesošanās Īrijas piekrastē neko negūst, un aizbrauc prom nedēļas vidū tikpat skāba un uzvilkti paštaisna, kā ieradās.

„A Week in Winter” sniedz interesantu ieskatu Īrijas lauku dzīvē. Lai gan romāna darbība risinās mūsdienās, tur ir saglabājušās ļoti stingras, puritāniskas tradīcijas un uzskati. Jauniešu vēlme izrauties no lauku sastinguma tiek nosodīta, ārlaulības bērns ir milzīgs grēks un kauna traips utt. Divdesmit gadu laikā uzskati mainās maz, tāpēc Čikija daudzus gadus melo saviem radiniekiem.

„Reality was, for Chicky, this whole fantasy world that she had invented of a busy, bustling, successful Manhattan lifestyle.”

„Problems are solved by making decisions. Deciding not to change anything was a decision in itself.”

Man patika Čikija, viņas apņēmība, smalkā cilvēku izpratne, neuzbāzība, miers. No viņas var mācīties nesūkstoties ņemt no dzīves to, ko tā dod un iedalītās kārtis izmantot cik labi vien iespējams. (Tagad spoileris!) Zīmīgs šai sakarā ir stāsts par Vallu pāri, kuri ir tik ļoti pārliecināti par uzvaru ceļojumu konkursā, ka jau gandrīz sāk krāmēt čemodānus braucienam uz Parīzi. Iegūtā otrā vieta ar nedēļas pavadīšanu Čikijas viesu mājā viņiem ir kā spļāviens sejā. Viņi ir tik neapmierināti! Viss ir tik slikti! Sieva neiztur, pazvana uzvarētājiem uz Parīzes viesnīcu. Izrādās, ka balva nav tāda kā solīts, tur viss ir slikti un pēkšņi Valli var justies ļoti apmierināti, ka nav uzvarējuši. Arī Rigers sākumā nav laimīgs par lauku dzīvi pēc Dublinas kņadas, tomēr viņš novērtē Čikijas doto iespēju sevi pierādīt darbā, beigās vēl apprecas un iekārto jauku ģimenes ligzdiņu.

Romāns savā noskaņā ir līdzīgs Čikijas raksturam. Nav lielu kaislību, mutuļojošu jūtu izvirdumu. Viss tā mierīgi, pat nedaudz melanholiski, ar iekšēju, neuzbāzīgu dzīves gudrību. Var just, ka grāmatu sarakstījusi sieviete gados. Es jutos par jaunu un man gribējās kādu odziņu uz putukrējuma, lai gan kopumā man romāns patika un dzīvesstāsti bija ticami.

Vērtējums: 3,5/5

When Irish Guys Are Smiling. Suzanne Supplee

Speak 2008., 224 lpp. Students Across the Seven Seas

Septiņpadsmitgadīgā amerikāniete Delka Sinklēra dodas uz Īriju mācīties ar vienu mērķi – aizbēgt: no draugiem, no debijas balles, no stāvoklī esošās pārāk jaunās pamātes, no sāpēm par mirušo māti…. Kopā ar pārējiem 24 studentiem viņa dzīvo Tremain pilī iekārtotā internātskolā, iepazīst smaragdzaļo Īriju, iegūst jaunus draugus, pirmo reizi iemīlas, palīdz gatavoties kāzām un beidzot spēj samierināties ar mātes zaudējumu un virzīties uz priekšu.

Galvenie varoņi ārēji ir veiksmīgi un ar dzīvi apmierināti, tomēr iepazīstoties tuvāk atklājas slēptas sāpes un bailes. Delka izliekas, ka viņas ģimenē viss ir ideāli; Latreece ļoti grib kļūt par modeli, bet viņas māte kategoriski iebilst un viņas nespēj saprasties; trīņi Lūsija, Brents un Trents ar bailēm gaida vidusskolas beigas, kad viņiem būs jāšķiras, pie tam abi brāļi ir īsti nemiera gari, kuriem mācības ne īpaši patīk; puiši nekad nav interesējušies par pašpuicisko Īrisu, kura nēsā zoba protēzi. Vietējais īru puisis Paters nav priecīgs, ka viņam būs jādodas prom no laukiem, bez tam arī viņš ir zaudējis māti. Katrs varonis stāsta laikā pamazām tiek savām bailēm pāri un viss nokārtojas, ne bez draugu atbalsta. Mazliet pat šķiet, ka viss ir pārāk labi, viegli un idilliski, tomēr nekādas dižās problēmas arī nav, pie tam, kā zināms, jauni draugi, jauna vieta, cita perspektīva ļauj uz savu dzīvi paskatīties savādāk.

Izvēlētajā skolā ir liels uzsvars uz Īrijas vēsturi un kultūru, kas padara grāmatas lasīšanu vēl interesantāku. Studenti tiek mudināti doties ekskursijās pa apkārtni, pētīt informāciju par Īrijas rakstniekiem un dzejniekiem. Palīdzot gatavoties kāzām Patera māsai Keitijai, Delka noskaidro Claddagh gredzena nozīmi:

Claddagh ring. Attēls no Tumblr.com dzīlēm.

Heart symbolizes love, the crown means loyalty and fidelity, the hands mean friendship. If you`re engaged like me, you wear it on the left hand, crown toward the knuckle.

Vienmēr ir patīkami lasot daiļdarbu, pilnīgi negaidīti uzzināt ko jaunu. Lai gan par Īriju caur studentu “acīm” iespējams uzzināt tīri pieklājīgi, tomēr grāmata nav pārbāzta ar faktiem, kas labi. Ir tikai tas, ko Delka piedzīvo, izzina un uzzina.

Man patika prātīgā un draudzīgā Delka, kura labi kontrastēja ar sportisko, atklāto Īrisu. Viens no labākajiem brīžiem bija Īrisas skaidrojums, kāpēc viņa iepazīstoties, nekad nelieto zobu protēzi.

Hell, you can tell a lot more about a person with it out. […] I get to see if you`re a shallow ass or a decent person, you know, someone with depth who won`t judge me based on a congenital defect.

Gudra meitene.

Šis vienkāršais stāsts mani patīkami iepriecināja un atsauca atmiņā manus apmaiņas studentes mēnešus Anglijā. Nostalģija. Sērijā Students Across the Seven Seas kopā ir vismaz 14 grāmatas (autori dažādi, nav noteikta secība) par ārzemju studentiem dažādās valstīs. Pieļauju, ka izlasīšu vēl kādu grāmatu no šīs sērijas.

Vērtējums: 3,5/5