Īsās atsauksmes #13

Pastāstīšu īsi par četrām ne pārāk sen lasītām grāmatām.

Nights ofNights of Rain and Stars. Maeve Binchy

Orion Books 2005, 400 lpp.

Vienu brīdi man bija uznākusi vēlme palasīt ko romantisku. Atcerējos, ka man patika viens cits Binčijas romāns, tāpēc diezgan drošu roku paņēmu šo. Patika arī anotācija – četri ārzemnieki satiekas Grieķijas salā un šī tikšanās izmaina viņu dzīvi. Apmēram pie 70. lappuses sapratu, ka tomēr nebūs. Kā teiktu Mirtas tante “Es tev saku, Dagnija – salta sirds, salta!”, bet sapratu, ka man pilnīgi vienaldzīgas tās varoņu sirdssāpes un tipiskās problēmas. Visi tik labiņi, visi tik laipni, sliktais džeks tāda klišeja, viņa draudzene tipiska zostiņa, vēl ir jauna, veiksmīga sieviete, kura bēg no savas mīlestības, tipisks nūģis brillēs, kurš nesaprotas ar saviem vecākiem un restorāna īpašnieks grieķis, kurš pirms 9 gadiem sastrīdējies ar savu dēlu un vairs ar viņu nav runājis. Skaidrs, ka īstie cilvēki atradīs viens otru, visas problēmas atrisināsies un viņi dzīvos ilgi un laimīgi Grieķijas salā. Ak, ļaujiet man elpot! Es gribēju romantiku un laimīgas beigas, bet ne šo dīvaino pasaku. “Sapņu sala” bija krietni reālistiskāka un dzīvāka, lai gan nebūt ne talantīgi uzrakstīta. Tur arī uzreiz bija jūtams vietas kolorīts.

Vērtējums: 1/5

So You`ve Been Publicly ShamedSo You`ve Been Publicly Shamed. Jon Ronson

Picador 2015, 306 lpp.

Kamēr lasīju šo grāmatu par publisko kaunināšanu, man bija interesanti, bet jo ilgāks laiks pagājis, jo mazāk vēlos vispār kaut ko teikt. Autors apskata vairākus gadījumus, kad cilvēks pieķerts melos, vai ne tā izteicies sociālajos tīklos un nokļūst virtuālā linča tiesā. Parasti šo cilvēku dzīves tiek nepatīkami apgrūtinātas uz īsāku vai ilgāku laika sprīdi. Ir viens kungs, kurš atsakās tikt kaunināts un iesūdz tiesā informācijas izplatītājus. Tie gadījumi ir dažādi, teksts pa lielam izglītojošs, bet autors tā arī netiek līdz problēmas saknei vai kādai formulai kā rīkoties, ja gadās nonākt līdzīgā situācijā. Sapratu, ka publiska kaunināšana cauri gadsimtiem līdz mūsdienām ir sabiedrības pašregulācijas veids, kas mēdz pieņemt grotesku formu. Īpaši tagad, kad par vienas jaunas sievietes neveiksmīgo tvītu par Āfriku puse pasaules vienojās kopējā aizvainotā bļāvienā. Liek padomāt gan ko publicējam, gan par ko metamies publiski bļaut un lamāt. Spīgana par šo grāmatu izteikusies plašāk.

Vērtējums: 3,5/5

The HelpThe Help. Kathryn Stockett

Amy Einhorn Books 2009, 444 lpp.

Iespējams, ka romāna sižets ir par lēnu, lai spētu noturēt manu uzmanību audiogrāmatas formātā, bet “Kalponi” klausījos ļoti ilgi un beigās jau sāku pārtīt, lai tikai vienreiz pabeigtu. Vispār man romāns patika un bija interesanti. 1960. gadi ASV dienvidos ir tāds īpatnējs laiks – rasisms vēl pilnā plaukumā, bet parādās brīvdomīgas vēsmas. Melnie kalpotāji, baltie kungi, visvarenas dāmu komitejas un tādā garā. Baltās dāmas dzīvo tādos smukos zelta būrīšos un varbūt pašas nemaz to neaptver. Būtu derējusi arī Hillijas vai kādas citas dāmas perspektīva, jo Skīterai nav gluži standarta domāšana, tāpēc viņa neskaitās. Izņemot Eibelinu un Skīteras māti, pārējās dāmas ir jaunas un īsti nesapratu, kur tad vecākā paaudze palikusi. Šī noteikti ir tikai viena versija par ASV dienvidiem, piegludināta autores vajadzībām. Bet ko nu es te tik daudz runāšu, gandrīz visi ir šo grāmatu lasījuši, vai redzējuši filmu un var spriest paši.

Vērtējums: 4/5

Harry PotterHarry Potter and the Sorcerer`s Stone. J.K. Rowling

Pottermore Limited 2012, 324 lpp. Harry Potter #1

Par šo ir vēl mazāk jēgas izteikties kā par “Kalponi”. 2016. gada augustā pirmo reizi mūžā izlasīju pirmo Harija Potera grāmatu un man ļoti patika. Esmu savaldzināta. Negaidīju, ka pieaugušam cilvēkam būs tik patīkami lasīt bērniem domātu stāstu. Man patika pilnīgi viss un nezinu kāpēc tik ilgi atlieku otrās daļas lasīšanu.

Mani mulsināja grāmatas nosaukuma divas versijas. Kā noskaidrojās, izdevums, ko lasīju, bija ASV tirgum un tāpēc ir “sorcerer`s stone” nevis “philosopher`s stone”. Dīvaiņi.

Vērtējums: 5/5

Advertisements

The Accident Season. Moïra Fowley-Doyle

The Accident SeasonCorgi Childrens 2015, 280 lpp.

“The Accident Season” pie manis nonāca nejauši un pirmās 40 vai 100 lapaspuses šķita, ka satikšanās būs nelaimīga, tomēr ar laiku stāsts ievilka sevī tik ļoti, ka nespēju nolikt malā. Man ir aizdomas, ka Moïra Fowley-Doyle ir topošā ragana – tik veikli tā mani sapina dīvaini sapņainos vārdu valgos.

Šī jauniešu romāna darbība risinās oktobrī kādā Īrijas ciematā. Visiem tas ir rudens sākums un Helovīna laiks, bet Karas ģimenei tā ir nelaimju sezona. Katru gadu šajā laikā māja tiek padarīta cik vien droša iespējama, visi asie priekšmeti nobēdzināti, asie stūri aptīti ar mīkstu plēvi, gāze atslēgta, bērni – Kara, viņas māsa Alise un bijušā patēva dēls Sems – ekstra “sapakoti” drēbēs un ievēroti citi drošības pasākumi, tomēr tik un tā visa ģimene piedzīvo vienu traumu pēc otras. Sasistas pieres, lauztas rokas, durvīs iespiesti pirksti, kritieni, sagriešanās, slīkšana, izglābšanās no nāves par mata tiesu…. Loģiski rodas jautājums – kāpēc tas viss notiek? Vai viņi ir nolādēti? Un kas ir Elsija, kuru Kara redz katrā fotogrāfijā un tagad viņa nekur nav atrodama un neviens viņu nepazīst?

Lai šos jautājumus noskaidrotu, diemžēl, ir jātiek cauri apmēram pusei grāmatas, kur nekas īpaši satraucošs nenotiek. Jaunieši dodas uz skolu, kaut ko pļāpā, izlemj sarīkot Helovīna balli vecā mājā un gadās pa kādai traumai. Tomēr jūtams, ka visi šie nesvarīgie notikumi kāpina tempu, sabiezina krāsas un atliek vien paciest autores čammāšanos cerībā, ka tūlīt notiks kas briesmīgs. Jāsaka, ka grāmatas pēdējā trešdaļa attaisnoja gaidas ar mistisku, tumšu, traku maskarādi tiešā un pārnestā nozīmē. Līdz beidzamajam paliek nezināms, kas īsti notiek, tomēr pēc dažiem mājieniem ir nojaušams, kas tie par noslēpumiem un kā radušies. Būtībā tie ir vienkārši un jau daudzkārt izmantoti literatūrā. Atšķiras vien izpildījums.

Teksts ir zināmā mērā lirisks, atmosfēra savdabīga un bieži balansē uz sapņa, maģiskā reālisma un spoku stāstu robežas. Tas plūst kā miglā tīta upe un lasītājs vienkārši pa to dreifē, aizmirsdams realitāti. Mazliet atgādināja arī īru pasaku un leģendu maģisko noskaņu. Autorei izdodas uzburt atmosfēru, bet vēl jāpiestrādā pie sižeta un personāžiem. Man ļoti patika romāna ideja, bet, kā jau teicu, grāmatas pirmā puse varēja būt labāka. Savukārt personāži visi šķita viendimensionāli un ne pārāk reāli, vienīgi Alisē bija jūtams īstums. Daži stāsta pavedieni, manuprāt, palika neatrisināti, piemēram, par sarkanajām pogām pamestajā mājā. Šis romāns ir autores debija, stils ir patīkams, pirmie kucēni jāslīcina un tā tālāk.

“The Accident Season” visticamāk patiks, ja patīk dīvaini, tēlaini stāsti ar tumšu, pat mistisku noskaņu, un nesatrauc neziņa par to, kas vispār notiek. Vēlams arī, lai nebūtu iebildumu pret romantiskām jūtām, kas daļai cilvēku varētu nešķist ētiski pareizas. Man tas viss patika vairāk, kā sākumā domāju. Gribēju ko atmosfērīgu, bet ne nomācošu un to arī saņēmu.

Vērtējums: 3,5/5

Līdzīgas grāmatas: We Were Liars, The End of Everything

Zelta pods. Džeimss Stīvenss

Zelta podsLiels un mazs 2007. gads, 190 lpp.

Zemnieks Mīhāls Makmorahu ierodas pie gudrā Filozofa tumšajā priežu mežā pēc padoma, kur meklēt viņa sievas pazudušo veļas dēli. Filozofa padoms aizved viņu uz leprehaunu alu, kur Mīhāls sev par pārsteigumu un prieku atrod podiņu, pilnu ar zeltu. Šis atgadījums kļūst par cēloni dīvainu un vēl dīvaināku notikumu ķēdei, kurā tiek ierauts Filozofs, viņa sieva un bērni, atriebīgie leprehauni, Mīhāla skaistā meita, muļļas policisti, ganāmpulku dievs Pāns un īru seno teiksmu būtnes (no oficiālās grāmatas anotācijas).

Šoreiz droši var teikt, ka es uzķēros uz grāmatas vāka un melnbaltajām ilustrācijām. Pats stāsts nenoliedzami ir ļoti savdabīgs, asprātīgs un filozofisks piedzīvojums, kurā nozīmīga loma arī īru mitoloģijai. Dažas vietas gan izskatās pēc filozofēšanas tikai filozofēšanas pēc, kas pats par sevi ir interesants process un parāda, cik bezgalīgi tālu var aizrunāties un aizdomāties, tomēr var arī nogurdināt un iemidzināt lasītāju.
Ar ārēji vienkāršu notikumu palīdzību, autors izspēlē veselas prāta spēles, parādot cilvēku domāšanas un rakstura dažādās šķautnes un dažas labas rīcības absurdumu. “Zelta pods” māca domāt ārpus ierastajiem rāmjiem, saprast, ka medaļai ir divas puses un nekas nav kategoriski pareizs vai nepareizs, labs vai ļauns. Zīmīgas ir filozofu sievas, kuras visu laiku vārdos kašķējas ar saviem vīriem un necieš savus bērnus, bet, vienam filozofam nomirstot, viņa sieva dodas vīram līdzi aizsaulē un otra sieva spiesta vienādi mīļi rūpēties par abiem bērniem, jo aizmirsusi, kurš ir viņējais….Savukārt filozofs, kurš visu mūžu prātu un gudrību turējis daudz pārāku par miesu un emocijām, garajā ceļojumā pie mīlestības un poēzijas dieva Oengusa Oga spiests pārvērtēt savus uzskatus. Pirmo reizi mūžā viņš pārstāj domāt un pēkšņi ierauga cik pasaule ap viņu skaista un interesanta.
Šķiet, anotācijā bija teikts, ka grāmata domāta pusaudžiem, tomēr to droši var lasīt pieaugušie. Lai gan pusaudžiem teksts varētu būt nozīmīgāks un sniegt vairāk, palīdzot veidot uzskatus un veicināt kritisko domāšanu. Katrs šajā piemirstajā klasikas darbā atradīs savus uzsvarus, jo tekstā ir daudz sīku nianšu, kas vienam var būt nozīmīgas, bet citam neko nenozīmēt.
Daži citāti:
Varbūt labestība un sirds siltums stāv pāri gudrībai.
 
“Pareizi” ir vārds un “nepareizi” ir vārds, bet saule lec rītā un rasa krīt vakarā, nedomājot par šiem vārdiem, kuriem nav nozīmes.
 
Ja nespējam priecāties, tad ko gan mēs spējam? Dzīvei nav ne mazākās jēgas, ja šur vai tur nerodam tajā smieklus.

Vērtējums:3/5

Īsi apskati trim grāmatām

Gada sākums sanācis tāds viduvējs. Dažas grāmatas man ir patiesi patikušas un palikušas atmiņā. Dažas ir bijušas “labi, bet ne iespaidīgi” lauciņā un tad ir dažas tādas, par kurām tikai pieraksti ļauj atcerēties, ko lasīju. Nolēmu šīs pēdējās apkopot vienā rakstā, jo nekā daudz ko teikt man nav un arī negribas.

Alķīmiķis

Maikls Skots „Alķīmiķis” Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi #1

Apgāds “Jumava” 2008. gads, 303 lpp.

Vēsturisku faktu un mītu ierosināts darbs solīja ļoti interesantu sižetu. Turklāt, alķīmija ir vilinoša tēma. No cerībām čiks viens sanāca, jo Maikls Skots laikam lasītājus uzskata par mazgadīgiem stulbeņiem. Teksts ir tieši tik vienkāršs un atkārtojumu pilns, lai būtu par seklu pat pusaudžiem (vismaz man tā šķiet), kuriem acīmredzot šī fantāzijas sērija ir domāta. Iespējams, ka viņa lasītāji sirgst ar atmiņas zudumiem, tāpēc regulāri vajag atkārtot, ka Fleimels ir alķīmiķis, ka dvīņi ir dvīņi un tādā garā. Galvenie varoņi māsa un brālis uzvedas diezgan normāli, bet Fleimels tomēr ir aizdomīgi vājš priekš simtiem gadu veca un gudra alķīmiķa, kurš sargā Kodeksu. Vispār ļaunie tēli ir dzīvīgāki un interesantāki. Pārsteidzošā kārtā nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumu ekranizācija varētu sanākt labāka par grāmatu, jo piedzīvojumi ir aizraujoši, Veco Rases pārstāvju un magu cīņas iespaidīgi krāšņas. Sajūta, ka Skots ir rakstījis nevis romānu, bet scenāriju. Protams, mazliet māc ziņkāre, kas notiks Parīzē un kāda visam saistība ar Makjavelli, bet domāju, ka sērijas turpinājumu nelasīšu. Dzīvē ir labākas lietas, ko darīt. Vērtējums: 2/5

Statistical probability of love

Jennifer E. Smith „The Statistical Probability of Love at First Sight”

Poppy/Little Brown 2012, 236 lpp

Asprātīgais grāmatas nosaukums solīja tikpat asprātīgu saturu, bet nu atkal….nekā. Rezultāts ir tūkstoš reižu dažādās variācijās lasīts un skatīts stāsts, kā meitene nokavē lidmašīnu, iepazīstas ar britu puisi un samīlas (amerikānietēm ir kāds īpašs klikšķis uz britu puišiem). Viss būtu jauki un mīļi un man nav nekas pret šādiem zvaigžņu iezīmētiem mīlas stāstiem. Tomēr autore slimo ar līdzīgu problēmu kā cienītais Maikls Skots – neskaitāmas reizes tiek atkārtots un malts, cik ļoti Hadlija negrib doties uz tēva kāzām, cik dusmīga uz tēvu utt. Emocijas tiek atkārtotas atkal un atkal, līdz viņa saprot, ka viss nemaz nav tik slikti, tēva jaunā sieva ir jauka un vispār Oliveram ir lielākas problēmas, nekā viņas nespēja samierināties, ka tēvs sāk jaunu dzīvi un visi ir laimīgi. Nekā sācies romāns arī nekā beidzas. Tāda uzsildīta trešās dienas zupa. Pat tai mīlestībai īsti nevarēju noticēt, to nevarēja just, lai gan es ticu, ka var būt liktenīgas satikšanās, un, ja par 4 minūtēm nokavē lidmašīnu, tad tas ir tikai uz labu. Vērtējums: 1/5

Ziemas pasakasKarena Bliksena „Ziemas pasakas”

Apgāds Atēna 2011. gads, 320 lpp.

Te nu ir pārsteigums pašai sev. Es tik tiešām domāju, ka man patiks, bet lasīju ar lielu piespiešanos. Lasot dažkārt bija sajūta – tūlīt, tūlīt es sapratīšu; jēgu jau varēja samanīt ar acu kaktiņu, bet, tiklīdz nofokusē skatienu, tā viss izkūp kā dūmi. Domāju, ka šos stāstus man vajadzēja lasīt tā ap gadiem divdesmit, jo tad dziļus un/vai filozofiskus tekstus spēju uzsūkt kā sūklis un saskatīt jēgu pat tur, kur tā varbūt nemaz nebija. Bet pašlaik ar Bliksenu sadraudzēties nespēju. Acīmredzot tas sūklis ir pilns. Es saprotu, ko viņa saka un saprotu, ka tas ir labi, bet mani tas ne aizkustina, ne kaut ko nozīmē. Visi 11 stāsti ir par jauniem cilvēkiem liktenīgas izvēles vai nopietnu uzskatu, dzīves apstākļu maiņas brīdī. Grūtsirdība, Dievs, liktenis, izvēle, jaunības maksimālisms, ideāli, dzīves skarbums, nauda, vara, nolemtība, sapņi. Bliksena raksta diezgan izvairīgi un aizplīvuroti, vietām skaisti, vietām smagnēji un samudžināti. Ja jānosauc stāsti, kas man patika ar savu smalkumu vai dziļumu, tad tie ir “Sapņotājs bērns” par nabadzīgu puiku, kurš dzīvo sapņu pasaulē (skaistā un bagātā mājā) un nokļūstot labos apstākļos pamazām nonīkst, jo viņam visu laiku pēc kaut kā jāilgojas, un “Skumju druva” par jaunekli tēvoča muižā, kurš novēro kādas mātes izmisīgo cīņu par dēla dzīvību. Tādas aukstas un drūmas ziemas pasakas. Vērtējums: 2,5/5

P.S. Visas trīs grāmatas lieliski noderēja manam grāmatu bingo.

A Week in Winter. Maeve Binchy

A week in winter

Orion 2012. 464 lpp.

Čikija jaunības naivajā mīlestībā seko līdzi puisim uz Ameriku un pavada tur daudzus gadus, ģimenei Īrijā stāstot, ka ir laimīgi precējusies. Pēc daudziem gadiem, dažādu apstākļu pamudināta viņa atgriežas savā dzimtajā ciemā Īrijā un atjauno vecās mis Kvīnijas Akmens kotedžu, pārvērš to par viesu māju un satraukta sagaida savus pirmos viesus. Katrs no viņiem līdz Akmens kotedžai pavadīt tur nedēļu ziemā nonācis dažādu apstākļu un mērķu vadīts, bet prom braucot visi ir ko ieguvuši – dažs dvēseles mieru, kāds ieguvis jaunu mērķi dzīvē, vēl kāds labāk sapratis sevi.

Romāns sākumā vēsta par Čikijas jaunību, ASV pavadītajiem gadiem un kā viņa tagad iekārto viesu māju. Tālāk katrā nodaļā ir savs protagonists – problemātiskais jaunietis Rigers, Čikijas radiniece Orla, viesi: medmāsa Vinnija, slavens aktieris no Amerikas, kruīzu kuģu dakteru pāris, zviedru biznesemenis Anderss, profesionāli konkursu dalībnieki Vallu pāris un citi. Par katru personāžu mēs vairāk vai mazāk uzzinām viņa pagātni, problēmu, kas viņu moka un iemeslu kāpēc šis cilvēks nonācis Akmens kotedžā. Uz beigām sāka nogurdināt vienveidīgā formula, kas atkārtojās ar katra viesa parādīšanos: cilvēka pagātne – problēma – nokļūšana viesu mājā – Čikijas vai apkārtnes labvēlīgais iespaids – problēma atrisināta vai vismaz cilvēks nomierinājies un redz gaismu tuneļa galā. Man nav iebildumu pret ideju, ka cilvēks, nokļuvis prom no mājām, svešā vidē spēj uz savām problēmām paskatīties no malas un reizēm ir vajadzīgs tikai iejūtīgs skatiens, nejauša satikšanās, īstajā laikā pateikts vārds, lai viss nostātos savās vietās un cilvēks saprastu, kas viņam jādara. Šoreiz tādu veiksmīgo dzīves pagriezienu stāstu bija par daudz. Vienīgi greizi autorei nogājis ar bijušo skolas direktori Nellu Hovu, par kuru man netapa īsti skaidrs, kas tad ir viņas milzīgā bērnības trauma, kas sačakarējusi visu dzīvi un arī pati Nella no viesošanās Īrijas piekrastē neko negūst, un aizbrauc prom nedēļas vidū tikpat skāba un uzvilkti paštaisna, kā ieradās.

„A Week in Winter” sniedz interesantu ieskatu Īrijas lauku dzīvē. Lai gan romāna darbība risinās mūsdienās, tur ir saglabājušās ļoti stingras, puritāniskas tradīcijas un uzskati. Jauniešu vēlme izrauties no lauku sastinguma tiek nosodīta, ārlaulības bērns ir milzīgs grēks un kauna traips utt. Divdesmit gadu laikā uzskati mainās maz, tāpēc Čikija daudzus gadus melo saviem radiniekiem.

„Reality was, for Chicky, this whole fantasy world that she had invented of a busy, bustling, successful Manhattan lifestyle.”

„Problems are solved by making decisions. Deciding not to change anything was a decision in itself.”

Man patika Čikija, viņas apņēmība, smalkā cilvēku izpratne, neuzbāzība, miers. No viņas var mācīties nesūkstoties ņemt no dzīves to, ko tā dod un iedalītās kārtis izmantot cik labi vien iespējams. (Tagad spoileris!) Zīmīgs šai sakarā ir stāsts par Vallu pāri, kuri ir tik ļoti pārliecināti par uzvaru ceļojumu konkursā, ka jau gandrīz sāk krāmēt čemodānus braucienam uz Parīzi. Iegūtā otrā vieta ar nedēļas pavadīšanu Čikijas viesu mājā viņiem ir kā spļāviens sejā. Viņi ir tik neapmierināti! Viss ir tik slikti! Sieva neiztur, pazvana uzvarētājiem uz Parīzes viesnīcu. Izrādās, ka balva nav tāda kā solīts, tur viss ir slikti un pēkšņi Valli var justies ļoti apmierināti, ka nav uzvarējuši. Arī Rigers sākumā nav laimīgs par lauku dzīvi pēc Dublinas kņadas, tomēr viņš novērtē Čikijas doto iespēju sevi pierādīt darbā, beigās vēl apprecas un iekārto jauku ģimenes ligzdiņu.

Romāns savā noskaņā ir līdzīgs Čikijas raksturam. Nav lielu kaislību, mutuļojošu jūtu izvirdumu. Viss tā mierīgi, pat nedaudz melanholiski, ar iekšēju, neuzbāzīgu dzīves gudrību. Var just, ka grāmatu sarakstījusi sieviete gados. Es jutos par jaunu un man gribējās kādu odziņu uz putukrējuma, lai gan kopumā man romāns patika un dzīvesstāsti bija ticami.

Vērtējums: 3,5/5