Sērgas laikā. Paolo Džordāno

 Jāņa Rozes apgāds 2020. gads, 48 lpp.

Es “Sērgas laikā” izlasīju tikai 2020. gada beigās, tā simboliski noslēdzot šo trako gadu. Bija interesanti salīdzināt, ko Džordāno domā pandēmijas sākumā un ko domāju es, kad zināms un piedzīvots jau daudz vairāk.

Autora racionālā, matemātiskā pieeja vīrusa izplatībai, cilvēku uzvedībai sniedza zināmu mierinājumu un ļāva mazliet savādāk padomāt par notiekošo. Viņš pieskaras cilvēka dabai pretoties ierobežojumiem, (ne) ticībai, viedokļiem, un kāpēc nākotnē līdzīgas pandēmijas atkārtosies biežāk. Džordāno saka, ka mums vajadzētu mācīties no vīrusiem: steigšus mainīties, pielāgoties. Mēs smagi zaudēsim, ja to nedarīsim.

“Sērgas laikā” mazās esejas rakstītas februāra beigās – marta sākumā un rekordātrā tempā iztulkotas (pateicoties Dacei Meierei), un izdotas pie mums. Tolaik inficēšanās gadījumu skaits pārsniedza 85 tūkstošus, mirušo skaits tuvojās 3 tūkstošiem. Ja neskaita skaitļus, viss pārējais joprojām ir sāpīgi aktuāls.

“Tātad kā patiešām var apturēt infekciju?”

“Ar vakcīnu.”

“Un ja vakcīnas nav?”

“Ar vēl lielāku pacietību.”

Lasīju viņa pārdomas un sapratu, ka mēs zinām krietni vairāk par vīrusu, ir izstrādāta vakcīna un sākta vakcinācija, bet daudzviet un daudzi savās bailēs, uzskatos un darbībās ir tādi paši kā 2020. gada sākumā, tāds pats haoss. Tie, kas piesargājās un saprata gada sākumā, tie piesargājas un saprot arī gada beigās, pārējie turpina uzskatīt, ka “tā jau tikai gripa” (it kā gripa būtu jauka pastaiga parkā) un tā tālāk.

Zinu, ka citi šo mazo grāmatiņu steidza lasīt, kad tā iznāca gada pirmajā pusē. Man tad negribējās, pietika ar satraucošajām ziņām. Tagad es labprāt vēl palasītu, ko Paolo Džordāno domā par šo pandēmiju.

Vērtējums: 4/5

Nolādētie toskānieši. Kurcio Malaparte

Neputns 2014. gads, 177 lpp.

Kurcio Malapartes “Nolādētie toskānieši” ir daiļrunīga oda dzimtajam novadam un tautiešiem. Varenos vārdu plūdos tiek aprakstīti toskānieši kopumā un tad vēl atsevišķi florencieši, pratieši, sjēnieši, kampieši un livornieši. Malaparte par toskāniešiem raksta ar lielu lepnumu un tikpat lielu ironijas devu. Kā jau īsts pratietis, viņš saka, ko domā un dara to bez glaimiem, ar labsirdīgu cinismu.

Teksts ir ļoti “biezs” un sīkā druka šo iespaidu pastiprina. Autors izmanto daudz epitetu, salīdzinājumu  (ne muļķīgi, salkani vai pašmērķīgi) un tonnām īpašības vārdu. Reizēm teikumi ir tik gari, ka aiz tiem daudzajiem vārdiem un komatiem nemaz neredz galu, vai jau ir aizmirsies sākums. Īpaši jāuzteic Daces Meieres tulkojums, to ir bauda lasīt un pat bija jūtams itālisks ritms. Starp citu, nezināju, ka mums ir tik daudz īpašības vārdu.

Esejās pārsvarā tiek stāstīts, ka toskānieši ir tādi vai šitādi, piesauktas dažādas vēsturiskas personas, bet dažas reizes trāpās arī kas izklaidējošāks no sadzīves. Tā, piemēram, Prato tolaik (20. gs. sākums – vidus) no visas pasaules veda vecas drēbes un audumus, lai tos pārstrādātu. Reiz tādā lupatu ķīpā mazais Kurcio atrada sievietes roku un aiznesa mājās. Citu reizi strādnieki atraduši kāda veča galvu lupatās no Venecuēlas un ņēmušies ar to spēlēt futbolu. Pratiešiem ir stipri relaksētas attiecības ar nāvi, un toskānieši vispār smejas par to, par ko citi nopietni klusē vai raud. Vēl gadījums: vecis stumj pa ielu tačku ar mucām un viņam vienalga, ka no aizmugures brauc sabiedroto karaspēka tanks, no kura karavīrs izmisis bļauj, lai vecis vācas malā. Vecis ir toskānietis un tāds ārzemnieks tankā viņam bijis nebijis.

Man gribējās vairāk šādu stāstu, nevis to dziļo urķēšanos toskāniešu raksturos, jo tieši šie stāsti visspilgtāk parādīja, kādi tie toskānieši ir: brīvdomīgi, gudri, nepielienoši, skarbi, nopietni, laipni, arī kauslīgi, uzticami, cieņpilni, neērti un vēl visādi citādi. Malaparte apgalvo, ka ļoti atšķirīgi no pārējiem itāļiem. Cik daudz tekstā taisnības, cik pārspīlējumu droši vien var pateikt tikai itāļi un toskānieši paši. Arī grāmata visvairāk saprotama un izbaudāma būs viņiem pašiem, bet teksts skaisti uzrakstīts un tam pievienotas labas pagājušā gadsimta sākuma fotogrāfijas.

Un patiesi, vienīgi Toskānā nogalināšana notiek, neaizmirstot par laipnību, pieklājīgām manierēm un labu audzināšanu, un, kamēr pie citām Itālijas tautām cilvēks, kurš nogalina citu cilvēku, tiek uzskatīts par slepkavu, Toskānā un jo īpaši Florencē viņu uzskata par laipnu personu, kuru nevienam nenāk ne prātā saukt par slepkavu.

Vērtējums: 3/5

Kalvīno, Hesse, Toro

Es varēju šo rakstu nosaukt par “īsajām atsauksmēm”, kas būtu pareizi, vai par “trim grāmatām, kas iemidzina”, kas būtu precīzi manā gadījumā, bet lai paliek šo trīs kungu skanīgie uzvārdi, kas sarindojās kā skanīgā skaitāmpantiņā.

Neredzamās pilsētas. Italo Kalvīno. 

Neputns 2017. gads, 144 lpp.

Mēģināt pastāstīt par “Neredzamām pilsētām” ir kā mēģināt pastāstīt sapni: var pastāstīt “skeletu”, bet ne visas sīkās dīvainības un sajūtas, kas sapnī bija tik reālas un normālas, bet, atverot acis, tās gaist no atmiņas un palikušais šķiet bezsakarīgs. Es arī nevaru pastāstīt, jo atmiņā ir palikusi tikai nojausma par lasīto, viss pagaisis. Lasīju un teksts plūda caur mani līdz aizmidzināja. Atceros, ka teksts bija skaists. Atceros, ka bija dažādas pilsētas  (pilsēta iekārta virvēs, pazemes mirušo pilsēta, pilsēta virs mākoņiem….), ļoti atšķirīgas un vienlaicīgi tik vienādas savās galvenajās iezīmēs, kas kādu vietu padara par pilsētu.

Šo vilni, kas atplūst no atmiņām, pilsēta uzsūc kā sūklis un izplešas. Aprakstot Zairu tādu, kāda tā ir šodien, aprakstā vajadzētu ietvert visu Zairas pagātni. Taču pilsēta savu pagātni nestāsta, pagātni tā glabā kā plaukstas līnijas, ierakstītu ielu stūros, logu režģos, trepju lēnēs, zibensnovedēju antenās, karogu mastos, un katrs no šiem nogriežņiem savukārt ir iezīmēts ar skrāpējumiem, iecirtumiem, griezumiem, robiem.

Man šķiet, ka katram lasītājam “Neredzamās pilsētas” būs savādākas un, ja es šo grāmatu lasīšu atkal, tā būs jau cita grāmata. Šim krāšņajam urbāno sapņu virknējumam es tikpat labi varētu dot 5 zvaigznes, jo teksts ir apbrīnojams.

Vērtējums: 3,5/5

Kūrviesis. Hermann Hesse.

Mansards 2014. gads, 182 lpp.

Darīšana ar kūrortu mani maldīgi aizvilināja uz domām, ka šis būs vasarīgs darbs. Tā vietā nīgrs rakstnieks-filozofs preperē savu Bādenes kūrorta pieredzi un tagad vairāk zinu par išiasu un podagru. Pati vainīga.

Man Hese palicis spilgtā atmiņā ar “Stikla pērlīšu spēli”. “Kūrviesī” bija daži ļoti spilgti vērojumi par cilvēka dabu un sākumā pat ziņkāres dzīta interese par Hesi kūrortā, bet tad vienkārši apnika un atlikušo daļu vairāk pāršķirstīju nekā lasīju. Man pietrūka pacietības iedziļināties un droši vien grāmatu lasīju nelaikā, par ko drusku žēl.

Vērtējums: 2/5

Voldena jeb Dzīve mežā. Henrijs Deivids Toro.

Zvaigzne ABC 2004. gads, 280 lpp.

Par šo man galīgi nav žēl. Pāršļūcu ar acīm lielākajai teksta daļai, lai tomēr zinātu, kas tad ir tā “Voldena”. Varbūt šo tāpat kā “Uz kraujas rudzu laukā” jālasa agrā jaunībā. Tagad mani tikai kaitināja un uzdzina miegu Toro spriedelēšana par to kā būtu jādzīvo un cik viņš ir feins džeks. Viņš 1845. gadā aizņemas cirvi no kaimiņa un aiziet mežā uzcirst sev māju, kurā nodzīvo divus gadus. Piekritīsiet, ka kas tāds sola interesantu stāstu, bet mūsu jaunēklis ir tā aizrāvies ar filozofēšanu par visādiem tematiem, ka viss pārējais vienkārši noslīkst vārdu plūdos. Manuprāt, tekstā bija stipri par daudz ideoloģijas un stipri par maz dabas vērojumu, uz kuriem cerēju.  Protams, doma par sevis neapgrūtināšanu ar mantas raušanu ir simpātiska un dažas atziņas var pasmelties, bet es gaidīju ko citu.

Vērtējums: 2/5