Sērgas laikā. Paolo Džordāno

sērgas laikā Jāņa Rozes apgāds 2020. gads, 48 lpp.

Es “Sērgas laikā” izlasīju tikai 2020. gada beigās, tā simboliski noslēdzot šo trako gadu. Bija interesanti salīdzināt, ko Džordāno domā pandēmijas sākumā un ko domāju es, kad zināms un piedzīvots jau daudz vairāk.

Autora racionālā, matemātiskā pieeja vīrusa izplatībai, cilvēku uzvedībai sniedza zināmu mierinājumu un ļāva mazliet savādāk padomāt par notiekošo. Viņš pieskaras cilvēka dabai pretoties ierobežojumiem, (ne) ticībai, viedokļiem, un kāpēc nākotnē līdzīgas pandēmijas atkārtosies biežāk. Džordāno saka, ka mums vajadzētu mācīties no vīrusiem: steigšus mainīties, pielāgoties. Mēs smagi zaudēsim, ja to nedarīsim.

“Sērgas laikā” mazās esejas rakstītas februāra beigās – marta sākumā un rekordātrā tempā iztulkotas (pateicoties Dacei Meierei), un izdotas pie mums. Tolaik inficēšanās gadījumu skaits pārsniedza 85 tūkstošus, mirušo skaits tuvojās 3 tūkstošiem. Ja neskaita skaitļus, viss pārējais joprojām ir sāpīgi aktuāls.

“Tātad kā patiešām var apturēt infekciju?”

“Ar vakcīnu.”

“Un ja vakcīnas nav?”

“Ar vēl lielāku pacietību.”

Lasīju viņa pārdomas un sapratu, ka mēs zinām krietni vairāk par vīrusu, ir izstrādāta vakcīna un sākta vakcinācija, bet daudzviet un daudzi savās bailēs, uzskatos un darbībās ir tādi paši kā 2020. gada sākumā, tāds pats haoss. Tie, kas piesargājās un saprata gada sākumā, tie piesargājas un saprot arī gada beigās, pārējie turpina uzskatīt, ka “tā jau tikai gripa” (it kā gripa būtu jauka pastaiga parkā) un tā tālāk.

Zinu, ka citi šo mazo grāmatiņu steidza lasīt, kad tā iznāca gada pirmajā pusē. Man tad negribējās, pietika ar satraucošajām ziņām. Tagad es labprāt vēl palasītu, ko Paolo Džordāno domā par šo pandēmiju.

Vērtējums: 4/5

Nolādētie toskānieši. Kurcio Malaparte

kurcio malaparteNeputns 2014. gads, 177 lpp.

Kurcio Malapartes “Nolādētie toskānieši” ir daiļrunīga oda dzimtajam novadam un tautiešiem. Varenos vārdu plūdos tiek aprakstīti toskānieši kopumā un tad vēl atsevišķi florencieši, pratieši, sjēnieši, kampieši un livornieši. Malaparte par toskāniešiem raksta ar lielu lepnumu un tikpat lielu ironijas devu. Kā jau īsts pratietis, viņš saka, ko domā un dara to bez glaimiem, ar labsirdīgu cinismu.

Teksts ir ļoti “biezs” un sīkā druka šo iespaidu pastiprina. Autors izmanto daudz epitetu, salīdzinājumu  (ne muļķīgi, salkani vai pašmērķīgi) un tonnām īpašības vārdu. Reizēm teikumi ir tik gari, ka aiz tiem daudzajiem vārdiem un komatiem nemaz neredz galu, vai jau ir aizmirsies sākums. Īpaši jāuzteic Daces Meieres tulkojums, to ir bauda lasīt un pat bija jūtams itālisks ritms. Starp citu, nezināju, ka mums ir tik daudz īpašības vārdu.

Esejās pārsvarā tiek stāstīts, ka toskānieši ir tādi vai šitādi, piesauktas dažādas vēsturiskas personas, bet dažas reizes trāpās arī kas izklaidējošāks no sadzīves. Tā, piemēram, Prato tolaik (20. gs. sākums – vidus) no visas pasaules veda vecas drēbes un audumus, lai tos pārstrādātu. Reiz tādā lupatu ķīpā mazais Kurcio atrada sievietes roku un aiznesa mājās. Citu reizi strādnieki atraduši kāda veča galvu lupatās no Venecuēlas un ņēmušies ar to spēlēt futbolu. Pratiešiem ir stipri relaksētas attiecības ar nāvi, un toskānieši vispār smejas par to, par ko citi nopietni klusē vai raud. Vēl gadījums: vecis stumj pa ielu tačku ar mucām un viņam vienalga, ka no aizmugures brauc sabiedroto karaspēka tanks, no kura karavīrs izmisis bļauj, lai vecis vācas malā. Vecis ir toskānietis un tāds ārzemnieks tankā viņam bijis nebijis.

Man gribējās vairāk šādu stāstu, nevis to dziļo urķēšanos toskāniešu raksturos, jo tieši šie stāsti visspilgtāk parādīja, kādi tie toskānieši ir: brīvdomīgi, gudri, nepielienoši, skarbi, nopietni, laipni, arī kauslīgi, uzticami, cieņpilni, neērti un vēl visādi citādi. Malaparte apgalvo, ka ļoti atšķirīgi no pārējiem itāļiem. Cik daudz tekstā taisnības, cik pārspīlējumu droši vien var pateikt tikai itāļi un toskānieši paši. Arī grāmata visvairāk saprotama un izbaudāma būs viņiem pašiem, bet teksts skaisti uzrakstīts un tam pievienotas labas pagājušā gadsimta sākuma fotogrāfijas.

Un patiesi, vienīgi Toskānā nogalināšana notiek, neaizmirstot par laipnību, pieklājīgām manierēm un labu audzināšanu, un, kamēr pie citām Itālijas tautām cilvēks, kurš nogalina citu cilvēku, tiek uzskatīts par slepkavu, Toskānā un jo īpaši Florencē viņu uzskata par laipnu personu, kuru nevienam nenāk ne prātā saukt par slepkavu.

Vērtējums: 3/5

Kalvīno, Hesse, Toro

Es varēju šo rakstu nosaukt par “īsajām atsauksmēm”, kas būtu pareizi, vai par “trim grāmatām, kas iemidzina”, kas būtu precīzi manā gadījumā, bet lai paliek šo trīs kungu skanīgie uzvārdi, kas sarindojās kā skanīgā skaitāmpantiņā.

Italo Kalvino, laba grāmataNeredzamās pilsētas. Italo Kalvīno. 

Neputns 2017. gads, 144 lpp.

Mēģināt pastāstīt par “Neredzamām pilsētām” ir kā mēģināt pastāstīt sapni: var pastāstīt “skeletu”, bet ne visas sīkās dīvainības un sajūtas, kas sapnī bija tik reālas un normālas, bet, atverot acis, tās gaist no atmiņas un palikušais šķiet bezsakarīgs. Es arī nevaru pastāstīt, jo atmiņā ir palikusi tikai nojausma par lasīto, viss pagaisis. Lasīju un teksts plūda caur mani līdz aizmidzināja. Atceros, ka teksts bija skaists. Atceros, ka bija dažādas pilsētas  (pilsēta iekārta virvēs, pazemes mirušo pilsēta, pilsēta virs mākoņiem….), ļoti atšķirīgas un vienlaicīgi tik vienādas savās galvenajās iezīmēs, kas kādu vietu padara par pilsētu.

Šo vilni, kas atplūst no atmiņām, pilsēta uzsūc kā sūklis un izplešas. Aprakstot Zairu tādu, kāda tā ir šodien, aprakstā vajadzētu ietvert visu Zairas pagātni. Taču pilsēta savu pagātni nestāsta, pagātni tā glabā kā plaukstas līnijas, ierakstītu ielu stūros, logu režģos, trepju lēnēs, zibensnovedēju antenās, karogu mastos, un katrs no šiem nogriežņiem savukārt ir iezīmēts ar skrāpējumiem, iecirtumiem, griezumiem, robiem.

Man šķiet, ka katram lasītājam “Neredzamās pilsētas” būs savādākas un, ja es šo grāmatu lasīšu atkal, tā būs jau cita grāmata. Šim krāšņajam urbāno sapņu virknējumam es tikpat labi varētu dot 5 zvaigznes, jo teksts ir apbrīnojams.

Vērtējums: 3,5/5

Hermanis HeseKūrviesis. Hermann Hesse.

Mansards 2014. gads, 182 lpp.

Darīšana ar kūrortu mani maldīgi aizvilināja uz domām, ka šis būs vasarīgs darbs. Tā vietā nīgrs rakstnieks-filozofs preperē savu Bādenes kūrorta pieredzi un tagad vairāk zinu par išiasu un podagru. Pati vainīga.

Man Hese palicis spilgtā atmiņā ar “Stikla pērlīšu spēli”. “Kūrviesī” bija daži ļoti spilgti vērojumi par cilvēka dabu un sākumā pat ziņkāres dzīta interese par Hesi kūrortā, bet tad vienkārši apnika un atlikušo daļu vairāk pāršķirstīju nekā lasīju. Man pietrūka pacietības iedziļināties un droši vien grāmatu lasīju nelaikā, par ko drusku žēl.

Vērtējums: 2/5

Henrijs Deivids Toro, klasikaVoldena jeb Dzīve mežā. Henrijs Deivids Toro.

Zvaigzne ABC 2004. gads, 280 lpp.

Par šo man galīgi nav žēl. Pāršļūcu ar acīm lielākajai teksta daļai, lai tomēr zinātu, kas tad ir tā “Voldena”. Varbūt šo tāpat kā “Uz kraujas rudzu laukā” jālasa agrā jaunībā. Tagad mani tikai kaitināja un uzdzina miegu Toro spriedelēšana par to kā būtu jādzīvo un cik viņš ir feins džeks. Viņš 1845. gadā aizņemas cirvi no kaimiņa un aiziet mežā uzcirst sev māju, kurā nodzīvo divus gadus. Piekritīsiet, ka kas tāds sola interesantu stāstu, bet mūsu jaunēklis ir tā aizrāvies ar filozofēšanu par visādiem tematiem, ka viss pārējais vienkārši noslīkst vārdu plūdos. Manuprāt, tekstā bija stipri par daudz ideoloģijas un stipri par maz dabas vērojumu, uz kuriem cerēju.  Protams, doma par sevis neapgrūtināšanu ar mantas raušanu ir simpātiska un dažas atziņas var pasmelties, bet es gaidīju ko citu.

Vērtējums: 2/5

 

Jaunais uzvārds. Elena Ferrante

Ferrantes romāns, Neapoles ciklsZvaigzne ABC 2017. gads, 480 lpp. The Neapolitan Novels #2, L`amica geniale #2

Ar Neapoles cikla otro daļu Ferrante ieved mūs dziļāk “Brīnišķīgās draudzenes” iepazīto cilvēku dzīvēs. Bērnība beigusies un rožainie jaunības sapņi sabrūk nepielūdzamās realitātes priekšā – saraut saites, kas vieno Neapoles trūcīgā kvartāla iedzīvotājus, var tikai pametot Neapoli vai vismaz tiekot pēc iespējas tālāk no kvartāla. Elenas izraušanās ceļš no kvartāla ar izglītības palīdzību turpinās diezgan līgani, toties Lilas izplānotā nodrošinātā dzīve dažādu iemeslu un apstākļu dēļ apmet trakulīgu kūleni un sabrūk.

Vienu romāna daļu abas draudzenes Lila un Lenū nemaz netiekas un nekomunicē. Tā ir Lenū izvēle un es par to priecājos, jo Lilas ietekme brīžiem ir ļoti toksiska un viņas rīcība krīt uz nerviem. Nevar noliegt, ka tieši draudzenes iespaidā Lenu izvēlas mācības un tās nepamet, tomēr dažkārt viņai ir labāk bez Lilas skandāliem un spēlītēm.

Diez vai spēšu precīzi formulēt Neapoles cikla maģiju un panākumu atslēgu, bet man ir minējums. Ferrantes stāsta spēks slēpjas ārkārtīgi detalizētajā, samudžināti pretrunīgu varoņu emociju tēlojumā un dzīves neizskaistināšanā. Brīžiem tā Lenū rakņāšanās savās un Lilas sajūtās un domās pat nogurdina, bet autore šādā veidā panākusi ļoti pilnasinīgus tēlus. Portretētie cilvēki nevis jāmēģina iztēloties, bet sev jāatgādina, ka tie tikai daļēji varētu būt reāli (ja pieņemam, ka šis ir daļēji autobiogrāfisks darbs). Tomēr ne jau šī emociju detalizācija ir galvenais, bet tas, ka Ferrante uz papīra uzlikusi visas tās pretrunīgās jūtas un domas, kuras mēs jūtam un domājam, bet neatļaujamies izpaust skaļi, dažkārt nemaz nesaprotam un pat kaunāmies sev atzīties.

Teikšu godīgi, ka ap grāmatas vidu man abas draudzenes un autores sīkumainība bija apnikusi, un apsvēru atlikušo tekstu izlaist, lai uzreiz izlasītu beigas. Bija brīdis, kad sižets iebuksēja, viss tika malts uz riņķi. Tad, par laimi, Lenū pārtrauca komunicēt ar Lilu un sižets sāka virzīties uz priekšu ātrāk, pārlecot pāri notikumiem pa mēnešiem un gadiem. Pabeidzot grāmatu sapratu, ka vidusdaļā sīki aprakstītie notikumi bija vajadzīgi, lai saprastu visu tālāk notiekošo.

Attiecībā uz darbības vidi mani pārsteidza, cik ļoti itāļu jaunieši 1950. – 1960. gados ņēmās ar politiskajām idejām. Tāpat ļoti liels bija kontrasts starp trūcīgo un turīgo cilvēku sadzīves apstākļiem. Kamēr vieniem vesela mājas bibliotēka, citi pat lasīt nemāk. Visas tās jaunās meitenes tik ļoti steidz apprecēties, bet pēc precībām vienas bēdas un asaras, dzīve jau cauri. Es nesalīdzinu ar to, kā ir tagad, tikai konstatēju dažas tā laika iezīmes.

Pirmais, ko iedomājos pēc grāmatas izlasīšanas: cik savādi sagriežas likteņi. Jā, man ne viss patīk Ferrantes rakstītajā, bet nevaru atrauties, teksts ir tik reāls, viss tik īsts un nemākslots. Ļoti interesē kā turpināsies abu draudzeņu dzīves, kas aizvien vairāk attālinās un kontrastē, tajā pašā laikā viņas joprojām smeļas spēku viena otrā.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Brīnišķīgā draudzene. Elena Ferrante

Neapoles cikls. ģimenes sāga, grāmata par Itāliju

Zvaigzne ABC 2016. gads, 336 lpp. L`amica geniale #1, The Neapolitan Novels #1

Noslēpumainās Elenas Ferrantes “Neapoles cikls” iemantojis lielu popularitāti gan Itālijā, gan citur pasaulē un nonācis arī līdz latviešu lasītājiem. Šo romānu slavu kaldina autores talantīgais stāstījums par divām meitenēm, pagātnes sāpju, tradīciju, klusas agresijas un atklātas vardarbības caurstrāvotā 1950. gadu Neapolē. Kritiķi un tie, kuri centās noskaidrot (un varbūt noskaidroja) Elenas Ferrantes īsto personu, apgalvo, ka romānu cikls ir autobiogrāfisks. Iespējams, jo tas, kā viņa raksta,  – tas nav romāns, tā ir dzīve, atkailināta līdz nervu galiem, pretrunīgām emocijām un dzīviem cilvēkiem pilna.

“Brīnišķīgā draudzene” ir Elenas (galvenās varones vai grāmatas autores) absolūti nesentimentālās atmiņas par kluso iepazīšanos ar kaimiņmājas meiteni Lilu un ciešo draudzību, kas izaug no kopējām spēlēm. Pirmajā grāmatā viņām ir 5 līdz 16 gadi. Šī ir neparasta draudzība, jo reizēm meitenes nedēļām nesarunājas, reizēm šķiet, ka viņas nevis draudzējas, bet sacenšas mācībās. Šķiet, ka Lilai Elenu nemaz nevajag, kamēr gandrīz viss, ko dara Elena ir tā vai citādi saistīts ar Lilas ietekmi. Elena ir blonda, apaļīga, cītīgi mācās, klausa vecākus un ir vispārēji laba un smuka. Lila turpretim sīka, kalsna, tumsnēja, stūraina, asa, stūrgalvīga un neparasti gudra. Viņa patstāvīgi apgūst grieķu valodu un citus mācību priekšmetus, ko Elena mācās skolā. Un tikai beigās nav īsti skaidrs, vai tas ir ārkārtīgi talantīga bērna ziņkārais prāts vai arī meitenes izmisīgā vēlēšanās neatpalikt izglītībā no draudzenes. Elena domā, ka Lila ir krietni pārāka par viņu, bet varbūt Lila domā tāpat par Elenu. Lila ir lepna, mērķtiecīga un dramatiska, pārāk pieaugusi saviem gadiem. Kopā viņas aug, cenšas saprast pasauli un sevi, cer, mīl un atbalsta viena otru. Pieaugšana ir sarežģīta padarīšana.

Stāsts nav tikai par meitenēm. Caur Elenas bērnības atmiņām ieraugām nabadzīgu Neapoles kvartālu, kur vardarbība ir katrā elpas vilcienā. Strīdi un kautiņi mājās, ģimeņu naids vēl no kara gadiem, goda diktētas atriebības, kaislības un trakojoši hormoni ir tā vide, kurā Elena un Lila dzīvo, mācās un sāk iet uz dejām. Meitenei apprecēties 16 gados skaitījās ļoti labi un, ja teikšana būtu tikai Elenas vecākiem, nekādās augstākās skolās tērēt naudu viņa neietu. Elena par vecākiem stāsta tā, it kā viņi būtu veci, bet īstenībā viņiem ir tikai drusku pāri par 30 gadiem. Dzīve ir skarba tiem, kas mazāk turīgi. Sižetā ir daudzi svarīgi brīži par dažādu dzīves līmeņu un uzskatu, sapņu un realitātes sadursmi: kad pusaudži ieiet bagāto kvartālā, izglītības radīta plaisa, vēlme būt ar kādu/jebkuru kopā, un pati nozīmīgākā – kāzu beigu aina.

Elena Ferrante raksta bagātīgi un ļoti detalizēti. Viņa ir ļoti rūpīgi izpētījusi cilvēku dabu, jo tādu pretrunīgu, bet patiesu emociju gammu tēlos sen nebija nācies lasīt. Viss šķita ļoti reāli, izņemot epizodi ar dzejnieku uz salas. Tā šķita izdomāta, jo bija tik paredzami klišejiska. Lai gan man romāns patika, līdz galam tomēr nespēju iejusties tēlos un vidē. Domāju, ka cikla nākamās daļas man patiks labāk, jo meitenēm sāksies pieaugušo dzīve. Man vispār bija sajūta, ka šo ciklu vislabāk lasīt visas četras grāmatas pēc kārtas – līdzīgi kā klausīties garu dzīvesstāstu. Ceru, ka nākamo daļu izdos drīz.

Vērtējums: 4,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.