Malvilas pils. Robērs Merls

Robēra Merla Malvilas pils

Zinātne 1981. gads, 719 lpp.
Sērija: Fantastikas pasaulē

Aizverot pēdējo lapu, jutos kā padzīta no Malvilas. Tik ļoti Robēra Merla romāns ievelk sižetā un satuvina ar varoņiem. Malvilas pils iemītnieki kļuva par maniem draugiem. Kopā ar viņiem sēdēju pils zālē pie kamīna, nostiprināju pils mūri, sagaidīju piedzimstam sivēnus un atvairīju uzbrucējus. Varat ticēt, varat neticēt, bet es dzīvoju Malvilas pilī. Arī turpmāk tekstā var būt sastopami viegli maitekļi.

Diemžēl visas labās grāmatas reiz beidzas un par šo grāmatu man īpaši sāp sirds. Jāsaņemas, lai neskraidītu apkārt un visiem neuzbāztos ar “tev šis ir jāizlasa”. Skaidrs, ka visi nelasīs un ne visiem patiks, jo 1) vairāk kā 700 lpp. var nobiedēt, 2) romānu izdeva PSRS laikā, kad izdeva tikai valdošai iekārtai simpātiskus vai nekaitīgus darbus (maiteklis! – viens no romāna varoņiem ir franču komunists), 3) Merls stāsta nesteidzīgi un pamatīgi, kas mūsu straujajam dzīves ritmam var šķist par lēnu. Man netraucēja neviens no šiem punktiem, jo biezas grāmatas mani nebaida, politiskie uzskati nebija plakātiski un ideoloģiju slavinoši, un autora stils gāja pie sirds. Laikam lieki teikt, ka “Malvilas pils” ir viens no aizraujošākajiem romāniem, kas pēdējā laikā lasīts.

Manuprāt, romāna trumpis ir autora pamatīgais un loģiski pārdomātais stāstījums. Varoņi un notikumi kā dzīvi izzīmējas iztēlē. Katrs kaut cik nozīmīgs personāžs ir interesanta, pilnasinīga personība. Uzreiz ievēroju, ka varoņiem regulāri veicas, “nospīd” īstajā brīdī. Laimīgi sagadās gan cilvēki, gan vajadzīgie resursi izdzīvošanai. Pat grūti pateikt, kāpēc tas nekaitina, bet liekas loģiski. Varbūt tāpēc, ka veiksmes nav pārspīlētas vai nedabiskas, un Merls visu ir pārdomājis. Lai gan situācija ir ārkārtīgi traģiska, tā nav bezcerīga. Taisnības labad jāsaka, ka ir arī nelaimes un ķibeles, kā jau reālā dzīvē.

Malvilas pils kompānija izdzīvo pateicoties vīna pagrabam, daļu Larokas pilsētiņas pasargā klints un šādu izdzīvojušu vietu ir vēl. Pret Malvilas iemītniekiem un tiem dažiem cilvēkiem, kas viņiem pievienojās vēlāk, man uzreiz raisījās simpātijas kā pret saprātīgiem un rosīgiem ļaudīm. Tur ļoti liels nopelns ir Malvilas īpašniekam Emanuelam Kontam, ko pārējie uzskata par neoficiālu vadītāju, lai gan lēmumi tiek pieņemti kopīgās sapulcēs, nevis vienpersoniski. To, cik svarīgs ir talantīgs, taisnīgs un apķērīgs līderis, vislabāk var novērtēt romāna beigās. Pie malviliešiem vispār izveidojās interesanta politiski sociālā kārtība, ko varētu dēvēt par feodāli demokrātisko sociālismu – demokrātija lēmumu pieņemšanā, bet manta visai grupai kopīga. Pēc ūdeņraža bumbas sprādziena izdzīvojušie ir atmesti atpakaļ Viduslaikos ar “stīmpanka elementiem” (kamēr vien ir patronas) un diezgan ātri nākas aptvert, ka jādzīvo pēc citiem likumiem. Kad man jautāja, vai esmu tikusi līdz svaigēdāju slaktiņam… Biedri, tas bija gaumīgs melnais joks no jūsu puses! Šaušalīga un ļoti spēcīga epizode par to, kādi lēmumi jāpieņem, lai izdzīvotu. Tā aina bija spēcīgāka par jebkuru lasīto zombiju/vampīru uzbrukumu.

Attiecībā uz Larokas iedzīvotājiem gan nekādas simpātijas nejutu un viņu pašieceltā mācītāja un kopienas vadītāja parādīšanās pie Malvilas vārtiem uzreiz oda pēc nepatikšanām. Interesanti tas, ka Larokā izveidojās savādāka kārtība – mācītājs ar dažiem pakalpiņiem tur dūrē visu gļēvo sabiedrību un tikai daži paklusām protestē, bet neviens neko nedara, lai nodrošinātu kopienas tālāku izdzīvošanu. Beigās tas noved pie dažiem ļoti interesantiem sižeta pavērsieniem. Šādos apstākļos jutu tikai vēl lielākas simpātijas pret malviliešiem un uzskatu, ka viņi rīkojās prātīgi. Izveidojot  atšķirīgas sabiedriskās kārtības un cilvēku grupas, parādīti iespējamie attīstības ceļi un ar tiem saistītā problemātika.

Dažu sieviešu uzvedība bija vienīgais, kas mani romānā mulsināja. Nepārprotiet, man nav iebildumu pret viņu rīcību, tikai tā motivācija vedināja vīriešu slapjā sapņa virzienā. Bet varbūt kļūdos un tādos apstākļos tā ir pavisam normāla rīcība, jo sieviešu ir maz un cilvēces pastāvēšana jāturpina, tāpēc nav ko privātīpašnieciskot. Ak jā, vēl Merls ar maigumu apraksta zirgu pārošanās ainu, bet vispār šis ir nopietns romāns. Aukstais karš, intensīvā bruņošanās loģiski noveda Robēru Merlu līdz cilvēces bojāejas vai turpmākās pastāvēšanas problemātikai. Drūma tēma, tomēr es sliecos piekrist 1972. gada “Le Monde” recenzijai, ka šis ir optimistisks romāns.

Mēs esam ļoti nodarbināti, taču mums nav nekādas steigas. Brīva laika daudz. Dzīves ritms kļuvis lēns. Dīvaini, ka stundu skaits vienā diennaktī nav palielinājies, taču tā liekas daudz garāka. Galu galā, visas ierīces, kuras bija domātas cilvēka dzīves atvieglināšanai, – automašīnas, tālruņi, traktori, koku sagarinātāji, kuļmašīnas, ripzāģi utt. – savu uzdevumu gan pildīja, bet reizē ar to arī paātrināja laika tecējumu. Mēs īsā laika sprīdī tiecāmies paveikt labi daudz. Mašīnas mums it kā mina uz papēžiem, skubināja mūs. [….] Iespējams, ka mūžs kļūs īsāks, jo ārstu un medicīnas vairs nav. Bet, tā kā dzīve tagad rit gausāk, dienas un gadi vairs neaiztraucas joņainā steigā un beidzot mums ir pietiekami laika, man reizēm ienāk prātā doma – ko tad mēs, galu galā, īsti esam zaudējuši?

“Malvilas pils” ir veidota kā Emanuela rakstisks vēstījums (var to saukt par pils hroniku), ko vietām papildina Tomā piezīmes, kas precizē vai pastāsta to, ko Emanuels noklusējis vai izlaidis. Par Emanuela rīcības motīviem dažkārt var šaubīties, bet tikai beigās iespējams pa īstam novērtēt, ka bez viņa ļoti iespējams nebūtu arī Malvilas un viņa pienesums cilvēces un cilvēcības saglabāšanā ir ļoti nozīmīgs. Pieļauju, ka Emanuels ir autora politisko un reliģisko uzskatu nesējs un, ja šie uzskati ir krasi pretēji jūsējiem, tas varētu apgrūtināt romāna baudīšanu.

Varētu stāstīt vēl un vēl, bet pietiks. “Malvilas pils” ir negaidīti aizraujošs un simpātiski cilvēcīgs romāns par dzīvi pēc apokalipses. Es vēl kādu laiku sērošu pēc Malvilas.

Vērtējums: 5/5

Advertisements

The Martian. Andy Weir

The Martian. Andy WeirDel Rey 2014. gads, 369 lpp.

“The Martian” ir mana gaidītākā filma kopš paziņoja, ka tāda būs. Zinot to teicienu, ka grāmata vienmēr labāka, pacentos pirms filmas izlasīt Andy Weir sarakstīto zinātniskās fantastikas romānu par kosmonauta izdzīvošanas cīņu uz Marsa. Tagad filmu gaidu vēl vairāk, jo grāmata ir vienkārši wow! Piedodiet par manu franču valodu, bet Marsietis man norāva jumtu. Gandrīz neaptverami, kā autoram tas ir izdevies, bet es ceru, ka viņš to var atkārtot.

Romāna darbība risinās uz Marsa, NASA telpās un kosmosa kuģī Hermes, kur atrodas Marka komandas biedri. Pats Marks nelaimīgu apstākļu sakritības rezultātā ir palicis viens pats uz Marsa. Jebkuram citam tas būtu nāves spriedums, bet Marks ir botāniķis un inženieris mehāniķis. Arī viņa personība ir piemērota tik ekstrēmai izdzīvošanai, viņa (jeb autora) humora izjūta un uz problēmu risināšu orientētais prāts neļauj romānam pārvērsties puņķos un asarās. Marka savaldība ir apbrīnojama un kādam viņš var šķist bezjūtīgs, bet ko gan dotu viņa histērija? Romāns pārvērstos par vienkāršu melodrāmu, kas mums jau ir vairāk kā vajadzīgs. Domāju, ka galvenā varoņa tēls ir viens no “The Martian” veiksmes faktoriem. Pārdzīvojumu tik un tā pietiek, jo Marka izdzīvošana un viņa glābšana ir nemitīga cīņa ar laiku, resursu ierobežotību un neviesmīlīgo planētu.

Varbūt romāns tik ļoti nepārsteigs fantastikas veterānus, bet man kā iesācējai šis bija viszinātniskākais no zinātniskās fantastikas romāniem, ko līdz šim esmu lasījusi un tas bija lieliski. Teikšu godīgi – ar savām vājajām zināšanām fizikā, ķīmijā un visā ar kosmosu saistīto, ne visas tehniskās lietas sapratu, bet bija bezgala interesanti un ļoti daudz uzzināju. Piemēram, tagad zinu, kā Marsa augsni padarīt auglīgu. Daudzas lietas tiek izskaidrotas neuzbāzīgā veidā. Lieliskākais, ka šoreiz faktiem var ticēt, jo NASA pārstāvji, bijušais astronauts un citi zinātnei pietuvināti cilvēki visi kā viens izsakās, ka autors pamatīgi visu izpētījis un muļķību tur nav. Iesaku izlasīt rakstu par Andy Weir un to, kā tapa šis romāns. Sākumā neviens to negribēja publicēt un viņš pa nodaļai publicēja blogā, tad pats izdeva e-grāmatu, jo lasītāji pieprasīja, un tikai tad pamodās izdevniecības un tūlīt klāt bija Holivuda. Lūk jums piemērs nekad neatmest savus sapņus. Starp citu, NASA saviem darbiniekiem “The Martian” iesakot kā obligāto literatūru.

Andy Weir ir radījis ļoti, ļoti ticamu un reālistisku romānu par kosmosa izpēti. Liekas, – ja ieslēgšu TV, tur būs speciālizlaidums no NASA preses telpas ar kārtējiem jaunumiem par Marka glābšanas operāciju. Ja mīlat zinātnisko fantastiku, tad šis ir romāns jums.

Saldajam dažas Marka gudrības un humoriņš:

If ruining the only religious icon I have leaves me vulnerable to Martian vampires, I`ll have to risk it.

When you spend a lot of time in space, you learn how to shit in a bag.

I`m the King of Mars.

Duct tape is magic and should be worshiped.

Vērtējums: 5/5

P.S. Grāmata drīz būs arī latviski.

Noslēpumu sala. Žils Verns

Noslēpumu salaZvaigzne ABC 2013. gads, 640 lpp.

Piecus drosmīgus cilvēkus gaisa balons vētras laikā aiznes uz neapdzīvotu salu Klusajā okeānā. Tur viņi, sastopoties ar dažādiem šķēršļiem, cīnās par izdzīvošanu un, liekot lietā savas zināšanas un atjautību, rada visu dzīvei nepieciešamo un atklāj salas noslēpumu.

Viena daļa manas bērnības pagāja lasot un sajūsminoties par piedzīvojumu romāniem. Indiāņi, pirāti, bruņinieki, apslēptas bagātības, jaunu zemju iekarošana, drosmīgi ceļotāji. Ak, kas tas bija par laiku! Pieļauju, ka daļa no tolaik lasītā tagad vairs sajūsmu neraisītu, tomēr Žila Verna „Noslēpumu sala” ir izņēmums. Pirmo reizi izlasīju, aizvēru vāku un tūlīt atkal atvēru, lai izlasītu vēlreiz. Tik ļoti tolaik romāns iespaidoja manu bērna iztēli. Kad tika pārizdots 1978. gada izdevums, man tas bija jāiegūst savā īpašumā, lai tur vai kas, un izdevniecība laipni izpalīdzēja. Grāmatas vāks ir jauns, ieturēts pārējās „Piedzīvojumu sērijas” stilā, bet saturs palicis tas pats vecais un labais: Andreja Upīša tulkojums un Ž. Ferā ilustrācijas. Droši vien lieki teikt, ka šī ir viena no manām visu laiku mīļākajām grāmatām.

Romāns sākas ar fantastisku vētru, kas plosās plašā teritorijā. Šajā briesmīgajā laikā pieci drosminieki gaisa balonā aizbēg no Dienvidu armijas gūsta. Vairākas dienas vētra viņus pūš velns viņu zina kur, līdz beidzot vējš pierimst un viņi par mata tiesu izglābjas no nāves okeānā, nonākot uz mazas, klinšainas saliņas. No rīta atklājas, ka saliņa atrodas pie lielākas salas krastiem (viņi, protams, sākumā nezina vai tā ir kontinenta daļa vai sala). Pamazām aizbēgušie izpēta salu, nodēvē to par Linkolna salu un iekārtojas uz dzīvi. Iekārtojas viņi pamatīgi, jo sala atrodas tālu nost no kuģu ceļiem un glābiņu nav ko gaidīt.

Ir tik aizraujoši „vērot” kā jaunizceptie kolonisti, kuriem sākumā nav nekā (pat nazis nav), liekot lietā plašās zināšanas fizikā, ķīmijā, botānikā, matemātikā u.c. un ar zināmu veiksmes daļu un nelielu palīdzību no noslēpumainā salas iemītnieka puses, pamazām iekārtojas tā, ka viņiem trūkst tikai ziņu no mājām. Kompānija ir ideāla: inženieris un zinātnieks Sairess Smits, jauneklis Herberts Brauns ar zināšanām par augiem un dzīvniekiem, jūrnieks Penkrofs, kurš pieprot arī namdara un šuvēja darbus, bijušais vergs Nebs – spēcīgs puisis un labi prot gatavot ēst, reportieris Ģedeons Spilets ar nelielām zināšanām medicīnā un vispār saprātīgs un noderīgs, un medību suns Tops. Turklāt arī sala ir gandrīz ideāla, iespējams atrast visu, kas viņiem vajadzīgs – dažādi minerāli, saldūdens, pārtikā un citur izmantojami augi un dzīvnieki. Vairākas reizes gūglē meklēju Verna aprakstīto floru un faunu, lai pārliecinātos, ka tādi dzīvnieki, koki un augi patiešām eksistēja vai eksistē joprojām. Varētu smīkņāt par tik brīnišķīgām sakritībām, bet Verns to visu pasniedz tik pašsaprotami, ka atliek vien pieņemt viņa izdomāto. Galu galā, tā taču ir fantastika, gandrīz utopija. Gadās arī dažas pamatīgas problēmas, kas pārtrauc salinieki idilli, un tas mazliet atsver pārlieko veiksmi. Pat lielās grūtībās varoņi saglabā optimismu – visi paļaujas uz Sairesa izdomu, Dievu un noslēpumainā svešinieka palīdzību.

Viņi daudz ko zināja, un cilvēks, kurš zina, dzīvo un iztur arī tur, kur citi nīkuļo un beigās neglābjami aiziet bojā.

Vernam var pārmest vairākas lietas, kuras bērnībā nepamanīju. Pirmkārt jau Verns mīl atkārtoties, skaidrojot varoņu darbību un aprakstot salu. Vēl viņam dikti patīk skaidrot, kā Sairess Smits iegūst to vai citu vielu vai priekšmetu (šādi skaidrojumi gan ir noderīgi un interesanti). Varoņi ir viendimensionāli, sliktu īpašību viņiem nav vispār. Par kādu procentu sarežģītāks ir bijušais matrozis Airtons, ar kuru iepazīšanās notiek vēlāk. Jebkurā mūsdienu romānā tādas lietas būtu neciešamas, bet Verns to visu savij kopā un pasniedz tā, ka trūkumi kļūst maznozīmīgi. Jebkurā gadījumā jāatceras, ka romāna darbība noris 1860-os gados un Verns romānu sarakstīja 1872. gadā. Lasot „Noslēpumu salu”, tā vien gribas ticēt, ka cilvēki spēj būt labi, spēj sadzīvot, sastrādāties, nekrist izmisumā un rīkoties. Tik patīkami ik pa laikam atpūsties no drāmām un cūcībām.

„Noslēpumu sala” ir daudzkārt ekranizēta, tomēr lielākā daļa filmu un televīzijas sēriju ir tikai daļēji balstītas uz romānu. Reiz skatījos vairāku sēriju filmu, kura man ļoti patika, bet vairs neatceros, cik tuva tā bija romāna oriģinālam un kādas valsts ražojums tas bija. Katrā ziņā, ja redzat, ka filmā uz salas darbojas sieviete, tad tā noteikti nav precīza romāna ekranizācija. Un arī nekādu milzu astoņkāju tur nebija. Vēl jāpiemin, ka romāns ir mazliet saistīts ar „Kapteiņa Granta bērniem” un „20 000 ljē pa jūras dzelmi”.

Lai gan tagad es ievēroju iepriekš minētos trūkumus, tas tomēr nemazināja lasīšanas prieku un kopumā „Noslēpumu sala” raisīja gandrīz tikpat lielu sajūsmu kā bērnībā. Lai kādi būtu Verna trūkumi, viņš ir radījis tik lieliskus piedzīvojumu romānus, ka tie lasītāju prātos dzīvo joprojām un tos turpinās lasīt vēl ilgi.

Vērtējums: 5/5