Loterija un Samsa

Sākotnēji neplānoju atsevišķi rakstīt par stāstu, kuru pamudināja izlasīt priekšvārds Širlijas Džeksones “We Have Always Lived in the Castle”. Vakar izlasīju jaunāko Haruki Murakami stāstu, kas aizvakar tika publicēts The New Yorker.  Nu jau man ir divi izlasīti stāsti. Uzjautrinošā kārtā tie Goodreads atrodami kā atsevišķas “grāmatas” un tātad pieskaitījās pie manas izlasīto grāmatu statistikas. Abiem stāstiem ir vēl kas kopīgs – tie spēlējas ar cilvēcīgumu, ar cilvēku raksturojošiem lielumiem. Bez tam abi autori manī izraisījuši zināmu interesi. Džeksonei noteikti lasīšu  “The Haunting of Hill House”. Kas attiecas uz Murakami, tad esmu viņu sākusi mazliet no otra gala. Neesmu lasījusi nevienu viņa daiļliteratūras darbu, šis stāsts ir pirmais, un pat īsti nezinu kuru romānu vai stāstu krājumu ņemt. Varbūt uzreiz ķerties pie “1Q84”. Iepazīšanos ar Murakami sāku ar “What I Talk About When I Talk About Running” – autobiogrāfiskas atmiņas un pārdomas par skriešanu un rakstīšanu. Gribu šo grāmatu izlasīt vēlreiz. Bet nu pie stāstiem.

LotteryShirley Jackson “The Lotery” (1948). Pieejams lasīšanai. Stāsts sākas idilliski – viss ciemats (ap 300 cilvēku) savācas laukumā uz ikgadējo tradicionālo loteriju. Sievas pļāpā, vīri smēķē, dažs labs ieminas, ka varbūt būtu laiks šo tradīciju atcelt, citur vairs tā nedarot. Tad sākas lozēšana, kam seko pilnīgi šokējošs stāsta nobeigums.

Kā jau rakstīju šis stāsts izraisīja skandālu un aizskāra daudzu amerikāņu patmīlību. Stāstu pārlasīju divreiz, lai pārliecinātos, ka tiešām notiek tas, kas notiek. Vienkārši fantastiski. Stāsts ir ģeniāls savā vienkāršībā un virspusējā naivumā. Cilvēku pakļaušanās tradīcijām un pūļa gribai, uzbudinošā vēlme noskatīties un piedalīties vardarbības aktā – tādas spēcīgas lietas. Kā skaidroja pati autore, tā ir Amerikas mazpilsētu spīdoša morālā alegorija. Viņa speciāli vēlējās dramatizēt un līdz absurdam novest bezjēdzīgo nežēlību un likumus, kas valda šādās kopienās. Spriežot pēc lasītāju reakcijas, viņai tas izdevās. Viens no labākajiem stāstiem, kādu esmu lasījusi. Vērtējums: 5/5

18693115Haruki Murakami “Samsa in Love” (2013). Pieejams lasīšanai. Samsa pamostas kails, kailā telpā. Viņam nav ne jausmas kur viņš atrodas un kas viņam būtu jādara. Viņš zina tikai to, ka tagad viņš ir cilvēks vārdā Gregors Samsa. Tā sākas neparasts stāsts par apjukušu būtni Samsu, kurš pat sākumā īsti paiet nevar. Vispār visa tā cilvēku padarīšana viņam šķiet dikti sarežģīta. Tad ierodas atslēdzniece, kupraina meitene, kura izsaukta salabot kādu slēdzeni, un Samsam pēkšņi vairs neliekas tik slikti būt cilvēkam.

Stāsts jau no brīža, kad Samsa atver acis, liek galvā virmot dažādām hipotēzēm. Vispirms iedomājos, ka Samsa ir nolaupīts, tad, ka viņš ir citplanētietis. Kāpēc lai tas nebūtu zinātniskās fantastikas stāsts? Valoda ir vienkārša, tiek aprakstītas sīkas ikdienišķas detaļas ar tādu kā neizpratni kas ir tas un kas ir šitas. Samsa ir kā jaundzimušais, kas pamazām apgūst, ko nozīmē būt cilvēkam. Interesanti, ka viņam nemaz nešķita forši būt cilvēkam, kamēr viņam neradās jūtas pret kupraino meiteni. Man ir viena versija, kas īsti notiek, bet tā lai paliek pie manis. Tāpat jau daudz esmu izpļāpājusies. Stāsts man patika tieši daudzo varbūtību un tāda kā ačgārnuma dēļ, bet nepatika vēstījums. Vai nu tur tulkotāja vaina, vai Murakami pats tā raksta, bet grāmatā par skriešanu man viņš patika daudz vairāk. Vērtējums: 3/5

Advertisements

We Have Always Lived in the Castle. Shirley Jackson

We have alwaysPenguin Classics 2006, 146 lpp.

Romāns ieved dziļi tumšu neirožu labirintā iepazīstinot ar nemieru raisošu, noslēgtu un, iespējams, slepkavniecisku ģimeni, kuras ikdienas miers tiek izjaukts ar brālēna ierašanos.

Edgaru Alanu Po ar viņa šausmu stāstiņiem zina visi, bet ne mazāk talantīgā Širlija Džeksone šķiet palikusi ēnā. Rakstniece ar sarežģīto personību, savas mītnes pilsētas iedzīvotāju nemīlēta, izraisīja skandālu ASV, kad publicēja stāstu The Lottery (iesaku izlasīt!). Gan šai stāstā, kas aizskāra tik daudzus amerikāņus, gan citos savos darbos Džeksone rāda cilvēku pašu radītas šausmas, izmantojot cilvēku slēptākās dziņas, savas fobijas un piedzīvoto, izceļ gaismā dvēseles tumšākos stūrus, rāda dažādu apstākļu radītu ārprātu un vardarbību, kas slēpjas zem pieklājības maskas. Ļoti, ļoti maz viņas darbos ir pārdabiskā un mistiskā.

“We Have Always Lived in the Castle” ir maza šausmu literatūras pērle, kur zem virspusēji rotaļīgā un bērnišķīgā teksta slēpjas drūma Blekvudu ģimenes traģēdija. Tāda miniatūra Adamsu ģimenīte vecā, lielā mājā, kur gandrīz visās telpās laiks ir apstājies tai liktenīgajā vakarā pirms sešiem gadiem, kad gandrīz visi ģimenes locekļi tika noindēti ar arsēnu cukurā. Kopš tā laika māsas Meriketa un Konstance un tēvocis Džuliāns dzīvo noslēgti plašā īpašumā un pēc iespējas izvairās no vietējiem iedzīvotājiem. Tēvocis visus savus spēkus velta tās liktenīgās dienas rekonstrukcijai, bet lasītājam atliek pašam izlemt, vai var viņam ticēt.

garden plants more deadly than snakes and simple herbs that slash like knives through the lining on your belly

Autore dod mājienu, ka traģēdiju izraisīja neveselīgas attiecības ģimenē, kur viena no māsām tiek dievināta. Vai viņa noindē pārējos tāpēc, ka ir pārāk izlutināta, vai arī viņai prātiņš sagriezies citu iemeslu dēļ? Lai nu kā, Konstance ir sociāli traumēta pēc tiesas procesa un rod mierinājumu savā dārzā un ēdienu gatavošanā, savukārt Meriketa ir aizķērusies bērnišķīgā domāšanā un uzvedībā. Viņa sapņo par spārnotu zirgu un ievēro pirmajā brīdī šķietami savādus izdomātus noteikumus. Man patika abas māsas. Trauslo idilli iztraucē mantkārīgais brālēns Čārlzs, kura vēlme pēc naudas ir spēcīgāka par dzīvības briesmām. Domāju, ka viņam ļoti paveicās tikt laukā no Blekvudu mājas.

Man ļoti patika kā Džeksone raksta. Šajā romānā katrs vārds šķita pārdomāts un katrs teikums noslīpēts, ļaujot starp rindiņām lasīt to, kas netiek pateikts atklāti. Regulāri atkārtotās draudzīgās varoņu uzrunas, vēršoties vienam pie otra, lika noskurināties, jo zini, ka viena no māsām ir slepkava un tēvocis izdzīvojis vai nu nejauši vai tikai tāpēc, ka ir pilnīgi nekaitīgs. Tādējādi autore ar šo varoņu draudzīgumu un ikdienas rutīnu ar dažādiem noteikumiem rada īpatnēju iespaidu – gribas nepatikā novērsties, bet nespēj, jo tai visā ir kaut kas slimīgi skaists un vilinošs. Gan māsu ikdienas rituāli, noslēgtība un nojaušamā, bet līdz pat stāsta beigām nesniegtā atbilde kurš ir īstais slepkava, gan ciematnieku naidīgi agresīvā attieksme, kas vēlāk pārvēršas savādās baiļu un kauna jūtās, rada veiksmīgi savītu psiholoģisku noviržu un pūļa mentalitātes piemēru.

Iesaku izlasīt šausmu literatūras interesentiem.

Vērtējums: 5/5

RIP8main400Otrā no R.I.P. VIII izaicinājuma grāmatām. Romāns, kur zem radinieku laipnības maskas slēpjas kas dīvains, amorāls, ļauns un draudīgs. Piemetam vēl klāt vecu māju un pusaizaugušu dārzu un mums ir lielisks kandidāts R.I.P.. Džeksone spēlējas ar psihi un tās novirzēm, slēpto agresiju un apstākļiem, kas var novest līdz traģēdijai. Briesmīgi un skaisti vienlaikus. Pārspēja manas cerības pēc kaut kā dīvaina un biedējoša mūsos pašos.