Sirreālisms. Eimija Dempsija

Sirreālisms

Jāņa Rozes apgāds 2020. gads, 176 lpp.

Esmu jau rakstījusi, ka “Mākslas pamatu” sērija ir brīnišķīgs veids iepazīt mākslas vēsturi, dažādus mākslas virzienus un nozīmīgus mākslas darbus. “Sirreālisms” ir kārtējā šīs sērijas grāmata un sniedz ieskatu ļoti nozīmīgā 20. gadsimta mākslas virzienā, kas ir atstājis paliekošu nospiedumu uz jaunākiem mākslas veidiem.

Vairāku, pārsvarā ārēju, apstākļu ietekmē šo grāmatu lasīju ilgi un nogurdinoši. Nevar taču palasīt, ja esi aizmidzis. Topā “grāmatas aizmigšanai” “Sirreālisms” man būtu pirmajā vietā. Ar šo nebūt nevēlos noniecināt grāmatas kvalitāti. Saturiski Eimija Dempsija ir uzrakstījusi ļoti izzinošu un labu grāmatu. Informācija ir labi strukturēta, plaša, tomēr pietiekoši īsa un koncentrēta, ir daudz vizuālo darbu piemēru un tas viss nelielā formātā. Mīkstie vāki glāba manu degunu no traumas, kad atkal kārtējo reizi iemigu.

Autore izseko sirreālismam no tā “dzimšanas” 1924. gadā ar Andrē Bretona “Sirreālisma manifestu”, apskata dažādas mākslinieku grupas, virziena izplešanos pasaulē un iespiešanos fotogrāfijā un kino, līdz pat 1960. gadu beigām, kad Bretons mirst un sirreālisma kustība beidz pastāvēt. Viņa mazliet pieskaras arī sirreālisma atstātajam mantojumam, piemin citus mākslas stilus, kas attīstījās no šīs vērienīgās kustības. Interesanti, ka sirreālisms lielā mērā bija par mākslinieku savstarpēju sadarbošanos kopēju mākslas darbu radīšanā. Virziena ziedu laiki bija pirms 2. pasaules kara, pēcāk tas saņēma pārmetumus par pārāk optimistisku pasaules uztveri, daļa pievērsās misticismam. Ko mēs parasti zinām no sirreālisma? Šķiet, ka Dalī un Magrita reālistiskās, tomēr neiespējamās, gleznas, bet sirreālisma mākslinieku bija daudz vairāk, viņi strādāja dažādās tehnikās. Jauniegūtās zināšanas patīkami saplūst ar Pegijas Gugenheimas autobiogrāfiju, kurā daudzus “Sirreālismā” minētos uzvārdus var iepazīt kā cilvēkus, uzzināt par viņu gaitām, tā laika gaisotni, un kā Pegija vāca sirreālisma kolekciju un rīkoja izstādes.

Man nepatīk sirreālisms. Ja neskaita dažus retus izņēmumus, man tas šķiet nejēdzīgs, pat ākstīgs. Tomēr šis virziens ir būtiska mākslas vēstures daļa un man šķiet svarīgi to iepazīt. Piemēram, skatījos uz Frederika Kīslera skulptūru 1947. gada izstādē un nodomāju, ka tas nu gan ir vājš darbs, pāris lappuses tālāk teksts, ka kritiķi šo izstādi uzskatīja par virziena norieta sākumu. Tātad kaut kāda izpratne man ir radusies. Priecājos, ka Dempsijas darbs man šādu ieskatu deva un tagad labāk izprotu gan dažādās sirreālisma tehnikas, gan tā ietekmi uz citiem mākslas virzieniem. Ir labi pakustināt savas smadzeņu šūnas un tā ir galvenā atbilde, kāpēc lasu par mākslas veidu, kas man nepatīk. Par sirreālismu un citiem modernās mākslas veidiem ļoti noderīga ir arī Eimijas Dempsijas “Modernā māksla” no šīs pašas sērijas.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Asinis zilas, debesis pelēkas. Undine Radzevičūte

lietuviešu romāns, vēsturiskais romāns, LivonijaJāņa Rozes apgāds 2019. gads, 320 lpp.

Iedomājieties tik – romāns par viduslaikiem, turklāt mūsu vēsturi. Vēl interesantāk ir tas, ka romāns tapis gandrīz nejauši, kad, radu pamudināta, Undine Radzevičūte sākusi meklēt dzimtas saknes un atklājusi radniecību ar Livonijas ordeņa mestru Bernhardu fon der Borhu, kuram, savukārt, rados paši Bordžijas.

Tāds vēsturiskais fons mani ļoti sakārdināja un priecājos, ka šo grāmatu izlasīju. Romāns ļāva nokļūt 15. gadsimta Livonijā, kas bija diezgan drūma, atpalikusi un kašķīga vieta, kur dažādas grupas cīnījās par ietekmi pār zemēm un pilsētām. Kā jau gadās – aiz ticības plīvura slēpjas alkatība un izvirtība. Lai gan romāna galvenais varonis ir mestrs Bernhards fon der Borhs, tomēr viņš, tāpat kā pārējie, šķiet tikai bandinieki laikmeta ritumā, jo šodienas veiksme nākamajā dienā pagriež muguru un uzvaras kļūst bezjēdzīgas.

Radzevičūte izvairījusies iet plašiem aprakstiem piesātināto vēsturiskā romāna ceļu. Tā vietā ir spraigs teksts, īsiem, aprautiem teikumiem veidoti dinamiski dialogi un notikumu apraksti. Rodas sajūta, ka rakstījis ironisks hronists, kuram riebās rakstīt gari un izskaistināti, bet piemita melnā humora dzirksts, kas ielavījusies arī tekstā. Kādam šāds stils varētu neiet pie sirds (kur “normāli”, paplašināti teikumi?!), bet man patika, jo piedeva stāstījumam īpašu savdabību. Aiz šī iemesla grāmata arī lasās ļoti ātri.

Liktu 4 zvaigznes, ja romāns emocionāli vairāk iesaistītu lasītāju, bet šeit lasītājs ir pasīvs novērotājs no malas. Tas pats par sevi nav slikti un pieļauju, ka bija nepieciešams, lai vispār stāstu par mestru Borhu un Livoniju varētu uzrakstīt, neizplūstot uz 1000 lapām. BET gribu uzsvērt, ka tas ir mans subjektīvais viedoklis. Saņēmu komentāru, kur cilvēkam bija tieši pretējs iespaids par teksta emocionālo iesaisti.

Beigās man gribas uzslavēt grāmatas vāku – smuks un atbilstošs. Tāpat prieks par ievietotajām Livonijas kartēm, jo tie laiki bija sen, nevar uzreiz tā atcerēties, kur bija Rēvele un kur Zēgevolde. Protams, Daces Meieres tulkojums ir īpaša kvalitātes zīme un liekus vārdus neprasa. Vai tante Lucina bija mierā ar Undines atklājumiem? Domāju, ka nē, jo senči uzvedās ne pārāk smuki un dižciltīgi. Toties sanāca dzīvelīgs un reālistisks stāsts.

Vērtējums: 3,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Trīs grāmatas par mākslu

Piedāvāju jūsu uzmanībai grāmatu komplektu, kas ļaus iepazīt mākslas vēsturi, labāk saprast aplūkoto mākslas darbu un orientēties modernās mākslas virzienos. Šīs trīs grāmatas ļoti jauki papildina viena otru, tāpēc apvienoju vienā rakstā.

mākslas vēsture, ilustrācijas, grāmata par māksluStāsti par mākslas vēsturi. Maikls Bērds

Jāņa Rozes apgāds 2016. gads, 336 lpp., Keitas Evansas ilustrācijas.

Grāmata, kas ar ilustrācijām un tekstu pati ir mākslas darbs. Vieglos, aizraujošos stāstos lasītājs tiek izvests cauri 40 000 gadu ilgajai mākslas vēsturei, ļaujot iepazīt mazu mirkli no slavenu mākslinieku dzīvēm un ievērojamu darbu tapšanas. Ēģiptes tēlnieki iemūžina valdnieku Ehnatonu un viņa ģimeni, pēc gadu simtiem Jans van Eiks uzglezno Džovanni Arnolfīni un viņa sievas portretu, drusku vēlāk Meksikā acteki savam Lielajam templim izgatavo greznas terakota Ērgļa bruņinieku statujas. Māksla attīstās visur pasaulē. Vēl pēc pārsimts gadiem un daudziem slaveniem darbiem pienāk fotogrāfijas, “kustīgo bildīšu” un modernās mākslas laiks.

Saturs ir sadalīts laika posmos ar kopīgām iezīmēm. Tas ļauj šos stāstus hronoloģiski piesiet pasaules vēsturei. Katram laika posmam arī dots īss pārskats: kas noticis pasaulē un mākslā tajā laikā. Ļoti patīkami, ka autors neaprobežojas ar Rietumu mākslu un aizved lasītāju arī uz Austrāliju, Āfriku un pārējām pasaules malām.

Fascinējoši sekot līdzi šim laika plūdumam. Autors, manuprāt, ļoti veiksmīgi izvēlējies notikumus mākslas vēsturē, pasniedzis tos vieglā formā, kas tomēr ļauj ieraudzīt dziļumu un kopsakarības, redzēt, kā māksla attīstījusies dažādu apstākļu iespaidā. Stāstos ir daudzi vēsturiski fakti, tomēr mākslinieku teiktais un domas dažkārt varētu būt autora situācijas interpretācija. Man šķita ticami, lasīt bija interesanti un izglītojoši, un nemaz negribējās, lai grāmata beigtos.

Vērtējums: 5/5

mākslas grāmata, mākslas pamatiKā aplūkot mākslas darbus. Sūzena Vudforda

Jāņa Rozes apgāds 2018. gads, 176. lpp.

Kad gūts ieskats mākslas vēsturē, tieši laikā būs grāmata, kas ļaus labāk saprast aplūkojamos mākslas darbus. Kas ir tas, kas izraisa patiku vai nepatiku? Ko mākslinieks gribējis pateikt? Ar kādiem līdzekļiem to panācis?

Šajā grāmatā tiek aplūkoti biežāk izmantotie sižeti, mākslinieciskās izpausmes dažādība mērķa sasniegšanai, tehniskas problēmas un paņēmieni to pārvarēšanai, pat apslēptas nozīmes. Teksts ir samērā viegli uztverams, to ilustrē daudzu mākslas darbu attēli.

Tekstā ir daudz interesantu sīkumu. Piemēram, uzskatāmi parādīta atšķirība starp viena mākslinieka skrupulozu, greznu karaļa portretu un cita mākslinieka mazāk greznu karaļa portretu, kas tomēr ar dažiem veikliem paņēmieniem radījis diženuma auru, ko pirmajā portretā nav izdevies panākt par spīti greznībai. Interesanti arī, kā mākslinieki ietekmējās no antīkās pasaules mītiem un milzīgais reliģiskas tematikas darbu daudzums, jo vairāk nekā 1000 gadu katoļu baznīca bija dāsnākais mākslas atbalstītājs.

Domāju, ka šī mākslas darbu analīze vairāk derēs klasiskās glezniecības izprašanai, lai gan autore pieskaras arī abstraktajai mākslai. Pētot un kopējot klasiķus, var daudz ko mācīties, tāpēc grāmata noderēs arī radītājiem, ne tikai skatītājiem. Man īpaši interesanti bija pētīt, kā mākslinieki konstruējuši savus darbus, lai panāktu vēlamo efektu.

Kopumā patīkami izglītojoši. Izlasot šo grāmatu, mākslas muzeja vai izstādes apmeklējums iegūst lielāku jēgu.

Vērtējums: 5/5

mākslas grāmata, mākslas pamatiModernā māksla. Eimija Dempsija

Jāņa Rozes apgāds 2018. gads, 176 lpp.

Ļaujiet man šo saukt par īsu, konspektīvu modernās mākslas virzienu enciklopēdiju. Ja kāds virziens iekrīt sirdī, pēc tam var pētīt dziļāk. Domāju, ka grāmatas uzbūve ir veiksmīga. Katram no 68 mākslas virzieniem dots īss stila apraksts, nozīmīga darba attēls, svarīgāko pārstāvju uzskaitījums un saraksts, kuros muzejos var apskatīt plašākas kolekcijas. Grāmatā apskatīta tikai Rietumu pasaules māksla (arī PSRS sociālistiskai reālisms un meksikāņu muralisms).

Pēc grāmatas izlasīšanas vairs nevaru teikt, ka neko nesaprotu no modernās mākslas, jo šis ir riktīgs triecienkurss dažādos stilos, kustībās un apvienībās. Turklāt izrādījās, ka arī mans mīļais impresionisms tiek pieskaitīts modernajai mākslai. Tagad zinu vairāk par moderno mākslu, bet neesmu pārliecināta, ka spētu atšķirt dažādos apbstrakciju stilus, vai dadaismu no neodadaisma, ja nezinātu mākslas darba radīšanas laiku. Izrādījās, ka ir diezgan daudz līdzīgu virzienu. Sapratu arī, ka gandrīz nekas no modernās mākslas man nepatīk, ja tā man jāuztver no grāmatu lapām. Izstādē ir vieglāk, tur raisās plašāka sajūtu gamma.

Beigās pietrūka kopsavilkuma. Man prasījās pārskats “čaiņikiem”, kas tad tagad modernās mākslas pasaulē notiek, vai ir kādi vadošie virzieni, jaunas tendences un tamlīdzīgi.

Vērtējums: 4/5

Visas trīs grāmatas no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Tu neesi sniegs. Inga Pizāne

Ingas Pizānes-Dilbas dzejoļu krājums "Tu neesi sniegs"

Jāņa Rozes apgāds 2016. gads, 62 lpp.

Jaunās dzejnieces Ingas Pizānes-Dilbas debijas krājums pirmajās lasītāju atsauksmēs tiek slavēts par skaisto, lirisko un lasītāju uzrunājošo dzeju. Vienkāršam ierindas lasītājam saprotama jaunā dzeja? Ko tādu nevar laist garām. Vēl jo vairāk tāpēc, ka grāmatai ir ārkārtīgi skaists, pavasarīgs vāks (mākslinieces Ievas Ekmanes radīts). Ziemas pelēko debesu nomāktajiem tas ir kā aicinājums doties uz tropisku kūrortu.

Laimīgi sagadījās Fabulas promo kods un “Tu neesi sniegs” parādīšanās viņu katalogā. Sapriecājos un uzreiz ķēros pie lasīšanas. Krājumu var izlasīt ļoti ātri, tāpēc tas lieliski der īsai “pīppauzei”, tomēr ieteiktu baudīt lēnām, pa dzejolim, jo dzeju nevajag sasteigt. Es šo grāmatu redzu kafejnīcā pie kafijas tases, kamēr ārā snieg, vai sveču gaismā pie vīna glāzes.

Inga raksta par attiecībām no pavasara iemīlēšanās līdz ziemas sastingumam un attālināšanās. Tomēr arī ziemā var atrast siltu roku. Krājumā saskatīju divejādu cikliskumu – gadalaiku ritumu un attiecību ritumu. Vai tas tā speciāli iecerēts, nezinu, bet tas nodrošina krājumam harmonisku viengabalainību un man tas ļoti patika. Ļoti patika arī jaunās dzejnieces spēja delikāti un skaisti pasniegt attiecību nianses. Kā divi cilvēki kļūst par daļu no otra, vai tieši otrādi – atļaujas vien paviršas, virspusējas attiecības, jo tā ir vieglāk. Ingas dzejā rodams jau nobriedušas personas iemīlēšanās gaisīgums, attiecību smalkums un šķiršanās sāpes.

Varbūt tu esi tas,
kas man nepatīk sevī,
bet es vairs neatceros sevi
sevī vienu.

Ja man Ingas dzejoļi jāraksturo vienā vārdā, es tos sauktu par trausliem. Kā tādas trauslas, smalkas leduspuķu mežģīnes. Mani neuzrunāja katrs krājuma dzejolis, tomēr tie visi ir saprotami, sajūtami un izdzīvojami, jo kurš gan no mums nav mīlējis un cietis. “Tu neesi sniegs” neatrast pārintelektuālus prātojumus, kas saprotami vien autoram, vai pašmērķīgu šokēšanu. Metaforas un pantmērus atstāšu analizēt citiem. Rindas nešķita neveiklas vai teksts pārāk prasts (a la apsveikumu pantiņu stilā), no kā baidījos. Droši vien kādi kritiķi šo krājumu nosauks par naivu vai kādu nu vēl, bet man patika Ingas dzejas gaišums un patiesums. “Tu neesi sniegs” ir maigs un savādāks klauvējiens pie Latvijas dzejas durvīm.

Vērtējums: 4/5