Trīs latviešu dzejas krājumi

Varbūt sanāks garāks raksts, bet gribu vienā reizē pastāstīt par trim samērā jauniem un kvalitatīviem dzejas krājumiem.

dzejas krājums, latviešu dzejaPoēma ar mammu. Andra Manfelde

Dienas Grāmata 2022, 104 lpp.

Kādu laiku nebija sanācis lasīt neko jaunu latviešu dzejā. Par šo rakstnieces Andras Manfeldes dzejoļu krājumu redzēju dažas labas atsauksmes, bet līdz galam mani pārliecināja anotācijā minētais par bērnību laukos, jo arī mana bērnība pagāja laukos. Ne vienmēr rožaini, tomēr ar laiku grūtais aizmirstas, atmiņas apsūbē ar zeltainu mirdzumu un tā vien gribas kaut uz brīdi atgriezties tajā laikā un vietā. No lasītā sapratu, ka Manfeldi vadīja līdzīga doma. “Poēma ar mammu” ir ļoti skaists, poētisks vēstījums. Viņas atmiņas un bērnība gan brīžiem bija skumjāka un smagāka par manējo, tomēr caur viņas dzeju es aizceļoju atpakaļ laikā un šķiet, ka viņai pašai arī izdevās “iekāpt laika mašīnā un nonākt Kalniešos”.

Mammas šeit ir maz. Viņa tepat ir, bet fonā, apkrāvusies ar nebeidzamiem darbiem tāpat kā pārējās sievietes. Vīriešu nav. Kaut kur jau ir vai bija, bet dzīves smagums uz sieviešu pleciem. Te ir gan priecīgas, gan skumjas atmiņas, bērnu spēles un pieaugušo problēmas, dabas ritums un darbs kā bezgalīgas biešu vagas (es tās vēl atceros!). Es lasīju un ļāvos, lai caur mani plūst divejādas atmiņas – savas un svešas, bet atpazīstamas.

Pieļauju, ka “Poēma ar mammu” visspēcīgāk rezonēs lasītājiem ar līdzīgām atmiņām, tomēr tas nav obligāti. Citiem tas var būt skaists un arī smeldzīgs ieskats ne pārāk senā pagātnē. Tas ir rakstnieces un viņas ģimenes stāsts, tomēr tās ir arī lielas mūsu tautas daļas atmiņas. Krājums ir tik viengabalains, ka to var uztvert kā garstāstu dzejā. Tas bija pārsteidzoši. Ja latviešu literatūrā reizi gadā (pieņemsim) iznāk kaut kas patiešām labs, skaists, aizkustinošs un svaigs, tad šogad tā ir “Poēma ar mammu”.

Vērtējums: 5/5

dzejas krājums, latviešu dzejaPilsētā mirstošas saules ēnā. Dainis Deigelis

Jāņa Rozes apgāds 2020, 96 lpp

Varbūt man bija pārāk augstas gaidas pēc “Dievs beidz”, bet šis krājums neuzrunāja. Ar prātu saprotu, ka dzeja laba, Deigelim ir savs izteikts stils un izvēlēts interesants skatu punkts, bet sirdī gandrīz viss atstāja vienaldzīgu, kaut kas pietrūka. Laikam meklēju kaut ko, kur varētu teikt “jā, es arī tā jūtos”, bet šoreiz nebija.

Pilsētas dzeja man neviļus mudināja vilkt paralēles ar Čaku. Ceru, ka viņš par to negriezīsies kapā otrādi. Protams, Deigelis nav Čaks, viņš ir viņš pats ar samērā skarbu, neizskaistinātu, atkailinātu, vārdos diezgan skopu, bet precīzu pilsētas un cilvēku tēlojumu. Varbūt tam nav nekādas jēgas, bet kā tēlaini vizuāls elements man “mirstošās saules ēnā” šķiet kaut kas neparasts un skaists. Vizuāls tāpēc, ka es iedomājos futūristisku skatu, varbūt Zemes pēdējās dienas.

Arī šajā krājumā ieskanas dumpinieciska balss, tomēr ne tik spilgti kā “Dievs beidz”. Sajūta, ka notikusi samierināšanās, vai beidzies jaunības maksimālisms? Šoreiz arī sociālā kritika ir pieklusinātāka.

Vērtējums: 3/5

dzejas krājums, latviešu dzejaTas pats izmisums, tikai ar puķēm. Inga Pizāne

Jāņa Rozes apgāds 2022, 60 lpp.

Krājuma lasīšanas laikā es biju samērā pretējā noskaņojuma pusē Ingas izmisumam, tāpēc šis dzejas krājums mani tā neuzrunāja kā viņas iepriekšējie darbi. Tas gan netraucēja izbaudīt trauslās dzejas rindas, kas kā smalkas leduspuķu mežģīnes uz loga stikla noklājušas grāmatas lapas. Dzeltenā krāsa mudina domāt par ko saulainu un priecīgu, bet šis laikam domāts kā “smaidu, lai gan gribas raudāt”. Vai varbūt dzeltenais simbolizē to, ka izmisums nav galējs? Arī dzejoļos izmisums nav jūtams kā smagums vai bezcerība, drīzāk sāpes un skumjas, bet vienmēr ar cerību, ar nepadošanos.

Inga kā vienmēr raksta ļoti personīgi par to, kas viņai svarīgs, mazliet ironizē par to, ka visiem tāpat nebūs labi, lai ko viņa rakstītu. Dzejoļos arī ienācis karš un man patika kā Inga par to raksta (liekas briesmīgi tā teikt; daudz vairāk man patiktu, ja par karu nebūtu jāraksta vispār). Visvairāk uzrunāja “Ko es zinu…” dzejoļi par radiniekiem. Tagad, atsauksmes vajadzībām pāršķirstot un palasot pa rindai šur un tur, jūtu kā krājums sāk mani vairāk uzrunāt. Varbūt tāpēc, ka rudens.

Vērtējums: 3/5

Dinosaurium. Kriss Vormels, Lilija Marija

Laipni lūgtiJāņa Rozes apgāds 2020. gads, 96 lpp.

Ļaujiet man pastāstīt par vēl vienu “Laipni lūgti muzejā” sērijas grāmatu. Jāatzīst, ka es neko daudz par dinozauriem nezināju. Protams, zināju to, ka dinozauri bijuši dažādi, ka kaut kāda iemesla dēļ izmira, ka no dinozauriem attīstījušies putni. Tādas vispārīgas zināšanas, tāpēc “Dinosaurium” mani pārsteidza ar lielo dinozauru dažādību un tajā pašā laikā tie visi ir tik līdzīgi. Vēl tāds neliels, pārsteidzošs fakts: dinozauru laikmetā jau bija pirmie sienāži. Vai esat kādreiz domājuši, cik seni ir sienāži?

Grāmatas nodaļas ir sadalītas pa dinozauru grupām, kas apkopo līdzīgu sugu dinozaurus. Piemēram, ir teropodu grupa, kurā ietilpst teropodi, allozauri, spinozauri, troodonti un citi dinozauri. Īsumā tiek pastāstīts par katras grupas īpatnībām. Tiek stāstīts arī par to, kāda dzīve bija uz Zemes mezozoja ērā, kad valdīja šie lielie un mazie rāpuļi. Dinozauri gan nebija vienīgie dzīvnieki tolaik un jauki, ka ir mazliet pieminēti arī citi, lai dotu plašāku ieskatu “rāpuļu laikmetā”. Tekstu, kā jau ierasts šīs sērijas grāmatām, papildina lielas un krāšņas ilustrācijas.

Ilustrācijas man patika un ļāva labāk iztēloties dzīvnieku aprakstus, tomēr teksts šoreiz neaizrāva. Varbūt tāpēc, ka to daudzo dinozauru apzīmējumi savā ziņā ir tik vienādi, ka grūti atšķirt un atcerēties. Grāmatā varēja arī iekļaut nodaļu par to, kā notiek arheoloģiskie izrakumi un dinozauru pētīšana, kaulu saglabāšana. Man prasījās šo papildus informāciju. Lai nu kā, dabas vēstures interesentiem šī grāmata noteikti varētu patikt, bet dinozauru fani būs sajūsmā, un “Dinosaurium” būs labs izpētes materiāls mazam dinozauru pētniekam vecāku pavadībā.

Vērtējums: 3,5/5.

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Botanicum. Keitija Skota, Ketija Vilisa

Laipni lūgti muzejā, grāmata par botāniku Jāņa Rozes apgāds 2020. gads, 96 lpp.

Tiklīdz ieraudzīju “Botanicum”, bija skaidrs, ka man šo grāmatu vajag. Domāju, ka vispār visa “Laipni lūgti muzejā” sērija ir vērtīga un var kalpot kā kvalitatīva dāvana sev vai citiem.

“Botanicum” ir kā dabas muzejs (bet tikai augi) zinātkāriem prātiem, kas parāda augu attīstību uz Zemes no pašiem pirmsākumiem. Saturs sadalīts 7 tematiskās nodaļās par kokiem, lakstaugiem, sūnām un citiem augiem. Tekstu papildina brīnišķīgas Keitijas Skotas ilustrācijas, kurās attēloti gan veseli augi, gan, piemēram, sēklas šķērsgriezums. Teksta nav pārāk daudz un domāju, ka tas ir viegli uztverams dažādiem vecumiem un zināšanu līmeņiem.

Es pavadīju daudzas stundas pētot ilustrācijas un cenšoties atmiņā saglabāt interesantus faktus. Piemēram, ananasu no Amerikas uz Eiropu atveda Kristofors Kolumbs. Savukārt, uz Ameriku viņš aizveda cukurniedres. Grāmatas pētīšana izpaudās interesantā “blaknē” – pastaigās ejot, cītīgāk vēroju sūnas, lapas un pēc atrastās zīles noskaidroju, ka pilsētas parkā aug šarlaksarkanais ozols.

Tekstā atradu pāris neprecizitātes, bet pieļauju, ka tās radušās aiz neuzmanības. Piemēram, sajaucot vietām miljonu ar miljardu. Citu iebildumu man nav kā vien tas, ka grāmata varēja būt biezāka. Tā pamatīgi uzkurināja manu ziņkāri, bet līdz galam to neapmierināja, tomēr pieļauju, ka citiem (teiksim jaunajiem lasītājiem) grāmatas apjoms varētu būt tieši laikā. “Botanicum” ir tik skaista, ka gribas to pētīt vēl un vēl. Pasniegtā informācija rada vēlmi iet pētīt dabā un lasīt padziļinātāk par botāniku.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.