Īsās atsauksmes #16

Turpinu cīņu ar neuzrakstītajām atsauksmēm. Šīs vēl no 2014. gada.

Geišas atmiņas. Arturs Goldens – nu kā var viens ne-japānis tik labi uzrakstīt romānu par Japānu?! Viņš ļoti prasmīgi ieved lasītāju sarežģītajā un noslēpumainajā geišu pasaulē pirms 2. pasaules kara. Šī, protams, ir daiļliteratūra, bet domāju, ka autors pamatīgi izpētījis tēmu un man bija sajūta, ka lasu īstu dzīvesstāstu, lai gan jāpieļauj, ka varētu būt izpušķojumi un sagrozījumi lielāka efekta radīšanai. Vērtējums: 5/5

Geiša – mana dzīve. Mineko Ivasaki, Renda Brauna – šis ir reāls atmiņu stāsts un, protams, faktu ziņā interesants, bet Mineko personība pabojāja grāmatas baudīšanu. Starp citu, Mineko Ivasaki iesūdzēja Arturu Goldenu tiesā par viņas dzīvesstāsta izmantošanu romāna tapšanā un viņas identitātes atklāšanu intervijās. Vērtējums: 3/5

Degošais pilskalns, Krusts virs pilskalna. Laimonis Purs – neko īsti neatceros no pirmajām divām Laimoņa Pura vēsturiskā cikla grāmatām. Labi, ka ir pieraksti. Cikla pirmā grāmata stāsta par 15 gadus veco Gunvaldi un vēl pavisam jauno valdnieku Nameju. Dzīvot traucē vācieši un nodevēji no pašu vidus. Otrajā grāmatā visi ir vecāki un zemgaļi paraksta miera līgumu ar Bīskapiju. Vērtējums: 4/5 (pirmā grāmata), 3,5/5 (otrā grāmata)

Sound-Rage. A Primer of the Neurobiology and Psychology of a Little Known Anger Disorder. Judith T. Krauthamer – medicīnisks pētījums tieši par to, kas norādīts virsrakstā. Bija laiks, kad noteiktas skaņas mani pamatīgi “besīja” (tas vēl ir maigi teikts) un šī grāmata ļāva saprast, kas notiek un ko darīt. Nē, šī nav pašpalīdzības grāmata. Vērtējums: 5/5

Saga. Brian K. Vaughan, Fiona Staples, Volume 1, 2, 3 – superīgs komikss par pāri, kurš nedrīkstētu būt, tāltālu, dziļdziļu kosmosu kaut kad nākotnē. Superīgi uzzīmēts un superīgi izstāstīts. Vērtējums visām daļām: 5/5

Baltā nama augšstāvā. Dzīve prezidenta namā. J.B. Vests – kurš gan negribētu ieskatīties Baltā nama aizkulisēs? Bijušais Baltā nama pārziņa palīgs un kādu laiku arī pārzinis ļauj mums to izdarīt. Vests atklājas kā taktisks un patīkams stāstnieks, kurš ļoti interesanti stāsta par Rūzveltiem, Trūmeņiem, Eizenhaueriem, Kenedijiem, Džonsoniem un Niksoniem. Piemēram, Eizenhaueri dārzeņus audzēja savā fermā un gaļu pārveda no medībām, jo prezidentiem bija pašiem jāmaksā par ģimenes un savu viesu uzturu (varbūt tā ir arī tagad, nezinu). Pārziņa kabinetā bija signālu sistēma uz plāksnes virs darba galda, lai zinātu, kad kāds no prezidenta ģimenes vai viesiem izkustējies. Vērtējums: 5/5

Бронебойщик. Алекс Орлов (Бронебойщик #1) – ar šo romānu iepeldēju sev nezināmajos fantastiskā bojevika ūdeņos. Tāla nākotne pēc atomkara, divi varoņi – jaunietis Džeks, kurš sapņo par kaujas robotu, un jau pieredzējis bijušais algotnis Ferlins, kurš viņam palīdz. Džeks tiek līdz armijai, viņu aizsūta uz citu planētu un sākas jautrība. Krievu armijas komēdija, tikai kosmosā. Apmēram tā. Godīgi sakot, labi atpūtināju smadzenes, jo Orlovs ir jautrs un veikls stāstnieks. Vērtējums: 4/5

Ar šo noslēdzu 2014. gadu. Tas bija ražens gads – 95 izlasītas grāmatas.

Advertisements

Īsās atsauksmes #3

SerenitySerenity: Leaves on the Wind. Zack Whedon

Dark Horse Books 2014. gads, 152 lpp. Serenity #4

Esmu pilnīgi nelabojama fangirl, kad runa ir par Firefly seriālu, tāpēc šis komiks man bija kā medusmaize. Skaidrs, ka nespēju būt objektīva šajā gadījumā. Man viss patika – gan stāsts, gan zīmējumi. Ja vēl iekšā būtu ieturēts tāds pats vizuālais stils kā uz vāka, manai sajūsmai nebūtu gala. Komiksā darbība turpinās no vietas, kur beidzās filma “Serenity” (kas savukārt tapa pāris gadus pēc tam, kad slēdza seriālu) – Malkolms Reinolds ar komandu slēpjas attālā galaktikas vietā, bet apstākļi spiež viņus iznākt no slēpņa, Zoe sagūsta un komanda dodas glābšanas misijā. Viņiem sanāk pašaudīties, paskraidīt un atklāt trakas lietas par daktera māsai līdzīgām meitenēm. Mana vienīgā iebilde ir par to, ka sižets vietām šķita sasteigts.

Vērtējums: 5/5

jāņtārpiņa gaismaJāņtārpiņa gaisma

Preses nams 1997. gads, 144 lpp.

“Jāņtārpiņa gaisma” varētu būt Firefly nākamā komiksa nosaukums, tomēr šoreiz tā ir 365 haiku izlase. Man patīk haikas, to klusā elegance un spēja uzburt “gleznu” īsā trīsrindē. Pārsvarā haiku dzejnieki raksta par cilvēku un dabas saistību. 16. gs. budistu mūks Moritake Arakida uzrakstīja pašu pirmo haiku:

Nokritis zieds
Atgriežas atpakaļ zarā.
Tas tauriņš.

Krājumā ir daudz skaistu haiku, kaut vai:

Beidzot satikās
Sniega savērptos laukos
Divi cilvēki.  /Jamaguči Seisons/

Taka kalnos-
Ar vieglu tumsu sajaucas
Plūmju smarža.  /Roka/

Domāju, tādām miniatūrām trīsrindēm vajadzīga lielāka meistarība kā mums ierastai dzejas formai. Lai gan šim dzejas žanram ir stingri noteikumi: 17 zilbes (5-7-5) un idejiskā piederība noteiktam gadalaikam, tomēr ir tādas, kas ļoti uzrunā un ir tādas, kas šķiet vājas un nekādas. Grūti ielikt vērtējumu krājumam, kuru veido dažādu autoru darbi, bet kopumā skaisti un meditatīvi.

Vērtējums: 3/5

Japānas nogrimšana. Sakjo Komacu

japānas nogrimšanaIzdevniecība “Zinātne” 1982. gads, 512 lpp.
Sērija: Fantastikas pasaulē

Ievērojamā japāņu rakstnieka zinātniski fantastiskajā romānā skarta problēma, kas jau gadu desmitiem satrauc viņa tautu: vai Japānas salām, kas pazīstamas ar seismisku nedrošību, nedraud bojāeja ģeoloģiskā katastrofā?

Laiks pastāstīt par Sakjo Komacu romānu, kuru pieminēju, stāstot par viņa “Rītdienas nolaupītājiem”. Nojaušu, ka savulaik šīs romāns tika daudz lasīts vai arī iesiets pavisam švakos vākos, jo bibliotēkā atrastais eksemplārs bija iesiets otrreiz pelēkos kartona vākos un ar pildspalvu uzšņāpts nosaukums. Pilnīgi nepievilcīgs priekšmets, kuru paņēmu papētīt ar domu “kas tas tāds?” Izrādījās, ka “tas” ir viena no Fantastikas pasaulē sērijas grāmatām.

“Japānas nogrimšana” ir tik maiteklīgs nosaukums, ka būtu pelnījis kādu balvu. Tā kā iznākums ir skaidrs, paliek vienīgi jautājums ko un kā darīs Japānas iedzīvotāji, saskaroties ar tik iznīcinošu dabas katastrofu. Jāsaka, ka process man šķita pietiekami aizraujošs, lai bez piespiešanās izrautu cauri šo ģeopolitisko drāmu. Romāns ievietots zinātniskās fantastikas plauktā, jo apskata pēc mūsdienu zinātnieku pētījumiem neiespējamu notikumu – Japānas salu nogrimšanu. Vēl tajā ir daudz ģeoloģijas, vulkanoloģijas, okeanogrāfijas un fizikas, arī šķipsniņa politikas un ekonomikas.

Kad Klusā okeāna vidū 198.. gadā nogrimst maza saliņa un profesors Tadokoro (slavens okeanologs, bet pārējo zinātnieku ne īpaši ieredzēts) nāk klajā ar šokējošu teoriju, ka Japānas salas 2 – 50 gadu laikā skars milzīgas ģeoloģiskas pārmaiņas, sākas skriešanās ar laiku. Daudzi zinātnieki netic Tadokoro, bet ar valdības pelēkā kardināla atbalstu tiek izveidota izpētes grupa. Viss notiek slepeni, lai nesāktos panika. Onodera Tosio iegremdējas jūras dzelmē, Nakada Kadzusige veido matemātiskas prognozes par iespējamo notikumu attīstības ātrumu, vēl citi Tadokoro vadībā strādā pie dažādiem rīcības plāniem. Tiek izstrādāti 3 rīcības varianti un vēl ceturtais variants – neko neuzsākt. Tāds galējs viedoklis laikam iespējams tikai japāņiem. Kad tiek precizēts beigu tuvums, valdība paklusām iepērk zemes gabalus citur pasaulē, izved valsts dārgumus un sāk vest sarunas par iedzīvotāju emigrāciju. Tikmēr Japānu posta aizvien spēcīgākas zemestrīces, kas apgrūtina evakuāciju.

Kā rīkotos citas valstis šādas krīzes gadījumā? Autors ieskicē saasinātas starptautiskās attiecības, spēka demonstrēšanu, valstu egoistiskās intereses, kaulēšanos par bēgļu sadalīšanu: “Katra valsts centās pārvietot figūras tā, lai nosargātu savas intereses, un ar bažām vēroja konkurentus.”

Arī šoreiz jūtama žurnālista spalva. Romāna stils atgādina pētniecisko žurnālistiku vai rakstu no National Geographic. Komacu raksta diezgan bezkaislīgi un bezpersoniski, romāna varoņi atgādina marionetes dabas diktētā spēlē. Tomēr tie ir simpātiski, savam darbam pilnībā nodevušies varoņi, kuri rietumu autora darbā izskatītos aizdomīgi, bet japāņu autora izpildījumā spilgti parāda japāņu darba kultūras īpatnības. Piemēram, situācija ir tik ārkārtēja, ka batiskafa vadītājs Onodera spiests slepus aizbēgt no darba privātā firmā, lai strādātu valdības izveidotā zinātnieku grupā. Par to viņu kremt sirdsapziņa un iepriekšējie darba devēji skatās uz viņu pavisam šķībi, jo aiziet no darba skaitās ļoti nepieklājīgi.

Tikai viena lieta mani šajā romānā mulsināja – visādi īpatnēji termini. Pirmkārt, tie apgrūtināja lasīšanu un izpratni. (Sapratu būtību un galvenos procesus, tāpēc lasīt nav jābaidās.) Otrkārt, radīja aizdomas, ka autors šos terminus izmanto kā viņam ērtāk. Dažus es pārbaudīju un tie bija patiesi, bet katru man aizdomīgu vārdu pārbaudīt bija slinkums. Ja man būtu pietiekošas zināšanas ģeoloģijā un fizikā, viss būtu vienkāršāk. Teiksim, nespēju īsti saprast šo teikuma fragmentu: “kādā virzienā konverģējas parādību vektori polimorfiskā sistēmā”. Polimorfisms ir dažu vielu spēja veidot un mainīt kristāliskas modifikācijas, bet vai šim fragmentam ir īsta jēga – nevaru pateikt. Pieļauju, ka Komacu neko daudz nav samelojies, tikai sarežģījis tekstu. Vai varbūt pacenties tulkotājs.

Toties iesmaidīju par dažām tehnoloģijām, kas 1980. gados izklausījās pēc zinātniskās fantastikas: lieljaudas skaitļotājs ar hologrāfisku atmiņu, hologrāfisko uzņēmumu projicēšanas ekrāns (šis bija dikti iespaidīgi) un koaksiālais kabelis ar sešdesmit megahercu superdaudzkanālu kontūru. Starp citu, tajā laikā koaksiālais kabelis jau bija, tikai ar zemākiem herciem un mazāku kanālu skaitu. Tas tā, informācijai.

Japāņiem esot “tradīcija izmantot stihiskās nelaimes” savā labā, tāds kā optimisms un sadzīvošana ar dabas katastrofām un to romānā varēja just. Šaubos vai visiem būs interesanti ko tādu lasīt, bet man tas šķita aizraujoši par spīti manām vājajām zināšanām dažos jautājumos.

Vērtējums: 4/5

Rītdienas nolaupītāji. Sakjo Komacu

Rītdienas nolaupītājiZinātne 1977. gads, 336 lpp.
Sērija: Fantastikas pasaulē

Ar Sakjo Komacu iepazinos viena iemesla pēc – tikko bija radusies interese par veco grāmatu sēriju “Fantastikas pasaulē” un Komacu grāmatām bija šīs sērijas emblēma. Turklāt vēl japānis un, kā zināms, šogad mani velk uz Japānas pusi. Pirmo izlasīju viņa romānu “Japānas nogrimšana” un tikai pēc tam “Rītdienas nolaupītājus”, bet sākšu ar otro.

Sakjo Komacu darbiem raksturīgs diezgan izteikts publicistisks stils, uz sociālismu virzīta politiskā doma, viņš aizstāv humānisma principus un satraucas par nākotni. Savulaik strādājis par žurnālistu ekonomikas jautājumos un tas jūtams viņa literārajā rokrakstā. Nojaušu, ka šo aspektu dēļ Komacu kungs bija simpātisks PSRS. Noteikti sava loma japāņu tulkošanā bija tiem piemītošā nepatika pret ASV.

“Rītdienas nolaupītāji” ir krājums, kurā iekļauts romāns ar tādu pašu nosaukumu un 12 īsie stāsti. Darbi ir vairāk vai mazāk fantastiski un skar japāņu tautas neapmierinātību ar tagadni, vai ieskicē hipotētiskas nākotnes ainas. Autoru nodarbina humānisms. Stāstā “Pamestie” bērni izsaka ultimātu pieaugušajiem, lai pārtrauc karus, bet “Nezvēru iznīcināšana” (manuprāt, viens no labākajiem stāstiem krājumā) spēlējas ar mūsu stereotipiem par saprātīgām būtnēm un cilvēku kā Visuma valdnieku iedomību. Otra viņa iemīļota tēma ir politika. Tā gan krietni vairāk izpaužas romānos, tomēr stāsts “Projekts likumam par kukuļņemšanu” ir klaja pasmiešanās par korupciju, savukārt “Rok un rok…” apspēlē ierēdņu bezjēdzīgo darbošanos darbošanās pēc. Šajos stāstos no fantastikas gan nav ne smakas. Te nu ir vietā norādīt, ka stāsti ir atšķirīgi un mākslinieciskās vērtības ziņā nevienādi, ne visi ierindojas fantastikas lauciņā. Iespējams, ka krājums veidots bez īpašas tematiskās atlases. Idejiskā ziņā interesanti bija “Dūmu ziedi” – par nomaļu planētu Falfu un tās mākslu/reliģiju taisīt bezgala skaistus dūmu ziedus. Ir vēl citas interesantas tēmas, bet kopumā stāsti ir viduvēji.

Tagad par romānu “Rītdienas nolaupītāji”. Sižets īsumā:
Galvenais varonis Judzo Todu satiek savādu vīreli, ārzemnieku Goemonu. Izrādās, ka Goemons spēj radīt plašas klusuma zonas un neitralizēt ieročus. Tas rada haosu sabiedrībā, bet militāristi un citi atjautīgi darboņi saskata iespēju stiprināt Japānas varenību ar Goemona spēju palīdzību. Vienīgā nelaime – Goemons nav īsti kontrolējams.

Sižets izraisa asociācijas par došanos pa vītņu kāpnēm lejā tumsā. Bruņošanās un varaskāre aug augumā. Tam paralēli pieaug haoss un Goemona ērcīgums, kas ir ļoti bīstama parādība, jo viņš ir kā mērkaķis ar granātu. Ja romāns būtu jāraksturo vienā vārdā, tad tas vārds būtu “kaitinošs”. Kaitinoši varoņi un kaitinošas darbības. Kaut kādi pilnīgi stulbi un histēriski strīdi Todu un viņa draudzenes Kisako starpā, pretīgais Goemons, Kisako mīlināšanās ap Goemonu, politiskie murgi. Brīdī, kad sāc apsvērt, kādā virzienā tas sviests turpināsies, visi ieroči kļūst nederīgi, bet vai tad kas tāds cilvēkus var apturēt? Nē. Notiek spēku pārgrupēšana, atceras senos kauju paņēmienus un viss turpinās. Tā it kā bez iznīcināšanas mēs nespētu dzīvot (ko, protams, var redzēt uz katra soļa gan literatūrā un kino, gan dzīvē). Beigas ir traģikomiskas un tajās ietvertā doma un morālā dilemma izvelk romānu līdz lasāmam līmenim. Tomēr nedomāju, ka Todu izvēle vienā vai otrā veidā novērstu konfliktus. Mēs dzītos pēc varas un kautos pat tad, ja vienīgie ieroči atkal būtu akmeņi un koka rungas. Kopumā romāns atstāj grotesku un pārāk politisku pēcgaršu, kas gan nav slikti, ja vēlas gūt nojausmu par Japānas politisko kultūru. Kā zinātniskā fantastika šis krājums nav vērā ņemams.

Vērtējums: 3/5

Jākoba de Zūta tūkstoš rudeņi. Deivids Mičels

Jākobs de ZūtsZvaigzne ABC 2013. gads, 552 lpp.

Dedžimā pie Nagasaki, holandiešu tālākajā tirdzniecības punktā, ierodas jaunais un attapīgais klerks Jākobs de Zūts, lai 5 gados sapelnītu bagātību un iegūtu iecerētās saderinātās roku Holandē. Viņa sākotnējos nolūkus izjauc satikšanās ar ārsta samuraja sakropļoto meitu un Nagasaki maģistrāta vecmāti Orito Aibagavu. Neapdomīgs solis, pārdrošs solījums un sekas daudz ļaunākas kā abi jaunie cilvēki varēja iedomāties.

Deivids Mičels ir slavens ar “Mākoņu atlantu”. Neesmu vēl lasījusi, bet ekranizācija patika, un tas bija viens no pamudinājumiem lasīt viņa jaunāko romānu. Lielāko lomu gan nospēlēja romāna darbības vieta – 1800-to gadu Japāna – un intriģējošā anotācija. Bez tam, romānam ir rudenim ļoti iederīgs nosaukums. Grēks nelasīt.

Manuprāt, ir divu veidu tādi pamatīgi un nopietni vēsturiskie romāni. Viens, kurā vēsturiskie notikumi vairāk kalpo par fonu un priekšplānā ir galveno varoņu dzīves (uzreiz prātā nāk M. Mičelas “Vējiem līdzi”). Otrs, kas aptver gadus, pat kādu vēstures posmu, kur notikumi ir nozīmīgāki par niecīgo varoņu personīgajām dzīvēm.  Lasot “Jākoba de Zūta tūkstoš rudeņus” radās iespaids, ka šis ir otrā veida romāns, lai gan vienīgais vēsturiski nozīmīgais notikums ir Holandes Austrumindijas kompānijas bankrots un viss pārējais ir viena neprātīga soļa iekustinātu notikumu virkne. Sižets vijas ap holandiešu klerka Jākoba de Zūta un japāņu vecmātes Orito Aibagavas dzīvēm, tomēr šķiet, ka viņi ir tikai bandinieki viltīgā go spēlē. Noteikumi, tradīcijas, ierobežojumi, politiskās un ekonomiskās intrigas, nodevības valda pār viņu dzīvēm un viņu iespējas mainīt notikumu gaitu ir minimālas. Viņi abi būtībā ir cietumnieki, kuru dzīves nosaka spiegi, inspektori, ziņotāji, tulki, maģistrāts un abats Enomoto.

Gribas cerēt, ka Mičels ir pamatīgi izpētījis un akurāti atainojis ne tikai dažas šķebinošās medicīniska satura ainiņas, bet arī Edo ēru Japānā. Dedžima ir mākslīga sala pie Nagasaki, kur holandieši tirgojās no 1641. līdz 1854. gadam. Jākobs de Zūts ierodas holandiešu tālākajā tirdzniecības punktā Dedžimā 1799. gadā, lai kalpotu tur 5 gadus. Katru gadu ierodas viens tirdzniecības kuģis no Batāvijas (tā tolaik sauca Nīderlandi). Tikai daži ārzemnieki noteiktos gadījumos tiek ielaisti Nagasaki, tāpat kā tikai atsevišķi japāņi (tulki, inspektori, pavāri, tirgoņi, prostitūtas u.c.) drīkst apmeklēt Dedžimu. Ja kāds japānis aizbrauc no savas valsts un pēc tam atgriežas, viņu soda ar nāvi. Kristietība ir aizliegta, samuraji vēl tiek cienīti. Visus kontaktus cītīgi uzrauga. Holandieši atklāti nedrīkst mācīties japāņu valodu, tāpat arī draudzība netiek veicināta. Kā izsakās kāds no varoņiem: “Šī zeme negrib, lai to saprot.” Zināju, ka Japānu sauc par “uzlecošās Saules zemi”, bet izrādās, ka japāņi savu zemi sauc arī par “tūkstoš rudeņu zemi”. Poētiski.

Tik aizgrābjošs skaistums, Orito nodomā. Tik klusa vardarbība.

Rets izņēmums ir Aibagavas jaunkundze, kurai maģistrāts atļāvis mācīties pie holandiešu ārsta Marinusa. Uzreiz ir skaidrs, ka ārzemniekam izrādīt interesi par Aibagavas jaunkundzi ir neprāts un pilnīgi neatļauta lieta. Tomēr jaunais, godīgais, mazliet naivais Jākobs iedomājas, ka kaut kādā veidā viņam izdosies pārkāpt tradīciju un aizliegumu mūri un apprecēt Orito. Te nu man jāsaka, ka nevienu brīdi nespēju noticēt Jākoba mīlestībai. Viņš pats iedomājas, ka mīl Orito, bet man tā vairāk izskatījās pēc iekāres, pēc vēlmes iegūt to, ko nevari iegūt. Aizliegtais auglis vienmēr tas saldākais, bet, kad iegūts, tas bieži izrādās rūgts vai ātri apnīkošs. Viņš taču sakās mīlam savu līgavu Annu, bet pāris mēnešus pēc ierašanās Dedžimā jau gatavs līst zem Orito kimono. Bez tam šis visādi citādi apķērīgais puisis vispār nepadomā, kas notiks ar Orito pēc pieciem gadiem, kad viņš varēs doties prom. Sīkais egoists! Orito šajā ziņā ir krietni saprātīgāka un es viņu apbrīnoju par drosmi un izturību.

Lai nu kā, kad Jākobs nedomāja ar otru galu (vai varbūt tieši šīs viņa “paklupšanas” dēļ), man viņš patika tāpat kā patika visi pārējie varoņi viena iemesla pēc – Mičels ir radījis varoņus ar vājībām, kas viņus padara par dzīviem cilvēkiem, nevis marionetēm. Viņi dzer, mīl, krīt izmisumā, slimo, atriebjas, kaujas, ecējas, kasās, lasa utis no matiem, mīž naktspodos, urķē degunus, spekulē, krāpjas, nodod cits citu, bēg, drosmīgi dodas nāvē un dažs pat iedomājas sevi dieva vietā. Īsāk sakot – uzvedas gluži kā dzīvi. Varoņus paspilgtina autora kolorītā valoda un spilgtie epiteti. Piemēram, “Ārī Hrote ir tik šarmants kā sesks, kas sagaida ciemos trusi” vai “mīzalu krāsas rums”. Mičels raksta pamatīgi un vērienīgi, saucot lietas īstajos vārdos un nemēģinot izskaistināt neglīto. Pie viena viņš pamanās radīt japānisku sajūtu. Romānā ir tik daudz detaļu, visu laiku kaut kas notiek un ja pārlēksi pāri dažiem teikumiem, vari palaist garām kārtējo nodevību vai nāvi. Man lasot bija sajūta, ka lapa ir pārbāzta ar tekstu, tāpēc lasīju lēni un ilgi par spīti aizraujošajam sižetam. Vienīgi pārlecu pie beigām vietu uz angļu kuģa, kur autors aizrāvās ar sprediķi (ceru, ka tas man tiks piedots). Tā epizode man personīgi šķita lieka.

Ļoti centos neatklāt būtiskas sižeta detaļas un ceru, ka man tas ir izdevies, tāpēc šeit daudz kas palika nepieminēts. Iesaku kā skaistu dāvanu vēsturisko romānu cienītājiem un citiem lasītmīļiem.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības