Japānas nogrimšana. Sakjo Komacu

Izdevniecība “Zinātne” 1982. gads, 512 lpp.
Sērija: Fantastikas pasaulē

Ievērojamā japāņu rakstnieka zinātniski fantastiskajā romānā skarta problēma, kas jau gadu desmitiem satrauc viņa tautu: vai Japānas salām, kas pazīstamas ar seismisku nedrošību, nedraud bojāeja ģeoloģiskā katastrofā?

Laiks pastāstīt par Sakjo Komacu romānu, kuru pieminēju, stāstot par viņa “Rītdienas nolaupītājiem”. Nojaušu, ka savulaik šīs romāns tika daudz lasīts vai arī iesiets pavisam švakos vākos, jo bibliotēkā atrastais eksemplārs bija iesiets otrreiz pelēkos kartona vākos un ar pildspalvu uzšņāpts nosaukums. Pilnīgi nepievilcīgs priekšmets, kuru paņēmu papētīt ar domu “kas tas tāds?” Izrādījās, ka “tas” ir viena no Fantastikas pasaulē sērijas grāmatām.

“Japānas nogrimšana” ir tik maiteklīgs nosaukums, ka būtu pelnījis kādu balvu. Tā kā iznākums ir skaidrs, paliek vienīgi jautājums ko un kā darīs Japānas iedzīvotāji, saskaroties ar tik iznīcinošu dabas katastrofu. Jāsaka, ka process man šķita pietiekami aizraujošs, lai bez piespiešanās izrautu cauri šo ģeopolitisko drāmu. Romāns ievietots zinātniskās fantastikas plauktā, jo apskata pēc mūsdienu zinātnieku pētījumiem neiespējamu notikumu – Japānas salu nogrimšanu. Vēl tajā ir daudz ģeoloģijas, vulkanoloģijas, okeanogrāfijas un fizikas, arī šķipsniņa politikas un ekonomikas.

Kad Klusā okeāna vidū 198.. gadā nogrimst maza saliņa un profesors Tadokoro (slavens okeanologs, bet pārējo zinātnieku ne īpaši ieredzēts) nāk klajā ar šokējošu teoriju, ka Japānas salas 2 – 50 gadu laikā skars milzīgas ģeoloģiskas pārmaiņas, sākas skriešanās ar laiku. Daudzi zinātnieki netic Tadokoro, bet ar valdības pelēkā kardināla atbalstu tiek izveidota izpētes grupa. Viss notiek slepeni, lai nesāktos panika. Onodera Tosio iegremdējas jūras dzelmē, Nakada Kadzusige veido matemātiskas prognozes par iespējamo notikumu attīstības ātrumu, vēl citi Tadokoro vadībā strādā pie dažādiem rīcības plāniem. Tiek izstrādāti 3 rīcības varianti un vēl ceturtais variants – neko neuzsākt. Tāds galējs viedoklis laikam iespējams tikai japāņiem. Kad tiek precizēts beigu tuvums, valdība paklusām iepērk zemes gabalus citur pasaulē, izved valsts dārgumus un sāk vest sarunas par iedzīvotāju emigrāciju. Tikmēr Japānu posta aizvien spēcīgākas zemestrīces, kas apgrūtina evakuāciju.

Kā rīkotos citas valstis šādas krīzes gadījumā? Autors ieskicē saasinātas starptautiskās attiecības, spēka demonstrēšanu, valstu egoistiskās intereses, kaulēšanos par bēgļu sadalīšanu: “Katra valsts centās pārvietot figūras tā, lai nosargātu savas intereses, un ar bažām vēroja konkurentus.”

Arī šoreiz jūtama žurnālista spalva. Romāna stils atgādina pētniecisko žurnālistiku vai rakstu no National Geographic. Komacu raksta diezgan bezkaislīgi un bezpersoniski, romāna varoņi atgādina marionetes dabas diktētā spēlē. Tomēr tie ir simpātiski, savam darbam pilnībā nodevušies varoņi, kuri rietumu autora darbā izskatītos aizdomīgi, bet japāņu autora izpildījumā spilgti parāda japāņu darba kultūras īpatnības. Piemēram, situācija ir tik ārkārtēja, ka batiskafa vadītājs Onodera spiests slepus aizbēgt no darba privātā firmā, lai strādātu valdības izveidotā zinātnieku grupā. Par to viņu kremt sirdsapziņa un iepriekšējie darba devēji skatās uz viņu pavisam šķībi, jo aiziet no darba skaitās ļoti nepieklājīgi.

Tikai viena lieta mani šajā romānā mulsināja – visādi īpatnēji termini. Pirmkārt, tie apgrūtināja lasīšanu un izpratni. (Sapratu būtību un galvenos procesus, tāpēc lasīt nav jābaidās.) Otrkārt, radīja aizdomas, ka autors šos terminus izmanto kā viņam ērtāk. Dažus es pārbaudīju un tie bija patiesi, bet katru man aizdomīgu vārdu pārbaudīt bija slinkums. Ja man būtu pietiekošas zināšanas ģeoloģijā un fizikā, viss būtu vienkāršāk. Teiksim, nespēju īsti saprast šo teikuma fragmentu: “kādā virzienā konverģējas parādību vektori polimorfiskā sistēmā”. Polimorfisms ir dažu vielu spēja veidot un mainīt kristāliskas modifikācijas, bet vai šim fragmentam ir īsta jēga – nevaru pateikt. Pieļauju, ka Komacu neko daudz nav samelojies, tikai sarežģījis tekstu. Vai varbūt pacenties tulkotājs.

Toties iesmaidīju par dažām tehnoloģijām, kas 1980. gados izklausījās pēc zinātniskās fantastikas: lieljaudas skaitļotājs ar hologrāfisku atmiņu, hologrāfisko uzņēmumu projicēšanas ekrāns (šis bija dikti iespaidīgi) un koaksiālais kabelis ar sešdesmit megahercu superdaudzkanālu kontūru. Starp citu, tajā laikā koaksiālais kabelis jau bija, tikai ar zemākiem herciem un mazāku kanālu skaitu. Tas tā, informācijai.

Japāņiem esot “tradīcija izmantot stihiskās nelaimes” savā labā, tāds kā optimisms un sadzīvošana ar dabas katastrofām un to romānā varēja just. Šaubos vai visiem būs interesanti ko tādu lasīt, bet man tas šķita aizraujoši par spīti manām vājajām zināšanām dažos jautājumos.

Vērtējums: 4/5

Rītdienas nolaupītāji. Sakjo Komacu

Zinātne 1977. gads, 336 lpp.
Sērija: Fantastikas pasaulē

Ar Sakjo Komacu iepazinos viena iemesla pēc – tikko bija radusies interese par veco grāmatu sēriju “Fantastikas pasaulē” un Komacu grāmatām bija šīs sērijas emblēma. Turklāt vēl japānis un, kā zināms, šogad mani velk uz Japānas pusi. Pirmo izlasīju viņa romānu “Japānas nogrimšana” un tikai pēc tam “Rītdienas nolaupītājus”, bet sākšu ar otro.

Sakjo Komacu darbiem raksturīgs diezgan izteikts publicistisks stils, uz sociālismu virzīta politiskā doma, viņš aizstāv humānisma principus un satraucas par nākotni. Savulaik strādājis par žurnālistu ekonomikas jautājumos un tas jūtams viņa literārajā rokrakstā. Nojaušu, ka šo aspektu dēļ Komacu kungs bija simpātisks PSRS. Noteikti sava loma japāņu tulkošanā bija tiem piemītošā nepatika pret ASV.

“Rītdienas nolaupītāji” ir krājums, kurā iekļauts romāns ar tādu pašu nosaukumu un 12 īsie stāsti. Darbi ir vairāk vai mazāk fantastiski un skar japāņu tautas neapmierinātību ar tagadni, vai ieskicē hipotētiskas nākotnes ainas. Autoru nodarbina humānisms. Stāstā “Pamestie” bērni izsaka ultimātu pieaugušajiem, lai pārtrauc karus, bet “Nezvēru iznīcināšana” (manuprāt, viens no labākajiem stāstiem krājumā) spēlējas ar mūsu stereotipiem par saprātīgām būtnēm un cilvēku kā Visuma valdnieku iedomību. Otra viņa iemīļota tēma ir politika. Tā gan krietni vairāk izpaužas romānos, tomēr stāsts “Projekts likumam par kukuļņemšanu” ir klaja pasmiešanās par korupciju, savukārt “Rok un rok…” apspēlē ierēdņu bezjēdzīgo darbošanos darbošanās pēc. Šajos stāstos no fantastikas gan nav ne smakas. Te nu ir vietā norādīt, ka stāsti ir atšķirīgi un mākslinieciskās vērtības ziņā nevienādi, ne visi ierindojas fantastikas lauciņā. Iespējams, ka krājums veidots bez īpašas tematiskās atlases. Idejiskā ziņā interesanti bija “Dūmu ziedi” – par nomaļu planētu Falfu un tās mākslu/reliģiju taisīt bezgala skaistus dūmu ziedus. Ir vēl citas interesantas tēmas, bet kopumā stāsti ir viduvēji.

Tagad par romānu “Rītdienas nolaupītāji”. Sižets īsumā:
Galvenais varonis Judzo Todu satiek savādu vīreli, ārzemnieku Goemonu. Izrādās, ka Goemons spēj radīt plašas klusuma zonas un neitralizēt ieročus. Tas rada haosu sabiedrībā, bet militāristi un citi atjautīgi darboņi saskata iespēju stiprināt Japānas varenību ar Goemona spēju palīdzību. Vienīgā nelaime – Goemons nav īsti kontrolējams.

Sižets izraisa asociācijas par došanos pa vītņu kāpnēm lejā tumsā. Bruņošanās un varaskāre aug augumā. Tam paralēli pieaug haoss un Goemona ērcīgums, kas ir ļoti bīstama parādība, jo viņš ir kā mērkaķis ar granātu. Ja romāns būtu jāraksturo vienā vārdā, tad tas vārds būtu “kaitinošs”. Kaitinoši varoņi un kaitinošas darbības. Kaut kādi pilnīgi stulbi un histēriski strīdi Todu un viņa draudzenes Kisako starpā, pretīgais Goemons, Kisako mīlināšanās ap Goemonu, politiskie murgi. Brīdī, kad sāc apsvērt, kādā virzienā tas sviests turpināsies, visi ieroči kļūst nederīgi, bet vai tad kas tāds cilvēkus var apturēt? Nē. Notiek spēku pārgrupēšana, atceras senos kauju paņēmienus un viss turpinās. Tā it kā bez iznīcināšanas mēs nespētu dzīvot (ko, protams, var redzēt uz katra soļa gan literatūrā un kino, gan dzīvē). Beigas ir traģikomiskas un tajās ietvertā doma un morālā dilemma izvelk romānu līdz lasāmam līmenim. Tomēr nedomāju, ka Todu izvēle vienā vai otrā veidā novērstu konfliktus. Mēs dzītos pēc varas un kautos pat tad, ja vienīgie ieroči atkal būtu akmeņi un koka rungas. Kopumā romāns atstāj grotesku un pārāk politisku pēcgaršu, kas gan nav slikti, ja vēlas gūt nojausmu par Japānas politisko kultūru. Kā zinātniskā fantastika šis krājums nav vērā ņemams.

Vērtējums: 3/5

О чем я говорю, когда говорю о беге. Харуки Мураками

Эксмо, Домино 2010. gads, 208 lpp.

Japānas pašlaik slavenākā mūsdienu rakstnieka “ainiņas” par skriešanu. Ar tādu pašu vieglumu un līdz galam nepateikšanu kā citos savos darbos, virtuozi balansējot uz robežas starp sadzīvisku aprakstu un alegoriju, Murakami fiksējis savas pārdomas par skriešanu, kam piemīt meditatīvs raksturs.

Varētu likties savādi, ka iepazīšanos ar pasaulslaveno japāņu rakstnieku Haruki Murakami sāku nevis ar “1Q84” vai kādu citu no viņa slavenajiem daiļdarbiem, bet ar no paskata necilu grāmatiņu, kurā apkopotas viņa pārdomas un atmiņas par skriešanu, kas cieši saistīta ar viņa dzīvi. Tieši skriešanas tēma kalpoja par iemeslu, kāpēc izvēlējos “What I Talk About When I Talk About Running” eksemplāru krievu valodā. Vēlējos noskaidrot, kas gan slavenajam rakstniekam sakāms par šo tēmu, jo zināju, ka viņš piedalās maratonos un tas man šķita ļoti neparasti – rakstnieks un maratoni.

Grāmata nav vienkārši “kā es gatavojos un skrienu maratonos”, jo skriešana Murakami ir kas vairāk par vienkāršu fizisku aktivitāti. Tā ir daļa no viņa būtības, viņa dzīvesveids, kas netveramā veidā iespaidojis rakstīšanu. Protams, skriešana viņam nodrošina tik ļoti vajadzīgo fizisko aktivitāti ko pretstatīt sēdošam darbam, tomēr Murakami pats uzskata, ka garo distanču skriešanai nepieciešamā izturība un pacietība iespaidojusi viņa rakstnieka karjeru:  “Я знаю, что если бы тогда, когда я стал писателем, я не стал еще и бегуном, мои книги были бы совсем другими. В чем именно? Не могу сказать. Но разница была бы заметная, поверьте.”

Runājot par skriešanu, Murakami klusām, neuzbāzīgi pamanās izstāstīt gan dažus faktus par savu privāto dzīvi un rakstnieka karjeru, gan pafilozofēt. Man ļoti simpatizēja, ka viņš necenšas lielīties ar saviem panākumiem, vai notušēt neveiksmes un pastāsta tik pieklājīgi maz par sevi, lai es kā lasītāja apmierinātu savu ziņkāri nelienot viņa privātajā dzīvē dziļāk par visiem redzamo virskārtu. Par to es viņu cienu. Murakami pastāsta kā viņš jaunībā vadīja bāru un agrās rīta stundās pārguris rakstīja savus pirmos stāstus, kā ar lielu entuziasmu kolekcionē plates – pārsvarā džezu, arī nedaudz klasiku un roku.

Перед другими оправдаться не так уж сложно, но себя-то не обманешь. И в этом смысле писательский труд похож на марафонский бег.

Skriet Murakami sāka 1982. gadā un līdz šim ir piedalījies vismaz 23 maratonos (uz grāmatas iznākšanas brīdi). Viņš ir arī viens no tiem trakajiem ļaudīm, kas noskrējuši visu ultramaratona distanci. Tomēr viņš neskrien, lai uzvarētu. Viņš skrien priekš sevis. Katru dienu. Tad kādā brīdī viņam maratoni apnika vai pareizāk būtu teikt, ka viņš pārstāja skriet, jo uz vecumu rezultāti sāka pasliktināties un tas viņam kādu laiku kremta. Vēlāk viņš atsāka skriet un pat sāka piedalīties triatlonos. Nav jau tā, ka viss ietu gludi. Reizēm kājas sarauj tādos krampjos, ka viņš daļu maratona distances knapi velkas uz priekšu. Murakami nepatīk braukt ar šosejas velosipēdu un reiz viņš piedzīvoja pamatīgu panikas lēkmi pirms peldēšanas distances, kā dēļ viņu pat diskvalificēja no sacensībām. Tikai tad viņš saprata cik ļoti patiesībā nervozē pirms starta.

Sākotnēji iemesls skriešanai bija labas fiziskās formas uzturēšana. Drīz tā kļuva arī par emocionālu nepieciešamību: “я могу помолчать и побыть наедине с самим собой — то есть соблюсти одно из важнейших правил психической гигиены”. Viņš ir vientuļnieks pēc būtības, tāpēc komandu sports viņam neder. Bez tam skriešana sniedz brīvības sajūtu – nav vajadzīga kompānija, speciāls aprīkojums, speciāla vieta, noteikts laiks. Uzvelc piemērotus apavus un ej skriet kad un kur vēlies. Protams, es esmu pilnīgs zaļknābis skriešanā (un diez vai kādreiz skriešu maratonā), kamēr viņu var uzskatīt par lielmeistaru, tomēr mūsu domas saskan. Mēs ar Murakami skriešanu uztveram līdzīgi – kā brīvības sajūtu, iespēju vienlaicīgi sakārtot gan savu fizisko ķermeni, gan prātu, iespēju pabūt vienatnē ar sevi. Pārsvarā viņš skrienot neko īpašu nedomā un es tāpat.

Es jau varētu teikt, ka būtu gribējies vēl vairāk par skriešanu un vairāk par viņa literārajiem darbiem, bet tā ir tikai mana nevēlēšanās pāršķirt grāmatas pēdējo lapaspusi. Domāju, ka Murakami ar šo grāmatu atnāca pie manis īstajā laikā. Ja mani neinteresētu skriešana, tad es tā nesajūsminātos par izlasīto, bet pašlaik vienīgais, ko vēlos – izlasīt grāmatu vēlreiz no vāka līdz vākam. Tomēr jābrīdina, ka ne visiem tā būs tikpat saistoša kā man.

Vērtējums: 4,5/5