О чем я говорю, когда говорю о беге. Харуки Мураками

O cem ja govoryЭксмо, Домино 2010. gads, 208 lpp.

Japānas pašlaik slavenākā mūsdienu rakstnieka “ainiņas” par skriešanu. Ar tādu pašu vieglumu un līdz galam nepateikšanu kā citos savos darbos, virtuozi balansējot uz robežas starp sadzīvisku aprakstu un alegoriju, Murakami fiksējis savas pārdomas par skriešanu, kam piemīt meditatīvs raksturs.

Varētu likties savādi, ka iepazīšanos ar pasaulslaveno japāņu rakstnieku Haruki Murakami sāku nevis ar “1Q84” vai kādu citu no viņa slavenajiem daiļdarbiem, bet ar no paskata necilu grāmatiņu, kurā apkopotas viņa pārdomas un atmiņas par skriešanu, kas cieši saistīta ar viņa dzīvi. Tieši skriešanas tēma kalpoja par iemeslu, kāpēc izvēlējos “What I Talk About When I Talk About Running” eksemplāru krievu valodā. Vēlējos noskaidrot, kas gan slavenajam rakstniekam sakāms par šo tēmu, jo zināju, ka viņš piedalās maratonos un tas man šķita ļoti neparasti – rakstnieks un maratoni.

Grāmata nav vienkārši “kā es gatavojos un skrienu maratonos”, jo skriešana Murakami ir kas vairāk par vienkāršu fizisku aktivitāti. Tā ir daļa no viņa būtības, viņa dzīvesveids, kas netveramā veidā iespaidojis rakstīšanu. Protams, skriešana viņam nodrošina tik ļoti vajadzīgo fizisko aktivitāti ko pretstatīt sēdošam darbam, tomēr Murakami pats uzskata, ka garo distanču skriešanai nepieciešamā izturība un pacietība iespaidojusi viņa rakstnieka karjeru:  “Я знаю, что если бы тогда, когда я стал писателем, я не стал еще и бегуном, мои книги были бы совсем другими. В чем именно? Не могу сказать. Но разница была бы заметная, поверьте.”

Runājot par skriešanu, Murakami klusām, neuzbāzīgi pamanās izstāstīt gan dažus faktus par savu privāto dzīvi un rakstnieka karjeru, gan pafilozofēt. Man ļoti simpatizēja, ka viņš necenšas lielīties ar saviem panākumiem, vai notušēt neveiksmes un pastāsta tik pieklājīgi maz par sevi, lai es kā lasītāja apmierinātu savu ziņkāri nelienot viņa privātajā dzīvē dziļāk par visiem redzamo virskārtu. Par to es viņu cienu. Murakami pastāsta kā viņš jaunībā vadīja bāru un agrās rīta stundās pārguris rakstīja savus pirmos stāstus, kā ar lielu entuziasmu kolekcionē plates – pārsvarā džezu, arī nedaudz klasiku un roku.

Перед другими оправдаться не так уж сложно, но себя-то не обманешь. И в этом смысле писательский труд похож на марафонский бег.

Skriet Murakami sāka 1982. gadā un līdz šim ir piedalījies vismaz 23 maratonos (uz grāmatas iznākšanas brīdi). Viņš ir arī viens no tiem trakajiem ļaudīm, kas noskrējuši visu ultramaratona distanci. Tomēr viņš neskrien, lai uzvarētu. Viņš skrien priekš sevis. Katru dienu. Tad kādā brīdī viņam maratoni apnika vai pareizāk būtu teikt, ka viņš pārstāja skriet, jo uz vecumu rezultāti sāka pasliktināties un tas viņam kādu laiku kremta. Vēlāk viņš atsāka skriet un pat sāka piedalīties triatlonos. Nav jau tā, ka viss ietu gludi. Reizēm kājas sarauj tādos krampjos, ka viņš daļu maratona distances knapi velkas uz priekšu. Murakami nepatīk braukt ar šosejas velosipēdu un reiz viņš piedzīvoja pamatīgu panikas lēkmi pirms peldēšanas distances, kā dēļ viņu pat diskvalificēja no sacensībām. Tikai tad viņš saprata cik ļoti patiesībā nervozē pirms starta.

Sākotnēji iemesls skriešanai bija labas fiziskās formas uzturēšana. Drīz tā kļuva arī par emocionālu nepieciešamību: “я могу помолчать и побыть наедине с самим собой — то есть соблюсти одно из важнейших правил психической гигиены”. Viņš ir vientuļnieks pēc būtības, tāpēc komandu sports viņam neder. Bez tam skriešana sniedz brīvības sajūtu – nav vajadzīga kompānija, speciāls aprīkojums, speciāla vieta, noteikts laiks. Uzvelc piemērotus apavus un ej skriet kad un kur vēlies. Protams, es esmu pilnīgs zaļknābis skriešanā (un diez vai kādreiz skriešu maratonā), kamēr viņu var uzskatīt par lielmeistaru, tomēr mūsu domas saskan. Mēs ar Murakami skriešanu uztveram līdzīgi – kā brīvības sajūtu, iespēju vienlaicīgi sakārtot gan savu fizisko ķermeni, gan prātu, iespēju pabūt vienatnē ar sevi. Pārsvarā viņš skrienot neko īpašu nedomā un es tāpat.

Es jau varētu teikt, ka būtu gribējies vēl vairāk par skriešanu un vairāk par viņa literārajiem darbiem, bet tā ir tikai mana nevēlēšanās pāršķirt grāmatas pēdējo lapaspusi. Domāju, ka Murakami ar šo grāmatu atnāca pie manis īstajā laikā. Ja mani neinteresētu skriešana, tad es tā nesajūsminātos par izlasīto, bet pašlaik vienīgais, ko vēlos – izlasīt grāmatu vēlreiz no vāka līdz vākam. Tomēr jābrīdina, ka ne visiem tā būs tikpat saistoša kā man.

Vērtējums: 4,5/5

Loterija un Samsa

Sākotnēji neplānoju atsevišķi rakstīt par stāstu, kuru pamudināja izlasīt priekšvārds Širlijas Džeksones “We Have Always Lived in the Castle”. Vakar izlasīju jaunāko Haruki Murakami stāstu, kas aizvakar tika publicēts The New Yorker.  Nu jau man ir divi izlasīti stāsti. Uzjautrinošā kārtā tie Goodreads atrodami kā atsevišķas “grāmatas” un tātad pieskaitījās pie manas izlasīto grāmatu statistikas. Abiem stāstiem ir vēl kas kopīgs – tie spēlējas ar cilvēcīgumu, ar cilvēku raksturojošiem lielumiem. Bez tam abi autori manī izraisījuši zināmu interesi. Džeksonei noteikti lasīšu  “The Haunting of Hill House”. Kas attiecas uz Murakami, tad esmu viņu sākusi mazliet no otra gala. Neesmu lasījusi nevienu viņa daiļliteratūras darbu, šis stāsts ir pirmais, un pat īsti nezinu kuru romānu vai stāstu krājumu ņemt. Varbūt uzreiz ķerties pie “1Q84”. Iepazīšanos ar Murakami sāku ar “What I Talk About When I Talk About Running” – autobiogrāfiskas atmiņas un pārdomas par skriešanu un rakstīšanu. Gribu šo grāmatu izlasīt vēlreiz. Bet nu pie stāstiem.

LotteryShirley Jackson “The Lotery” (1948). Pieejams lasīšanai. Stāsts sākas idilliski – viss ciemats (ap 300 cilvēku) savācas laukumā uz ikgadējo tradicionālo loteriju. Sievas pļāpā, vīri smēķē, dažs labs ieminas, ka varbūt būtu laiks šo tradīciju atcelt, citur vairs tā nedarot. Tad sākas lozēšana, kam seko pilnīgi šokējošs stāsta nobeigums.

Kā jau rakstīju šis stāsts izraisīja skandālu un aizskāra daudzu amerikāņu patmīlību. Stāstu pārlasīju divreiz, lai pārliecinātos, ka tiešām notiek tas, kas notiek. Vienkārši fantastiski. Stāsts ir ģeniāls savā vienkāršībā un virspusējā naivumā. Cilvēku pakļaušanās tradīcijām un pūļa gribai, uzbudinošā vēlme noskatīties un piedalīties vardarbības aktā – tādas spēcīgas lietas. Kā skaidroja pati autore, tā ir Amerikas mazpilsētu spīdoša morālā alegorija. Viņa speciāli vēlējās dramatizēt un līdz absurdam novest bezjēdzīgo nežēlību un likumus, kas valda šādās kopienās. Spriežot pēc lasītāju reakcijas, viņai tas izdevās. Viens no labākajiem stāstiem, kādu esmu lasījusi. Vērtējums: 5/5

18693115Haruki Murakami “Samsa in Love” (2013). Pieejams lasīšanai. Samsa pamostas kails, kailā telpā. Viņam nav ne jausmas kur viņš atrodas un kas viņam būtu jādara. Viņš zina tikai to, ka tagad viņš ir cilvēks vārdā Gregors Samsa. Tā sākas neparasts stāsts par apjukušu būtni Samsu, kurš pat sākumā īsti paiet nevar. Vispār visa tā cilvēku padarīšana viņam šķiet dikti sarežģīta. Tad ierodas atslēdzniece, kupraina meitene, kura izsaukta salabot kādu slēdzeni, un Samsam pēkšņi vairs neliekas tik slikti būt cilvēkam.

Stāsts jau no brīža, kad Samsa atver acis, liek galvā virmot dažādām hipotēzēm. Vispirms iedomājos, ka Samsa ir nolaupīts, tad, ka viņš ir citplanētietis. Kāpēc lai tas nebūtu zinātniskās fantastikas stāsts? Valoda ir vienkārša, tiek aprakstītas sīkas ikdienišķas detaļas ar tādu kā neizpratni kas ir tas un kas ir šitas. Samsa ir kā jaundzimušais, kas pamazām apgūst, ko nozīmē būt cilvēkam. Interesanti, ka viņam nemaz nešķita forši būt cilvēkam, kamēr viņam neradās jūtas pret kupraino meiteni. Man ir viena versija, kas īsti notiek, bet tā lai paliek pie manis. Tāpat jau daudz esmu izpļāpājusies. Stāsts man patika tieši daudzo varbūtību un tāda kā ačgārnuma dēļ, bet nepatika vēstījums. Vai nu tur tulkotāja vaina, vai Murakami pats tā raksta, bet grāmatā par skriešanu man viņš patika daudz vairāk. Vērtējums: 3/5

Pieci stāsti par piecām sievietēm, kas mīlēja mīlēties. Ihara Saikaku

Valters un Rapa, 2005.g., 266 lpp.

Kādu rītu pamodos ar domu, ka gribas palasīt dzeju. Ieraugot plauktā nelielu sulīgi sarkanu grāmatiņu, vilku ārā ar lielām cerībām. Ieraugot vāku, samulsu – vai es kādreiz būtu pirkusi haikas (kas joprojām ir nepiepildīts sapnis…)? Atsienot vākus (jā, tieši tā, atsienot), nācās konstatēt, ka tā ir proza. Ja jau rokās paņemta, tad jālasa. Pie tam, tik kvalitatīvi un skaisti noformētu grāmatu grēks tā vienkārši likt atpakaļ plauktā.

Japāņu rakstnieks Ihara Saikaku (1642 – 1693) sākumā bija pazīstams kā veikls haiku sacerētājs, bet vēlāk pievērsās prozai, iemūžinot viduslaiku Japānas pilsētu dzīvi. Mazliet paskaidrojumam par grāmatas nosaukumu: tais laikos garie stāsti un noveles tika dēvēti par vēstījumiem par mīlestību. Grāmatā stāstus papildina tā paša laika ilustrācijas.  Otrs svarīgs paskaidrojums: sievietes, kas pārkāpa laulību, tika sodītas ar nāvi. Bija ļoti stingra feodāla kārtība, bet Saikaku stāstos paralēli sadzīvei attainoja cilvēku tieksmi pēc personīgās brīvības, tāpēc ilgu laiku viņa darbi bija aizliegti.

Kā jau pasaka pats grāmatas nosaukums, tajā atrodami pieci stāsti par un ap sievietēm Japānā 17.gs, kas labi ļauj iepazīt pilsētnieku dzīvi un tradīcijas. Visi stāsti (izņemot pēdējo, bet arī tas ir nosacīti) ir traģiski un ar morāli: tev nebūs ļauties savām iekārēm un kaislībām, tev nebūs būt brīvam savā rīcībā un vēlmēs. Mīlnieku mūži ir īsi un viņus gaida ļauns sods.

Viss, kas tiek turēts slepenībā, agri vai vēlu nāk gaismā.

Saikaku par sievietēm neizsakās neko glaimojoši. Sievietes ir svārstīgas, nepastāvīgas, nespējīgas saglabāt uzticību vīram un ģimenei. Viņas kārdina ar savu skaistumu un noved jaunus puišus un vīriešus pie nelaba gala. Prostitūcija ir atļauta, bet tikšanās ar mīļoto ir daudz “slidenāka” lieta. Toties homoseksuālisms gan nedraud ar galvas nociršanu vai savādāku nāvi.

Saikaku raksta manierē kā kādam atstāstīdams dzirdētus notikumus. Stāstījums vietām ir saraustīts un lēkājošs pāri laikam un personāžiem. Varu iedomāties večukus vai kaimiņienes sēžam ap tējas tasēm vai sakē un stāstām šos notikumus.

Vērtējums: 3/5. Grāmatas lielākā vērtība ir ieskats 17.gs japāņu sadzīvē. Droši vien grāmatnīcās vairs nav atrodama, bet varētu būt ļoti laba dāvana tiem, kas interesējas par Japānu vai vēsturi. Kā literārs darbs nespēja mani aizraut un iespaidot tik ļoti, lai liktu augstāku vērtējumu. Varoņu rīcība brīžiem šķita muļķīga, BET jāņem vērā, ka šodienas lasītāju no tā laika cilvēkiem šķir gan laiks, gan atšķirīgas tradīcijas un ētiskās vērtības.

Privāta lieta. Kenzaburō Ōe

Privāta lieta. Kenzaburo OeApgāds “Atēna”, 2008.g., 206 lpp.

Vēl viena no 2008.gadā lasītajām grāmatām. Tās autors Kenzaburō Ōe ir atzīts par vienu no ietekmīgākajiem 20 gs. rakstniekiem. Viņa rakstīšanas stilam ir gan piekritēji, gan kritiķi. “Privāta lieta” ir Ōe slavenākais darbs.

Galvenais varonis Putns ir savā dzīvē vīlies intelektuālis. Viņam šķiet, ka laulība viņu ir ierobežojusi. Viņš nav sasniedzis to, ko vēlējies. Putnam ir sapnis par ceļojumu uz Āfriku, bet, tikko dzimušā bērna dēļ, tas kļūst neiespējams. Viņš visu laiku ir gribējis kaut kur traukties (tāpēc iesauka Putns) un bērns šķiet kā akmens kaklā, kas spiež pie zemes. Ļoti egoistiski viņš domā:

Kā gan es un mana sieva, kā mēs varam būt saistīti ar šo dārzeņa eksistenci, ar šo bērnu-briesmoni?

Tomēr viņš saprot, cik nepareizas ir viņa egoistiskās domas, pārvar savas fobijas un gļēvumu un spēj beidzot uzņemties atbildību par bērnu, laulību un dzīvi. Un izrādās, ka bērns nemaz nav tāds akmens un Āfrika nav tik vajadzīga.

Vērtējums 4/5. Mani uzrunāja varoņa iekšējā cīņa un veids kā rakstnieks stāstu pasniedz – it kā egoistiskais Putns liekas riebīgs, bet tai pašā laikā stāstā ir kas vilinošs.

Dienas atlikusī daļa. Kadzuo Išiguro

 Izdevis apgāds Zvaigzne ABC 2004.g., pirmo reizi izdota 1989.g., 247 lpp.

Diez vai ar Japānā dzimušo, bet Anglijā dzīvojošo rakstnieku vairs ir kāds jāiepazīstina, ja nu vienīgi jāpiemin, ka “Dienas atlikusī daļa” ir viņa populārākais darbs, tulkots vairāk kā 30 valodās un apbalvots ar Bukera prēmiju. Pēc šī romāna uzņemta arī neslikta filma.

Romāns ir ļoti ļoti niansēts, pat sīkumains kāda angļu virssulaiņa atmiņu stāsts/dažu dienu ceļojums pa Anglijas laukiem.Virrsulainis Stīvenss ir visu labāko kalpotāju tikumu iemiesojums, perfekts līdz nelabumam un kalpošana ir visa viņa dzīve.

Dižie virssulaiņi ir diži, pateicoties spējai apdzīvot savu profesionālo lomu un darīt to līdz galam. Ārējie notikumi, lai cik negaidīti, satraucoši vai sāpīgi, viņus no tās neizpurinās. Viņi profesionalitāti valkā kā krietns džentlmenis uzvalku: viņi neļaus neliešiem vai apstākļiem to noraut, visiem redzot; viņi to novelk tad un tikai tad, kad vēlas to darīt, un tas nemainīgi notiek tikai tad, kad viņi ir pavisam vieni. Tas, es teiktu, ir cieņas jautājums.

Stīvenss risina dialogu ar sevi par labākajām kalpotāju īpašībām, nepiepildītu mīlestību, ko tā pa īstam viņš apjauš tikai pēc daudziem gadiem un atceras starpkaru laika notikumus aristokrātiskajā Dārlingtonu namā, kura saimnieks iedomātu cēlu motīvu vadīts simpatizēja nacistiem.

Tomēr šķiet diezgan kaitinoši, ka šodien cilvēki runā tā, it kā Herr Ribentropam nekad nebūtu izdevies maldināt viņus – it kā lords Dārlingtons būtu bijis vienīgais, kas uzskatījis Herr Ribentropu par godājamu džentlmeni un izveidojis ar viņu lietišķas attiecības. Patiesība ir tāda, ka trīsdesmitajos gados Herr Ribentrops bija labi ieredzēta persona, pat slavena, gaidīta vislabākajos namos.

Ja kāds vispār ir spējīgs uzrakstīt interesantu romānu par sulaini, pie tam tā, ka ir sajūta – arī tu, lasītāj, tur esi, pa to māju staigā, tos cilvēkus satiec un kopā ar Stīvensu priecājies par ainavu, tad Išiguro tas ir izdevies. Gandrīz gribas jautāt vai autors labi nepazīst kādu Stīvensa prototipu. Un kā parasti, arī šo darbu caurvij gaišas skumjas. Vai tā būtu japāniska vai angliska rezignācija?

Vērtējums: 5/5. Niansēts un dziļš romāns kā labs mūzikas skaņdarbs. Tomēr ļoti anglisks un diez vai tas sagādās tik lielu prieku, ja lasītājam angliskais nesaista.