Trīs latviešu dzejas krājumi

Varbūt sanāks garāks raksts, bet gribu vienā reizē pastāstīt par trim samērā jauniem un kvalitatīviem dzejas krājumiem.

dzejas krājums, latviešu dzejaPoēma ar mammu. Andra Manfelde

Dienas Grāmata 2022, 104 lpp.

Kādu laiku nebija sanācis lasīt neko jaunu latviešu dzejā. Par šo rakstnieces Andras Manfeldes dzejoļu krājumu redzēju dažas labas atsauksmes, bet līdz galam mani pārliecināja anotācijā minētais par bērnību laukos, jo arī mana bērnība pagāja laukos. Ne vienmēr rožaini, tomēr ar laiku grūtais aizmirstas, atmiņas apsūbē ar zeltainu mirdzumu un tā vien gribas kaut uz brīdi atgriezties tajā laikā un vietā. No lasītā sapratu, ka Manfeldi vadīja līdzīga doma. “Poēma ar mammu” ir ļoti skaists, poētisks vēstījums. Viņas atmiņas un bērnība gan brīžiem bija skumjāka un smagāka par manējo, tomēr caur viņas dzeju es aizceļoju atpakaļ laikā un šķiet, ka viņai pašai arī izdevās “iekāpt laika mašīnā un nonākt Kalniešos”.

Mammas šeit ir maz. Viņa tepat ir, bet fonā, apkrāvusies ar nebeidzamiem darbiem tāpat kā pārējās sievietes. Vīriešu nav. Kaut kur jau ir vai bija, bet dzīves smagums uz sieviešu pleciem. Te ir gan priecīgas, gan skumjas atmiņas, bērnu spēles un pieaugušo problēmas, dabas ritums un darbs kā bezgalīgas biešu vagas (es tās vēl atceros!). Es lasīju un ļāvos, lai caur mani plūst divejādas atmiņas – savas un svešas, bet atpazīstamas.

Pieļauju, ka “Poēma ar mammu” visspēcīgāk rezonēs lasītājiem ar līdzīgām atmiņām, tomēr tas nav obligāti. Citiem tas var būt skaists un arī smeldzīgs ieskats ne pārāk senā pagātnē. Tas ir rakstnieces un viņas ģimenes stāsts, tomēr tās ir arī lielas mūsu tautas daļas atmiņas. Krājums ir tik viengabalains, ka to var uztvert kā garstāstu dzejā. Tas bija pārsteidzoši. Ja latviešu literatūrā reizi gadā (pieņemsim) iznāk kaut kas patiešām labs, skaists, aizkustinošs un svaigs, tad šogad tā ir “Poēma ar mammu”.

Vērtējums: 5/5

dzejas krājums, latviešu dzejaPilsētā mirstošas saules ēnā. Dainis Deigelis

Jāņa Rozes apgāds 2020, 96 lpp

Varbūt man bija pārāk augstas gaidas pēc “Dievs beidz”, bet šis krājums neuzrunāja. Ar prātu saprotu, ka dzeja laba, Deigelim ir savs izteikts stils un izvēlēts interesants skatu punkts, bet sirdī gandrīz viss atstāja vienaldzīgu, kaut kas pietrūka. Laikam meklēju kaut ko, kur varētu teikt “jā, es arī tā jūtos”, bet šoreiz nebija.

Pilsētas dzeja man neviļus mudināja vilkt paralēles ar Čaku. Ceru, ka viņš par to negriezīsies kapā otrādi. Protams, Deigelis nav Čaks, viņš ir viņš pats ar samērā skarbu, neizskaistinātu, atkailinātu, vārdos diezgan skopu, bet precīzu pilsētas un cilvēku tēlojumu. Varbūt tam nav nekādas jēgas, bet kā tēlaini vizuāls elements man “mirstošās saules ēnā” šķiet kaut kas neparasts un skaists. Vizuāls tāpēc, ka es iedomājos futūristisku skatu, varbūt Zemes pēdējās dienas.

Arī šajā krājumā ieskanas dumpinieciska balss, tomēr ne tik spilgti kā “Dievs beidz”. Sajūta, ka notikusi samierināšanās, vai beidzies jaunības maksimālisms? Šoreiz arī sociālā kritika ir pieklusinātāka.

Vērtējums: 3/5

dzejas krājums, latviešu dzejaTas pats izmisums, tikai ar puķēm. Inga Pizāne

Jāņa Rozes apgāds 2022, 60 lpp.

Krājuma lasīšanas laikā es biju samērā pretējā noskaņojuma pusē Ingas izmisumam, tāpēc šis dzejas krājums mani tā neuzrunāja kā viņas iepriekšējie darbi. Tas gan netraucēja izbaudīt trauslās dzejas rindas, kas kā smalkas leduspuķu mežģīnes uz loga stikla noklājušas grāmatas lapas. Dzeltenā krāsa mudina domāt par ko saulainu un priecīgu, bet šis laikam domāts kā “smaidu, lai gan gribas raudāt”. Vai varbūt dzeltenais simbolizē to, ka izmisums nav galējs? Arī dzejoļos izmisums nav jūtams kā smagums vai bezcerība, drīzāk sāpes un skumjas, bet vienmēr ar cerību, ar nepadošanos.

Inga kā vienmēr raksta ļoti personīgi par to, kas viņai svarīgs, mazliet ironizē par to, ka visiem tāpat nebūs labi, lai ko viņa rakstītu. Dzejoļos arī ienācis karš un man patika kā Inga par to raksta (liekas briesmīgi tā teikt; daudz vairāk man patiktu, ja par karu nebūtu jāraksta vispār). Visvairāk uzrunāja “Ko es zinu…” dzejoļi par radiniekiem. Tagad, atsauksmes vajadzībām pāršķirstot un palasot pa rindai šur un tur, jūtu kā krājums sāk mani vairāk uzrunāt. Varbūt tāpēc, ka rudens.

Vērtējums: 3/5

Četri dzejas krājumi

Nesen izlasīju divus dzejas krājumus un sagribējās vēl dzeju. Lai bibliotēkā būtu vieglāk atrast pēdējos gados izdotos krājumus, sastādīju sarakstu, kas pārsteidzošā kārtā izrādījās garāks kā gaidīju. Tā, protams, ir subjektīva sajūta, bet šķiet, ka pie mums izdod daudz dzejas grāmatu (nemaz neskaitot “apšukrūmas” un visādas aizdomīga paskata grāmatiņas). Ar sastādīto sarakstu devos uz bibliotēku un paņēmu četras.

Tagad īsumā par izlasīto.

Raimonda Vazdika dzejas krājumsNeremdināmi. Raimonda Vazdika

Divpadsmit 2018. gads, 148 lpp.

“Neremdināmi” ir aktrises otrais dzejas krājums, izdots 700 eksemplāros un ietver sevī stāstus un dzeju. Teksts ir autobiogrāfisks un emocionāls. Grāmata vizuāli interesanti noformēta: spēles ar tekstu laukumiem, fotogrāfijas, grafikas. Krājuma tematika ir atiecības, pamatā tā ir šķiršanās, īpaši stāstos.

Godīgi sakot, šo grāmatu ņēmu ar bailēm, jo cita aktiera poētiskie centieni bija vāji. Vazdikai man patika stāsti, tie bija liriski, skarbi kā jau par sāpīgu tēmu, bet ne muļķīgi. Toties dzeja pēc stāstiem likās tāda nekāda, vārdu savārstījums, kas pārsvarā atgremo stāstu saturu. Iespējams, ka starp stāstiem un dzeju lasīšanā vajag ieturēt pauzi.

Vērtējums: 2,5/5

dzejas krājumsRedzu. Elīna Līce

NT Klasika 2018. gads, 96 lpp.

Jaunas dzejnieces pirmais patstāvīgais dzejas krājums, kurā viņa pauž savu pasaules izpratni, garīgo nostāju un pārdzīvojumus. Vairāki dzejoļi saistīti ar bērna gaidīšanu un pirmajiem dzīves mēnešiem. Vietām pagāniskais savijas ar kristīgo.

Ar debijām parasti ir tikai divi varianti – labi vai slikti. Šī bija saslavēta un kā kādā nejauši uzietā recenzijā trāpīgi norādīts – ļoti pietrūkst redaktora stingrās rokas, kas izravētu skaļās frāzes bez piepildījuma un nodrāztās klišejas. Muzikālas nianses un folks ir mazāk, kā varēja gaidīt no anotācijas, bet tie daži dzejoļi bija tiešām interesanti un labi. Kopumā garlaicīgi, tāds haotisks mikslis, tomēr dzejniecei varētu būt potenciāls.

Vērtējums: 2/5

dzejas krājumsIdilles. Uldis Bērziņš

Neputns 2018. gads, 72 lpp.

Kārtējais dzejnieka un atdzejotāja Ulda Bērziņa dzejas krājums ir plāns un kā var saprast no anotācijas, ietver sevī tikai to labāko – no dzīves un dzejas nosmelto krējuma kārtiņu. Nav jūtama izteikta tematika, tomēr šķiet, ka dzejnieks pārvietojas laikā no senatnes līdz pat nākotnei, fiksējot kādus svarīgus brīžus. Dominē vēstures motīvi, veltījumi.

Dzejoļi pārsvarā īsi, bet ir arī tādi, kas vairāk atgādina dzejprozu. Jūtams intelekts un profesionalitāte, filigrāna valodas izjūta, kas ļauj spēlēties ar tekstu. Reizēm pat šķiet, ka dzejnieks aušojas un visu to dzejas padarīšanu ņem galīgi nenopietni, tad atkal paliek pavisam nopietns. Bija dzejoļi, kurus nesapratu, daudzi arī emocionāli neuzrunāja, bet siekalas saskrēja mutē, lasot par cūku pupu vārīšanu ziemā.

Vērtējums: 3/5

dzejas krājumsKā pirms pērkona. Māris Salējs

Pētergailis 2016. gads, 191 lpp.

Dzeja it kā ārpus laika un telpas, tomēr tik piesaistīta zemei, cilvēkiem, zvaigznēm un laika ritumam. Dzejnieks raksta pārliecināti, bez skaļiem vārdiem un bieži it kā par sīkumiem, bet aizķer dvēseles stīgas ar šo vienkāršumu.

Šis ir “daudz neko nesaprotu, bet patīk” variants. Salējs raksta skaisti, tāpēc ir vienalga, ka nevar visu saprast. Man gribas viņa dzejoļus salīdzināt ar fotogrāfijā vai gleznā apturētiem mirkļiem. Tur ir gan ainavas, gan abstrakcijas, viss ir tik silts, mazliet izplūdis, citur tieši otrādi – ass fokuss, kontrasti. “Kā pirms pērkona” izraisa patīkamu sajūtu, katru dzejoli gribas lēnām izgaršot. Daudzus pārlasīju, dažus citēju, gribu pārlasīt vēl.

neej prom no manis neej prom
neej prom. es visu dzīvi
plaukstā ielikšu un aizsmakšu no skumjām
mana brīnišķīgā mana dumjā
mana nedzirdētā patiesība….

Ar 191 lappusi, grāmata šķiet par plānu, gribas lasīt vēl un vēl. “Kā pirms pērkona” ir viens no tiem retajiem dzejas krājumiem, kuru es gribētu savā plauktā. Silti iesaku izlasīt dzejas baudītājiem.

Vērtējums: 5/5