The DUFF: Designated Ugly Fat Friend. Kody Keplinger

Little Brown/Poppy 2010. gads, 280 lpp. Grāmatas Goodreads profils.

Dainis pastāstīja par filmu, tāpēc es pastāstīšu par grāmatu, kurai ar filmu kopīgs ir tikai nosaukums un neliela daļa sižeta.

Ar manu pēdējā laika “nelasošo” noskaņojumu prasījās pēc kādas vieglas lasāmvielas un izvēle krita uz šo jauniešu romānu. Lasāmajā sarakstā to biju iekļāvusi labo atsauksmju dēļ un nenācās vilties.

“The DUFF” būtu tipisks jauniešu romāns ar jau ierastajām klišejām, ja vien autore nebūtu pacentusies radīt savādāku galveno varoni. Bjanka ir gudra, saprātīga, inteliģenta un sarkastiska vidusskolniece, kura nepārdzīvo par savu viduvējo izskatu un neatbilstību kalsnuma standartiem. Viņai ir foršas draudzenes un liekas, ka viss kārtībā. Kur āķis? Viņa tomēr nav pilnīgi imūna pret citu vērtējumu un, kad skolas seksīgākais puisis nodēvē viņu par DUFF (izraudzītā neglītā resnā draudzene), viņas patmīlība ir aizskarta. Tam vēl tiek piemestas problēmas vecāku attiecībās, ko Bjanka mēģina atrisināt bez citu palīdzības. Nekas pārāk traģisks un traks, tomēr Bjankas pieeja bēgšanai no problēmām un nervu nomierināšanai ir negaidīta un drosmīga. Var strīdēties, cik tas ir morāli pareizi, bet es nebūšu tā, kas rādīs ar pirkstu.

Vairāk par pašu sižetu man patika romānā aizskartā tēma par neglītuma priekšstatiem, pašcieņu un pašvērtējumu. Bjanka beigās saprot, ka glītuma un neglītuma priekšstati atšķiras un viss ir tikai mūsu galvās. Vienu brīdi vari būt pelēka un apaļīga, citu – starojoša un seksīga. Mēs visi esam skaisti, jo skaistums ir dažāds. Tieši tāpat pat slavenākajām skaistulēm gadās brīži, kad viņas jūtas nepievilcīgas. Varbūt šis vēstījums romānā nav pasniegts perfektā veidā, tomēr, manuprāt, ir ļoti svarīgi, ka jaunas meitenes šādu ziņu saņem un saprot.

“Why should I do anything just to fix what he or anyone else thought about me? I shouldn`t have to?”

Lai gan uzreiz bija skaidrs kā beigsies varoņu attiecības, tas netraucēja un ar humora palīdzību autorei izdevās sižetu nepadarīt pārāk saldu. Arī visas problēmas atrisinās nesāpīgi. Varētu pat autorei pārmest nerealitātes pieskaņu, bet, pie velna, ne vienmēr ir jābūt kaut kādām ārprātīgām drāmām. Tieši drāmas neesamība bija tas, ko man vajadzēja, tāpēc romāns man tā patika. “The DUFF” sniedza patīkamu izklaidi, nenomāca un nenogurdināja. Pie viena lika atcerēties, ka esmu skaista savā īpašā veidā.

Viegls, asprātīgs un vienkāršs jauniešu romāns vakara atpūtai, ja negaidāt romānu no literatūras “augstā” plaukta.

Vērtējums: 4/5

Aplis & Uguns. Matss Strandbergs, Sāra B. Elfgrēna

Kad iznāca “Aplis” es to palaidu garām nepamanītu. Varbūt būtu palaidusi garām arī otro daļu “Uguns”, ja Rīgā neierastos šīs jauniešiem domātās triloģijas autori. Uz tikšanos gan nebraucu, bet grāmatas paņēmu lasīt. Godīgi sakot, ieraugot lasāmo apjomu un tiekot cauri pirmajām simts lappusēm, baiļojos, ka esmu “iegrābusies”. Tomēr sižets uzņēma apgriezienus un lasīt kļuva arvien interesantāk.

“Aplis” Engelsfors #1

Zvaigzne ABC 2012. gads, 544 lpp.

Engelsforsa – skaists nosaukums noplukušai zviedru pilsētai, kurā sešas meitenes tikko uzsākušas skolas gaitas ģimnāzijā. Viņām nav nekā kopēja, izņemot to, ka viņas vajā sens ļaunums. Kādu nakti, kad mēness kļuvis mistiski sarkans, kāds nezināms spēks viņas visas aizved uz pilsētas parku. Meitenes nezina, kā un kāpēc tur nonākušas, taču drīz vien kļūst skaidrs, ka citai bez citas viņām neizdzīvot, jo viņas ir Izraudzītās… (no oficiālās anotācijas)

Triloģijas pirmās daļas un, iespējams, visas triloģijas lielais trumpis ir smalkais un reālistiskais pusaudžu problēmu un attiecību tēlojums. Šī iemesla dēļ zviedru veikumu var droši ieteikt lasīt jauniešiem. Domāju, ka viņi meiteņu tēlos saskatīs paši sevi. Meitenes ir ļoti dažādas, tomēr nevienai dzīve nav tik skaista kā varbūt ārēji tas izskatās. Vienai šķiras vecāki, otrai vecāku nav vispār, trešā ir skolas izsmiekla objekts, ceturtā cīnās ar anoreksiju, piektā dara visu, lai būtu populāra, sestajai ir “lielā mīla”. Bija ļoti interesanti sekot viņu dzīvēm. Diezgan ilgi jaucu meitenes – spēju atcerēties viņu ikdienas problēmas, bet maģiskās spējas galīgi juka. Taisnību sakot, pirmajā daļā no maģijas ir diezgan maz, jo meitenes pašas zina ļoti maz un tikai mācās savas spējas izmantot un attīstīt.

Ar maģijas daļu gan neesmu tik apmierināta. Visa tā “o, esmu ragana” padarīšana šķita tāda samākslota un, manuprāt, meitenes to pārāk ātri un viegli pieņēma. Nepieminēšu spējas (ar tām gan viss ir kārtībā) un rituālus, lai neatklātu pārāk daudz. Gribu tikai pateikt, ka man tās darbības likās tādas nekādas. BET ņemiet vērā, ka man vispār ir problēmas ar raganām literatūrā un lielākoties visi raganu rituāli šķiet smieklīga pesteļošana un galīgi mani nepārliecina. Gaumes lieta. Man raganas krietni labāk patika citā nesen iznākušā jauniešu fantāzijas romānā. Lasot “Apli” visu laiku domāju, ka iznākums man patiktu labāk, ja autori pieturētos pie realitātes un nelīstu pārdabiskajā.

Vērtējums: 3,5/5

“Uguns” Engelsfors #2

Zvaigzne ABC, 2014. gads, 576 lpp.

Izraudzītās sāks otro mācību gadu ģimnāzijā. Visu vasaras brīvlaiku viņas ir aizturējušas elpu, gaidot dēmonu nākamo uznācienu. Bet draudi nāk no tās pues, no kuras viņas nekad nebūtu varējušas tos paredzēt. Aizvien skaidrāk kļūst redzams tas, ka Engelsforsā kaut kas ir galīgi aplam. Izraudzītās arvien ciešāk tiek saistītas cita ar citu, un viņām atkal tiek atgādināts, ka maģija nespēj ne mazināt nelaimīgas mīlestības sāpes, ne dziedināt salauztas sirdis. (no oficiālās anotācijas)

Paralēli meiteņu ikdienas problēmām skolā un mājās aizvien izteiktāka kļūst maģijas daļa – meitenes attīsta savas spējas, pilsētā ierodas raganu Padomes pārstāvji un ļaunie spēki, protams, nesnauž. Tie kuri ir izlasījuši otro daļu, noteikti piekritīs, ka “Pozitīvā Engelsforsa” bija zosādu uzdzenoša un atmiņā paliekoša. Uzvedina uz pārdomām par cilvēku apmātību ar idejām un pārlieku liela pozitīvisma kaitīgumu.

Meitenes kā raganas kļūst spēcīgākas un interesantākas. Neteikšu, ka viņas mani pilnībā pārliecināja, tomēr dažas darbības bija iespaidīgas un man patika. Visneskaidrākās joprojām ir Minu spējas, tāpēc domāju, ka trešajā daļā viņai būs izšķirošā loma cīņā ar ļaunumu. Kopumā “Uguns” ir labāks par “Apli” maģijas lietojuma ziņā.

Vērtējums: 4/5

Par abām grāmatām: nezinu kā tas panākts, bet nav jūtams, ka romānus rakstītu divi autori. Teksts lasās raiti, meiteņu tēli ir pārliecinoši un kopumā man patika. Mazliet baiļojos kā tiks atrisināta pēdējā cīņa ar ļaunumu, tomēr noteikti lasīšu arī trešo daļu. Atmetot savas pretenzijas pret raganu tēmu, varu saprast, kāpēc jauniešiem šī fantāzijas triloģija šķiet tik laba – grāmatas ir sarakstītas jauniešu valodā par jauniešiem saprotamām problēmām un tēli ir tādi, ar kuriem iespējams viegli asociēties. Un kāpēc gan nepiemest klāt aktuālo pasaules glābšanas tēmu, ko spēj paveikt tikai jaunieši, jo pieaugušie taču neko nesaprot un vispār nav nekam derīgi?

Grāmatu eksemplāri no izdevniecības.

Boat Girl: A Memoir of Youth, Love & Fiberglass. Melanie Neale

Beating Windward Press LLC 2012, 246 lpp.

Atmiņas par neparastu bērnību un jaunību, dzīvi uz buru jahtas, vasaras pavadot pie ASV krastiem, bet ziemas Bahamu salās. Tāda dzīve nav tikai skaisti saulrieti, ruma dzeršana un snorkelēšana. Ir pietiekoši daudz problēmu, neizpratnes un grūtību pieaugot.

Pilnīgi negaidīti tiku pie nopietnas, bet interesantas lasāmvielas. Droši vien nav noslēpums, ka man patīk ceļojumu literatūra, pie tam dzīvei uz jahtas piemīt īpašs vilinājums, tāpēc izmantoju iespēju izlasīt „Boat Girl”.

Ir dažādi iemesli kāpēc cilvēki izvēlas kādu laiku vai visu dzīvi pavadīt uz jahtas, bet pārsvarā visus vieno vēlme izrauties no ierastās dzīves, būt brīviem. Liela daļa uz ūdeņiem pavada pusgadu vai gadu un tad atgriežas krastā līdz nākamai ceļojuma reizei. Visu dzīvi pavadīt uz jahtas var atļauties vien bagātie vai tādi, kuri var strādāt no jebkuras vietas. Melānijas ģimene šai ziņā ir veiksminieki. Tēvs jaunībā smagi strādāja, sakrāja līdzekļus ar skaidru mērķi dzīvot uz jahtas un audzināt bērnus ārpus sabiedrības nelabvēlīgās ietekmes. Protams, patstāvību ieguvusī Melānija grib dzīvot uz jahtas un kādu laiku tas arī izdodas, tomēr viņas profesijas izvēle nespēj uzturēt šo salīdzinoši dārgo dzīvesveidu un viņai nākas kļūt par sauszemes žurku. Nesaprotu, kāpēc viņa ieguva kapteiņa licenci, bet neizmantoja iespēju strādāt ostā/uz bagātnieku jahtas/uz kuģa. Melānijas pieredze brīdina visus sajūsminātos sapņotājus, ka šāda sapņa realizācijai ir vajadzīgs spēcīgs materiālais pamats. Var jau skaisti aizpeldēt saulrietā ar uzvilktām burām, bet ko pēc tam?

Atmiņu stāstījums sadalīts 3 daļās. Man vislabāk patika pirmā daļa par Melānijas bērnību uz jahtas un ziemu pavadīšanu Bahamu salās. 1980-tos gados Bahamu salās ir jāievēro zināma piesardzība, jo vēl dzīvs ir narkotiku karteļa rēgs. Labāk nebāzt savu degunu kur nevajag. Māte mājskolo Melāniju un viņas māsu, tēvs snorkelē, ķer zivis un tīra gliemenes, viņi sapazīstas ar visādiem īpatnējiem cilvēkiem un laiks rit idilliski uz priekšu. Padsmit gadu vecumā Melānija nolemj krasi notievēt, badojas un noņemas ar ēdiena atvemšanu. Parādās pirmie zēni. Žēl, ka ļoti maz tiek stāstīts par Bahamu salām, bet acīmredzot Melāniju vēsture un kultūra maz interesē.

We lived in the real world and they lived in the rat race.

Otrajā daļā tiek aprakstīts laiks no 15 līdz 22 gadu vecumam, kuru iezīmē vairākas lietas – pašmācība pēc vidusskolas programmas un mācības koledžā, alkohols, vieglās narkotikas un puiši. Dumpiniecisks un sarežģīts periods. Tēvs raksta grāmatas un rakstus žurnāliem par ideālu ģimenes dzīvi uz jahtas. Realitātē gan ir dažas atšķirības un pamazām meitas un tēva attiecībās rodas plaisa, kas ar gadiem plešas plašumā. Tēva attieksme iedragā meitas uzskatus un vēlāk rada zināmas problēmas viņas attiecībās ar pretējo dzimumu un ģimeni. Melānija nopietni sapņo par savas jahtas iegādi kopā ar labāko draudzeni, bet kā saka kāds ģimenes draugs: „Life happens and you don`t really know how things are going to work out.”  

Trešās daļas raksturojošie lielumi: dzīvošana lētā dokā pie Maiami uz savas jahtas, postošas vētras, visādi puiši, un apzināšanās, ka tā tālāk vairs nevar turpināt. Šī daļa man patika vismazāk, lai gan nevaru teikt, ka lasīt nebija interesanti. Dzeršana un ballēšanās iet mazumā, bet spēja pasmaidīt un pasmieties par sevi tā arī nav parādījusies. Šķita, ka Melānija vienkārši plūst pa straumi, nekur īsti nepiederot, ne par ko īsti neuzņemoties atbildību. Pieļauju, ka tās ir šādas brīvas dzīves blakusparādības. Pozitīvi, ka beigās viņa beidzot spēja tikt galā ar savu dzīvi un noteikt prioritātes.

Humora trūkums man traucēja visvairāk. Viņa ir tik nopietna, ka jau robežojas ar garlaicīgu. Protams, nevar atcerēties bērnības un agrās jaunības jokus, bet pēdējā daļā gan taču atmiņas vēl ir diezgan svaigas. Nevar būt, ka savdabīgie Maule Lake B doka kaimiņi nepastrādāja kādu joku vai nenotika kas cits aizraujošs. Bet nu labi, Melānijai ir šausmīgi nopietna un sarežģīta dzīve. Pabīdot malā šo mazo iebildi, viss cits man patika, varētu teikt, ka bija pat vērtīgi izlasīt. Labi, ka viņa pārāk neiedziļinās jahtu uzbūvē un vadīšanā, jo tad nezinošam cilvēkam varētu būt apgrūtinoši lasīt.

Vērtējums: 4/5