Jāņa Rozes apgāds 2016. gads, 128 lpp.
Par “Rabarberu sarkano” savulaik bija daudzas labas atsauksmes un droši vien tāpēc gaidīju no šī romāna pārāk daudz. Bija radies iespaids, ka grāmata būs tikpat burvīga kā Tūves Jānsones “Vasaras grāmata“, tomēr tā nav. Augustīnes stāsts ir vientulīgs un skumjš.
Augustīnes māte kaut kur dienvidos pēta putnus, kamēr Augustīni pieskata radiniece vai kaimiņiene (atvainojiet, vairs neatceros). Kur ir tēvs, vispār nevienam nav zināms. Lai būtu vēl skumjāk, Augustīnei ir kroplas kājas, kas, protams, padara viņu par skolasbiedru apsmiekla objektu un visādi apgrūtina viņas dzīvi. Tomēr Augustīne ir cīnītāja, nevis ņuņņa, un viņai ir mērķis uzkāpt Kalnā, tāpēc stāsta noskaņa nav puņķaina un žēlabaina.
Šis ir pirmais, un pieļauju, ka pēdējais, manis izlasītais daiļliteratūras darbs, kurā tik daudz pieminēti rabarberi. Rabarberu lauks – ciema vienīgais mežs, rabarberu ievārījums – katrai saimniecei savādāks, rabarberi, rabarberi, rabarberi. Vēl ir asinsdesu dienas. Tas man ārkārtīgi patika, pilna mute siekalām.
Uz grāmatas vāka pieminēts romāna poētisms. Es to saskatīju tikai salas dabas aprakstos un grāmatas nosaukumā. Viss pārējais ir strups ziemeļu skarbums, kas izpaužas gan sižetā, gan aprautajās domās. No vienas puses, autore it kā “glezno lieliem triepieniem” un daudz atstāj lasītāja iztēlei. Viņai izdevies radīt ikdienišķus, bet interesantus tēlus, reālistisku vidi, uzburt Islandes ainavu un pastāstīt aizkustinošu stāstu par meitenes ilgām pēc mātes mīlestības un “pacelšanos spārnos”, nelietojot izcakinātu valodu un nespiežot uz jūtām. No otras puses, teksts vietām atstāja saraustītu un haotisku iespaidu. Beigas vispār kaut kur aizpeldēja nekonkrētībā un, manuprāt, nepatīkami kontrastēja ar pārējā stāsta lakonismu.
“Rabarberu sarkanais” noteikti ir lasāms un visticamāk jums patiks. Arī man kopumā patika, tikai beigas sabojāja prieku. Godīgi sakot, man ļoti patīk grāmatas vāks, par to vien varētu dot zvaigzni.
Vērtējums: 3/5