Rabarberu sarkanais. Oidira Ava Olafsdotira

Jāņa Rozes apgāds 2016. gads, 128 lpp.

Par “Rabarberu sarkano” savulaik bija daudzas labas atsauksmes un droši vien tāpēc gaidīju no šī romāna pārāk daudz. Bija radies iespaids, ka grāmata būs tikpat burvīga kā  Tūves Jānsones “Vasaras grāmata“, tomēr tā nav. Augustīnes stāsts ir vientulīgs un skumjš.

Augustīnes māte kaut kur dienvidos pēta putnus, kamēr Augustīni pieskata radiniece vai kaimiņiene (atvainojiet, vairs neatceros). Kur ir tēvs, vispār nevienam nav zināms. Lai būtu vēl skumjāk, Augustīnei ir kroplas kājas, kas, protams, padara viņu par skolasbiedru apsmiekla objektu un visādi apgrūtina viņas dzīvi. Tomēr Augustīne ir cīnītāja, nevis ņuņņa, un viņai ir mērķis uzkāpt Kalnā, tāpēc stāsta noskaņa nav puņķaina un žēlabaina.

Šis ir pirmais, un pieļauju, ka pēdējais, manis izlasītais daiļliteratūras darbs, kurā tik daudz pieminēti rabarberi. Rabarberu lauks – ciema vienīgais mežs, rabarberu ievārījums – katrai saimniecei savādāks, rabarberi, rabarberi, rabarberi. Vēl ir asinsdesu dienas. Tas man ārkārtīgi patika, pilna mute siekalām.

Uz grāmatas vāka pieminēts romāna poētisms. Es to saskatīju tikai salas dabas aprakstos un grāmatas nosaukumā. Viss pārējais ir strups ziemeļu skarbums, kas izpaužas gan sižetā, gan aprautajās domās. No vienas puses, autore it kā “glezno lieliem triepieniem” un daudz atstāj lasītāja iztēlei. Viņai izdevies radīt ikdienišķus, bet interesantus tēlus, reālistisku vidi, uzburt Islandes ainavu un pastāstīt aizkustinošu stāstu par meitenes ilgām pēc mātes mīlestības un “pacelšanos spārnos”, nelietojot izcakinātu valodu un nespiežot uz jūtām. No otras puses, teksts vietām atstāja saraustītu un haotisku iespaidu. Beigas vispār kaut kur aizpeldēja nekonkrētībā un, manuprāt, nepatīkami kontrastēja ar pārējā stāsta lakonismu.

“Rabarberu sarkanais” noteikti ir lasāms un visticamāk jums patiks. Arī man kopumā patika, tikai beigas sabojāja prieku. Godīgi sakot, man ļoti patīk grāmatas vāks, par to vien varētu dot zvaigzni.

Vērtējums: 3/5

Īsās atsauksmes #14

Atkal sakrājušās dažas grāmatas par kurām izteikties īsumā.

Here Lies Daniel Tate. Cristin Terrill

Simon & Schuster 2017, 400 lpp.

Lai gan par šo romānu man būtu ko teikt, izteikšos īsi, jo šī ir no tām grāmatām, par kuru sižetu nedrīkst pļāpāt. Visa sāls ir noslēpumainībā. Antivaroņi, respektīvi – autore, smuki čakarē lasītāju prātus. Īsumā: hronisks melis izliekas par pazudušu puisi, lai tiktu laukā no ķezas un iekuļas bagātā ģimenē, kura ir laimīga par pazudušā radinieka atrašanos. Krāpniekam iepatīkas jaunā dzīve, bet viss nav tik rožaini. Viss, vairāk neko neteikšu. Sen nebiju lasījusi jauniešu romānu un šis man tiešām patika, sižets spraigs, lasījās raiti. Labi izklaidējos, aizdomās turēju visus un priecājos kā mani apčakarēja. Vienīgi beigās atrisinājums šķita pienākam pārāk strauji.

Romāna ideja par puisi, kurš izliekas par pazudušu cilvēku, atsauca man atmiņā dokumentālo filmu “The Imposter” (2012), kas stāsta par puisi no Spānijas, kurš apgalvo, ka ir kādas amerikāņu ģimenes pirms 3 gadiem pazudušais 16 gadus vecais dēls. Filma laba, iesaku, ja interesē tāds stāsts.

Vērtējums: 4/5

One Christmas Kiss in Notting Hill. Mandy Baggot

Ebury Digital 2017, 384 lpp.

Būtisks grāmatas izvēles faktors bija darbības vide – Notinghila, Londona. Nekādas īpašās Londonas sajūtas nenoķēru un būvfirmas jaunā amerikāņu izpilddirektora ambiciozā ideja nonest Notinghilu, lai uzbūvētu tur mega izklaides/viesnīcu kompleksu šķita vienkārši smieklīga ideja. Autore varēja izdomāt kādu reālāku drāmas iemeslu. Amerikānis – šķirtenis ar divām meitām, ātri samīlas būvfirmas darbiniecē, kura piekomandēta par viņa asistenti. Miniet trīs reizes, kur tā sieviete dzīvo? Pareizi. Viņa ļoti mīl to rajonu, tāpēc amerikānis ir sprukās – vai nu sieviete vai būvprojekts Notinghilā. Romāna pluss – galvenā varone nav nevarīga, elsojoša būtne.

Neesmu atmetusi cerības atrast to īsto, maģiski skaisto Ziemassvētku stāstu. Šis nebūs īstais, romāns ir klasiski, romantiski naivs un klišejisks, tomēr bez pārliekām muļķībām, ja vien neskaita neticamo būvniecības ideju. Tomēr kaut kādu Ziemassvētku pasaku vajag un romāna beigas ir tipiskas laimīgo pasaku vai romantisku Holivudas filmu beigas, kas silda sirdi par spīti visam. Romānu var izlasīt ātri, pa kādai lapai mierīgi izlaižot, jo nekas svarīgs netiek rakstīts. Kārtīga smadzeņu košļene.

Vērtējums: 3/5

How To Be Parisian: Wherever You Are. Anne Berest, Audrey Diwan, Caroline de Maigret, Sophie Mas

Ebury Press 2014, 255 lpp.

Izklaidējoša kafijas galdiņa grāmata, ko pašķirstīt un palasīt pie vīna glāzes. Domāju, ka autores ir mazliet pārspīlējušas ar to, kādas ir parīzietes un ko viņas dara vai nedara, bet teksts un bildes nenoliedzami uzbur Francijas sajūtu, ļauj kā sievietei mazliet pasmaidīt par sevi un citām. Šī grāmata atgādina par sievišķīgumu, šarmu, eleganci, ļaušanos kaprīzēm un savām vēlmēm, par būšanu pašai. Man gan ir aizdomas, ka par parīzieti, vai francūzieti vispār, nevar kļūt, par parīzieti ir jāpiedzimst, bet to vieglumu man gribētos iemācīties. Jā, man gribētos būt parīzietei un ir lietas, pie kurām varu pievilkt ķeksīti. Matu krāsošanā gan izgāžos ar skaļu blīkšķi, jo īsta parīziete matus nekrāso, viņa lepojas ar savu dabīgo matu krāsu. Viegla, forša lasāmviela. Dažs labs padoms liekams aiz auss un izmantojams, bet vispār šī ir iedvesmas, nevis pašpalīdzības grāmata. Noteikti vēl pāršķirstīšu. Ja ar angļu valodu esat uz jūs, grāmatnīcās noteikti vēl var atrast latvisko izdevumu “Kā būt parīzietei vienmēr un visur”.

Vērtējums: 3,5/5

Ūdens atmiņa. Emmi Iteranta

Jāņa Rozes apgāds 2016. gads, 240 lpp.

Šī grāmata ir kā ūdens – tā diezgan rāmi izplūst cauri lasītāja prātam un vairs nav notverama. Paliek tikai atmiņas par skaistu tekstu, mierīgu noskaņu un visuresošo ūdeni, jo ūdens ir šī romāna centrālā tēma. Viss grozās ap ūdeni – tējas ceremonija, sena ekoloģiskā katastrofa, ūdens trūkums, ūdens iegūšanas kontrole un slepeni ūdens resursi. Visu varoņu likteni nosaka ūdens.

Tīri teorētiski pēc mūsdienu grāmatu mārketinga dalījuma var teikt, ka somu rakstnieces Emmi Iterantas debijas romāns ir domāts jauniešiem, jo galvenajām varonēm Noriai un Sanjai ir ap 16 gadiem, tomēr šajā romānā tik spilgti izpaliek bieži izmantotā dumpīgu jauniešu sacelšanās un uzvara pār sistēmu, nav arī mīlas līnijas, ka romānu nekādi nevajag iegrožot kādā lasītāju vecuma kategorijā. Interesanti būs visiem.

Salasījos dažādas atsauksmes, tomēr mani tik un tā pārsteidza ūdens plūdumam līdzīgā liriskā romāna noskaņa, kurā ieskanas gan cerība, gan nolemtība. Darbības vide mulsina un intriģē. It kā Skandināvija, it kā Āzija, bet sajūtas vairāk uz Āzijas pusi vilka. Kaut kas ir noticis un Eirāzija tagad ir viena liela valsts. Autore izskaidro maz, viņa vairāk parāda nekā pasaka, liek nojaust, tomēr jautājumu ir vairāk kā atbilžu. Romāns neprasa sīku radušās situācijas un darbības vides aprakstu, bet ziņkārīgam prātam gribas zināt, kas tieši notika, kāpēc ir tāds ass kontrasts starp atsevišķām tehnoloģijām un pagrimumu, ko slēpj militāristi.

Domāju, ka no “Ūdens atmiņas” varētu sanākt labs eiropiešu kino, bet Holivudas līmenim sižetā ir par maz asiņu un cīņas. Man patika, negaidīts un atšķirīgs distopijas romāns, savdabīga ideja un viegls izpildījums būtībā skumjam stāstam.

Vērtējums: 3,5/5