Pastkastīte nenosūtītām vēstulēm. Sandra Ratniece

Jāņa Rozes apgāds 2022. gads, 96 lpp.

Ar Sandras Ratnieces dzeju nebija sanācis iepriekš iepazīties, tāpēc ar prieku paņēmu lasīt viņas otro dzejas krājumu. Diemžēl manās sajūtās saturs palika tikpat neizteiksmīgs kā grāmatas vāks.

Krājums tematiski sadalīts 4 daļās un atšķirībā no citiem dzejas krājumiem, ko esmu lasījusi, šeit ir daudz dzejas ciklu. Šķistu, ka tas varētu veicināt krājuma viengabalainību, tomēr man tas šķita tematiski saraustīts: paklanīšanās trubadūrēm un jūgendstilam, dabas motīvi, personīgas atmiņu ainas un tad nodaļa, kur dzejoļus veido teksts no Otrā pasaules kara laika vēstulēm. Visam cauri vijas dramatisma nots. Var just, ka šīs tēmas ir dzejniecei personīgi nozīmīgas, bet mani atstāja diezgan vienaldzīgu. Tomēr ļoti patika daži dzejoļi ar niansētu dabas tēlojumu, skaudri precīzs bija 1970. gadu komunālā dzīvokļa dzejolis.

Trešo zvaigzni ar prātu ielieku par maz zināmu vārdu plašo lietojumu šajos dzejoļos, par īpatno tēlainību, ko rada šo vārdu krelles un cakas. “Mākulis”, “lodenās krūtis”, “lankainā pļavā”, “pelēksnās sienas”, “grumslas acīs” – tie ir tikai daži piemēri. Ar tiem vārdiem arī tā – sākumā patika, ka tie atrasti un lietoti, varbūt pat darināti jauni, bet vēlāk vienkārši noguru no sasprindzinājuma saprast jēgu. Dzeju jau tā ne vienmēr ir viegli uztvert un, ja vēl jālaužas cauri nemitīgai bezkomatu mazpazīstamu vārdu straumei, tad viss prieks pazūd. Iespējams, ka šis krājums vairāk priecēs literatūrzinātnē profesionāli darbojošos lasītājus, kā to var nojaust pēc grāmatas aizmugurē pievienotajām recenzijām.

“Pastkastīte nenosūtītām vēstulēm” var būt intelektuāli interesants izaicinājums, bet emocionāli – vismaz man – ne visai. Kvalitātes un ideju ziņā Sandras Ratnieces dzeja noteikti nav slikta un savu lasītāju atradīs.

Vērtējums: 3/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Siena, ko nosiltināt. Inga Pizāne

Jāņa Rozes apgāds 2019. gads, 64 lpp.

Kopš Ingas pirmā dzejoļu krājuma pagājuši kādi gadi un baidījos, ka viena no mums būs mainījusies un viņas dzeja mani vairs neuzrunās kā agrāk. Pārmaiņas nedaudz ir, bet mums joprojām saskan. Centos dzejoļus dozēt, bet tāpat izlasījās ļoti ātri.

Man šķiet, ka tāpat kā gaiss, Ingas dzeja vienkārši ir. Tā necenšas kaut ko pierādīt, mainīt vai pieprasīt. Tā elpo, dzīvo, jūt un klusām ievibrē lasītāja dvēseles stīgas. Šoreiz mazliet apcerīgāk un smeldzīgāk. Šo noskaņu papildina lakoniskās, melnbaltās Līgas Kitchen ilustrācijas.

Nav gluži pareizi teikt, ka “Siena, ko nosiltināt” ir par šķiršanos, tomēr tāds apakštonis ir sajūtams. Pāri visam arī šajā krājumā ir sevis un to otru silto roku meklējumi. Jau atkal liriski trausli un skaisti par mīlestību. Šķiet, ka tiek izdzīvots vesels gads no rudens skumjām, jo “jau gadu es eju projām no tevis”, līdz nākamajam rudenim, kad “es tevī varētu ieskūpstīties uz dzīvi”. Pa vidu ir mamma – miera, mīlestības un atmiņu osta, kur patverties, un viņas jaunības džemperis (pavisam reāls, gan jau būsiet redzējuši).

Patīkami, ka Inga ir tik īsta un drosmīga atkailināt savu iekšējo pasauli bez lieka trokšņa un skaļiem vārdiem. Tādi klusi, dziļi ūdeņi. Nianšu māksliniece. Es jau gaidu trešo dzejas krājumu.

Vērtējums: 4,5/5

Karaoke un spartietes mīlestība

Kad esmu saintriģējusi ar virsrakstu, varu pastāstīt, ka novembrī piedalījos #lasilatviešus akcijā ar divu dzejas grāmatu izlasīšanu. Katru reizi bibliotēkā apskatu jaunāko/pēdējo gadu dzejas krājumu plauktu un  tā veiksmīgi tiku pie Ronalda Brieža “Karaoke” (šķiet, ka 2008. gads bija tikko!) un Ivetas Ratinīkas “tikko & tikai”. Ar Ratinīku man šī bija pirmā satikšanās, bet Ronaldam Briedim ne tik sen lasīju un izbaudīju “Zāles pret nemirstību”. Par dzejas krājumiem pastāstīšu tādā kārtībā kā izlasīju.

Karaoke. Ronalds Briedis

Neputns 2008. gads, 88 lpp.

“Karaoke” ir otrais Ronalda Brieža dzejas krājums un var lepoties ar gudru anotāciju. Es to novienkāršošu un teikšu, ko saskatīju. Manuprāt, šī ir dzeja par veco un jauno vērtību sadursmi, morālo normu maiņu. Laiku, kurā garīgās vērtības asi nostājas pret materiālajām, viss ir sajucis un sajaucies, un cilvēks apjucis, mazliet dusmīgi meklē savu vietu. Katedrāļu vietā ceļ lielveikalus, kurp doties svētdienās, un Jēzus Kristus smej no svētbildes un rāda ar pirkstu uz paģībušām večiņām. Es nezinu, cik personīga Briedim ir viņa dzeja, bet es sajutu skumjas par to, ka inteliģencei un dzejai vairs nav liela loma.

Un tu paliec viens pats stāvam
Izkritis pat sev no prāta
Neaizmirsti beigās paņemt
Dzejoli no bankomāta.

Diemžēl “Karaoke” mani neuzrunāja. Acīmredzot, šī krājuma tēma man galīgi nav aktuāla, jo nespēju saprast un “iztulkot” dzejnieka domas daudzos dzejoļos. Arī reliģijas tēmas mani nesaista. Dzeja laba, tomēr es priecājos, ka pirmo izlasīju “Zāles pret nemirstību” un zinu, ka viņš man var arī patikt.

Vērtējums: 2,5/5

tikko & tikai. Iveta Ratinīka

Zvaigzne ABC 2018. gads, 96 lpp.

Ak, šis bija skaisti. Drīkst vairāk neko neteikt? Sievišķīgi, bet ne cukuroti, jūtams spēcīgas sievietes gars. Vēl patīkami tas, ka šī ir dzeja bez agresijas un dusmām, ar dabas klātbūtni, labā valodā, par dzīvi un par mīlestību. Dzejas klusinātajā noskaņā ļoti labi iederās Rolanda Krutova veidotais grāmatas mākslinieciskais noformējums. Es to izbaudīju gandrīz tikpat lielā mērā kā dzeju.

 

klusēt ar ādu.
klusēt ar ādas nepieskaršanos taustiņiem.
klusēt ar acu neatvēršanu..
klusēt ar neelpošanu.
klusēt.

Virsrakstā pieminētā spartiete ir no šī krājuma, un man žēl, ka nepierakstīju tās rindas. Daudzus dzejoļus lasīju divreiz, jo vienkārši patika. Daži dzejoļi palika nesaprasti, tomēr kopumā bija skaisti un gribējās atzīmēt citējamas vietas. Pieļauju, ka “tikko & tikai” patiks tiem, kam patika I. Pizānes “tu neesi sniegs“.

Vērtējums: 4,5/5