Baltā grāmata. Jānis Jaunsudrabiņš

kopoti raksti-jaunsudrabiņšLiesma 1981. gads, 365 lpp. Kopoti raksti, III sējums.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1914. gads

Man gribētos domāt, ka ar Jaunsudrabiņa “Balto grāmatu” nevienu nav speciāli jāiepazīstina. Vismaz daļa viņa bērnības dienu tēlojumu bija un droši vien joprojām ir iekļauta skolas obligātās literatūras sarakstā. Iespējams, ka mūsdienu skolēniem mazā Janča bērnība nešķiet interesanta, bet man “Baltā grāmata” patika gan toreiz, gan tagad.

Janča (grāmatā viņam ir 4 – 5 gadi) bērnība rit ne pārāk turīgās lauku mājās Neretas pusē netālu no leišu robežas, kur māte, vecāmāte un vectēvs salīguši par kalpiem. Ar mazliet naivām, sapņainām, bet vērīgām bērna acīm tiek stāstīts par kalpu dzīvi, ikdienas darbiem, dabas skaistumu un visādām blēņām. Kas tik te nav! Klibais Jurks, žīdi, čigāni un ubagi, žurku ķeršana, vakarēšana un spoku stāstu stāstīšana, aušana, sulu tecināšana, ciemos braukšana, ogošana, Jāņi un Ziemassvētki, kāzas un bēres, aitu un cūku bēres, kartupeļu rakšana, linu kulšana un pa starpām visādi svarīgi bērnu darbi, kurus pieaugušie nez kāpēc uzskata par nedarbiem.

“Baltā grāmata” ir sirsnīgs, bet neizskaistināts atmiņu ceļojums, bez nožēlas, pārmetumiem, moralizēšanas vai “zudušās paradīzes” meklējumiem. Ja Virzas “Straumēni” ir ideālās mājas, tad “Baltā grāmata” rāda realitāti. Ģimene ir trūcīga, tēvs miris un, kad mātei nākas pārdot vienīgo govi, viņiem bieži vakariņās ir tikai ūdenī iedrupināta maize. Jancis ar ilgām skatās uz āboliem saimnieka dārzā un siļķe viņam ir lielākais gardums. Ziemu Jancim jāpavada istabā, jo māte nevar viņam nodrošināt pienācīgu apģērbu un apavus. Un tomēr Janča bērnība ir laimīga, cik vien tā var būt laimīga nabadzīgam kalpu bērnam, kura mātei ir maz laika ar viņu ņemties, jo darbs dzen darbu. Vienatne, kāre uz lasīšanu, pieaugušo stāsti garajos rudens un ziemas vakaros – tas viss rosināja bērna iztēli un lika pamatus rakstnieka talantam.

Lai gan tēlojumi pārsvarā ir īsi, tomēr teksts ir blīvs un veciem vārdiem pilns, tāpēc lasīju lēnām un ar baudu. Valoda ir tik latviska, ka gandrīz sirds iesāpas aiz skaistuma. Pieļauju, ka tekstā rodami daudzi apvidvārdi (kas sen jau kļuvuši par vecvārdiem), kaut vai tās pašas “apbēdas” – cūku kaušana un mielasts. No stāsta par aušanu sapratu ļoti maz, jo tā ir tāda specifiska nodarbe, ko arī modernajā valodā nepārzinu. Noslēpumā tīti palika arī daži dārzeņu nosaukumi, bet tas nekas. Man nav problēmu ar tekstu, ja sajūsmina stils un valoda.

“Baltajai grāmatai” ir tik daudz izdevumu, ka tas var samulsināt lasītāju. Ja vēlaties izlasīt grāmatas pilno versiju, tad jāmeklē tāds izdevums, kurā ir 100 tēlojumu. Avotos ir atšķirīgas ziņas par grāmatas pirmizdevuma gadu. Tas tāpēc, ka 1914. gadā izdeva pirmos 40 tēlojumus, bet 1921. gadā atlikušos 60, lai gan Jaunsudrabiņš darbu pie visiem simts tēlojumiem bija pabeidzis jau pirms 1914. gada. “Latviešu romānu rādītājā 1873-2013” kā pirmizdevuma gads norādīts 1914., tāpēc pie šī oficiālā kataloga datiem arī paliksim. Kopotajos rakstos tēlojumi iespiesti no 1950. gadā trimdā iznākušā izdevuma, kuru Jaunsudrabiņš atsūtīja Latvijas Valsts izdevniecības direktoram Pēterim Bauģim pēc tā lūguma.

Saprotams, ka ne visiem var patikt aprakstošā proza par zemnieku dzīvi vecos laikos, tomēr Jaunsudrabiņš ir labs stāstnieks un viņa bērnu dienu tēlojumi tiek mīlēti pilnīgi pelnīti.

Vērtējums: 5/5