The Color of Tea: A Novel. Hannah Tunnicliffe

Color of TeaScribner 2012, 336 lpp.

Ieradusies līdzi vīram eksotiskajā Makao, Greisa jūtas kā baltais zvirbulis gan starp vietējiem iedzīvotājiem, gan pārējiem ārzemniekiem, kuri šeit strādā. Kamēr vīrs aizņemts ar jauna kazino attīstību, Greisa pamazām slīgst depresijā, līdz nolemj atvērt savu kafejnīcu. Kafejnīca un makarūnu cepšana kļūst par viņas glābšanas riņķi.

Nezinu, kad tas sākās un cik lielos apjomos, bet dzīves mērķa atrašana/rētu dziedēšana caur sava talanta realizēšanu jeb problēmu risināšana uz ēdienu gatavošanas fona izskatās pēc tīri populāras dāmu romānu nišas. „The Color of Tea” Greisa gatavo slavenos franču makarūnus (mandeļu cepumiņi ar pildījumu), pirms tam lasītajā „The Mango Season” ģimene vairākās paaudzēs kopīgi konservē mango. „Kulinārās kaislības” ieveda divu grieķu vīriešu virtuvēs, kuri mēģina izpatikt mīļākajai. Vēl senāk lasīju „Ziedu valoda”, kur bārene gatavoja fantastiskus ziedu pušķus. Šī niša man šķiet simpātiska, citādi jau nelasītu.

„The Color of Tea” anotācija bija pietiekoši daudzsološa, lai es ķertos klāt romānam ar diezgan lielu pārliecību, ka man patiks. Pirmās lapaspuses šķita labas, pēc tam es gandrīz atteicos no tālākas lasīšanas, jo galvenās varones sevis žēlošana pārāk ievilkās, bet tad par laimi tiku līdz kafejnīcai un kādu laiku bija interesanti – dažādie makarūni, pirmie apmeklētāji, palīgu Rillas un Džidži atrašana. Tad Greisas un Pīta laulība piedzīvoja krīzes kulmināciju un Greisa atkal metās dusmu pilnā sevis žēlošanā un es otro reizi gandrīz atteicos no tālākas lasīšanas. Man patika ideja par kafejnīcu, patika Makao apraksti (lai gan neko daudz tur nebija), bet grāmatu nenoliku malā vien tāpēc, ka spēju saprast Greisas noslēgšanos, attālināšanos no vīra, klusēšanu un to kā viņi atkal pamazām atrod ceļu viens pie otra. Pārsteidzoši, cik ļoti viņa redzēja skabargu cita acī, bet ilgu laiku nespēja saskatīt baļķi pati savējā. Bet tā mēdz būt. (Tālāk nelasiet, ja negribat uzzināt sižetu sīkumos.)

Greisas un Pīta attiecību attēlojums bija meistarīgs,. Rilla, Džidži un regulārā apmeklētāja Mārdžorija bija interesanti tēli ar kontrastējošiem raksturiem, par pārējo gan to īsti nevaru teikt. Franču pavārs Leons šķita mākslīgi iespiests, lai varētu izveidot konfliktu. Te arī ir mans vislielākais iebildums. Grāmatas autore visvairāk izpaužas tur, kur sievietes to prot vislabāk – drāmas pūšanā. Bez laulātā pāra attiecību problēmām vēl ir Greisas emocionāli pārspīlētā saikne ar mirušo māti; Rillas draudzene, kuru nelietīgi izmanto viņas darba devēji; regulārajai kafejnīcas apmeklētājai Mārdžorijai nomirst suns, kurš viņai nav paticis, bet viņa vienalga pinkšķ; Džidži pamanās nokļūt slimnīcā ar tablešu pārdozēšanu (tā aina reāli šķita pilnīgi lieka un neko nedeva sižeta attīstībā) un vēl un vēl. Drāma drāmas galā. Labi vismaz, ka Greisas vīrs nav pēdējais ēzelis. Kādā sakarā beigās bija tāds pagrieziens ar Džidži meitu, man vispār netapa skaidrs. Bez problēmām neiztikt, bet šeit to šķita pārāk daudz un pārāk veiksmīgi visas atrisinājās.

Makaruni-Macaroons-2Drāmas pūšana atstājusi maz vietas pārējām lietām, kas šo romānu padarītu daudz labāku. Kafejnīcas iekārtošana un atvēršana attēlota ļoti minimāli, nav recepšu (varēja gan kādu ielikt, ja jau makarūniem atvēlēta tik nozīmīga loma), tikpat kā nav attēlota darbība virtuvē – tiek izdomāti jauni makarūni un dankš! otrā rindkopā Greisa jau tos velk laukā no krāsns. Ja viņai kafejnīcas iekārtošana un gatavošana ir tik ļoti svarīga, kāpēc par to netiek rakstīts? Kāpēc netiek apsvērta adopcijas iespēja, ja reiz viņiem nevar būt savu bērnu un Greisa pusi romāna par to gaudo, kamēr Pīts klusām cieš maliņā stāvot, vispār šķiet neloģiski. Autore praktiski izvairās no visa tā, kas ir svarīgs galvenajai varonei un kas viņai prasītu papildus tēmu izpēti. Tā vietā ir tukšas saviesīgas sarunas un šīs te nemitīgās drāmas, kuras neprasa iedziļināšanos reālos faktos. Tāda sajūta, ka viņa drusku pasmēlusies no sava ceļojuma uz Makao, paskatījusies smukas bildītes ēdienu blogos, pati vai kāda tuviniece piedzīvojusi emocionālu atsvešināšanos no vīra un – voila! – romāns gatavs.

Labākais šai romānā – nedrošu sieviešu pašapziņas celšana, sava dzīves aicinājuma atrašana. Ja neiedziļinās romāna trūkumos (ko laikam šādos romānos nevajag darīt), tad jau nekāda vaina un romantisko dāmu romānu cienītājām pat varētu tīri labi patikt.

Vērtējums: 2,5/5

Putnubiedēklis. Ronalds Hjū Morisons

Izdevusi izdevniecība AGB “Vēja suņa klasikas” sērijā 2004.g., 216 lpp., sarakstīta/izdota 1963.g. Šis Ronalda Hjū Morisona romāns pārstāv Jaunzēlandi manā 80/80 topā.

Šo šarmanto, bet vietām šausminošo, vietām neticami smieklīgo romānu diez vai var dēvēt par bērnu/pusaudžu literatūru, bet daži to neuzskata arī par pieaugušo literatūru, jo grāmatas galvenais varonis ir 14 gadīgais Nedijs un daļa no pārējām darbojušamies personām arī ir pusaudži. Vēl Jaunzēlandes mazpilsētiņā dzīvojas Nedija ģimene – skaistā māsa, dzērājs tēvs, kurš sevi lepni dēvē par antikvāru lietu uzpircēju, dzērājs un slinķis tēvocis Etols, apbedīšanas biroja īpašnieks, arī dzērājs, un citi. Viss ir mierīgi līdz brīdim, kad Nedijam nozog vistas un pilsētelē ierodas briesmīga paskata vīrs – Putnubiedēklis…

– Jocīgi, ka vistas joprojām sēž kastē šādā rīta stundā, – es ieminējos, iebāzdams pa stiepļu pinuma žogu žagaru. Sestdienas rītā viņas guļ traki ilgi.

Tajos laikos mēs bijām tik dumji, ka tikai pēc kādām desmit minūtēm sākām pētīt tuvāk, kas īsti notiek būrī. Lesa apakšžoklis nokārās tik zemu, ka man šķita – viņš tūlīt apēdīs sauju melnu spalvu. Šīs spalvas bija vienīgais, ko mēs atradām būrī. […]

Kamēr mēs kinoteātrī drūmi blenzām ekrānā, tēvocis Etols viesnīcā Federal Hotel izsolīja loterijā mūsu vistas…

Taisni žēl, ka Morisons nav neko daudz uzrakstījis, jo tas, kā viņš raksta – kā sociāli nelabvēlīgs tips par sociāli nelabvēlīgiem tipiem – ir vienkārši brīnišķīgi. Grāmatas pirmais teikums vien ir ko vērts: “Tajā pašā nedēļā, kad tika nozagtas mūsu vistas, Dafnei Morenai pārgrieza rīkli”. Vērtējums: 5/5. Ļoti neparasts romāns.

Pats romāna vaininieks dzimis 1922.g. un visu mūžu nodzīvojis Jaunzēlandes Ziemeļsalas mazpilsētiņā Haverā vectēva celtā mājā. Sliktais zēns bieži nonāca policijas uzmanības lokā par sīkiem pārkāpumiem. Miris 1972.g. pēc kārtējās dzeršanas lēkmes, pirms tam cīnījās ar depresiju, ko izraisīja viņa trešā romāna noraidījums (ak, negantie izdevēji/kritiķi). “Putnubiedēklis” ir viņa pirmais romāns.