Bone. Jeff Smith

Vislabāk es uztveru, saprotu un atceros, ja redzu, tāpēc ar pateicību spēju novērtēt vizuālo stāstu pasniegšanas veidu komiksu/grafisko noveļu ietvarā. Vāji atceros bērnībā cītīgi lasītos komiksus, bet mana tagadējā mīlestība sākās ar “Saga”. Stāsts un vizuālais noformējums mani apžilbināja. Tomēr viss nav tik vienkārši. Komiksus ilustrē dažādi mākslinieki un viņu stils atšķiras. Man personīgi ir noteikti vizuālie standarti (kurus īsti nemāku izskaidrot, ha ha ha), tāpēc Saga man patīk, savukārt “Fables” ne visai. Ar “Fables” ir tā problēma, ka pārāk daudz teksta, pārāk daudz detaļu ilustrācijās, acis var izmežģīt, kamēr visu izpēta. Manai gaumei ilustrācijai ir jāpapildina teksts un lielā mērā pašai jāstāsta stāsts, bet bez pārliekas detalizācijas.

Much comics! Such joy! #awesomeness #comics #books #graphicnovel #tbr

A post shared by Mairita || Marii grāmatplaukts (@mairitagurova) on

Bone. Jeff Smith

Pēc tik gara ievada nonākam pie milzīgi apjomīgā “Bone”.

Cartoon Books 2010, 1341 lpp. Bone #1-9

Konkrētais “ķieģelis” ir visa “Bone” komiksa kolekcija vienā izdevumā. “Bone” bieži figurē top best sarakstos, komiks saņēmis kaudzi apbalvojumu un tas bija ļoti nopietns pamats, lai to liktu lasāmrindā. Rinda pienāca, izpētīju trīs lapas, saraucu degunu par bērnišķīgām bildītēm un noliku malā. Otrreiz rinda pienāca, kad sirdsapziņa sāka pārāk nomocīt, ka laicīgi nelasu un neatdodu man aizdotās grāmatas. Ielasījos, iepatikās, patika pārauga sajūsmā. Ja padomā, ka gandrīz izlēmu nelasīt, jo pirmajā brīdī nepatika bildes! Būtu zaudējusi vienu no brīnišķīgākajiem jebkad lasītajiem stāstiem.

Sākumā “Bone” tiešām šķiet bērnišķīgs – kaut kādi veciem Disneja varoņiem līdzīgi radījumi, padzīti no savas pilsētas, kašķējas tuksnesī, viņiem uzbrūk siseņu bars, katrs bēg uz savu pusi, nonāk Ielejā un tur sākas lielie piedzīvojumi. Kad ir tikts līdz Ielejai, man jau sāka patikt. Galvenie varoņi ir trīs Bone brālēni: šiverīgais mahinators Phoncible P. “Phoney” Bone, vienkāršais un bezrūpīgais Smiley Bone un labsirdīgais un godprātīgais Fone Bone. Ielejā viņi satiek citus svarīgus šī episkā stāsta personāžus: jaunu meiteni Thorn, viņas vecmāmiņu Rose, tavernas īpašnieku Lucius, žurkradījumu karali Kingdok un galveno ļauno spēku Lord of Locusts. Grāmatas varoņi ir ļoti labi izdevušies – ar kolorītiem raksturiem un skaidriem motīviem. Jau varoņu vārdi liecina, ka autoram ir laba humora izjūta. Lasot “Bone”, smējos daudz un pamatīgi.

Humora stāstā ir daudz, tomēr būtībā “Bone” ir episks un nopietns varoņa ceļa stāsts ar tam piedienīgo pasaules glābšanu. Brālēni nealkst kļūt par varoņiem un lielu stāsta daļu ir aizņemti ar citām lietām, kas tomēr visas tā vai citādi ved uz vienu mērķi – izglābt Ieleju no ļaunuma, pat ja Bone vienkārši grib no Ielejas notīties. Piemēram, Phoney grib savākt Ielejas iedzīvotāju bagātības un veikli aizšmaukt no Ielejas pūķa ķeršanas aizsegā, bet sanāk tieši otrādi. Lasot, bieži domāju – visas cilvēciskās īpašības kā uz delnas. Labestība, muļķība, drosme, gods, draudzība, mantrausība, meli, gļēvums, varaskāre, naids, stereotipi. Bone brālēni ir ļoti cilvēcīgi. Epizodes, kurās Phoney pavisam viegli ar tukšiem vārdiem spēj pavērst pūļa domu sev vēlamā virzienā, ir ļoti pamācošas.

Pasaule ir ļoti interesanta. Tajā dzīvo cilvēki, žurkradījumi, Bone, pūķi, runājoša lapiņa (!), dažādi zvēri, Siseņu karalis un varbūt vēl kādu piemirsu. Protams, man ļoti patika Bone brālēni, tomēr manas vislielākās simpātijas iekaroja žurkradījumu pārītis. Drusku pastulbi un ļauni tikai tāpēc, ka tādiem viņiem jābūt. Viņiem ir tik burvīgi strīdi par ēšanu! Vēl ir jaukumiņš Bartleby. Ak, es par viņiem varētu runāt un runāt, bet šī atsauksme jau tāpat draud izvērsties pārlieku gara. Es mīlu žurkradījumus, viņi tagad ir mani mīļākie sliktie personāži.

Ko vēl neesmu pastāstījusi? Ak jā, par vizuālo. Kā jau noprotams no augšējās bildes, “Bone” komikss ir melnbalts. Teksts un attēli ir viegli uztverami un patīkami papildina viens otru. Varoņu mīmikas ir perfektas. Bieži vien stāstu var uztvert pat bez vārdiem un manā uztverē tas nozīmē, ka ilustrācijas ir veidotas pareizi.

“Bone” uztvēru kā apjomīgu pasaku, kurā pavīd atsauces uz citām mums zināmajām pasakām un mītiem. Sirsnīgs, jautrs un reizē nopietns stāsts, kas pamatīgi aizrauj. Kā plusu varu minēt arī to, ka pat cīņu brīžos, komikss nekļūst izteikti asiņains un nomācošs. Protams, lappušu apjoms un grāmatas svars var nobiedēt, bet šo grāmatu ir vērts izlasīt, ja komiksi interesē. Vai es jau teicu, ka man “Bone” ļoti, ļoti patika?

Vērtējums: 5/5

Advertisements