Klejojumi Igaunijas rietumkrastā. 2. daļa

igaunijas rietumkrasts

Pirmās dienas iespaidi šeit.

Otrās dienas rīts pienāca saulains, ar kūpošu miglu. Piestātnē viss bija klusu, izņemot to pašu večuku, kas sarkanā žigulī atkal atbrauca un aizīrās līcī.

piestatne

Osterby piestātnes mols, pāri - Hāpsalu

Tur pāri ir Hāpsalu.

Pabrokastojām un devāmies uz Saare, kur kartē tika solīta dabas taka, muiža un putnu vērošanas torņi. Taka Silmas dabas rezervātā pie Sāres ir īsa, ar diviem skatu torņiem (skats uz niedrāju un ūdeņiem), bet putnu migrēšanas laikā noteikti ārkārtīgi aizraujoša vieta.

sares torni

Vispār, cik sapratu, Igaunijas piekrastē ir daudz putnu vērošanas vietu – piekraste pārsvarā zema, līdzena, daudz purvainu vietu. Savukārt Sāres muiža ir smuka un sakopta. Ja mēs jau nebūtu pabrokastojuši, tad muižas kafijas istabā iedzertu kafiju.

Sāres muiža

Pēc Sāres aizbraucām uz Puise ragu (Matsalu nacionālajā parkā) pa rallija cienīgiem ceļiem. Vietas tur ainaviski skaistas.

Puise rags

Kīdeva muiža

Kīdevas muiža. Pašreizējā muižas ēka celta 19. gs. beigās no koka. Unikāla ar to, ka sienas izliktas ar zivju zvīņu veidā sakārtotām lubiņām.

Kiideva nespējām atrast kārtējo apskates torni jūras krastā – visur “ķieģeļi” un laikam tikai vietējie zina ceļu. Noskumuši nolēmām doties mājās. Pērnavā piestājām Subway iestiprināties un pēc Pērnavas izlocījām kājās pie Rannametsa-Tolkuse dabas takas. Izrādās, ka, piestājot ceļa pusē virzienā uz Rīgu un uzkāpjot pa taku uzkalnā aiz pieminekļa, ir piknika vietas, labierīcības un var uzkāpt augstā kāpā no kuras caur priedēm redzama jūra.

Tootusemae takas atpūtas vieta

Tipiska Igaunijas atpūtas vieta.

Tootusemae takas atpūtas vieta

Viss tā klusi noslēpies, bez norādēm. Rannametsa-Tolkuse taku (2,2 km gara) bijām staigājuši divreiz, bet par ceļa otru pusi līdz šim neinteresējāmies. Taku, starp citu, iesaku. Pēcpusdienā saguruši, bet apmierināti atgriezāmies mājās.

Ko ņēmām līdzi road-trip diviem cilvēkiem ar suni:

– pases (arī sunim), nauda
– maiņas veļa, zeķes
– vējjakas
– pārtika un ūdens (nopirkām pa ceļam)
– aptieciņa (citramons, plāksteri, ogle)
– nazis, krūzes, tējkarote
– elektriskā tējkanna (domāta mašīnai, tehnikas brīnums, ko mums uzdāvināja)
– sausā barība un bļoda sunim
– mīksta sega uz kuras gulēt mašīnā
– 2 guļammaisi
– telefoni, planšete ar navigāciju HERE, vads lādēšanai
– papīra salvetes
– pretkukaiņu līdzeklis
– neliels dvielis, higiēnas līdzekļi (ķemme, zobubirstes utml)

Esam sapratuši, ka mums pilnīgi pietiek ar minimumu. Noteikti šādi brauksim vēl. Ja varat ieteikt interesantas apskates vietas Igaunijā, labprāt par tām uzzinātu.

Šis nebija iespaidīgu tūrisma objektu brauciens, tomēr mums patika. Kadiķu audzēs, akmeņainajā jūrmalā un sarkanajās koka mājās ir patiess un kluss ziemeļniecisks šarms, ko mēs pratām novērtēt. Mums jau ir plāns citai reizei – apskatīt Hāpsalu, aizbraukt līdz Paldisku klinšainajam krastam un sameklēt kādu garāku dabas taku.

Klejojumi Igaunijas rietumkrastā. 1. daļa

igaunijas rietumkrasts

Ja tikai nosprauž virzienu un par mērķi izvēlas Hāpsalu, neko vairāk nepētot, tad sanāk tā, ka pilsētā ierodies tieši uz džeza festivālu. Tieši tā mums gadījās divu dienu klejojumā pa Igaunijas rietumu piekrasti ar moto “braucam, kur acis rāda”. Igaunijas akmeņainajam rietumkrastam ar kadiķu audzēm un diezgan regulāri sastopamo tradicionālo apbūvi piemīt īpatnējs, neuzbāzīgs šarms.

Mums vispār Igaunija ļoti patīk. Ceļi tik labi, ka taisni riebjas, tualetes tīras, satiksme mierīga, iepirkties nav problēmu. Arī dažus vārdus zinām, lai gan būs jāpamācās vēl, jo noteikti vairākām interesantām vietām pabraucām garām, tāpēc ka nebijām pirms tam internetā izpētījuši potenciālās apskates vietas un nezinājām, ko nozīmē tas vai cits vārds uz brūnās norādes plāksnes. Ar kirik (baznīca) un mōis (muiža) ir par maz. Bija arī apskates vietas, ko redzējām Hāpsalu dabūtajā tūristu kartē, bet dabā nevarējām atrast – vai nu trūka norāžu, vai taciņa uz objektu sen aizaugusi. Tā nu mēs apskatījām, ko pa ceļam spējām atrast un kas ieinteresēja. Savā ziņā tas sniedza lielu brīvības sajūtu, bet nākamreiz pirms braukšanas drusku tomēr papētīsim visitestonia.com.

kafijas pauze pie Pērnavas

Rīta kafija un maizītes. Lēti un gardi.

Piektdienas vakarā nolēmām, ka brauksim par spīti tam, kādus laika apstākļus sola un katram gadījumam paredzējām, ka varētu gulēt mašīnā. Tas bija ļoti pareizs lēmums, bet par to vēlāk. Kā navigāciju izvēlējāmies HERE, kuru planšetē var lietot bez interneta. Salikām somā visu nepieciešamo un sestdien pēc pieciem startējām Ainažu virzienā un tad pa veco šoseju caur Iklu Igaunijā. Pa ceļam var apskatīt fifīgas mājiņas un burinieku. Braucot no Valmieras tik agri, pirmo kafiju atradām pirms pašas iebraukšanas Pērnavā nelielā mājiņā, kas strādā 24h režīmā. Turpat arī tikām pie siļķmaizītēm brokastīs. Tā neierasti, bet patiesībā gardi.

Iestiprinājušies, apbraucām Pērnavu pa apvedceļu. Pērnavas centrs ir smuks, vietām atgādina Vecrīgas un Jūrmalas sajaukumu, bet esam tur jau bijuši. Tālāk sākās klejojumi pa piekrastes mazajiem ceļiem un ciematiem. Pie Lindi purva uzkāpām skatu tornī.

lindi purva kolāža
Lindi purvs

Nobraucām lejā aiz Lao līdz zemesraga galam, tad uz Tōstamaa un tālāk pa piekrasti.

Selistes baznīca

Selistes baznīca. Rīts patumšs un vēl līst, bet ēkas kā sarkanas ogas spīd.

Ārkārtīgi skaistā piekrastē starp kadiķiem atradām skatu torni un Sōmeri bāku.

Someri skatu tornis
kadiķos
bāka

Pēc tam braucām gar Komsi augšā uz Saastna. Pēc norādēm šķita, ka tur kaut kam ir jābūt, beigās atradām tikai muižas drupas. Krastā bija jābūt milzu akmeņiem Näärikivid, bet aizaugušai takai, kas pāri pļavai, iespējams, veda uz akmeni, priekšā bija elektriskais “gans”. Nolēmām necīnīties ar govju ganībām. Aiz Lihulas nogriezāmies uz 31. šoseju un devāmies uz Hāpsalu.

Hāpsalu izrādījās aizslēgta. Nu labi, ne aizslēgta, bet pārpildīta. Centrs ciet, visur mašīnas un cilvēki. Atradām Jahtas hosteli un tur mums pastāstīja, ka pilsētā notiek slavenais džeza festivāls un nekur vietu nav. Hosteli paturēsim prātā citai reizei, jo vieta izskatījās laba. Nolēmām pa pilsētu nebakstīties, jo ne mašīnu kur nolikt, ne mierīgi pastaigāt. Kur tālāk? Laika vēl daudz, diena tikai pusē, braucam vēl pa piekrasti uz augšu. Pēc lielveikala apmeklējuma, aizbraucām līdz Österby, konstatējām, ka tur ir laba piestātne ar stāvlaukumu, kur varētu arī nakšņot. Aizbraucām augšā uz Ramsi ragu un Telise ragu un beigās līdz Dirhami, bet, jo tuvāk Tallinai, jo vairāk “ķieģeļu” uz mazajiem ceļiem, kas aizved līdz jūrai.

Ramsi rags
Ramsi rags

Izpriecējuši acis pie sakoptajiem privātīpašumiem ar mājām kā izkāpušām no pagājušiem gadsimtiem (igauņiem acīmredzot tik ļoti nevelk uz moderno arhitektūru kā mūsu bagātniekiem) un viegliem koka žogiem, atgriezāmies Österby piestātnē uz nakšņošanu.

Osterby piestātne

Šī piestātne ar bezmaksas stāvlaukumu ir labiekārtota – soli ar galdiem, ūdens krāns un pāris elektrības kontakti, tīra WC, atkritumu konteineri. Pāris vietējie makšķerēja, vakarā večuks laivā aizīrās līcī pārbaudīt tīklus, no mola redzama Hāpsalu un pat varējām mazliet paklausīties džezu. Bez mums šeit kemperī nakšņoja zviedru ģimene. Tējkannā uzvārījām ūdeni, paēdām vakariņas un iekārtojāmies mašīnā gulēt. Jāsaka, ka suns bija traki apmierināts par iespēju uzņemt mūs savos “apartamentos” mašīnas aizmugurē. Naktī mūs divas reizes pamodināja spēcīgs lietus gāziens un nopriecājos, ka neguļam teltī.

Turpinājums sekos.

Tūja – Veczemju klintis

Tūja - Veczemju klintis. PārgājiensTūja - Veczemju klintis. Pārgājiens

Tūja - Veczemju klintis. Pārgājiens

Ķurmraga bāka. Celta 1923. gadā. Bāka izpostīta 1967. gada orkānā un uguns pēc tam nodzēsta.

Tūja - Veczemju klintis. Pārgājiens

Ķurmraga bāka. 2005. gada janvāra orkāna laikā bāku ar postamentu ieskaloja jūrā.

Tūja - Veczemju klintis. Pārgājiens

Tūja - Veczemju klintis. Pārgājiens

Tūja - Veczemju klintis. PārgājiensTūja - Veczemju klintis. Pārgājiens

Tūja - Veczemju klintis. PārgājiensTūja - Veczemju klintis. Pārgājiens

Pārgājienā gar jūru ir kaut kas īpašs. Liekas – tā varētu iet dienām ilgi. Ceru reiz tā arī izdarīt. Šoreiz gan bijām vienas dienas pārgājienā ar maniem darba kolēģiem. Gājām pa Vidzemes akmeņaino jūrmalu ~ 12 km no Tūjas līdz Veczemju klintīm. Fantastiski saulaina un mierīga diena, vienīgi aukstais vējš nemudināja peldēties.

Viegls maršruts, kuru var iziet arī basām kājām, vien vietām uzmanīgi pakāpelējot pa akmeņiem. Pie Veczemju klintīm ir kempings “Klintis”, kur var paēst un nakšņot, ja ir vēlme. Pa ceļam – Ķurmraga bāka, Ežurgu klintis, Zivtiņu atsegumi un skaistās Veczemju klintis.

Divi draugi

Ainaži, saulriets

Ainaži, saulriets

Ainaži, saulriets

Ainaži, saulriets

Ainaži, saulriets

Ainaži, saulriets

Ainaži, saulriets

Gaidījām saulrietu Ainažos, kad pēkšņi no garās Randu pļavu zāles izskrēja šie divi draugi. Aiz prieka sašķobījās horizonts.

Summer House. Nancy Thayer

Summer houseBallantine Books 2009, 368 lpp.

Šarlotei šķiet, ka viņa ar nelielu vecmammas Nonas palīdzību beidzot atradusi savu īsto aicinājumu, tomēr ne visiem bagātajā Vīlvraitu ģimenē tas ir pa prātam. Katrs ar savām ambīcijām, cerībām, problēmām un negaidītiem atklājumiem viņi pavada vasaru lielajā ģimenes īpašumā.

Reti, bet gadās grāmatas, par kurām rodas sajūta – tu esi par jaunu, lai šo lasītu. Te es nedomāju tik daudz saturu, kā kopējo noskaņu. “Summer House” vairāk piestāvētu vecmāmiņai pie pēcpusdienas tējas. Tāds kluss un mierīgs ģimenes stāsts ar zināmu nostalģijas devu.

Vēstījums aptver kādas lielas ģimenes ikvasaras kopā sanākšanu pie vecmāmiņas Nonas lielajā mājā uz Nantucket salas. Ierodas Nonas dēls Vorts un meita Greisa ar otrajām pusēm, mazbērni un mazmazbērni. Raiba un skaļa kompānija, kas ne vienmēr spēj viens otru paciest, tomēr ģimene paliek ģimene. Vasaru iezīmē divi oficiāli notikumi – ikgadējā ģimenes sapulce (baņķieru ģimene, visi kaut kādā mērā iesaistīti ģimenes biznesā) un Nonas 90. dzimšanas dienas svinības. Bez tam visas vasaras garumā risinās lielākas un mazākas kaislības un ķildas.

Ģimeni var uzskatīt par tādiem kā aristokrātiem. Katrā ziņā daļa radu rauc degunus par geju kāzām un Šarlotes “niekošanos” ar organisko dārzniecību. Ja Šarlote nopelna ar vecmāmiņas zemi, tad viņai jāmaksā pārējiem – tā domā augstprātīgā Greisa, kuras bērni ir “pareizi” atšķirībā no viņas brāļa bērniem brīvdomātājiem (gejs Olivers, Šarlote un Tedijs).  Bērnišķīgais Šarlotes brālis Tedijs ir īsta melnā avs. Viņš nekad nav spējis iekļauties ģimenes izsmalcinātības un augstā statusa rāmjos, regulāri piedzeras un uz vecmāmiņas dzimšanas dienu ierodas kopā ar aizdomīga paskata meiteni stāvoklī, paziņojot, ka tā ir viņa sieva. Daļa radinieku to nespēj pieņemt. Citiem nezinot risinās vēl viena drāma – Vortam ir afēra, par to nejauši uzzina viņa sieva Helēna un ilgi mokās pārdomās, kāpēc tā noticis, ko viņa jūt pret vīru un vai ir vērts atklāti izrunāties. Kamēr risinās šīs drāmas Nona snauduļo lapenē un atceras jaunību. Nona ir kā cienījams centrs ap kuru rinķo visa pārējā ģimene.

Romāns zaudētu lielu daļu savas vērtības, ja nenotiktu dažu varoņu izaugsme. Suzetes un bērna dēļ Tedijs cenšas tikt vaļā no dzeršanas atkarības, pat uzsāk strādāt antikvariātā. Helēna savukārt izlemj piedot vīram, jo “the future matters more than the past”. Arī pārējie pamazām atrisina savas problēmas, salabst un paskatās uz lietām ar atvērtāku skatienu. Greisai ar savējiem gan vajag laiku, lai to visu sagremotu, jo nevar tik viegli nokāpt no augstprātības pjedestāla. Beigās, protams, viss nav ideāli, jo dzīve turpinās un viss ir tā kā dzīvē. Atliek vien izvēlēties kā vēlies dzīvot – dot vēl vienu iespēju sev tuvam cilvēkam un nemocīties ar pagātni, mēģināt atkal un atkal, vai arī padoties, sadedzināt tiltus un uzmest lūpu par iedomātu netaisnību. Reizēm nākas iziet uz kompromisiem.

“Some days it`s as if life is just starting, brand new,” Helen observed.
“Well, it is,” Nona agreed. “Every day.”

It kā parasta ģimenes drāma, tomēr autore to pasniegusi ļoti pārdomāti, iedziļinoties niansēs, izveidojot varoņus par personībām, liekot viņiem augt un nokārtot savas dzīves. Tas man ļoti, ļoti patika. Varoņu rīcība nešķita samākslota vai neloģiska. Viegli iedomāties šādu ģimeni reāli eksistējam. Vēstījums ir mierīgs, bet nevienā brīdī nekļūst garlaicīgi, nav lieku atkāpju vai nevajadzīgu blakus sižetu, tāpat nav pārspīlētas emocijas, kuras varētu gaidīt no dāmu romāna. Kopumā man patika vairāk kā gaidīju.

Vērtējums: 4,5/5