Tikai meitene. Irma Grebzde

Tikai meitene. Irma GrebzdeSprīdītis 1992. gads, 142 lpp.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1969. gads.

Bērnībā lasītu grāmatu lasīt ar tādu pašu prieku kā toreiz – tā ir reta, bet patiesa bauda. Tieši tā man gadījās ar Irmas Grebzdes “Tikai meitene”. Turklāt, tā aizrāvos ar stāstu, ka neko nepierakstīju, pēc tam aiznesu grāmatu uz bibliotēku un tikai tad attapos, ka nāksies paļauties vienīgi uz savu atmiņu.

Par ko tad es tā sapriecājos? Stāsts ir tik sirsnīgs un labestīgs, ka negribas no tā “izkāpt”. Pusaudze Aija pēc kara nokļūst Kanādā pie savas vienīgās radinieces, tur sadraudzējas ar vietējiem bērniem, iet skolā un vasarā strādā turīgu cilvēku lauku mājā, nopelnot savu pirmo algu. Lai gan Aija ir “tikai meitene”, tomēr paveic vairākus nozīmīgus darbus – paglabā kaimiņu onkuļa pulksteni no alkatīgiem radiem, savāc naudu draudzenes mātes ārstēšanai. Viņa pierāda, ka spēj paveikt to pašu un vēl vairāk kā puikas vai pieaugušie. Tajā pašā laikā Aija neko nedara savtīgos nolūkos, lai izrādītos. Viņa vienkārši rīkojas kā šķiet pareizi. Brīdī, kad viņa par visu vairāk vēlas, lai kāds viņu mīl un ar siltu roku noglāsta galvu, man pat sažņaudzās sirds. Tādas patiesas un vienkāršas emocijas strāvo no šīs grāmatas.

Stāstījums pirmajā personā, īsos, trāpīgos dzīves vērojumos, ļauj ieraudzīt pasauli ar pusaudža acīm. Notikumi un Aijas domas risinās saprātīgi un ar humoru. Varoņos neatrast raksturu dažādību, viņi gandrīz visi ir vienkārši labi cilvēki, tomēr tas netraucē. Autore ir radījusi vietu, kur cilvēki ir labestīgi, normāli, izpalīdzīgi, ar godaprātu. Ir jau tur arī pa kādam sliktajam darbam vai cilvēkam, bet jāatceras, ka šī ir bērniem domāta grāmata, tāpēc viss beidzas ātri un labi. Patīkami, ka Grebzde izvairījusies no moralizēšanas, ar ko nereti nākas sastapties bērnu grāmatās. Cik saprotu, grāmatā ir šis tas no autores pašas atmiņām.

“Tikai meitene” man ļoti atgādināja “Annu no Zaļajiem jumtiem” un bija patiesi žēl, ka grāmatiņa tik plāna. Es labprāt par Aijas dzīvi būtu lasījusi daudz vairāk.

Vērtējums: 5/5

Anna Dressed in Blood & Girl of Nightmares. Kendare Blake

“Anna Dressed in Blood”. Tor Teen 2011. gads, 316 lpp. Anna #1

Cas Lowood – ārēji parasts puisis ar mantotu spoku nogalināšanas profesiju un īpašu dunci athame – ierodas Kanādas mazpilsētā Thunder Bay, lai aizsūtītu uz To pusi nežēlīgi slepkavniecisko spoku Annu. Viss neizrādās tik vienkārši kā parasti, Anna nav tikai kārtējais ļaunais spoks un Kesam nākas pārvērtēt visu, ko viņš līdz šim zinājis.

Spokaina Viktorijas laikmeta māja, mirusi meitene ar traģisku pagātni, lāsts un voodoo rada elpu aizraujošu un tumšu atmosfēru. Izbaudīju katru grāmatas lapaspusi un saņēmu to mistisko garšu, ko vēlējos. Briesmīgi nav, bet ir spokaini un līdz pat beigām atliek tikai minēt, kā viss beigsies.

Pārmaiņas pēc galvenais varonis ir vienkāršs puisis, bez supervaroņa īpašībām. Vienīgais mazliet mistiskais viņā ir spēja just spokus un ar athame palīdzību aizsūtīt viņus uz To pusi. Viņam gan nav īsti skaidrs, kur tas ir, bet līdz Annas sastapšanai Kess par to nedomāja. Kesa māte ir baltā ragana, bet tēvs bija spoku nogalinātājs, kuru pirms 10 gadiem kāds spoks apēda un Kesu kopš tā laika moka murgi.   Viņi ceļo no vienas vietas uz otru, medījot spokus un šai mazpilsētā satiktie skolas biedri Tomass (topošais voodoo burvis) un Karmela ir viņa pirmie draugi. Kopā viņi mēģina tikt skaidrībā, kas noticis ar Annu un stājas pretim spēcīgajam un ļaunajam voodoo spokam Obeahman.

Autores spēja dzīvīgi uzburt personāžus un notikumus bez liekvārdības, gariem aprakstiem un skaidrojumiem, ir kā svaiga vēja brāzma. Valoda ir vienkārša, sižets nav sarežģīts, bet tas nemazina romāna burvību. Atliek vien piebilst, ka šī ir viena no retajām grāmatām, kuru biju gatava lasīt tikai dēļ kārdinošā vāka. Manuprāt, ļoti izdevusies ilustrācija ar Annu asiņainā kleitā un viņas drūmo māju fonā.

Vērtējums: 4/5

“Girl of Nightmares”. Tor Teen 2012. gads, 332 lpp. Anna #2

Pagājuši 6 mēneši, kopš Anna upurēja sevi, lai glābtu Kesu. Kess mēģina samierināties ar zaudējumu, kopā ar Tomasu un Karmenu dodas ķert citus spokus, tomēr nespēj aizmirst Annu. Kad Anna sāk viņam rādīties briesmīgi izkropļotā veidā, Kess sākumā domā, ka jūk prātā, tomēr pamazām saprot, ka Anna nonākusi kādā šausmīgā vietā un viņai vajadzīga palīdzība. Kess nolemj atsaukt Annu atpakaļ šai pasaulē un reiz par visām reizēm piebeigt ļauno briesmoni Obeahman. Kā nokļūt Tai pusē? Un kāds būs upuris par šādu pārgalvību?

Šai daļā beidzot top skaidra mantotā dunča athame vēsture un patiesā nozīme. Meklējumi Kesu un draugus aizved pie Kesa tēvoča Gideona Londonā un viņa radinieces Džestīnes. Radniecība varbūt arī nepastāv, toties ir šādi tādi noslēpumi, kas beigās visus aizved uz The Order of the Biodag Dubh mītni un Kesam izdodas realizēt savu ieceri.

Brīdī, kad “uzpeldēja” Ordenis man bija tāds daaahhh mirklis, tomēr autorei izdevies neiebraukt bedrē ar  Ordeņa vēstures skaidrojumu un visādām dīvainībām, labā un ļaunā cīņu. Īsti nebiju laimīga par šādu sižeta pavērsienu, bet tā ir tikai mana subjektīvā iebilde, jo beigās jau viss tā forši sastiķējās kopā.

Ja pirmajā daļā man mīļākie brīži bija Annas parādīšanās un sarunas ar viņu, tad šai daļā fascinēja Pašnāvību mežs, kurš sākumā pasakaini skaists, pārvērtās par biedējošu, līķu pilnu slazdu.

The beauty of the forest has been stripped. There`s nothing here but misery and silence. It seems impossible that anyone would want to spend their last moments here, and I wonder whether the woods lure them in with false breezes and sunlight, wearing a mask of peace, the whole damned system of roots and hanging branches preying on people like a spider.

Intereses pēc uzprasīju Google par Pašnāvnieku mežu. Man izmeta kaudzi ar šokējošām bildēm (nepētīju cik reālas) un pārsteidzošu rakstu. Izrādās Japānā tik tiešām ir Pašnāvnieku mežs. Ņemot vērā to, ka Kendare Blake dzimusi Seulā, Dienvidkorejā, man nav šaubu no kurienes radies tas mežiņš grāmatā.

Vērtējums: 4/5

Sākumā ieliku abām grāmatām 4 balles, taisot rakstu domāju likt 5, jo tiešām ļoti patika abas grāmatas, bet tad beigās paliku pie sākotnējās atzīmes, kas tik un tā nozīmē, ka stāsts ir superīgs.  Savā ziņā interesanti, ka autore nav mēģinājusi sēriju izstiept trīs grāmatās. Es būtu gatava lasīt vēl. Precīzāk pat būtu teikt “skatīties vēl”, jo abas grāmatas man bija kā filmas.