Īsās atsauksmes #15

Vienreiz jāpieliek punkts tām daudzajām neuzrakstītajām grāmatu atsauksmēm, kas jau gadiem nospiež manu blogera sirdi! Agrāk biju cītīgāka un lasot veicu piezīmes kladēs, tomēr daudz kas ir zudis no manas atmiņas.

Zilā pils. Lūsija Moda Montgomerija – viena no manām visvisvismīļākajām grāmatām, kuru esmu pārlasījusi daudzas reizes gan latviski, gan angliski. Ja agrāk man šis stāsts vienkārši šķita jauki romantisks, tad tagad es vairāk novērtēju galveno varoņu drosmi dzīvot pēc savas gribas. Šī ir mana labsajūtas grāmata. Vērtējums: 5/5

Artura Konana Doila piedzīvojumi. Rasels Millers – man ļoti patīk stāsti par Šerloku Holmsu, tāpēc noteikti bija jāizlasa šī biogrāfija, kurā izmantots plašais rakstnieka arhīvs. Par šo grāmatu man ir piezīmes! Ironiskā kārtā Doils uzskatīja, ka Holmsa tēls iznīcinājis viņa kā nopietna literāta reputāciju. Kad viņš Holmsu “nogalināja”, lasītāji bija tik sašutuši, ka kāda dāma pat piedraudēja cienījamo rakstnieku iekaustīt ar somu. Vai zinājāt, ka Doilam bija maģistra grāds ķirurģijā, bet mūža otrajā pusē viņš pilnīgi lētticīgi nodevās spiritismam un sāka pat pravietot? Vispār ļoti interesanta un faktiem bagāta biogrāfija. Vērtējums: 4/5

Leviatāns. Boriss Akuņins (Detektīva Erasta Fandorina piedzīvojumi #3) – par šo atceros tikai to, ka darbība notiek uz kuģa, tātad ierobežotā telpā. Pēc vērtējuma spriežu, ka bija aizraujoši un laba intriga. Vispār man patīk šī Akuņina detektīvromānu sērija, kurā viņš spēlējas ar dažādiem žanra standartiem un klišejām. Vērtējums: 4,5/5

English Passengers. Matthew Kneale – šo literāro pērli pilnīgi nejauši uzgāju bibliotēkā un esmu jau ieteikusi vairākiem cilvēkiem. Brīnišķīgs vēsturiskais piedzīvojumu romāns ar antropoloģisku ievirzi. Bagātīga valoda, labs humors, turklāt autors ļauj varoņiem stāstīt, nevis dara to pats. Romānam ir divas paralēlas sižeta līnijas: kontrabandistu kuģa nedienas 1857. gadā un notikumi Tasmānijā sākot no 1820. gada. Lielu lomu nospēlē kuģa cūka. Lasiet, iesaku! Vērtējums: 5/5

Kad dievs bija trusis. Sāra Vinmane – lasīju un domāju, ka tieši tādu grāmatu jau sen meklēju un pēc izlasīšanas bija sajūta, ka kāds mani ir uzklausījis un samīļojis. Tik… cilvēcīgi, patiesi. It kā vienkāršs stāsts par priecīgiem un traģiskiem brīžiem Ellijas, viņas ģimenes un draugu dzīvē, rādot kā maza, jūtīga meitene izaug par sievieti. Gribu, bet baidos pārlasīt. Ja nu nebūs vairs tā pati sajūta? Vērtējums: 5/5

Through the Language Glass: How Words Colour your World. Guy Deutscher – skats uz sabiedrību un kultūru caur valodas prizmu. Viena no grāmatas tēmām – vai un kā dzimtā valoda ietekmē pasaules uztveri. Daudz tika apskatīta krāsu nosaukumu rašanās vai to neesamība valodās, valodu sarežģītība un vienkāršošanās. Pašlaik tik aktuālā kašķa ap “gender” sakarā varu teikt, ka grāmatā minēts sekojošais: sākotnēji “gender” nebija nekāda sakara ar “sex”. Dažās valodās dzimte (dzimums?) nav vispār, savukārt dažās Āfrikas, Austrālijas tautu valodās ir pat 10 – 13 dzimtes (vīriešu, sieviešu, dārzeņu, šķēpu utt.). Šo grāmatu varu ieteikt visiem tiem, kuri interesējas par lingvistiku. Vērtējums: 4/5

Ar šo esmu tikusi apmēram pusē 2014. gadam. Turpinājums sekos.

Advertisements

Trillium. Jeff Lemire

Trillium. Jeff Lemire

Vertigo 2014, 192 lpp.

“Trillium” manās rokās nonāca tikai tāpēc, ka Ints to ielika komiksu sūtījumā. Pirms tam neko par šo komiksu nebiju lasījusi. Anotācija ir daudzsološa, tāpēc ar drošu roku ķēros klāt.

Stāsts risinās divās pasaulēs un divos laikos – tāltālā nākotnē 3797. gadā, kad zinātniece Nika uz kādas planētas meklē retu puķi Trillium, kas ir cilvēces pēdējā cerība cīņā ar iznīcinošu vīrusu, un 1921. gadā uz Zemes, kad kara atmiņu nomocītais Viljams klīst pa Dienvidamerikas džungļiem izmisīgā vēlmē atrast teiksmainu inku templi. Abu šo varoņu dzīves saskaras un saplūst neticamā veidā, lai abi kopā glābtu pēdējo tūkstoti cilvēku. Spilgts motīvs ir jau daudz izmantotais balto cilvēku iedomīgais pārākums, lai kur viņi ietu.

Autors spēlējas ar laiku un telpu, nākotnes tehnoloģijām un pagātnes mītiem, savijot to visu kopā neparastā stāstā. Cinisks lasītājs stāstu var reducēt uz narkotisku puķu ēdāju halucinācijām. Lai gan sižets ir interesants, komiksam ir vairākas problēmas. Viendimensionālie varoņi neraisīja simpātijas, lai cik autors uzsvērtu viņu pagātnes ciešanas. Džefs Lemairs (pieļauju, ka tā viņu varētu latviskot) par savu komiksa ideju saka: “With TRILLIUM I`m trying to tell a really small, really human love story, but set against a big cosmic backdrop.” Jāsaka, ka “love story” mani nepārliecināja vispār. Tāda ļoti uzspiesta “iemīlēšanās no pirmā acu skatiena” versija. Citplanētiešu – iezemiešu saistība bija interesanta, abas trakās militārpersonas vismaz iedvesa dzīvību un konfliktu stāstā.

Patika ilustrācijas un Lemaira (viņš ir gan stāsta, gan ilustrāciju autors) zīmēšanas stils. Par to tad trešā zvaigzne.

trillium 1 trillium 2

Man nav ne jausmas, kas tā ir par tehniku, bet izskatās kā skicēts ar zīmuli un pēc tam ar zīmuļiem un ūdenskrāsām izkrāsots. Domāju, viņam lieliski sanāktu šaušalīgi un šķebinoši zombiji, jo tieši tos man šī komiksa ilustrācijās atgādina cilvēki. Teksta nav pārmērīgi daudz un ilustrācijas daudzviet runā pašas par sevi. Beigās atrodot šifru citplanētiešu valodai, sāku domāt, vai komiks nav domāts bērniem. Autors tiešām domāja, ka es tagad priecīga metīšos atpakaļ uz komiksa sākumu un ar zīmuli rokā mēģināšu atšifrēt sīkos ķeburos sarakstītu tekstu?

Kopumā man tomēr “Trillium” patika savu īpatnību dēļ, tikai pietrūka līdzjušanas elementa.

Vērtējums: 3/5

 

Kalpones stāsts. Mārgareta Atvuda

Kalpones stāsts. Mārgareta AtvudaZvaigzne ABC 2015. gads, 368 lpp.

Beidzot pie mums iztulkota un izdota viena no spožākajām fantastikas zvaigznēm – Mārgaretas Atvudas “Kalpones stāsts”. Tas ir skarbs un neaizmirstams kādas sievietes stāsts par viņas dzīvi monoteokrātiskajā Gileādā. Romāns skar ētiskus, politiskus un reliģiskus jautājumus, skaidri pierādot, ka fantastika var būt un bieži arī ir literāri augstvērtīga un nopietna literatūra viegli uztveramā formā.

Lasītājs tiek ieaicināts galvenās varones Zemfredas dzīvē bez iepazīstināšanas un paskaidrojumiem, tāpēc pasaules aina veidojas palēnām. Zemfreda stāsta par savu ikdienu, gremdējas atmiņās, ļaujot lasītājam vākt faktus un atklāt pasauli. Visu mums nav lemts uzzināt, jo Zemfredai ir ierobežotas iespējas pārvietoties un kaut ko uzzināt. Daļa jautājumu paliek neatbildēti pat pēc pētnieku ziņojuma grāmatas beigās, jo Gileādas režīms sev nevēlamo informāciju sistemātiski iznīcināja. Tas skan absurdi, bet ziņa, ka Gileāda nepastāvēja pārāk ilgi, man bija patiess mierinājums. Atvudas izdomātais Gileādas režīms ir reliģiski militārs un bez kādas žēlsirdības. Viens nepareizs skatiens un cilvēks jau sev parakstījis nāves spriedumu. Prātā nāk Ziemeļkoreja, reliģiskie fanātiķi un visādas slimas varaskāru politiķu fantāzijas. Sievietes ir pilnīgā vīriešu žēlastībā un pakļautībā, sadalītas sociālajās grupās pēc noderīguma un apģērba krāsas, viņu viedoklis pilnīgi nebūtisks. Dažādu apstākļu iespaidā pastāv milzīgas dzimstības problēmas, tāpēc izveidots Kalpoņu dienests – ar varu atlasītas dzemdētspējīgas sievietes, kuras tiek piešķirtas pietiekoši augstu statusu ieņemošiem vīriešiem, ja to sievas nav spējīgas tikt pie bērniem. Zemfreda ir viena no šīm Kalponēm. Dzīvi Gileādā nosaka dažādi īpatnēji rituāli, no kuriem man metās slikta dūša. Vispār jāsaka, ka šo romānu bija ļoti neomulīgi lasīt.

Romāns pirmo reizi tika izdots 1985. gadā, bet tā vēstījums diez vai kādreiz novecos. “Kalpones stāsts” ir spilgts piemērs tam, ko esam gatavi mainīt un upurēt it kā cēlu mērķu vārdā (vai tad nav jauki, ka sievietes atkal ir “pavarda sargātājas” un pasargātas no “ļaunās ārpasaules”?) un pie kā noved sabiedrības pasivitāte, saskaroties ar radikālām idejām, kas ierobežo visa veida brīvību. Tāpēc nedrīkst klusēt, ja kāda sabiedrības grupa vēlas panākt abortu aizliegumu, aktīvu reliģijas mācīšanu skolās, sāk pārāk aizrauties ar nacionālisma idejām, norādīt “īstas” sievietes pienākumus, vai kādā veidā ierobežot tiesības uz brīvu informācijas iegūšanu, apmaiņu un cilvēku pārvietošanos.

Atvudas stils ir emocionāli slāpēts, neizcakināts un trāpīgs. Zemfreda stāsta par savu dzīvi kā skatīdamās no malas un pēc laika, kad emocijas jau aprimušas. Tādejādi autore izvairās no melodrāmas un histērijas. Gan stila, gan satura ziņā jutu zināmu līdzību ar le Gvinas “Tumsas kreiso roku” un Orvela “1984”. Domāju, ka romāns derēs arī tiem, kas fantastiku nelasa, jo nav ne citplanētiešu, ne tāltālas nākotnes, ne visādu tehnoloģisku brīnumu. “Kalpones stāsts” jūs aizvedīs 20.gs. beigu Amerikā, kur viss ir pazīstams, bet situācija ir krietni sliktāka, nekā bija realitātē tajā laikā, un liks padomāt par daudzām lietām.

“Kalpones stāsts” atstāja spēcīgu emocionālu iespaidu. Gribu pārlasīt un negribu pārlasīt. Gribu atcerēties un gribu aizmirst. Uzreiz pēc izlasīšanas, Goodreads atsauksmē ierakstīju “Man gribas raudāt. Tas bija tik labi” un jutu lielu kārdinājumu vairāk neko neteikt, jo būtībā viss bija pateikts. Jūtu, ka viss, ko uzrakstīju tagad, ir tikai skrāpēšanās pa aisberga virsmu. Mudinu jūs lasīt “Kalpones stāstu”, ja tas jau nav noticis.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Dārgā dzīve. Alise Manro

Dārgā dzīve. Alise ManroZvaigzne ABC 2015. gads, 272 lpp.

Nevar noliegt, ka Alises Manro stāsti ir meistarīgi uzrakstīti, noķerot pelēku, ikdienišķu dzīvju savādos pagriezienus. Ja lasīsiet pavirši, neiedziļinoties, tie būs diezgan parasti stāsti, kas lielā vairumā var pat garlaikot. Tikai ieskatoties dziļāk, var pamanīt smalkās nianses, autores klusināto likteņa balsi starp rindiņām. Kā rīkojamies mirkļa impulsa vadīti, kā noklusējam un neredzam nevēlamo, kādas slēptas zemūdens straumes mīt mūsos, kā visu dzīvi var nodzīvot nevienu sev nepielaižot klāt. Katrā stāstā ir kāds mirklis, kas ietekmē varoņu dzīvi vai domāšanu. Domāju, ka katrs šajā krājumā saskatīs (vai nesaskatīs) ko savu, kas rezonēs ar lasītāja pasaules uzskatu.

Krājumā ir 14 stāsti, četri no tiem ir autobiogrāfiski. Stāstu krājumi parasti cieš no neviendabīgas stāstu kvalitātes. “Dārgajai dzīvei” to īsti nevar pārmest, lai gan bija stāsti, kas šķita interesantāki par pārējiem:

Amundsena – starp jaunu skolotāju un slimnīcas galveno ārstu sākas īpatnējas attiecības, kas tikpat negaidīti apraujas.
Grants – māte ar meitām aiziet dzīvot uz treileri pie mīļākā un kā tas beidzas.
Korija – turīgas sievietes un precēta arhitekta mīlas dēka daudzu gadu garumā ar “odziņu”.

Vislabāk man patika autobiogrāfiskie stāsti “Acs”, “Nakts”, “Balsis” un “Dārgā dzīve”. Tās ir spožas ainas no autores bērnības un agras jaunības. Manro prot stāstīt par savu dzīvi.

Izņemot šos pēdējos stāstus, pārējie man tīri labi patika, tomēr nespēja aizkustināt. Lai gan tā īsti nav, tomēr man šķita, ka stāstos nav dvēseles, nav cerības un to es literatūrā nemeklēju. Es gribu palikt šajā ziņā naiva un ticēt, ka ir iespējami brīnumi, kaut kas liels un spožs, gaišas emocijas, dzīve ārpus ikdienas pelēcības. Ar prātu saprotu, ka Manro ir taisnība un viņas stāstos ir vairāk reālas dzīves kā daudz kur citur, bet es grāmatās nemeklēju ikdienu. Tā ir mana problēma un tāpēc mēs ar Manro nesadraudzējāmies. Pagaidām.

“Dārgā dzīve”ir tehniski laba, inteliģenta un ieteicama literatūra, bet savu sirdi es tur nespēju ielikt. Bet jūs es mudinu ņemt, lasīt un domāt. Jo “Dārgā dzīve” noteikti liks jums domāt. Un tas ir labi.

Vērtējums: starp 3 un 5/5 (cīņa starp sirdi un prātu…)

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Īsās atsauksmes #1

Par dažām grāmatām nav vēlme vai vajadzība gari izteikties.

dievišķais bārsDievišķais bārs. Toms Jangholms

Juventa 1997. gads, 229 lpp.

Stāsts par garīgos meklējumos un dzīves negācijās iestrēgušu vīrieti Digeru, kurš nonāk Dievišķajā bārā un tur saprot, ko līdz šim ir darījis nepareizi, ievietojams ezotērikas literatūras plauktiņā. Bārā Digers tiek iepazīstināts ar universālajiem principiem – viss ir enerģija, visi enerģijas veidi ir saistīti, domas veido formu un ietekmē procesus utt. Uzreiz laikam jāpasaka, ka es piekrītu dažām ezotērikas idejām, bet es neesmu ezotērikas piekritēja un par to jau sen neinteresējos. Toma Jangholma paustās idejas man šķistu apdomājamas 18 – 20 gadu vecumā, kad izlasīju vienu Lūles Vilmas grāmatu un vēl šo to līdzīgā garā. Tagad tas viss bija tikai diezgan neveiklā un didaktiskā formā pasniegta versija par attiecīgo tēmu. Domāju, ka ezotērikas interesentiem, kuri nav neko daudz lasījuši no attiecīgās literatūras, „Dievišķais bārs” varētu patikt labāk nekā man. Paldies Mēnesmeitēnam par dāvanu, kas man lika „iekāpt” žanrā, kuru praktiski nelasu.

Vērtējums: 1,5/5

 
mafijas menedžerisMafijas menedžeris. Korporatīvā makjavellisma rokasgrāmata. L. Johnsons

Nordik-Tapals 2010. gads, 142 lpp.

Savdabīga un uzjautrinoša grāmata, kuru nopirku kāda cilvēka uzdevumā un man bija pavisam maz laika to izlasīt, tāpēc neko nepierakstīju. Īsumā – kā mafijas vadības metodes var noderēt uzņēmuma pārvaldībā. Izklausās dikti melni, tomēr neceriet tur atrast ieteikumus kā novākt nevajadzīgus cilvēkus, bet, ja vēlies būt „biznesa haizivs” un tādā garā, tad daļa padomu un atziņu ir vērā ņemami un interesanti. Ar atsauksmi vilcinājos pāris gadus, jo visu laiku domāju, ka paņemšu bibliotēkā un pārlasīšu, bet izskatās, ka tas nenotiks tuvākajā nākotnē. Iesaku biznesa studentiem, lielākiem un mazākiem vadītājiem kā alternatīvu mācību literatūru pirms gulētiešanas.

Vērtējums: 4,5/5

 
little brotherLittle Brother. Cory Doctorow

Tor Teen 2008. gads, 382 lpp. Little Brother #1

Pēdējo grāmatu no obligātās literatūras saraksta fantastikas kursā es nespēju nolikt malā, visu laiku spriedze dzina uz priekšu. Es biju sajūsmā. Stāsts vēsta par pavisam netālu nākotni Sanfrancisko, kur galvenais varonis Markuss ar draugiem spēlējot tādu kā virtuālās realitātes/ izdzīvošanas šova spēli nonāk neīstajā vietā neīstajā laikā un iekuļās pamatīgās nepatikšanās. Armija un drošības dienesti, kuri zina visu par visiem, spīdzināšana, gandrīz neierobežotas iespējas sekot katram iedzīvotāju solim…. Dikti izklausās pēc nākamā līmeņa NSA, vai ne? Un mazliet „atsit” Džordža Orvela „1984”. Doktorovam varētu pārmest dažus didaktiskus fragmentus, kuros viņš skaidro ar interneta brīvību un pilsoņu novērošanu saistītus jautājumus, bet viņa stils ir tik vienkāršs un neuzbāzīgs, ka tā drīzāk varētu būt romāna pievienotā vērtība tiem, kuri neko par šīm tēmām nesaprot. Kā zināms Korijs Doktorovs asi iestājas par digitālo brīvību un digitālajām tiesībām, tāpēc loģiski, ka viņa romāni ir par šīm tēmām. 2013.gadā iznāca turpinājums „Homeland” un tiešām nezinu, kāpēc vēl to neesmu dabūjusi un izlasījusi.

Vērtējums: 5/5

 
colour of magicThe Colour of Magic. Terry Pratchett

Corgi 1985. gads, 285 lpp Discworld #1

Tiem, kuri ir pazīstami ar Diskzemi, man nekas nav jāskaidro. Savukārt tiem, kuri nevienu Diskzemes romānu nav lasījuši, man nav ne jausmas kā izskaidrot kas un kāpēc ir tik nenormāli foršs šajā romānā. Sižets īsumā – neizdevies burvis Rincewind tiek piekomandēts par gidu naivam un zinātkāram tūristam Twoflower, kurš kļūst par iemeslu Ankh-Morpork pilsētas nodegšanai un daudziem piedzīvojumiem, kas seko. Pilnīgi traki (labā nozīmē) varoņi un pasaules uzbūve un sarkastisks humors ir galvenās Terija Prečeta daiļrades iezīmes (cik nu varu spriest no viena romāna izlasīšanas). Protams, ka man patika. Labā ziņa – man priekšā vēl 39 Diskzemes grāmatas. Ja spējat iedomāties staigājošu lādi, iedomu pūķus, runājošu zobenu, diska formas pasauli, kuru uz bruņurupuča muguras balsta ziloņi, sēklas, ko sēj šogad, lai tās uzdīgtu pagājušajā gadā un vēl daudz ko citu tikpat savādu, tad šī humora pilnā fantāzija ir domāta jums.

Vērtējums: 4,5/5

“Don`t you understand?” snarled Rincewind. “We are going over the Edge, godsdammit!”

“Can`t we do anything about it?”

“No!”

“Then I can`t see the sense in panicking,” said Twoflower calmly.