Īsās atsauksmes #17

Regulāras sazvanīšanās sapulces jaunajā darbā ir krietni uztrenējušas manu klausīšanās spēju, tāpēc šogad vairāk pievēršos audiogrāmatām. Vienīgi ievēroju, ka noklausītais man sliktāk paliek atmiņā nekā izlasītais, tāpēc jāsteidz pierakstīt.

35542133._SX318_Советский секс. Теория и практика. Денис Драгунский

Вимбо 2017. gads, 3h 38min. Lasa autors pats.

Šī noteikti nav kvalitatīva literatūra, bet izklaidei paklausīties var. Grāmatu klubā bija seksa tēma un iepazīties ar padomju gadu seksuālo dzīvi šķita intriģējoši. Kā zināms, tolaik “seksa nebija” un tad nu autors apspēlē, kas tur bija un kas nebija. Izsargāšanās līdzekļi bija, bet tos pirka maz, jo kauns prasīt aptiekā. Sekss arī bija, bet tam bieži traucēja sadzīviski apstākļi, īpaši komunālajos dzīvokļos. Piemēram, jauns pāris četros no rīta aizlavās uz virtuvi nodoties mīlas priekiem, bet tur jau priekšā pāra vecāki tieši ar tādu pašu mērķi. Diezgan praktiska un pragmatiska visa tā padarīšana, romantikas maz.

Pārsvarā viņš stāsta par 1970. gadiem un tad vēl arī ar higiēnu bija tā švakāk, jo dažkārt nebija kur nomazgāties. Turklāt presē rakstīja, ka dušā mazgāties vēlams ne biežāk kā reizi nedēļā, jo uzbudina nervu sistēmu. Var nojaust, ka daži “fakti” un piemēri ietiecas 1990. gados, bet vispār autors ar laiku operē brīvi un šī noteikti nav pat populārzinātniskā grāmata, drīzāk atmiņu un dzirdētu vai lasītu stāstiņu savārstījums. Grāmatas pirmā daļa veltīta “faktiem”, otrā daļa ir “stāsti iz dzīves”. Nesapratu – īsti vai izdomāti, bet vietām diezgan humorīgi.

Vērtējums: 2/5

Kilmeny of the Orchard. L.M. MontgomeryKilmeny of the Orchard. L.M. Montgomery

Klausījos LoyalBooks.com brīvprātīgo ierunātu versiju, apmēram 3,5h. Oriģinālais darbs pirmo reizi izdots 1910. gadā.

Man Montgomerijas darbi saistās ar siltumu, komfortu un labestību, un ļauj man justies labi. Pat traģiski notikumi nešķiet tik traģiski viņas izpildījumā, labais uzvar un visi dzīvo laimīgi. Tāds ir arī viņas mazāk zināmais romāns “Kilmeny of the Orchard”. Bezgala salds un nereāls pēc mūsdienu mērauklas, bet tik mīlīgs un patīkams. Cilvēki ir labi, mīlestība tīra un cēla, viss laimīgi atrisinās. Sižets pasakai līdzīgs: bagāta rūpnieka dēls atbrauc uz Prinča Edvarda salu aizstāt savu sasirgušo draugu skolotāja amatā, aizaugušā ābeļdārzā ierauga skaistu, mēmu sievieti un iemīlas. Tālāk, protams, neliela drāma, sens ģimenes noslēpums, bet īsta mīlestība vienmēr uzvar – kā mēs zinām. Atliek vien maigi nopūsties, ka tas bija cits gadsimts, citi tikumi un citi likumi.

Vērtējums: 3,5/5

The Colors of SpaceThe Colors of Space. Marion Zimmer Bradley

Klausījos LoyalBooks.com brīvprātīgo ierunātu versiju, apmēram 5,5h. Oriģinālais darbs pirmo reizi izdots 1963. gadā.

No romantikas devos dziļā kosmosa ceļojumā. Ļoti viegli klausāma grāmata, sižeta ziņā vienkārša, notikumi risinās strauji. Stāstam ir interesants vēstījums par to, kāpēc augsti attīstītā Lhari rase slēpj no cilvēkiem kosmosa ceļošanas tehnoloģiju. Sižets apmēram šāds: galvenais varonis Bārts iefiltrējas uz Lhari kuģa ar nolūku izzināt noslēpumu kā iespējams ceļot ātrāk par gaismas ātrumu. Viņš un citi cilvēki drusku tā kā ienīst Lhari un uzskata viņus par sliktajiem tieši tāpēc, ka viņi neatklāj savas zināšanas. Seko visādi piedzīvojumi un gan Bārtam, gan Lhari nākas pārvērtēt savus uzskatus vieniem par otru. Man patika šis pavērsiens un ētiskā dilemma. Patika arī tas, ka nebija tāds izteikts ļaunums, pārāk sakāpināta spriedze, kā tas ir mūsdienu romānos. Šī tomēr vairāk ir no tām grāmatām, kas ļauj izklaidēties un justies labi. Iespējams, ka var šķist naivs stāsts mūsdienu izpratnē, bet man ļoti patika stāstā iestrādātais morālais kompass un utopiskā cerība, ka visi var draudzīgi sadzīvot (arī cilvēki, ja pacenšas).

Vērtējums: 4/5

autGreenlights. Matthew McConaughey

Random House Audio 2020, 6h, 46min. Ierunājis autors pats.

Alright, alright, alright. Nav tā, ka es būtu baigā Metjū fane, patiesībā neesmu redzējusi lielāko daļu viņa filmu, bet es nenormāli raudāju pēc “Interstellar” un domāju, ka tas ir pilnīgi legāls iemesls, kāpēc man viņa autobiogrāfija bija jānoklausās. Teikšu uzreiz, ka kopumā man ļoti patika. Ļoti iesaku klausīties, jo Metjū ir fantastiski labi ierunājis (būtu brīnums, ja tā nebūtu). Vienīgi, manuprāt, audio veidā slikti nolasās tie “bumperstickers”, “prescription time” un kas nu tur vēl viņam bija kā gudrās dzīves atziņas. Tās es patiesībā lielu daļu nesapratu un laidu gar ausīm, jo tomēr es un Metjū – mēs esam no dažādām pasaulēm. Viss pārējais – lieliski! Viņš ir ļoti labs stāstnieks ar interesantu dzīves pieredzi.

Man patika tā doma par zaļo un sarkano gaismu dzīvē un, ja no Metjū var kaut ko mācīties, tad tas ir kā neatlaidīgi iet uz savu mērķi un izmantot iespējas, nekad nepadoties. Reiz viņš vairāk nekā gadu (piedošanu, ja te mani atmiņa pieviļ par laika periodu) bija bez darba, jo kategoriski atteica visiem projektiem. Viņš gribēja no romantiskām komēdijām pāriet uz citu lomu spēlēšanu, bet viņam piedāvāja tikai tādas. Viņš spītīgi turējās pie sava mērķa un panāca savu – principā salauza Holivudu. Vispār daudz interesanta, klausīties šo grāmatu bija kā tikties ar asprātīgu, gudru draugu, kuru slava un panākumi nav padarījuši iedomīgu.

Vērtējums: 4/5

The Phoenix Project: A Novel About IT, DevOps, and Helping Your Business Win. Gene Kim, Kevin Behr, George Spafford

Audible Audio 2015, 345 pages, 14h 46min

Kā jau rāda garais grāmatas nosaukums – šis ir diezgan šauras un specifiskas tēmas darbs. Diez vai to var nojaust, bet ļoti interesants romāns, kas vienlaicīgi māca, cik svarīgi ir sadarboties dažādiem IT departamentiem, cik nozīmīga loma un cik ļoti IT ir iesaistīts visos uzņēmuma procesos, ja uzņēmums vēlas biznesa izaugsmi. Lai šo informāciju pasniegtu, autori izdomājuši uzņēmumu, kurš tirgo auto detaļas un smagi atpaliek no konkurentiem, jo nespēj laicīgi palaist nozīmīgu IT projektu. Uzņēmumam ir strauji jāmaina tas, kā strādā IT, kā uzprogrammētais nonāk no programmētājiem līdz gala lietotājam, un vispār jāmaina domāšana par procesu. Ļoti aizraujoši, bet ja neesat jomai tuvu stāvošs cilvēks, tad gan diez vai jēga lasīt.

Vērtējums: 5/5

Vienpadsmitā stacija. Emīlija Sentdžona Mandela

apokalipses romāns, Prometejs, jauna grāmataPrometejs 2019. gads, 352 lpp.

Šis nu reiz ir romāns, pēc kura izlasīšanas vēl brīdi gribas sēdēt un blenzt sienā. Ne tāpēc, ka būtu šokējošas beigas vai ārkārtīgi spraigs sižets, bet lai apdomātu izlasīto, nopriecātos, ka esi šeit, nevis viens no romāna tēliem, tad atcerēties par koronavīrusu…. Mjā. Tieši “īstajā” laikā man iekrita šīs grāmatas lasīšana. Negribu šeit vilkt paralēles vai iedziļināties tajā, kas pašlaik notiek pasaulē, bet iztēles zirgi auļo strauji.

Man ir zināma apokalipses/ pēcapokalipses romānu lasīšanas pieredze, bet “Vienpadsmitā stacija” ir kaut kas cits. Nav vampīru vai zombiju, nav arī tā nenormālā spriedze, kas valdīja “Vongezerā”. Ja atceraties, arī tur sākās nāvējoša pandēmija, cilvēki bēga, izdzīvojušo bija maz. Mandelas romāns ir krietni mierīgāks, liegas nostalģijas pārņemts, pat filozofisks. Stāsts ir vienlīdz lielā mērā par cilvēkiem pirms apokalipses kā cilvēkiem pēc apokalipses. Sižets balstās uz dažiem galvenajiem varoņiem, lēkājot laikā ar 20 gadu starpību, un sava noteikta loma ir arī “Vienpadsmitajai stacijai”. Kopumā šķiet, ka visi cilvēki jūtas kā apmaldījušies un viss, ko viņi vēlas, ir nokļūt mājās. Mājas šajā gadījumā ir plašs jēdziens un vairāk saistīts ar sajūtām, nevis fizisku vietu.

Pēcapokalipses pasaulē vēl spilgtāk iezīmējas mākslas un kultūras nozīme, tā ir kā gaisma tumsā. Bibliotēka kādā apmetnē, daži avīžu eksemplāri, ceļojošās teātra un orķestra trupas uzstāšanās, civilizācijas muzejs – tas viss ļauj cilvēkiem uz brīdi aizmirst sarežģīto ikdienu.

Ļoti patika, cik autore visu rūpīgi nostrādājusi. Katrai sīkajai detaļai ir sava jēga un vieta, pat stikla papīra presei. Es precīzi uzminēju, kas ir pravietis, un tas tā forši sasēja kopā sižeta pavedienus. Man patika arī tas, ka liela grāmatas daļa ir veltīta cilvēku attiecībām, kā viņi rīkojas noteiktos apstākļos, kādas izvēles izdara. Kā skumst pēc zudušā, nāk uz muzeju apskatīt motociklu vai datoru, kā bērniem ir grūti pieņemt un saprast, ka lidmašīnas lidoja pa gaisu un sekunžu laikā varēja sazināties ar cilvēku otrā pasaules malā. Kāds tēvs jautāja, vai ir jēga mācīt bērniem par bijušo. Vai ir labāk atcerēties vai aizmirst? Varbūt kļūdos, bet man šķiet, ka pāris varoņi 20 gadus pēc apokalipses savā ziņā pat ir laimīgāki kā pirms tās, jo viņu dzīvei ir lielāka jēga.

Manuprāt, sižeta atrisinājums ir labs un beigas cerīgas, tās šķita iederīgas un vienlaikus arī noslēdzošas. Turpinājums lai paliek lasītāja iztēlei. Vispār man šķiet, ka šo grāmatu ir grūti noraksturot. Anotācija ir pareiza, šeit rakstītais arī, un tomēr romānam piemīt kas netverams. Diez vai kaut kas no rakstītā spēs precīzi raksturot to, kā jūs jutīsieties romānu lasot. Starp citu, šogad angliski iznāks Mandelas “The Glass Hotel” par krimināliem notikumiem ap 2008. gadu un šajā grāmatā parādīsies daži tēli no “Vienpadsmitās stacijas”, bet grāmatas nav saistītas, jaunais romāns esot savādāks arī noskaņas ziņā.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

 

Īsās atsauksmes #15

Vienreiz jāpieliek punkts tām daudzajām neuzrakstītajām grāmatu atsauksmēm, kas jau gadiem nospiež manu blogera sirdi! Agrāk biju cītīgāka un lasot veicu piezīmes kladēs, tomēr daudz kas ir zudis no manas atmiņas.

Zilā pils. Lūsija Moda Montgomerija – viena no manām visvisvismīļākajām grāmatām, kuru esmu pārlasījusi daudzas reizes gan latviski, gan angliski. Ja agrāk man šis stāsts vienkārši šķita jauki romantisks, tad tagad es vairāk novērtēju galveno varoņu drosmi dzīvot pēc savas gribas. Šī ir mana labsajūtas grāmata. Vērtējums: 5/5

Artura Konana Doila piedzīvojumi. Rasels Millers – man ļoti patīk stāsti par Šerloku Holmsu, tāpēc noteikti bija jāizlasa šī biogrāfija, kurā izmantots plašais rakstnieka arhīvs. Par šo grāmatu man ir piezīmes! Ironiskā kārtā Doils uzskatīja, ka Holmsa tēls iznīcinājis viņa kā nopietna literāta reputāciju. Kad viņš Holmsu “nogalināja”, lasītāji bija tik sašutuši, ka kāda dāma pat piedraudēja cienījamo rakstnieku iekaustīt ar somu. Vai zinājāt, ka Doilam bija maģistra grāds ķirurģijā, bet mūža otrajā pusē viņš pilnīgi lētticīgi nodevās spiritismam un sāka pat pravietot? Vispār ļoti interesanta un faktiem bagāta biogrāfija. Vērtējums: 4/5

Leviatāns. Boriss Akuņins (Detektīva Erasta Fandorina piedzīvojumi #3) – par šo atceros tikai to, ka darbība notiek uz kuģa, tātad ierobežotā telpā. Pēc vērtējuma spriežu, ka bija aizraujoši un laba intriga. Vispār man patīk šī Akuņina detektīvromānu sērija, kurā viņš spēlējas ar dažādiem žanra standartiem un klišejām. Vērtējums: 4,5/5

English Passengers. Matthew Kneale – šo literāro pērli pilnīgi nejauši uzgāju bibliotēkā un esmu jau ieteikusi vairākiem cilvēkiem. Brīnišķīgs vēsturiskais piedzīvojumu romāns ar antropoloģisku ievirzi. Bagātīga valoda, labs humors, turklāt autors ļauj varoņiem stāstīt, nevis dara to pats. Romānam ir divas paralēlas sižeta līnijas: kontrabandistu kuģa nedienas 1857. gadā un notikumi Tasmānijā sākot no 1820. gada. Lielu lomu nospēlē kuģa cūka. Lasiet, iesaku! Vērtējums: 5/5

Kad dievs bija trusis. Sāra Vinmane – lasīju un domāju, ka tieši tādu grāmatu jau sen meklēju un pēc izlasīšanas bija sajūta, ka kāds mani ir uzklausījis un samīļojis. Tik… cilvēcīgi, patiesi. It kā vienkāršs stāsts par priecīgiem un traģiskiem brīžiem Ellijas, viņas ģimenes un draugu dzīvē, rādot kā maza, jūtīga meitene izaug par sievieti. Gribu, bet baidos pārlasīt. Ja nu nebūs vairs tā pati sajūta? Vērtējums: 5/5

Through the Language Glass: How Words Colour your World. Guy Deutscher – skats uz sabiedrību un kultūru caur valodas prizmu. Viena no grāmatas tēmām – vai un kā dzimtā valoda ietekmē pasaules uztveri. Daudz tika apskatīta krāsu nosaukumu rašanās vai to neesamība valodās, valodu sarežģītība un vienkāršošanās. Pašlaik tik aktuālā kašķa ap “gender” sakarā varu teikt, ka grāmatā minēts sekojošais: sākotnēji “gender” nebija nekāda sakara ar “sex”. Dažās valodās dzimte (dzimums?) nav vispār, savukārt dažās Āfrikas, Austrālijas tautu valodās ir pat 10 – 13 dzimtes (vīriešu, sieviešu, dārzeņu, šķēpu utt.). Šo grāmatu varu ieteikt visiem tiem, kuri interesējas par lingvistiku. Vērtējums: 4/5

Ar šo esmu tikusi apmēram pusē 2014. gadam. Turpinājums sekos.

Trillium. Jeff Lemire

Trillium. Jeff Lemire

Vertigo 2014, 192 lpp.

“Trillium” manās rokās nonāca tikai tāpēc, ka Ints to ielika komiksu sūtījumā. Pirms tam neko par šo komiksu nebiju lasījusi. Anotācija ir daudzsološa, tāpēc ar drošu roku ķēros klāt.

Stāsts risinās divās pasaulēs un divos laikos – tāltālā nākotnē 3797. gadā, kad zinātniece Nika uz kādas planētas meklē retu puķi Trillium, kas ir cilvēces pēdējā cerība cīņā ar iznīcinošu vīrusu, un 1921. gadā uz Zemes, kad kara atmiņu nomocītais Viljams klīst pa Dienvidamerikas džungļiem izmisīgā vēlmē atrast teiksmainu inku templi. Abu šo varoņu dzīves saskaras un saplūst neticamā veidā, lai abi kopā glābtu pēdējo tūkstoti cilvēku. Spilgts motīvs ir jau daudz izmantotais balto cilvēku iedomīgais pārākums, lai kur viņi ietu.

Autors spēlējas ar laiku un telpu, nākotnes tehnoloģijām un pagātnes mītiem, savijot to visu kopā neparastā stāstā. Cinisks lasītājs stāstu var reducēt uz narkotisku puķu ēdāju halucinācijām. Lai gan sižets ir interesants, komiksam ir vairākas problēmas. Viendimensionālie varoņi neraisīja simpātijas, lai cik autors uzsvērtu viņu pagātnes ciešanas. Džefs Lemairs (pieļauju, ka tā viņu varētu latviskot) par savu komiksa ideju saka: “With TRILLIUM I`m trying to tell a really small, really human love story, but set against a big cosmic backdrop.” Jāsaka, ka “love story” mani nepārliecināja vispār. Tāda ļoti uzspiesta “iemīlēšanās no pirmā acu skatiena” versija. Citplanētiešu – iezemiešu saistība bija interesanta, abas trakās militārpersonas vismaz iedvesa dzīvību un konfliktu stāstā.

Patika ilustrācijas un Lemaira (viņš ir gan stāsta, gan ilustrāciju autors) zīmēšanas stils. Par to tad trešā zvaigzne.

trillium 1 trillium 2

Man nav ne jausmas, kas tā ir par tehniku, bet izskatās kā skicēts ar zīmuli un pēc tam ar zīmuļiem un ūdenskrāsām izkrāsots. Domāju, viņam lieliski sanāktu šaušalīgi un šķebinoši zombiji, jo tieši tos man šī komiksa ilustrācijās atgādina cilvēki. Teksta nav pārmērīgi daudz un ilustrācijas daudzviet runā pašas par sevi. Beigās atrodot šifru citplanētiešu valodai, sāku domāt, vai komiks nav domāts bērniem. Autors tiešām domāja, ka es tagad priecīga metīšos atpakaļ uz komiksa sākumu un ar zīmuli rokā mēģināšu atšifrēt sīkos ķeburos sarakstītu tekstu?

Kopumā man tomēr “Trillium” patika savu īpatnību dēļ, tikai pietrūka līdzjušanas elementa.

Vērtējums: 3/5

 

Kalpones stāsts. Mārgareta Atvuda

Kalpones stāsts. Mārgareta AtvudaZvaigzne ABC 2015. gads, 368 lpp.

Beidzot pie mums iztulkota un izdota viena no spožākajām fantastikas zvaigznēm – Mārgaretas Atvudas “Kalpones stāsts”. Tas ir skarbs un neaizmirstams kādas sievietes stāsts par viņas dzīvi monoteokrātiskajā Gileādā. Romāns skar ētiskus, politiskus un reliģiskus jautājumus, skaidri pierādot, ka fantastika var būt un bieži arī ir literāri augstvērtīga un nopietna literatūra viegli uztveramā formā.

Lasītājs tiek ieaicināts galvenās varones Zemfredas dzīvē bez iepazīstināšanas un paskaidrojumiem, tāpēc pasaules aina veidojas palēnām. Zemfreda stāsta par savu ikdienu, gremdējas atmiņās, ļaujot lasītājam vākt faktus un atklāt pasauli. Visu mums nav lemts uzzināt, jo Zemfredai ir ierobežotas iespējas pārvietoties un kaut ko uzzināt. Daļa jautājumu paliek neatbildēti pat pēc pētnieku ziņojuma grāmatas beigās, jo Gileādas režīms sev nevēlamo informāciju sistemātiski iznīcināja. Tas skan absurdi, bet ziņa, ka Gileāda nepastāvēja pārāk ilgi, man bija patiess mierinājums. Atvudas izdomātais Gileādas režīms ir reliģiski militārs un bez kādas žēlsirdības. Viens nepareizs skatiens un cilvēks jau sev parakstījis nāves spriedumu. Prātā nāk Ziemeļkoreja, reliģiskie fanātiķi un visādas slimas varaskāru politiķu fantāzijas. Sievietes ir pilnīgā vīriešu žēlastībā un pakļautībā, sadalītas sociālajās grupās pēc noderīguma un apģērba krāsas, viņu viedoklis pilnīgi nebūtisks. Dažādu apstākļu iespaidā pastāv milzīgas dzimstības problēmas, tāpēc izveidots Kalpoņu dienests – ar varu atlasītas dzemdētspējīgas sievietes, kuras tiek piešķirtas pietiekoši augstu statusu ieņemošiem vīriešiem, ja to sievas nav spējīgas tikt pie bērniem. Zemfreda ir viena no šīm Kalponēm. Dzīvi Gileādā nosaka dažādi īpatnēji rituāli, no kuriem man metās slikta dūša. Vispār jāsaka, ka šo romānu bija ļoti neomulīgi lasīt.

Romāns pirmo reizi tika izdots 1985. gadā, bet tā vēstījums diez vai kādreiz novecos. “Kalpones stāsts” ir spilgts piemērs tam, ko esam gatavi mainīt un upurēt it kā cēlu mērķu vārdā (vai tad nav jauki, ka sievietes atkal ir “pavarda sargātājas” un pasargātas no “ļaunās ārpasaules”?) un pie kā noved sabiedrības pasivitāte, saskaroties ar radikālām idejām, kas ierobežo visa veida brīvību. Tāpēc nedrīkst klusēt, ja kāda sabiedrības grupa vēlas panākt abortu aizliegumu, aktīvu reliģijas mācīšanu skolās, sāk pārāk aizrauties ar nacionālisma idejām, norādīt “īstas” sievietes pienākumus, vai kādā veidā ierobežot tiesības uz brīvu informācijas iegūšanu, apmaiņu un cilvēku pārvietošanos.

Atvudas stils ir emocionāli slāpēts, neizcakināts un trāpīgs. Zemfreda stāsta par savu dzīvi kā skatīdamās no malas un pēc laika, kad emocijas jau aprimušas. Tādejādi autore izvairās no melodrāmas un histērijas. Gan stila, gan satura ziņā jutu zināmu līdzību ar le Gvinas “Tumsas kreiso roku” un Orvela “1984”. Domāju, ka romāns derēs arī tiem, kas fantastiku nelasa, jo nav ne citplanētiešu, ne tāltālas nākotnes, ne visādu tehnoloģisku brīnumu. “Kalpones stāsts” jūs aizvedīs 20.gs. beigu Amerikā, kur viss ir pazīstams, bet situācija ir krietni sliktāka, nekā bija realitātē tajā laikā, un liks padomāt par daudzām lietām.

“Kalpones stāsts” atstāja spēcīgu emocionālu iespaidu. Gribu pārlasīt un negribu pārlasīt. Gribu atcerēties un gribu aizmirst. Uzreiz pēc izlasīšanas, Goodreads atsauksmē ierakstīju “Man gribas raudāt. Tas bija tik labi” un jutu lielu kārdinājumu vairāk neko neteikt, jo būtībā viss bija pateikts. Jūtu, ka viss, ko uzrakstīju tagad, ir tikai skrāpēšanās pa aisberga virsmu. Mudinu jūs lasīt “Kalpones stāstu”, ja tas jau nav noticis.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.