Trillium. Jeff Lemire

Vertigo 2014, 192 lpp.

“Trillium” manās rokās nonāca tikai tāpēc, ka Ints to ielika komiksu sūtījumā. Pirms tam neko par šo komiksu nebiju lasījusi. Anotācija ir daudzsološa, tāpēc ar drošu roku ķēros klāt.

Stāsts risinās divās pasaulēs un divos laikos – tāltālā nākotnē 3797. gadā, kad zinātniece Nika uz kādas planētas meklē retu puķi Trillium, kas ir cilvēces pēdējā cerība cīņā ar iznīcinošu vīrusu, un 1921. gadā uz Zemes, kad kara atmiņu nomocītais Viljams klīst pa Dienvidamerikas džungļiem izmisīgā vēlmē atrast teiksmainu inku templi. Abu šo varoņu dzīves saskaras un saplūst neticamā veidā, lai abi kopā glābtu pēdējo tūkstoti cilvēku. Spilgts motīvs ir jau daudz izmantotais balto cilvēku iedomīgais pārākums, lai kur viņi ietu.

Autors spēlējas ar laiku un telpu, nākotnes tehnoloģijām un pagātnes mītiem, savijot to visu kopā neparastā stāstā. Cinisks lasītājs stāstu var reducēt uz narkotisku puķu ēdāju halucinācijām. Lai gan sižets ir interesants, komiksam ir vairākas problēmas. Viendimensionālie varoņi neraisīja simpātijas, lai cik autors uzsvērtu viņu pagātnes ciešanas. Džefs Lemairs (pieļauju, ka tā viņu varētu latviskot) par savu komiksa ideju saka: “With TRILLIUM I`m trying to tell a really small, really human love story, but set against a big cosmic backdrop.” Jāsaka, ka “love story” mani nepārliecināja vispār. Tāda ļoti uzspiesta “iemīlēšanās no pirmā acu skatiena” versija. Citplanētiešu – iezemiešu saistība bija interesanta, abas trakās militārpersonas vismaz iedvesa dzīvību un konfliktu stāstā.

Patika ilustrācijas un Lemaira (viņš ir gan stāsta, gan ilustrāciju autors) zīmēšanas stils. Par to tad trešā zvaigzne.

Man nav ne jausmas, kas tā ir par tehniku, bet izskatās kā skicēts ar zīmuli un pēc tam ar zīmuļiem un ūdenskrāsām izkrāsots. Domāju, viņam lieliski sanāktu šaušalīgi un šķebinoši zombiji, jo tieši tos man šī komiksa ilustrācijās atgādina cilvēki. Teksta nav pārmērīgi daudz un ilustrācijas daudzviet runā pašas par sevi. Beigās atrodot šifru citplanētiešu valodai, sāku domāt, vai komiks nav domāts bērniem. Autors tiešām domāja, ka es tagad priecīga metīšos atpakaļ uz komiksa sākumu un ar zīmuli rokā mēģināšu atšifrēt sīkos ķeburos sarakstītu tekstu?

Kopumā man tomēr “Trillium” patika savu īpatnību dēļ, tikai pietrūka līdzjušanas elementa.

Vērtējums: 3/5

 

Kalpones stāsts. Mārgareta Atvuda

Zvaigzne ABC 2015. gads, 368 lpp.

Beidzot pie mums iztulkota un izdota viena no spožākajām fantastikas zvaigznēm – Mārgaretas Atvudas “Kalpones stāsts”. Tas ir skarbs un neaizmirstams kādas sievietes stāsts par viņas dzīvi monoteokrātiskajā Gileādā. Romāns skar ētiskus, politiskus un reliģiskus jautājumus, skaidri pierādot, ka fantastika var būt un bieži arī ir literāri augstvērtīga un nopietna literatūra viegli uztveramā formā.

Lasītājs tiek ieaicināts galvenās varones Zemfredas dzīvē bez iepazīstināšanas un paskaidrojumiem, tāpēc pasaules aina veidojas palēnām. Zemfreda stāsta par savu ikdienu, gremdējas atmiņās, ļaujot lasītājam vākt faktus un atklāt pasauli. Visu mums nav lemts uzzināt, jo Zemfredai ir ierobežotas iespējas pārvietoties un kaut ko uzzināt. Daļa jautājumu paliek neatbildēti pat pēc pētnieku ziņojuma grāmatas beigās, jo Gileādas režīms sev nevēlamo informāciju sistemātiski iznīcināja. Tas skan absurdi, bet ziņa, ka Gileāda nepastāvēja pārāk ilgi, man bija patiess mierinājums. Atvudas izdomātais Gileādas režīms ir reliģiski militārs un bez kādas žēlsirdības. Viens nepareizs skatiens un cilvēks jau sev parakstījis nāves spriedumu. Prātā nāk Ziemeļkoreja, reliģiskie fanātiķi un visādas slimas varaskāru politiķu fantāzijas. Sievietes ir pilnīgā vīriešu žēlastībā un pakļautībā, sadalītas sociālajās grupās pēc noderīguma un apģērba krāsas, viņu viedoklis pilnīgi nebūtisks. Dažādu apstākļu iespaidā pastāv milzīgas dzimstības problēmas, tāpēc izveidots Kalpoņu dienests – ar varu atlasītas dzemdētspējīgas sievietes, kuras tiek piešķirtas pietiekoši augstu statusu ieņemošiem vīriešiem, ja to sievas nav spējīgas tikt pie bērniem. Zemfreda ir viena no šīm Kalponēm. Dzīvi Gileādā nosaka dažādi īpatnēji rituāli, no kuriem man metās slikta dūša. Vispār jāsaka, ka šo romānu bija ļoti neomulīgi lasīt.

Romāns pirmo reizi tika izdots 1985. gadā, bet tā vēstījums diez vai kādreiz novecos. “Kalpones stāsts” ir spilgts piemērs tam, ko esam gatavi mainīt un upurēt it kā cēlu mērķu vārdā (vai tad nav jauki, ka sievietes atkal ir “pavarda sargātājas” un pasargātas no “ļaunās ārpasaules”?) un pie kā noved sabiedrības pasivitāte, saskaroties ar radikālām idejām, kas ierobežo visa veida brīvību. Tāpēc nedrīkst klusēt, ja kāda sabiedrības grupa vēlas panākt abortu aizliegumu, aktīvu reliģijas mācīšanu skolās, sāk pārāk aizrauties ar nacionālisma idejām, norādīt “īstas” sievietes pienākumus, vai kādā veidā ierobežot tiesības uz brīvu informācijas iegūšanu, apmaiņu un cilvēku pārvietošanos.

Atvudas stils ir emocionāli slāpēts, neizcakināts un trāpīgs. Zemfreda stāsta par savu dzīvi kā skatīdamās no malas un pēc laika, kad emocijas jau aprimušas. Tādejādi autore izvairās no melodrāmas un histērijas. Gan stila, gan satura ziņā jutu zināmu līdzību ar le Gvinas “Tumsas kreiso roku” un Orvela “1984”. Domāju, ka romāns derēs arī tiem, kas fantastiku nelasa, jo nav ne citplanētiešu, ne tāltālas nākotnes, ne visādu tehnoloģisku brīnumu. “Kalpones stāsts” jūs aizvedīs 20.gs. beigu Amerikā, kur viss ir pazīstams, bet situācija ir krietni sliktāka, nekā bija realitātē tajā laikā, un liks padomāt par daudzām lietām.

“Kalpones stāsts” atstāja spēcīgu emocionālu iespaidu. Gribu pārlasīt un negribu pārlasīt. Gribu atcerēties un gribu aizmirst. Uzreiz pēc izlasīšanas, Goodreads atsauksmē ierakstīju “Man gribas raudāt. Tas bija tik labi” un jutu lielu kārdinājumu vairāk neko neteikt, jo būtībā viss bija pateikts. Jūtu, ka viss, ko uzrakstīju tagad, ir tikai skrāpēšanās pa aisberga virsmu. Mudinu jūs lasīt “Kalpones stāstu”, ja tas jau nav noticis.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Dārgā dzīve. Alise Manro

Zvaigzne ABC 2015. gads, 272 lpp.

Nevar noliegt, ka Alises Manro stāsti ir meistarīgi uzrakstīti, noķerot pelēku, ikdienišķu dzīvju savādos pagriezienus. Ja lasīsiet pavirši, neiedziļinoties, tie būs diezgan parasti stāsti, kas lielā vairumā var pat garlaikot. Tikai ieskatoties dziļāk, var pamanīt smalkās nianses, autores klusināto likteņa balsi starp rindiņām. Kā rīkojamies mirkļa impulsa vadīti, kā noklusējam un neredzam nevēlamo, kādas slēptas zemūdens straumes mīt mūsos, kā visu dzīvi var nodzīvot nevienu sev nepielaižot klāt. Katrā stāstā ir kāds mirklis, kas ietekmē varoņu dzīvi vai domāšanu. Domāju, ka katrs šajā krājumā saskatīs (vai nesaskatīs) ko savu, kas rezonēs ar lasītāja pasaules uzskatu.

Krājumā ir 14 stāsti, četri no tiem ir autobiogrāfiski. Stāstu krājumi parasti cieš no neviendabīgas stāstu kvalitātes. “Dārgajai dzīvei” to īsti nevar pārmest, lai gan bija stāsti, kas šķita interesantāki par pārējiem:

Amundsena – starp jaunu skolotāju un slimnīcas galveno ārstu sākas īpatnējas attiecības, kas tikpat negaidīti apraujas.
Grants – māte ar meitām aiziet dzīvot uz treileri pie mīļākā un kā tas beidzas.
Korija – turīgas sievietes un precēta arhitekta mīlas dēka daudzu gadu garumā ar “odziņu”.

Vislabāk man patika autobiogrāfiskie stāsti “Acs”, “Nakts”, “Balsis” un “Dārgā dzīve”. Tās ir spožas ainas no autores bērnības un agras jaunības. Manro prot stāstīt par savu dzīvi.

Izņemot šos pēdējos stāstus, pārējie man tīri labi patika, tomēr nespēja aizkustināt. Lai gan tā īsti nav, tomēr man šķita, ka stāstos nav dvēseles, nav cerības un to es literatūrā nemeklēju. Es gribu palikt šajā ziņā naiva un ticēt, ka ir iespējami brīnumi, kaut kas liels un spožs, gaišas emocijas, dzīve ārpus ikdienas pelēcības. Ar prātu saprotu, ka Manro ir taisnība un viņas stāstos ir vairāk reālas dzīves kā daudz kur citur, bet es grāmatās nemeklēju ikdienu. Tā ir mana problēma un tāpēc mēs ar Manro nesadraudzējāmies. Pagaidām.

“Dārgā dzīve”ir tehniski laba, inteliģenta un ieteicama literatūra, bet savu sirdi es tur nespēju ielikt. Bet jūs es mudinu ņemt, lasīt un domāt. Jo “Dārgā dzīve” noteikti liks jums domāt. Un tas ir labi.

Vērtējums: starp 3 un 5/5 (cīņa starp sirdi un prātu…)

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.