Tīrs. Endrū Millers

tīrsJāņa Rozes apgāds 2014. gads, 336 lpp.

”Tīrs” ir stāsts par pirmsrevolūcijas Parīzi, ”stāsts, kurā patiešām notikušais savijas ar izdomāto, lai gan Svēto Nevainīgo baznīca un kapsēta nenoliedzami pastāvēja, un gandrīz tā, kā tas še aprakstīts.” Tas bija neaizmirstams gads jaunā, ambiciozā inženiera Žana Batista dzīvē – izaicinājuma, mīlestības un draudzības piesātināts gads. (no oficiālās anotācijas).

Ar šo Millera romānu man saistās kāds kuriozs. Domāju, ka grāmatas nosaukums ir varoņa iesauka, vārds vai uzvārds, iespējams flāmu izcelsmes, līdz atklāju, ka angliski romāns saucas “Pure”. Tāds ietilpīgs nosaukums un negaidīta tēma mani saintriģēja. Bez tam, Tējtasīte iedāvināja romānu Ziemassvētkos, tāpēc ķēros klāt. Bet vispār pirmais pamudinājums bija interesantais Elzas raksts.

Ļoti virspusīgi zināju par dažu labu veco kapsētu izvākšanu no Eiropas lielpilsētām, tomēr nekas konkrētāks par šo tēmu man nebija zināms. Autors min, ka Nevainīgo kapsēta bija un tika likvidēta, bet, vai viss notika tieši tā, negalvo. “Tīrs” ir vēsturiskais romāns, tomēr ne stingri dokumentāls darbs.

Patīkami pārsteidz autora spēja ar īsu, lakonisku aprakstu palīdzību, burtiski dažos teikumos, uzburt kolorītu Parīzes ainu tik lielā mērā, ka, lasot tekstu, pretī nāk ielu trokšņi un smakas. 1785. gada Parīze ir netīra un smirdīga vieta. Izdots likums, kas aizliedz naktspodu saturu izliet ielās pēc sešiem rītā, bet iedomājieties, kas darās pirms tam – vēlu vakarā un naktī? Teātri ir fantastiskas vietas – tur dod ēst un dzert, ložas kaktā var nokārtoties naktspodā un pēc izrādes vēl sirsnīgi izkauties. Un tad vēl tā drausmīgā kapsētas smirdoņa gaisā, kas ieēdusies apkārtējo māju iedzīvotājos, to elpā, drēbēs, ēdienā. Tas vairs nav izturams! Ar steigu tiek atrasts jauns inženieris Žans Batists un viņam uzdots nojaukt baznīcu un izvākt mirstīgās atliekas no kapsētas. Drausmīgs darbs, kuram inženieris nolīgst Normandijas ogļračus.

Paralēli inženiera grūtajam uzdevumam, tiek risināta ar daiļo dzimumu saistīta sižeta līnija. Tās visas ir savdabīgas sievietes. Žanna – ķestera mazmeita, enģelim līdzīga būtne, kura palīdz Žanam noteikt kopkapu atrašanās vietas. Marī – Monāru (ģimene, kuras mājā Žans īrē istabu) kalpone, lūriķe. Zigete – Monāru meita, kura izrādās tik ļoti pieķērusies kapsētai, ka nespēj pārdzīvot tās izārdīšanu. Un vēl ir daiļā Eloīze – tā kā prostitūta, tā kā ne. Uzminiet, kura Žanam iepatīkas? Gandrīz aizmirsu, iezīmējas vēl trešā sižeta līnija – pamazām tautā gruzdošais protests pret valdošo monarhiju. Naktīs slepeni uz vārtiem un māju sienām parādās aģitējoši, revolucionāri uzraksti, kuros zināma dalība arī mūsu jaunajam inženierim.

Te nu nonākam pie iebildēm sižeta sakarā. Ideja ir lieliska, bet izpildījumā pietrūkst miesas uz kauliem. Manuprāt, romānam ir nerealizēts potenciāls. Nav iets dziļumā, kur to varēja darīt. Teiksim, politiskais saspīlējums paliek tikai kā vāji iezīmēts fons. No vienas puses pareizi, jo tēma taču ir Nevainīgo kapsēta, bet tad varēja vispār šo lietu nepīt iekšā stāstā tādā veidā, kā tas tika darīts. Ap kapsētas un baznīcas nojaukšanu sagaidīju vairāk konfliktu. Arī varoņu attiecības šķiet vairāk notikumu diktētas, nevis balstītas personībās.

Kad tas ir pateikts, tomēr gribu norādīt, ka kopumā man romāns patika. Tēma laba un simpatizēja Millera “atskaites” stils, ļoti viegli un ātri lasāms. Iespējams, ka tieši patikas dēļ vēlos, kaut romāns būtu pamatīgāks. “Tīrs” labi derēs, ja vēlaties viegli lasāmu, neromantisku vēsturisko romānu. Noteikti lasāms kapsētu faniem.

Vērtējums: 3,5/5

Кладбищенские истории. Борис Акунин, Григорий Чхартишвили

Kladbiscenskie istoriiИздательство Колибри 2004, 220 lpp. (elektroniski nopērkama šeit)

Dokumentālās esejas par sešām slavenām pasaules kapsētām. Esejas papildina seši izdomāti stāsti, kuru darbība notiek šajās pašās kapsētās. Garnīram – fotogrāfijas un zīmējumi.

Man ir diezgan lielas aizdomas, ka ar šo grāmatu nebūtu “satikusies”, ja vien Asmo nebūtu to man uzdāvinājis Ziemassvētkos (lūk viņa domas par šo grāmatu). Citos apstākļos es tai būtu pagājusi garām, jo a) īpaši neinteresējos par mūsdienu krievu rakstniekiem, b) kapsētas mani nevilina. Kā izrādās, Akuņinam ir gruzīnu izcelsme un viņš ir tīri lasāms. Savukārt par kapsētām viņš pateica ko tādu, pie kā instinktīvi turējos, bet nebiju pati sapratusi – viņu (un tagad saprotu, ka tas ir arī mans kapsētu atlases kritērijs, ja vispār tām pievēršu uzmanību) interesē tikai vecas kapsētas, kur apbedīšana vairs nenotiek un nāves un zaudējuma sāpju smaka no gaisa izgarojusi, vietā atstājot vēsturi. Viņš uzskata, ka kapu pieminekļi par pagājušo dzīvi var daudz ko pastāstīt. Pastaigas pa vecām kapsētām ir kā mēģinājumi noķert aizplūstošu laiku.

Mazliet par grāmatas uzbūvi. Autors ir viens, jo Boriss Akuņins ir Grigorija Čhartišvili pseidonīms. Viņš uzsver, ka esejas rakstījis Grigorijs, bet stāstiņus Boriss. Esejas un stāsti tapuši no 1999. – 2004. gadam, kad autors apmeklēja vairākas kapsētas visā pasaulē. Grāmata veidota pēc principa: eseja par kapsētu ar vēsturiskiem faktiem un autora pārdomām, izjūtām, kam seko autora izdomāts stāsts saistībā ar kādu kapsētā apglabātu cilvēku. Uz stāstu var pamudināt kādas vēstures faktu druskas, leģendas vai autora paša bailes un iztēle.

Sāk viņš ar veco Donas kapsētu Maskavā. Pirmie apbedījumi 1591. gadā Donas klostera teritorijā, apglabāti daudzi aristokrāti un citi ievērojami 18. – 19. gs. darboņi. Šeit uz kņazienes Šahovskas kapakmeņa atrodama autora mīļākā epitāfija: “Скончалась от операции доктора Снегирева”. Nevis aizkustinoša kā daudzas citas, bet atriebīga. Bet stāsts ir par citu dāmu Darju Nikolajevnu Saltikovu (1730 – 1801), kuru pameta mīļākais un viņa sāka mocīt un slepkavot savus kalpus. Stāstā “Губы – раз, зубы – два” darbojas slepenas mantas meklētājs milicijas kapteinis Nikolajs Čuhčevs. Mācību laikā klosterī iekārtotā universitātē viņš atrod aizraktas durvis, nokāpj pazemē, satiek tur jau pieminēto Darju Saltikovu, kura viņu notur par savu aizbēgušo mīļāko. Savukārt Koļa atceras par sen mirušās dāmas zeltu….Viegli ironisks stāstiņš, kurš beidzās nekā.

Tālāk rakstnieks ceļo uz aizaugušo Haigeitas kapsētu Londonā. Apbedīšana sākta 1839. gadā. Šeit apglabāts Karls Marks, bet Dikensa ģimenes kapos paša Dikensa nav (viņa pīšļi glabājas Vestminsteras abatijā). Haigeitā ir daži ļoti īpatnēji kapu pieminekļi, jo savulaik ekscentriķi savos kapu pieminekļos lika atveidot iemīļotos mājdzīvniekus. Kapsēta pamazām pārvēršas mežā, apkārt klejo lapsas. Dažu kapliču ieejas aizmūrētas. Pēc nostāstiem sanāk, ka aizmūrēja aizdomīgākās kapličas cīnoties pret vampīriem. Stāstā “Материя первична” autors izmanto savas bailes un liek kādam krievam doties uz kapsētas izeju. Krievs nemana, ka viņam seko Mavrs, kurš pēc ilgas badošanās beidzot saodis ideālu kandidātu. Mavrs filozofē, ka kandidāti jāizvēlas rūpīgi, jo līdz ar asinīm iesūc arī viņu mietpilsoniskos, demokrātiskos uzskatus. Jau sapriecājies, pēdējā brīdī viņš saož ko nelāgu – krievs nav maksājis biedra naudas, regulāri gulējis marksisma-ļeņinisma stundās! Uzminējāt, kurš ir Mavrs?

No Londonas pārceļamies uz Perlašēza kapsētu Parīzē. Apbedīšana sākta 1804. gadā un šo kapsētu mēdz dēvēt par skaistāko un apmeklētāko pasaulē. Te atdusas daudzas zvaigznes: Edīte Piafa, Īvs Montāns, Šopēns, Džims Morisons, Onorē de Balzaks, Prusts. No daudzajām zvaigznēm tieši Oskara Vailda piemiņas vieta ir viena no visvairāk apmeklētajām. Enģeļveidīgajam sfinksam nācās nokalt nost locekli, jo par to zināmai sabiedrības daļai bija pārāk liela un neveselīga interese. Lūk tā. “Дай мне поцеловать твои уста” stāsta par diviem kapu aplaupītājiem un kas sanāk, ja nolaupa Oskara Vailda gredzenu. Šis bija tīri tā neko stāstiņš, pietiekoši drūms kapsētu tēmai.

Viena no vecajām kapsētām, kas autoram nepatika ir Ārzemnieku kapsēta Jokohamā, Japānā. Oficiāli apbedījumi tur veikti no 1850.-iem – 1923. gadam, kad kapsēta smagi cieta zemestrīcē. Pēc tās kapsēta pārkārtota un līdz ar to zaudēja bijušo auru. Tā ir skumja vieta, jo pārsvarā apglabāti cilvēki, kurus piemeklēja negaidīta nāve un neviens viņus šai tālajā zemē neatceras. Stāsts “Сигумо” sākas ar kāda eiropieša bērēm, kurš gribēja kļūt par budu. Ierēdnim Fandorinam budista nāve šķiet aizdomīga, viņu neapmānīt ar nāves zirnekli Sigumo un viņš veic atjautīgu izmeklēšanu. Jāsaka, ka šis stāsts man patika vislabāk, likās tāds vairāk nostrādāts, autoram ierastāks. Izrādās, ka Fandorins ir autora pamatīgi “ekspluatēts” tēls detektīvsērijā.

No Japānas autors dodas uz Grīnvudas kapsētu Ņujorkā. Grīnvudas kapsēta jau sākotnēji tika iecerēta kā parks, kā paradīzes dārzs, kurā laiks apstājies. Pirmie apbedījumi no 1838. gada. Tā ir pozitīva kapsēta, daudzi pieminekļi un vēstījumi ieturēti romantisma garā. Stāsta “Unless” galvenais varonis Miša dzīvo labi iekārtotu, līdz sīkumiem izplānotu un nodrošinātu dzīvi līdz kapsētā satiek noslēpumainu sievieti. Mišam jāizvēlas starp mierīgu dzīvi un risku.

Pēdējā ir Ebreju kapsēta Olīvu kalnā Jeruzālemē. Šajā kapsētā autors vīlās, tā viņam šķita nepievilcīga, viņš ilgi nespēja uztvert vēsturi. Droši vien tāpēc, ka tur joprojām tiek apglabāti ebreji. Stāsts “Хэппи-энд” ieturēts zinātniskās fantastikas garā. Medicīna ir panākusi novecošanās un nāves aizkavēšanu, bet ko iesākt ar savu dzīvi, kad viss jau ir bijis un nekā jauna vairs nav ko piedzīvot?

Man personīgi esejas par kapsētām patika labāk par stāstiem. No esejām uzzināju daudz ko jaunu un interesantu, bet no stāstiem tā īsti patika tikai “Губы – раз, зубы – два” un “Сигумо”. Pirmais bija asprātīgs, lai gan man nepatika aprautās beigas, savukārt otrais bija interesants un uzvedināja mani pameklēt Akuņina vēsturiskos detektīvus par Erastu Fandorīnu. Kopumā neparasta grāmata un man prieks, ka izlasīju.

Vērtējums: esejas 4,5/5, stāsti 3/5

RIP8main400Pēdējā grāmata R.I.P. izaicinājumā un varētu teikt, ka pati atbilstošākā. Ja ne par kapsētām un mirušajiem, tad par ko vēl varētu būt ideāls R.I.P. temats? Noskaņas ziņā grāmata gan nav tik drūma, melanholiska un spokaina kā varētu gaidīt, tomēr nenoliedzami interesanta lasāmviela, kas ļauj uz kapsētām paskatīties kā uz vēstures pieminekļiem, nevis tikai šausmu un spoku avotu.

 

Ja kādam ir papildus interese par šīm kapsētām, tad lūgtum:
Par veco un jauno Donas kapsētu ļoti labas fotogrāfijas un informācija atrodama Pāvela Semenova blogā.
Haigeitas kapsētai ir pašai sava mājas lapa.
Pa Perlašēzas kapsētu var doties virtuālā pastaigā.
Arī Ārzemnieku kapsētai Jokohamā ir mājas lapa.
Grīnvudas kapsētas mājas lapa vairāk atgādina izklaides parka reklāmu.
Ebreju kapsēta Olīvu kalnā ir nedalāma Jeruzālemes daļa, tomēr mazliet informācijas var iegūt.